Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Sētnieka profesija mainās – aizvien biežāk tiek izmantota dažāda veida tehnika, lai darbu varētu padarīt ātrāk un vieglāk, saka Rostislavs Fiļips

Vai viegli būt sētniekam?

Visa darbdiena svaigā gaisā jebkurā gadalaikā var būt gan interesanta, gan fiziski grūta. Šī iemesla un arī atalgojuma dēļ sētnieka amata pienākumus ne visi ir gatavi uzņemties, taču šajā profesijā strādājošie atzīst: arī sētnieka darbs mainās un tam ir savas priekšrocības.

Vairākums iedzīvotāju kā pašsaprotamu pieņem, ka sabiedriskas vietas un teritorijas ap viņu dzīvesvietu vienmēr būs tīras un sakoptas. Vienlaikus reti kurš aizdomājas, ka pietiktu sētniekam nestrādāt kaut vai tikai mēnesi, lai sāktos teju vietējā mēroga apokalipse. Sabiedrības acīs šī profesija joprojām netiek uzskatīta par respektablu, un arī namu apsaimniekošanas grupas Civinity sastāvā ietilpstošā uzņēmuma CS apkope mobilās brigādes sētnieks Rostislavs Fiļips dažkārt izjutis, ka atsevišķi iedzīvotāji grib izrādīt savu iedomāto pārākumu. Viņš gan par to daudz nepārdzīvo, jo zina, ka savu darbu dara labi, sevi apcelt neļauj, un lielu konfliktu arī neesot bijis. Darbs vīrieti apmierina, grafiks ir ērts, un arī alga – pietiekama. Turklāt sētnieka profesiju Rostislavs nav izvēlējies izmisuma dzīts – viņam ir prasmes un zināšanas, kas iepriekš ļāvušas vadīt arī 50 cilvēku lielu kolektīvu pavisam citā nozarē. 

Taču kādi ir plusi un kādi mīnusi, strādājot šajā visiem labi zināmajā profesijā? Turklāt laikā, kad darbaroku arī šeit trūkst. 2018. gadā Latvijā vidēji mēnesī profesija "sētnieks" norādīta 9544 darbavietās. 
 

Nav VID prioritāte 

Gatavojoties rakstam, šķita, ka atrast sētnieku, kurš būs ar mieru pastāstīt par sava darba ikdienu, nebūs grūti, tomēr kļūdījos. Divi no uzrunātajiem šīs profesijas pārstāvjiem uzskatīja, ka ir pārāk veci, lai viņu bilde labi izskatītos žurnāla lapās, vēl ar citiem garāka saruna neiznāca tāda iemesla dēļ, par kuru, jāatzīst, sākotnēji pat nebiju iedomājusies, – proti, algu viņi saņem, ne līdz galam nomaksājot visus nodokļus. 

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) sētnieki gan neesot prioritāte, tāpēc īpaši kontroles pasākumi tieši šajā profesijā strādājošajiem netiekot veikti. Risku analīzes rezultātā kāda no pārbaudēm gan var iekrist uzņēmumā, kurā citu darbinieku vidū ir arī sētnieks, taču tādā gadījumā vērība tiek pievērsta visu darbinieku algai un citiem darba nosacījumiem kopumā, neizdalot sētniekus atsevišķi. 

Pēc VID aprēķiniem, pērn vidējā "aplokšņu" alga bija 268 eiro pirms nodokļu nomaksas, un šādu algu saņemšanas risks pagājušajā gadā tika konstatēts 40% darbavietu. Tai pašā laikā sētnieku vidējā darba alga pērn bija 438 eiro bruto, nostrādājot 123 stundas mēnesī. Tas ir nedaudz vairāk nekā šobrīd valstī noteiktais minimālās algas apmērs – 430 eiro pirms nodokļu nomaksas.


Prasības līdzīgas

Ministru kabineta apstiprinātajā profesiju klasifikatorā sētnieka amats ietilpst atsevišķā grupā Sētnieki un tiem radniecīgu profesiju strādnieki. Interesanti, ka šajā grupā ir arī dzīvnieku ķērāji, tāpēc attiecīgās profesiju grupas apraksts bez ielu slaucīšanas ietver arī uzdevumu "ķert klaiņojošus dzīvniekus, izvairoties no fizisku un garīgu ciešanu radīšanas dzīvniekam".

