CĪŅA PĒC CĪŅAS/ONE BATTLE AFTER ANOTHER ★★★★★
REŽ. POLS TOMASS ANDERSONS
Tā tik tiešām ir – tīmeklī, presē un citviet izdaudzinātās darba kvalitātes iedarbojas satriecoši, iegraužoties rūgtajā ASV iekšpolitikas ābolā, kura mizu no vienas puses paknibina radikāli noskaņotie kreisie, bet no otras – fašisma triumfu alkstoši labējie. Te nu mēs nonākam Andersona darbā apspēlētajā, nokaitētajā klimatā, kurā autors mēģina atrast jēgu tam, ko īsti nozīmē revolūcija.
Cīņa pēc cīņas ir temporitmā nevainojams eps, par spīti 162 minūšu hronometrāžai – Andersons nepiedāvā atslābumu, liekas ainas vai maznozīmīgas dialogu izspēles. Filma sākas ar ultrakreiso un fašistisko spēku realitāšu sadursmes sekām. Burtiski un tieši. Satīriskā trillera sižeta pavediens seko pagrīdes revolucionāriem un teroristiem, grupai French 75, kas sabotē ASV robežpunktus un migrācijas politiku. Mūziķe Tejana Teilora ar amazones kaisli un enerģiju atveido Perfīdiju, vienu no grupas radikālēm – viņas neparedzamība valdzina gan sprāgstvielu speciālistu Petu no French 75, kuru iemieso kāsīšus kūpinošais Leonardo di Kaprio, gan arī neonacistisko ideju apgaroto militāristu Lokdžovu, kas ieguvis Šona Penna gumijģīmja virtuozitāti (un tā pilnīgi noteikti ir viena no aktiera izcilākajām lomām!).
Nospriegotais attiecību trijstūris – gan jau nolasāt trijotnes «politisko karti» – turpina versmot arī 16 gadu vēlāk. Pets, kurš mainījis identitāti un kļuvis par Bobu, un autokrāts Lokdžovs satiekas atkal – šoreiz, lai ASV valdība iznīcinātu French 75 pavisam. Tomēr šo gadu gaitā ir uzaugusi jauna paaudze – Perfīdijas meita Vila (debitante Čeisa Infinitija), kura dzīvo vienkāršas pusaudzes ikdienu, tomēr viņa tiek konfrontēta ar mātes un tēva pagātni. Vila ir uzaugusi ar tēvu Bobu, pensionētu revolucionāru, kurš savos rūtainajos rītasvārkos atgādina Lielo Lebovski – viņš sargā, lolo un pieskata meitu, lai gan izskatās, ka meita vairāk audzina savu tēvu. Vecākbūšanas un bērnbūšanas tēmas ir filmas pamatu pamati.
Filma ir apbrīnojama gan vizuāli (operators Maikls Baumans!), topot uz šodien retās VistaVision kinolentes, gan arī skaniski, mijoties oriģinālkompozīcijām un 70. gadu melodijām Džonija Grīnvuda sātīgi muzikālajā pasteļu barokā. Filmas balsts ir arī fenomenālais aktieru ansamblis – lādzīgais paranoiķis di Kaprio, revolūcijas fūrija Tejana Teilora, karjeras oportūnists un fetiša nomāktais Penns un jaunā revolucionāre Infinitija. Būtisks tēls un filmas atslēga ir vietējās meksikāņu kopienas līderis sensejs, kurš ir karatē treneris, – viņu atveido Benisio del Toro, kurš katrā lomā allaž ir precīzs kā skalpelis un spēj izmest pat stoicisku joku par Tomu Krūzu.
