Eirovīzija ir kļuvusi par fenomenu, kas reti kuru atstāj vienaldzīgu. Šim konkursam un tā formātam ir gan savi kvēlie un uzticamie fani, gan tikpat pārliecināti nīdēji, kuri uzskata, ka pasākums ir degradēts no labākās (populārākās) dziesmas noskaidrošanas līdz izrādīšanās sacensībām, kur lielākas izredzes uzvarēt ir nevis dziedātājam ar labāko balsi, kurš izpilda jaukāko meldiņu, bet gan kādam dīvainītim, kurš nošokē publiku ar kaut ko vēl neredzētu un skandalozu, norāda NBC. Turklāt jāņem vērā arī politiskie faktori, kas nereti iespaido uzvarētāja izvēli.
Tajā pašā laikā nav noliedzams, ka tas ir lielākais un populārākais šāda veida šovs pasaulē, uzsver Euronews. Saskaņā ar rīkotāju datiem šā gada konkursu noskatījušies 166 miljoni televīzijas skatītāju, bet šim skaitlim jāpieskaita arī tie, kuri to vērojuši dažādās interneta platformās.
Doma par Eirovīzijas dziesmu karu rīkošanu pirmo reizi izskanēja 1955. gada janvārī notikušajā EBU konferencē Monako, bet lēmums tika apstiprināts 1955. gada 19. oktobrī, kad Romā notika EBU Ģenerālā asambleja. Tobrīd EBU apvienoja 23 biedrus, no kuriem neviens strikti neiebilda pret konkursa rīkošanu, taču liela daļa savienības dalībvalstu tomēr nolēma savus pārstāvjus uz šo pasākumu nesūtīt. Galu galā dalībnieku vidū bija septiņas valstis: Francija, Vācijas Federatīvā Republika (interesanti, ka visos oficiālajos dokumentos tā dēvēta vienkārši par Vāciju), Itālija, Šveice, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Savus pārstāvjus gribēja sūtīt arī Dānija un Austrija, taču nokavēja pieteikšanās termiņu. Savukārt briti, kuriem ar kontinentālo Eiropu allaž bijušas sarežģītas attiecības, atkal palika malā, jo BBC jau bija pieņēmusi lēmumu par sava dziesmu konkursa rīkošanu.
TEHNOLOĢIJU TESTS
Televīzijas ēra Eiropā sākās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, taču tad tā tika uzskatīta lielā mērā par eksperimentālu tehnoloģiju, raksta National Geographic. Otrā pasaules kara gados tās attīstība gandrīz pilnībā apstājās, un vien piecus gadus pēc kara Rietumeiropas valstis, kurām bija savas nacionālās televīzijas kompānijas (privāto tolaik kontinentā nebija), aizdomājās, ka programmas iespējams translēt arī uz citām valstīm.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!