Protams, sētnieka amatā strādājot, šādas prasības par dzīvnieku ķeršanu nav. Aplūkojot darba sludinājumus portālā ss.lv, redzams, ka sētniekus meklē gan konkrētas iestādes, gan dažādi apsaimniekošanas uzņēmumi ar vairākiem to pārziņā esošiem objektiem, gan dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības. Atsevišķos sludinājumos ir tikai paziņojums latviešu un krievu valodā, ka tiek meklēts sētnieks vai sētnieks un/vai apkopējs, bet nav norādīti ne veicamie uzdevumi, ne darba alga vai jebkāda cita plašāka informācija, taču vairumā sludinājumu nepieciešamā pamatinformācija ir ietverta.

Darba alga tiek solīta visdažādākā – ir vietas, kur piedāvātā alga nesasniedz valstī noteikto minimālo apmēru, savukārt citur tiek solīti pat vairāk nekā 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Piedāvātā alga ir atkarīga arī no stundu skaita, kas sētniekam būs jāpavada darbā. Vairākos sludinājumos tiek meklēti dežūrsētnieki. Tiesa gan, šajos sludinājumos sīkāka informācija par pienākumiem vai stundu skaitu parasti nav norādīta.

Savukārt prasības, kas tiek izvirzītas sētnieka amata vietas kandidātiem, ir gluži vai identiskas. "Prasības pretendentam: augsta atbildības sajūta, nevainojama darba kvalitāte, pozitīva un godīga attieksme pret darbu un kolēģiem," teikts kādas apsaimniekošanas kompānijas sludinājumā. Tajā pašā dienā dažas stundas vēlāk ievietots vēl kāds cita uzņēmuma sludinājums, kurā pretendentam izvirzītās prasības vārds vārdā sakrīt ar jau iepriekš publicēto, vienīgā atšķirība – šajā gadījumā vēlama arī iepriekšēja pieredze un kandidātam nedrīkst būt kaitīgu ieradumu. Tikai retais darba devējs norādījis izglītības līmeni, kuru sagaida no sētnieka, – šajos nedaudzajos sludinājumos minēts, ka nākamajam darbiniekam jābūt vismaz ar vidējo izglītību.

Starp visiem darba sludinājumiem, kuros tiek meklēts sētnieks, īpaši izceļas starptautiskās lidostas Rīga izvirzītās prasības un arī piedāvājums. Alga gan tiek solīta līdzīga kā daudzās citās vietās – 3,38 eiro stundā bruto –, bet potenciālie kandidāti tiek vilināti ar prēmijām par labu darbu, veselības apdrošināšanu un citiem labumiem. Savukārt viena no lidostas atšķirīgajām prasībām potenciālajam sētniekam – no viņa tiek sagaidītas angļu valodas pamatzināšanas. Šī gan ir tikai vēlama prasība, tomēr jānorāda, ka nevienā no citiem SestDienas aplūkotajiem darba piedāvājumiem sētniekiem svešvalodas zināšanas nebija vajadzīgas, turklāt pat latviešu valodas zināšanas kā obligāta prasība ir norādīta tikai atsevišķos gadījumos.

Bez latviešu valodas zināšanām sētnieku darbā neņem, piemēram, Baltijas vislielākajā namu pārvaldīšanas uzņēmumā Rīgas namu pārvaldnieks. Tas gan nenozīmē, ka uzņēmumā sētnieku ir pietiekami – tā Komunikācijas nodaļas vadītājs Krists Leiškalns atklāj, ka šobrīd Rīgas namu pārvaldniekā esot neaizpildītas aptuveni 40 sētnieku vakances. "Atbilstoši pieredzei jāsaka, ka uz ziemu, kad darbs kļūst arī fiziski smagāks, daļa sētnieku aiziet no darba, tāpēc uz ziemas sezonu vakanču skaits ir lielāks," skaidro uzņēmuma pārstāvis. Kopumā Rīgas namu pārvaldnieka pārziņā ir vairāk nekā 4000 namu apsaimniekošana, un Leiškalns atzīst, ka apstākļos, kad virkne darba devēju saskaras ar darbinieku trūkumu, arī sētnieku atrašana ir problemātiska. Turklāt pašreiz divas trešdaļas no uzņēmumā strādājošajiem sētniekiem ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Vidējais Rīgas namu pārvaldnieka sētnieka vecums ir 56 gadi, taču vecuma amplitūda darbinieku vidū gana liela – visjaunākajam ir 20 gadu, bet visvecākais ir pārsniedzis jau 80 gadu slieksni.

