Pirms kāda laika, veidojot sociālo uzņēmumu, biju saskāries ar neredzīgo kopienas dzīvi Latvijā, tādēļ radās vēlēšanās iepazīt arī paralimpiskās spēles. Tā kā pērn otro reizi dzīvē kā brīvprātīgais biju devies uz olimpiskajām spēlēm Phjončhanā, man bija iespēja redzēt gan slēpošanas, gan arī parabiatlona sacensības un to aizkulises. Jāatgādina, ziemas parasportā ir sešas sporta disciplīnas, kuru izplatība ir pietiekami plaša, lai Starptautiskā Paralimpiskā komiteja tās iekļautu spēļu norisēs: paraslēpošana, parabiatlons, kalnu slēpošana, snovbords, parakērlings un parahokejs.
Tā nu arī es kādā no savām brīvprātīgā darbadienām Alphensijas sacensību objektā izrādīju sacensību trasi Vācijas paralimpiešu laikraksta žurnālistei un fotogrāfei – meklējām labus foto rakursus plašajai laikraksta reportāžai. Vērojām, kā slēpošanas trasē dodas neredzīgie sportisti, pirms kuriem slēpo "acis" – redzīgs sportists, kurš ik pāris sekunžu ritmā sauc "aiziet, aiziet" vai "pa labi / pa kreisi". Trase šiem sportistiem bija tā pati, kuru olimpiādē mēroja redzīgie atlēti, "s" līkumu nobrauciena sērija bija atstāta arī parasporta sacensībām. Bijām klāt, kad nepieredzējis redzīgais sportists – kādas kanādiešu "acis" – aizelsās un laikus nepabrīdināja sev sekojošo neredzīgo sportistu par līkumu, tāpēc sportists pāršāvās pāri simboliskajiem norobežojumiem un noplanēja teju desmit metru pamežā... Taču viņš vienā mirklī bija atkal kājās un uz mūsu jautājumu, vai tev viss labi, tikai attrauca: "Uzlieciet mani uz trases – man taču jāfinišē!"
Viss tiešām beidzās laimīgi, taču šī epizode lieku reizi atgādināja, ka parasportā ļoti svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts, kas ļauj gūt prieku ne tikai no uzvarām, bet arī līdzdalības.
Sākums Phjončhanā
Brīvprātīgajiem pirms olimpiādēm ir ierasts sazināties, plānojot kopīgos maršrutus, domājot par ikdienu un par to, kur satikties brīžos, kad būsim brīvi no saviem pamata uzdevumiem spēlēs. Tā plānoju kopīgu tējas vakaru ar savu pirmo olimpisko spēļu draudzeni Jekaterinu Bistrovu, kuras ikdienas dzīve tagad rit Itālijā. "Ģeniālā" Dienvidkorejas spēļu transporta sistēma, kuru daudz kritizēja jau olimpisko spēļu laikā, kļuva vēl draņķīgāka paralimpiādes dienās, un tā arī uz sarunu klātienē satikties neizdevās. Taču Kates teju vai retoriskais jautājums – "Vai tiešām mēs atkal četrus gadus nedarīsim neko, lai padarītu sportu Latvijā labāku?" – kaut kur dziļi manī nosēdās.
Iepriekš, esot aizskatuvē līdzās Latvijas sporta revolucionāriem, man jau bija radusies aptuvena nojausma, kuri mūsu mazajā valstī ir patiesi smagsvari un varas centri sportā, kuri pieskaitāmi pie darītājiem, kuri – ambicioziem tribīņu tukšrunas piekritējiem. Tādēļ brīdī, kad Kate ierosināja darboties kopā, lai iekustinātu parahokeja attīstību Latvijā, nešaubījos ne mirkli – parasports šķita daudz pozitīvāku emociju piestrāvots.
Latvijā – taisi no nekā
Domāts – darīts. Pagājušajā vasarā, tieši 21. jūnijā, četratā – kopā ar Kati, Daigu Dadzīti un Kasparu Isaliņu no Paralimpiskās komitejas – sēdējām vienā no galvaspilsētas romantiskajiem zaļajiem punktiem, Ziedoņdārzā. Brīvvalsts laiku ainavu arhitektūras virtuoza Zeidaka plānotais parks sniedza veldzi, un parka paviljona kafejnīcā gatavoja izcili gardu kafiju, taču īsto noskaņu radīja izjūta, ka nupat viss sāksies.
Ziemas parasportā Latvija līdz šim nebija aktīva – lielākoties objektīvu faktoru dēļ. Pats galvenais šķērslis, kā izrādās, bija reālistisku mērķu trūkums un neesošais komandas kodols, kurš šo mērķi realizētu konkrētajā sporta veidā. Mūsu lielajā "pasaules iekarošanas plānā" iezīmējām konkrētu gadskaitli – 2026. gada paralimpiskās spēles, kurās piedalīties pa spēkam būs tikai tad, ja soli pa solim izveidosim reālu un rīcībspējīgu parahokeja ģimeni. Apsolījuši cits citam un parka strūklakai, ka rīkosimies, todien katrs devāmies tālāk savās gaitās, un drīz vien viss tik tiešām iekustējās.
Vasarā straujiem soļiem tika paveikti divi sagatavošanās darbi, lai parahokeju iedzīvinātu Latvijā: kopīgiem spēkiem sagatavojām projekta pieteikumu, lai piesaistītu starptautisko finansējumu, un pieteicām līdzdalību arī jau esošā projektā, kuru īstenoja Starptautiskās Paralimpiskās komitejas parahokeja sekcija. Pirmo reizi Latvijas Paralimpiskās kustības vēsturē piesaistījām finansējumu no Agitos fonda – Starptautiskās Paralimpiskās komitejas atbalsta platformas. Un jau pavisam drīz e-pastā pienāca arī ziņas par pirmo soli, lai iepazītu parahokeju no sporta pārvaldības puses. Abi ar Kasparu kravājām koferus..
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. jūnija - 4. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
.
DIENAI