Pirmais pasaules karš, kas sākās 1914. gada 28. jūlijā, sākotnēji bija diezgan dinamisks, karojošajām armijām te veicot straujus uzbrukumus, te tikpat ātri atkāpjoties, raksta All About History. Taču jau pēc gada rietumu frontē sākās ilgstošais ierakumu kara laiks, kad naidīgie spēki turējās katrs savās pozīcijās, kuras stiprināja ne tikai plaši sazarotie tranšeju tīkli, bet arī sabūvētie dzeloņstiepļu žogi, turklāt šīs fortifikācijas sargāja ložmetējnieku ligzdas. Tā laika notikumus lieliski aprakstījis Ērihs Marija Remarks romānā ar ļoti trāpīgo nosaukumu – Rietumu frontē bez pārmaiņām.
Šādos apstākļos bija nepieciešams kāds jaudīgs ierocis, kas palīdzētu karavīriem tikt cauri nožogojumiem un pārvarēt ienaidnieka ierakumu līniju, lai varētu attīstīt uzbrukumu, raksta Jane’s Defence. Pirmskara gados savas iestrādes šajā jomā bija gan Austroungārijai, gan Francijai, taču militāristu vairums pret inženieru iecerēm attiecās diezgan skeptiski, uzskatot, ka lietderīgāk ir izmantot nevis kādus jauninājumus, bet gan gadsimtu laikā pārbaudītos karadarbības paņēmienus.
Arī britu ģenerāļu vidū netrūka šāda viedokļa piekritēju, taču, pateicoties vēlāk par izcilu valstsvīru kļuvušā Vinstona Čērčila uzņēmībai, 1915. gada pirmajā pusē tika nolemts intensificēt jauna ieroča izstrādāšanu. 1915. gada 6. septembrī vienā no Dorsetas grāfistes poligoniem pirmajā testa braucienā devās iespaidīgā kaujas mašīna Mazais Villijs (Little Willie), kuru bija konstruējuši kompānijas William Foster & Co talantīgākie inženieri. Gluži kā parunās par pirmajiem kucēniem, kuri jāslīcina, vai pirmo pankūku, kura piedeg, arī šajā gadījumā iznākums bija tālu no Čērčila un viņa domubiedru cerētā rezultāta, taču pamati bija ielikti, un pēc gada kaujā pie Sommas vācu karavīriem pirmo reizi nācās sastapties ar "briesmīgo nezvēru" jeb tanku Mark I.
IDEJAS VIRMOJA
Jau krietnu laiku pirms briti izgatavoja pirmo tanka prototipu, vairāki inženieri kontinentālajā Eiropā eksperimentēja ar līdzīgām idejām, un viņu mērķis bija izstrādāt jaudīgu un mobilu ar lielgabaliem un citiem ieročiem bruņotu kaujas transportlīdzekli, raksta Smithsonian Magazine. Par paraugu tika uzskatīti jaunāko modeļu karakuģi, un šī iemesla dēļ angļu valodā nostiprinājās termins landship, kas burtiskā tulkojumā nozīmē sauszemes kuģis.
Taču viens no pirmajiem, kurš ķērās pie šādas kaujas mašīnas izstrādes, bija ne jau brits, bet gan austrietis Gunters Ādolfs Burstīns, kurš 1903. gadā iestājās Austroungārijas armijā, ar laiku kļūstot par vienu no vadošajiem lielgabalu modernizēšanas speciālistiem. Viņš interesējās arī par citiem tā laika jaunākajiem tehnikas sasniegumiem un reiz Vīnes auto izstādē pievērsa uzmanību nelielai bruņām klātai automašīnai, kas bija izgatavota uz Daimler šasijas bāzes. Inženierim iešāvās prātā, ka varētu uzbūvēt krietni prāvāku šāda veida mašīnu, ko būtu iespējams apbruņot arī ar pamatīgu lielgabalu, lai tā būtu maksimāli efektīva kaujas laukā.
Labu laiku inženierim gan nācās palauzīt galvu, kā atrisināt būtisku problēmu – klasiskās četru riteņu automašīnas itin labi varēja pārvietoties pa bruģētiem vai noblietētiem ceļiem, taču neglābjami iestiga, no tiem nobraucot, raksta Jane’s Defence. Turklāt bija jāņem vērā, ka, kaujas mašīnas masai pieaugot uz lielgabalu un citu ieroču rēķina, šis risks proporcionāli pieauga. Taču Burstīnam izdevās atrast risinājumu, un tieši viņš bija pirmais, kurš nosprieda, ka mašīnas jāaprīko ar papildu riteņiem un kāpurķēdēm, kas vienmērīgāk sadalīja svaru.
1911. gadā inženieris, cerību spārnots, devās uz Austroungārijas impērijas kara ministriju piedāvāt faktiski pilnībā izstrādāto Motorgeschütz jeb motorizētā lielgabala projektu. Viņa iecerētā kaujas mašīna bija aptuveni sešas tonnas smaga, aprīkota ar lielgabalu, kas atradās rotējošā tornītī (tātad ierocis varēja šaut dažādos virzienos), tās priekšgalā un pakaļgalā bija īpašas sviras, ar kuru palīdzību būtu iespējams pārvarēt dažādus šķēršļus, bet apkalpē bija paredzēti tikai divi cilvēki – vadītājs un lielgabalnieks.