Vidējais darba stāžs šajā uzņēmumā sētniekiem ir seši gadi. "Protams, ir cilvēki, kuri strādā desmitiem gadu, ir cilvēki, kuri nostrādā mēnešus,» saka Leiškalns. Visbiežāk sētnieki no darba aizejot paši, kā iemeslu tam minot dažādas lietas – kāds nevar iziet obligāto veselības pārbaudi, daudziem šis darbs šķiet fiziski pārāk smags. Vēl citi izvēlas aiziet, jo viņu ieskatā ir jāuzkopj pārāk lielas platības, bet atalgojums par to ir pārāk mazs.

Te jāpiebilst, ka iepriekš minētā informācija iekļauj datus par sētniekiem, kuri savu darbu veic vienos un tajos pašos objektos, bet Rīgas namu pārvaldnieka Apsaimniekošanas pārvaldē ir arī atsevišķas aizstāšanas vienības. Tajās strādājošajiem ir tie paši pienākumi, kas sētniekiem, bet darba režīms cits. Proti, šie cilvēki ilgstoši netiek nodarbināti vienā objektā, bet uzkopj tajās vietās, kur tobrīd ir jāaizstāj pastāvīgais sētnieks – slimības vai kādu citu iemeslu dēļ. Šādas brigādes apkalpo arī objektus, kuros pastāvīgā sētnieka vakance nav aizpildīta. Brigādēm ir astoņu stundu darbdiena, kuras laikā ar uzņēmuma transportlīdzekli tiek apbraukātas vairākas apkopjamās teritorijas.


Paša izvēle

Šādā vienībā Rīgas namu pārvaldniekā kādu laiku strādāja arī Rostislavs Fiļips (36). Šobrīd gan viņš jau vairāk nekā gadu iekārtojies citā namu apsaimniekošanas uzņēmumā – CS apkope. Arī šeit viņš strādā līdzīgā vienībā un pienākumi pamatā esot tie paši.

Izstāstu Rostislavam, ka profesiju klasifikatorā sētnieka amats ielikts vienā grupā ar dzīvnieku ķērājiem. Viņš pasmej, ka ar dzīvniekiem viņa darba ikdienā saskarties gan nesanāk – tik vien, ka dažreiz jāaizvāc apkopjamajā teritorijā atrastie beigtie putni. Arī visi citi pienākumi ir tādi paši kā ikvienam sētniekam, uzturot teritoriju kārtībā. Atsevišķos objektos jānodarbojas arī ar iekštelpu uzkopšanu.

"Ja sētnieks ir uz vietas, tad viņš dara visu. Mums savukārt ir desmit objektu. Mēs uzturam tīrību, darba pienākumi tie paši, bet mēs nespējam izdarīt visu to pašu, ko var izdarīt uz vietas esošs sētnieks. Objekts, protams, tiek savests kārtībā, lai nav sūdzību un iedzīvotāji būtu apmierināti," sava darba specifiku skaidro Rostislavs. 

Sākotnēji šo darbu viņš izvēlējies, jo apmierinājušas darba stundas – no sešiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. Viņam ir divi skolas vecuma bērni, un laikā, kad viņiem beidzas mācību stundas, Rostislava darbdiena arī jau beigusies. Arī par rutīnu darba ikdienā sūdzēties nevarot – brigādes apkopjamie objekti mainās, un bijušas reizes, kad darba pienākumi jāveic pat ārpus Rīgas.

Tāpat vīrieti apmierina alga – tā esot lielāka nekā pirms tam Rīgas namu pārvaldniekā, kas arī bijis galvenais iemesls, kādēļ viņš darbu mainījis. Par šādu soli izšķīries kopā ar sievu, ar kuru kopā strādājis arī iepriekšējā darbavietā. Vīrietis gan uzreiz piebilst, ka šis nav stāsts par dienesta romānu, jo abi bijuši precēti, vēl pirms sākuši strādāt vienā vietā.