Andersons scenārijos prot nonākt no tēlu tipizācijas līdz raksturojumam un detalizācijai – par to atgādina viņa, iespējams, zināmākie darbi, piemēram, ansambļa drāma Magnolija/Magnolia (1999) un kapitālisma sāga Plūdīs asinis/ There Will Be Blood (2007) ar Denjelu Deju-Lūisu galvenajā lomā. Jaunākais viņa darbs – Cīņa pēc cīņas – ir pasaule, kurā revolūcija, repa vectētiņa Džila Skota Herona vārdiem, jau ir sen televizēta, ekranizēta un nospēlēta simtiem reižu. Ko darītu Če Gevara un Sapata XXI gadsimtā? Kāda būtu pasaule, ja ASV kļūtu par militāras diktatūras republiku, kurā darbotos slepena organizācija Ziemassvētku piedzīvojumu klubs, kas iestājas par rasu tīrību, iznīcina demokrātijas pamatus un veido viena procenta varas mehānismu? To visu romānā Vainlenda (1990) uzbūris postmodernisma literāts Tomass Pinčons, Andersonam filmā Cīņa pēc cīņas pārnesot šos revolucionārus ar viņu iedomātajiem ideāliem uz šodienu. (Vērts pievērst uzmanību arī režisora iepriekšējai Pinčona darba ekranizācijai – filmai Iedzimtais netikums/Inherent Vice (2014), kas ir gonzo tipa darbs par konspirāciju 80. gados, Reigana prezidentūras laikā.)
Andersons jaunākajā (un budžeta ziņā vērienīgākajā) darbā Cīņa pēc cīņas liek eksplodēt screwball jeb dabūšanās komēdijai un ģimenes drāmai un pedantiski izkārto ironiska trillera munīciju. Tā ir klasiska savā formā, tomēr svaiga, apgarota žanriskajā izteiksmē, tuvinoties klasiķu Roberta Oltmena un citu darbiem – tiem, kuros sadzīvo visi žanri, visas pasaules sāpes un visas iespējas atdzimt no jauna. Šajā tēva un meitas attiecību odisejā pats svarīgākais ir tas, kāpēc galējie viens otru uzbudina līdz neprātam un kur vietu atrast tiem, kas pretojas, jo vēlas pasargāt savus tuvākos. Ko darīt tiem, kam rūp un ir ideāli? Andersons norāda, ka radikālākās izvēles mēs pieņemam personīgajā līmenī – mīlestība ir revolūcija.
LABS SUNS/GOOD BOY (2025)
Neesmu vēl redzējusi.
Viens no oriģinālākajiem šī gada šausmu kino darbiem – stāsts par suni (lomā režisora zelta retrīvers Indijs) mājā, kuru ir apsēdis ļaunais gars. Lai vai uz cik šaura naža asmens balansē režisors Bens Leonbergs, tricinot skatītāju ar dzīvnieku, kas cieš no psiholoģiskā terora un aizstāv māju, filma jau tiek cildināta kā gada pārsteigums.
NEGLĪTĀ PUSMĀSA/THE UGLY STEPSISTER (2025) ★★★
Grimmu ķermeniskā horora manierē pārrakstīta Pelnrušķīte tiem, kas iecienīja savulaik populāro seriālu Mākslīgais skaistums/Nip/Tuck (2003–2010) un Moras renesansi filmā Substance/The Substance (2024). Norvēģu režisore Emīlije Blikfelta debijā pievēršas pamātes un vecākās meitas Elvīras ceļam uz augstāko sabiedrību, palaužot degunu, aprijot lenteņa oliņas un sagaidot no skaistās pameitas bulingu.
DIVI PROKURORI/TWO PROSECUTORS (2025) ★★★★
Režisors Sergejs Lozņica ir dokumentārists pēc izjūtas – ievedot 1937. gadā, staļiniskā terora laikā, viņš filmas režiju neapgrūtina ar inscenējumiem. Jauns prokurors Korņevs (Oleksandrs Kuzņecovs) cīnās pret sistēmu, un tas tiek risināts kā gausais kino ar statisku formu. Tomēr spriedzi kāpinoša dinamika ir saistāma ar aktierdarbiem (lomās Andris Keišs, Valentīns Novopoļskis u. c.). Filma pirmizrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā.