Vai atceraties, kā agrā bērnībā ar ragaviņām braucāt no kalna? Vai pikojāties ar vecākiem un vēlāt savu pirmo sniegavīru? Daudziem tās ir skaistas atmiņas, kas silda sirdi līdz mūža galam. Taču, iespējams, prāta rekonstruētie notikumi nemaz nav patiesi. Pat ja pats fakts ir reāls, detaļas, kā tas notika, ir ilūzija, ko smadzenes izveido no vēlāk dzirdētajiem stāstiem vai aplūkotajām fotogrāfijām.
Vismaz tā apgalvo kāda fiziķu komanda, kas analizējusi klasisku teoriju par atmiņu. Tā nosaka, ka visas mūsu atmiņas, visticamāk, rodas no nejaušām svārstībām telpā, nevis no reāliem pagātnes notikumiem.
HAOSĀ DZIMUŠAS ATMIŅAS
Zinātnieki un filozofi šo ideju sauc par Bolcmaņa smadzeņu hipotēzi, par godu XIX gadsimta austriešu matemātiķim un filozofam Ludvigam Bolcmanim. Tā nosaka, ka visam, ko atceramies par savu dzīvi un pasauli, nav lielākas saistības ar realitāti kā trakākajiem sapņiem un fantāzijām. Proti, konkrētas atmiņu ainas tiekot ģenerētas tieši tajā mirklī, kad par tām iedomājamies, salīmējot kopā druskas no visdažādāko vizuālo fragmentu haosa. Rezultātā rodoties «filma», kas izskatās pēc ticamām atmiņām.
Tas izklausās neprātīgi; tomēr zinātnieki apgalvo, ka tās ir neizbēgamas svarīgāko fizikas likumu sekas. Saskaņā ar tiem ikviena nejauša daļiņu kopa, ja vien tai ir pietiekami daudz laika, var radīt jebkuru iespējamu struktūru. Šajā gadījumā daļiņas ir atmiņas, uzskati, domas un vēlmes un to izveidotā struktūra ir atmiņas.
«Šobrīd mūsu rīcībā nav stingra, tikai uz fiziku balstīta argumenta, lai kliedētu Bolcmaņa smadzeņu hipotēzes iespējamību,» žurnālā Entropy raksta amerikāņu fiziķi, kuri analizēja vairāk nekā simt gadu seno teoriju, meklējot iespēju to atspēkot. Tā vietā viņos drīzāk nostiprinājās pārliecība, ka austrietim bijusi taisnība.
«Iedomājieties, ka tālā nākotnē Visums ir attīstījies par homogēnu karstu zupu, kurā lietas nejauši svārstās. Svārstību rezultātā, tikai nejaušības dēļ, veidojas smadzenes, kas līdzīgas jūsu smadzenēm, ar jūsu pašreizējām atmiņām un jūsu pašreizējo uztveri, kas tomēr mirkli vēlāk atkal izklīst zupā,» teoriju populārzinātniski mēģina izskaidrot darba līdzautors fizikas teorētiķis no Santafē institūta Karlo Rovelli.
SAPLŪST AR FANTĀZIJĀM
Intuitīvi šķiet, ka šādu smadzeņu rašanās iespējamība ir neiespējami maza, apzinoties, cik sarežģītas ir mūsu smadzenes. Tomēr fizikas likumu dīvainības rada gandrīz bezgalīgi lielāku iespējamību, ka taisni tā arī notiks un tās darbosies tieši tā, kā aprakstījis Bolcmanis.
Pieņēmumu vēl ticamāku padara otrā termodinamikas likuma gāzu kinētiskā teorija, kas nosaka, ka izolētu sistēmu entropija jeb nesakārtotība var tikai pieaugt. Līdzīgi kā bērnistabā, kas laika gaitā kļūst arvien nekārtīgāka, arī jebkurā citā telpā haoss tikai pieņemas spēkā. Līdz ar to atmiņu karuselis dzīves laikā griežas aizvien sparīgāk, ģenerējot visneticamākās atmiņas. Tas, iespējams, izskaidro, kādēļ dzīves nogalē daudzi cilvēki visneticamākās fantāzijas stāsta kā pašu pieredzētus notikumus. No dažādiem avotiem iegūta informācija ir sajaukusies kopā ar personīgo dzīvesstāstu tik ļoti, ka cilvēks vairs nejūt realitātes un fantāzijas robežu.