Tomēr, lai arī viss pašreizējā darbavietā it kā apmierina, skatoties tuvāko sešu vai septiņu gadu periodā, Rostislavs sevi sētnieka amatā vairs neredz. Viņš pieļauj, ka kādā brīdī, iespējams, varētu strādāt ārvalstīs – celtniecībā kādā no Skandināvijas valstīm. Tur pašreiz strādājot kāds Rostislava radinieks, tādēļ viņš ir aptuveni informēts gan par darba iespējām, gan apstākļiem. Pagaidām gan vīrietis par to lieki nesatraucas – viņa zināšanas un pieredze esot pietiekami plašas, lai bez darba nepaliktu.


Uz galvas kāpt neļauj

Rostislavs ieguvis vidējo speciālo izglītību gaļas un piena produktu ražošanā un vairākus gadus bijis Rīgas miesnieka pelmeņu un pakotavas nodaļas meistars, kur kopā ar vēl vienu kolēģi vadījis aptuveni 50 cilvēku lielu kolektīvu. Pēc kāda laika uzņēmums ražošanu Rīgā pārtraucis, pārceļot to uz Jelgavu. Rostislavam piedāvājuši darbu arī tur, taču viņš sapratis, ka ik dienas braukāt no Rīgas uz Jelgavu un atpakaļ būs ļoti apgrūtinoši, tādēļ darba attiecības ar uzņēmumu izbeidzis. Kopumā viņš četros dažādos amatos Rīgas miesniekā nostrādājis aptuveni desmit gadu.

Vēlāk vīrietis kādu laiku strādājis citā gaļas pārstrādes uzņēmumā – Grāvendāle –, kurš gandrīz pirms trijiem gadiem atzīts par maksātnespējīgu. Pēc tam apmēram divus gadus darbojies koka palešu ražošanas uzņēmumā Kronus, vēl bijis fiziskā darba darītājs kādas kompānijas noliktavā, līdz nokļuva Rīgas namu pārvaldniekā. Šeit viņš nostrādāja aptuveni pusotru gadu.

Pret sevi kā sētnieku vērstu izteikti nievājošu attieksmi Rostislavs darbā izjutis neesot. Atsevišķas reizes, kad iedzīvotāji ar savu izturēšanos gribējuši parādīt, ka uz Rostislavu skatās no augšas, gan esot piedzīvotas. "Šādos gadījumos es parasti tomēr kaut ko pasaku, bet to daru tā, lai cilvēks neapvainotos," vīrietis atzīst. Lūdzu izstāstīt kādu piemēru šādai situācijai, un Rostislavs atminas, ka reiz, kad viņš tīrījis kāpņu telpu, viņam kāds mājas iedzīvotājs pārmetošā tonī jautājis: "Tu šitā savās mājās arī tīri?", uz ko Rostislavs atbildējis, ka pa savu māju nestaigā apavos. "Un viss, cilvēks apklusa." Vīrietis arī pauž pārliecību, ka tiem, kuri sētniekiem visvairāk kaut ko pārmet, pašiem dzīvesvieta, visticamāk, nav tajā vislabākajā kārtībā.

Nereti gadoties arī kundzītes gados, kuras pauž neapmierinātību, jo mājai vairs nav agrākais sētnieks. "Ir bijis, ka pienāk un sāk stāstīt, ka šajā mājā vairākus gadus bijusi tāda un tāda Nadja, kas baigi labi esot tīrījusi," stāsta Rostislavs. Tomēr šādus komentārus viņš īsti neuztver kā pārmetumus.

Dažreiz sūdzības par sētnieku darbu tiek adresētas uzreiz uzņēmumam. Darbinieki par tām tiek informēti, tomēr to pamatotību bieži vien var arī apšaubīt. Rostislavs norāda, ka sētnieki var izdarīt darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, tomēr iedzīvotāji nereti paši, iespējams, neapzināti, veicina nekārtības rašanos attiecīgajā teritorijā. Kā piemēru vīrietis min gadījumus, kad iedzīvotāji atkritumu maisus izmet nevis mājas kopīgajās atkritumu tvertnēs, bet noliek tos blakus. "Nezinu, kādēļ tā dara. Iespējams, negrib pieskarties tvertnēm, jo netīras," min Rostislavs. Rezultātā šos pie tvertnēm atstātos maisus ļoti bieži izrevidē vārnas, izmētājot atkritumus pa visu pagalmu. Bet mobilā brigāde, kura teritoriju attiecīgās dienas rītā jau sakopusi, nākamo apkopi veiks tikai pēc dienas.