NORAIDĪJUMI UN ATZĪŠANA
Burstīns ar savu inovāciju gan bija nonācis nepareizā vietā un laikā. The Conversation raksta, ka viņa ideju vecā kaluma ģenerāļi noraidījuši, pat īsti neapspriežot, jo uzskatījuši, ka ar klasiskās artilērijas, kavalērijas un tolaik modē nākušo ložmetēju palīdzību iespējams uzvarēt jebkurā karā. Austriešu inženieris savas iestrādes piedāvājis arī XX gadsimta pirmajā pusē par modernāku uzskatītajai Vācijas impērijai, taču arī tās ģenerālštābā saņēmis strupu un kategorisku atteikumu.
Ar to arī Burstīna degsme bija izsmelta, taču informācija par viņa priekšlikumiem (tolaik tā nebija slepena, jo nevienas valsts armija taču negrasījās sākt ražot šāda veida kaujas mašīnas) izplatījās kolēģu starpā, un dažādu valstu inženieri neklātienē sāka sacensties, kuram izdosies izstrādāt efektīvāku mobilo ieroci. Īpaši šajā jomā pacentās franči, kuri izgatavoja gan uz kāpurķēžu traktora (kuru turklāt darbināja nevis iekšdedzes, bet elektriskais dzinējs) šasijas bāzes uzbūvēto rotējošo lielgabalu Aubriot-Gabet, gan mobilo lielgabalu Boirault, kam gan nebija nekādu bruņu, gan Killen-Strait un Frot-Laffly, kas jau visvairāk atbilda vēlāk pieņemtajiem tanka standartiem. 10 tonnu smago milzeni, kuru bija paredzēts aprīkot ar diviem lielgabaliem un sešiem ložmetējiem, tā izgudrotāji vēlējās darbināt ar 20 zirgspēku jaudas iekšdedzes motoru, taču Francijas aizsardzības ministrija un armija nesaredzēja šāda veida ieroča perspektīvas.
Jane’s Defence raksta, ka par austriešu inženiera plānu 1914. gada nogalē ieinteresējās vairāki britu militāristi – pulkvedis Ernests Svintons un valsts aizsardzības komitejā strādājošais Viljams Henkijs. Dzirdīgas ausis viņi gan atrada nevis armijas, bet gan flotes vadībā, kur augstākajā amatā bija Čērčils. Tā nu izveidojās samērā paradoksāla situācija, ka sauszemes kaujas ieroči tika attīstīti jūras kara flotes uzraudzībā.
STRAUJAIS PROGRESS
Pirmā pasaules kara gados amatpersonām bija skaidrs, ka ar nozīmīgu lēmumu pieņemšanu vilcināties nedrīkst, raksta BBC History Magazine. Vēl īsti nebija nožuvusi tinte uz Čērčila parakstītā dokumenta par Sauszemes kuģu komitejas (Landships Committee) izveidošanu, kad jau bija izraudzīta kompānija un inženieri, kuriem uzticēja realizēt šo projektu.
18 tonnu smagais Mazais Villijs militāristiem tika atrādīts slepenā poligonā, taču iespaidu atstāja tikai ar saviem parametriem. Tanks, kuram bija nepieciešami divi vadītāji (viens no viņiem atbildēja tikai par bremžu sistēmu) un vēl četri apkalpes locekļi, kuru uzdevums bija šaut no lielgabala vai kāda no sešiem ložmetējiem, bija nožēlojami lēns, spējot pat līdzenumā sasniegt vien aptuveni 3,5 kilometru stundā lielu ātrumu. Bet tā pat nebija galvenā problēma. Izrādījās, ka šis masīvais agregāts nespēj tikt pāri tranšejām, kas Pirmā pasaules kara laikā parasti bija 2,4 metrus platas. Iemesls bija skaidrs – mazais ātrums un nepietiekamā inerce.
Bija brīdis, kad tanku ieviešanas piekritēju (arī Čērčila) karjeras jau karājušās mata galā, taču viņus paglāba William Foster & Co inženieru Viljama Tritona un Voltera Vilsona veikums. Pat nesagaidot, ar ko beigsies pirmie izmēģinājumi, viņi jau laikus bija ķērušies pie acīmredzamo nepilnību novēršanas. Jautājums, kādēļ pirmo tanka prototipu nodēvēja par Mazo Villiju, joprojām ir atklāts, jo versiju netrūkst – varbūt tas par godu uzņēmumam vai vienam no galvenajiem konstruktoriem, vai, iespējams, tā bijusi smalka britu ņirgāšanās par Vācijas impērijas troņmantnieku Vilhelmu. All About History raksta, ka pēdējā no šīm versijām ir visplašāk izplatīta, taču neliekas īpaši ticama kaut vai tāpēc, ka britu tanku izgatavošanas programma tika realizēta ļoti lielā slepenībā, lai ienaidniekam (galvenokārt vāciešiem) nebūtu ne jausmas, ka drīz vien viņiem nāksies domāt, kā aizstāvēties pret mehanizēto vienību uzbrukumiem.
Vērts atgādināt, ka vārds tank angļu valodā nozīmē ūdens tvertni vai cisternu, un tieši ar šādu nosaukumu jaunie ieroči, kurus 1916. gada vasarā pamazām sāka nogādāt uz kontinentālo Eiropu, tika saukti visās pavadzīmēs, lai maldinātu ienaidnieku izlūkus.