Atsevišķās vietās Rostislavs novērojis, ka iedzīvotāji paši atkritumus met ārā pat pa logu. Tiesa gan, tie pārsvarā esot cigarešu izsmēķi, tomēr arī šādu rīcību vīrietis neuzskata par pieņemamu.

Cilvēki, protams, ar sētniekiem arī sveicinās, ne tikai sūdzas par viņu darbu. Garākas sarunas Rostislavam ar iedzīvotājiem gan neesot izvērsušās – viņš atbild, ja kāds viņam ko jautā, bet pats sarunas pirmais nesāk. Lielu pazīšanos ar iedzīvotājiem jau nemaz nevarot izveidot – mobilās brigādes apkopjamie objekti pietiekami bieži mainās un līdz ar to arī darba ikdienā sastopamie cilvēki. Arī šādā ziņā darbs mobilajās brigādēs atšķiras no tāda sētnieka darba, kuram ir pastāvīgi uzkopjamie objekti, – pastāvīgie sētnieki apkārtējo māju iedzīvotājus var iepazīt visai pamatīgi.

Rostislavs uzskata, ka sētnieka darbs kopumā mainās. Runa ir gan par tām pašām mobilajām brigādēm, kuru popularitāte pieaug, gan par līdzekļiem, ko ikdienā izmanto sētnieku darbā. "Piemēram, tiek izmantoti tie paši lapu pūtēji. (..) Nevar teikt, ka tos izmanto tikai gados jaunie sētnieki. Pats zinu vienu sievieti ap gadiem sešdesmit, kura izmantoja lapu pūtēju, lai sapūstu lapas vienā čupā un tās būtu vieglāk uzslaucīt," vīrietis akcentē tehnoloģiju ienākšanu arī šajā amatā, lai gan atzīst, ka fiziski šis darbs ir grūts tik un tā.

Vislielākā atšķirība, strādājot par sētnieku pašvaldības uzņēmumā un privātā kompānijā, esot darba organizēšanā. Proti, pašvaldības uzņēmumā ļoti stingri seko līdzi, lai sētnieks darbā atrodas visas noteiktās darba stundas – arī tad, ja nepieciešamie darbi ir izdarīti īsākā laikā. Savukārt kompānijā, kurā Rostislavs strādā patlaban, uzsvaru liek uz to, lai viss vajadzīgais būtu padarīts labi.

Tomēr, salīdzinot ar darbu, piemēram, noliktavā, ar sētnieka pienākumiem vīrietis ir daudz apmierinātāks. "Darbs svaigā gaisā, paši sev priekšnieki," pašreizējās priekšrocības uzskaita Rostislavs.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Vai viegli būt sētniekam? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji

Top komentāri

Supskatom
S
Gan sētnieku, gan visāda veida zemes darbu strādnieku sakarā esmu ievērojis absolūti nemainīgu lietu - dažādus darba rīkus ar pārāk īsiem kātiem. Lāpstas, grābekļi un daži citi verķi , ko darba devēji ieliek rokās mūsu strādniekiem , gan būtu ļoti piemēroti ķīniešiem un vjetnamiešiem. Pavērojiet - ja kaut kas tiek rakts, liekšķerēts, slaucīts... strādnieks vienmēr ir spiests saliekties trijos līkumos. Interesanti, ka ne strādnieki, ne viņu priekšnieki nesaprot, ja viņiem uz šo aizrāda, bet stoiskā pacietībā turpina savu nolemto ceļu uz mugurkaula deformāciju un agru invaliditāti.
tipa
t
Tallinā un Helsinkos lapu pūtēji jau ir aizliegti. Drīz aizliegs tos arī Rīgā, piesārņo gaisu un rada troksni.
sētniekam jālieto grābeklis
s
Tos trokšņa taisītājus gan vajadzētu aizliegt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Militārie noslēpumi pret zinātniekiem(7)

Krievijas zinātnieku vidū plašu rezonansi izraisījusi policijas un drošības spēku veiktā kratīšana Krievijas Zinātņu akadēmijas (KZA) Pjotra Ļebedeva vārdā nosauktā Fizikas institūta direkto...

Mazās himnas cilvēkam

Zviedru režisors Rojs Andersons (76) stāsta, kāpēc humors prasa pacietību, par triviālo un to, kas tāds nav, un piedāvā izvēli – pārtapt tomātā vai kartupelī.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata