Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Balss, kurai ticēt

Leģendārā radio balss Sandra Glāzupa (68) par jaunāko tehnoloģiju nozīmi, sapņu īstenošanos un to, kāda balsij ir vara.

Sandru Glāzupu es pazīstu, šķiet, kopš iepriekšējā laika. Viņas balss kopā sasaista visu – gan mūžīgi fonā skanošo Latvijas Radio, ko bērnībā mūsmājās un daudz kur citur mēdza dēvēt par Pirmo Rīgu, gan arī kaut kādas miglainu atmiņu pārklātas atsevišķas tikšanās ik pēc dažiem gadiem. Mans tēvs ilgi bija viņas kolēģis, tāpēc Sandra Glāzupa, mani satiekot ik pēc pieciem gadiem, vienmēr izsaucās: "Kā tu esi izaugusi!", un, kad nu jau uz garāku sarunu tiekamies vienā no retajām kafejnīcām, kur iespējams ieturēties arī pie galdiņiem, proti, Latvijas Radio kafejnīcā, viņa atkal secina: "Bet kā tu esi izaugusi!"

Par to arī runājam – par laiku un par augšanu. Meklējot labākos kadrus no Covid-19 laika patukšotajā radio ēkā, visi trīs kopā ar fotogrāfu nonākam pie atziņas, ka ir tāds vispārīgs priekšstats, ka to skaisto radio balsu īpašnieki nu gan ir gari un stalti cilvēki. Dzīvē gan gadoties visādi, taču – lai nu kā ar fizisko ķermeni, vismaz ar balsi te ir iespējams izaugt. Sandra Glāzupa ir viena no Latvijas Radio balsīm jau 41 gadu. Un nu viņas balss izmantota, lai taptu arī pašmāju Siri versija jeb Tildes balss, ar kuru rakstītu tekstu var pārvērst runā un otrādi.

Varētu šo sarunu ielikt Tildes lietotnē, lai atšifrē, tad likt, lai ierunā Sandras Glāzupas balsī, un pēcāk varētu salīdzināt sintezēto un dzīvo balsi!

Dažus vārdus tā Tilde pārveido interesanti, bet smieklīgi. Bet zini, tas viss tapa 2017. gadā, kad es dzirdēju pirmos mēģinājumus, kā tas ir – pārveidot tekstus manā digitalizētajā balsī. Man jāteic, ka Tilde ir ļoti gājusi uz priekšu.

Ir liela atšķirība, kā izklausījās agrāk un tagad?

Ļoti liela. Viņi to ir ārkārtīgi uzlabojuši, jo to dara datorspeciālisti un cilvēki, kam tā lieta ir tuva, pazīstama un interesē.

Kāda ir sajūta dzirdēt savu balsi tādā veidā?

Zini, es neklausos ar tādu tīksmināšanos vai lepošanos. Drīzāk klausos ar ļoti lielu interesi: kā tas ir iznācis, kā to var panākt? Man te arī vairāki draugi un paziņas ir prasījuši: kā tu to esi izdarījusi? Vai tu esi ierunājusi burtus vai dažādas zilbes? Nē, es neesmu ierunājusi absolūti neko. Viņi ir izvēlējušies visu to materiālu, kas 41 gada laikā ir uzkrāts mūsu radio fonotēkā un kur skan mana balss. Tad viņi paši kā skaitļojamās mašīnas tur kaut ko dara, un beigās iznāk tas loģiskais teksts.

Tad jau sanāk, ka viņi ir skatījušies visu to gana lielo mantojumu, kas ir pieejams. Tad tur kopā sanāk kaut kāda sintezēta vidējā balss – ļoti interesanti!

Redzi, es domāju, ka balss pamatīpašības daudz nemainās. Kas ir svarīgi? Svarīga ir intonācija. Svarīgs ir tembrs. Bet, nu, tā pati balss tur ir tāda mazliet saspiesta, un mēs jau runājām ar Tildes puišiem, ka balsij vajadzētu kļūt emocionālākai. Kā to panākt? Mašīna nevar dabūt to emocionalitāti, tās pauzes, to klusumu vai to neizpratnes jautājumu. Tāpēc nākotnē ir paredzēts, ka man jau dzīvajā pie mikrofona vajadzēs ielasīt tādus tekstus, kuros būs ļoti daudz prieka, ar izsaukumiem, ar jautājuma zīmēm un daudzpunktēm. Es domāju, tie varētu būt kaut kādi aprakstoši teksti, piemēram, kā izskatās Gaujas krasts rudenī. Vai arī teksti, kuros tiek pausts liels pārdzīvojums.

Jā, klausoties Siri vai kādus citus robotus, tie arī izklausās pēc robota, nevis dzīva cilvēka.

Jā. Tāpēc es ceru, ka izdosies. Es vispār domāju, ka mūsu mazā Latvija ir milzīgi malači. Iedomājies, cik mums ir cilvēku! Mūsu nav pat divi miljoni. Mūsu valoda ir maza. Faktiski Latvija ir vienīgā vieta, kur cilvēki runā latviešu valodā, un, ja mūsu datormeistari ir spējuši izdarīt to, ko jau iepriekš ir paveikušas lielās pasaules kompānijas ar lielajām pasaules valodām, tas ir augstu vērtējams.

Kā jums šķiet – katrs trenējoties var kļūt par tiešām labu radio balsi?

Varbūt var, bet jābūt dažādiem priekšnoteikumiem. Sarmiņ, nu kā es tagad varētu iemācīties dejot, kaut man arī ļoti patiktu balets? Kā gan es to varētu izdarīt?

Baletu jau esot ļoti agri jāsāk mācīties.

Nu, labi – vingrot es varētu tikai mājas apstākļos. Priekšnoteikumi? Vispirms ir jābūt ļoti labam balss tembram. Nedrīkst būt nekādu izlokšņu. Ja tu neesi tajā vidus dialektā, ja tu esi nācis no Latgales vai Sēlijas puses, vai no Kurzemes, tev tomēr ik pa brīdim juks visi platie "ē" un citas skaņas, nebūs pareizās intonācijas. Es esmu dzimusi Jūrmalā. Tētis nāk no Madlienas puses, mamma no Dundagas puses. Madlienas pusē nav nekādas īpašas izloksnes, taču Dundagā ir tā sauktā tāmiešu izloksne. Tā ir tik interesanta – skan vienkārši pasakaini! Tā izloksne ir tik jautra un dzīvespriecīga! Kad tie cilvēki runā, tas izklausās tik komiski labā nozīmē.

Bet kāpēc dialekti darbam radio ir izskaužami? Var taču uz to skatīties arī kā uz bagātību!

Es domāju, ka pareizā latviešu valoda ir jāuztur un radio ir viens no instrumentiem, kas palīdz to darīt. Kad es aizbraucu uz ārzemēm, es vienmēr ieslēdzu radio – gribu paklausīties, kā portugāļu vai spāņu, vai vācu diktors lasīs ziņas. Kā tas skan? Jo tur jau arī ir izvēlēti cilvēki ar labu, stabilu balsi. Tas ir ļoti interesanti. Es domāju, ka, ja kāds sveštautietis gribētu iemācīties latviešu valodu, klausoties radio un arī to digitalizēto balsi, viņam būtu iespējas to izdarīt.

Tas tāds kā pareizais piemērs?

Jā. Vismaz, lai gūtu priekšstatu. Ir tāds lietuviešu rakstnieks Arvīds Jozaitis, viņš piecus gadus dzīvoja Rīgā, mēs iepazināmies, un viņš iemācījās latviešu valodu, klausoties Latvijas Radio.

Lasīju kādā intervijā, ka jums savulaik, kad vēl te nestrādājāt, radio balsis likās kaut kas ļoti noslēpumains. Tagad esat atklājusi to noslēpumu?

Tāpēc, ka radio cilvēkus neredz, un, ko tu nezini, tas tev liekas ļoti saistošs un neparasts. Jo tu jau nezini, kāds viņš ir, fantāzija var darboties.

Jūs atceraties to sajūtu, kad beidzot ieraudzījāt radio balsis dzīvē? Bija pārsteigumi un arī likās, ka būtu taču jābūt garākiem?

Tad, kad es ieraudzīju radio balsis, tajā gadā, kad es ienācu radio, – 1979. gadā – man priekšā bija īsti meistari. Es varu nosaukt viņu vārdus?

Noteikti!

Jo man vienmēr gribas, lai cilvēki zina, lai atmiņā uzplaiksnī šie vārdi. Mēs pārāk ātri aizmirstam! Tātad – Lauma Amatniece, Ausma Indriksone, Dzidra Liepiņa, Kārlis Cīrulis, Rihards Kalvāns, Ēriks Krams, Gunārs Jākobsons.

Daļu esmu dzirdējusi.

Daļu esi dzirdējusi. Bet iedomājies, man toreiz bija 26 gadi, un, ieraudzījusi šos cilvēkus, es nebrīnījos par to, kā viņi izskatās, bet es uz viņiem skatījos un jutu no viņu personības, ka tas bija kaut kā citādi... Mēs, visi jaunie, kas tajā laikā ienācām radio, mēs no viņiem varējām tikai mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, ko mēs arī darījām ar lielu cieņu, prieku un patiku. Mēs toreiz ienācām diezgan daudz cilvēku. Vispirms es, tad Arita Grīnberga un Gaida Pūce, tad 1981. gadā atnāca Dzintris Kolāts, Martiņš Hofmanis un Māra Eglīte, Zigurds Ķeizars un Pārsla Saktiņa. Mēs visi bijām jauni un ļoti aizrautīgi. Satuvinājāmies arī kā cilvēki.

Lasot jūsu intervijas un klausoties, ko sakāt arī tagad, nevar nepamanīt, ka jums viss tas, kas saistīts ar ienākšanu Latvijas Radio vai domāšanu par strādāšanu šeit, asociējas ar tādu kā sapni, kaut ko brīnišķīgu. Vai ir bijušas arī situācijas, kad jādomā: nē, tas tomēr nav tā, kā es iedomājos!

Nē, tas bija tieši tā, kā es iedomājos!

Sapnis nav beidzies?

Nē, nē, Sarmiņ! Aktīvais darba mūžs man tagad ir beidzies, un tas ir ļoti labi, jo ir jānāk jauniem cilvēkiem. Ko es daru tagad? Divreiz nedēļā nāku uz Latvijas Radio 2. Tas ir burvīgi, jo saite ar šo mīļo māju Doma laukumā 8 saglabājas, slodze vairs nav tik liela, kas arī mani ļoti apmierina. Cilvēkam kļūstot vecākam, tā spēka un enerģijas tomēr vairs nav tik daudz. Man pietiek laika grāmatām, teātrim, es ļoti daudz klausos radio – 1. programmu. Latvijas Radio 2 es klausos laukos. Un, jā, man ir arī brīnišķīga vieta, kurp aizbraukt vasarās. Pirms 20 gadiem man uznāca milzīgas ilgas pēc lauku mājām. Tad es tās meklēju un arī atradu ļoti tālu – aiz Rūjienas, ļoti skaistā vietā, pie ezera. Tā ir viensēta: guļbaļķu māja, guļbaļķu klēts, guļbaļķu pirts, šķūnis, liels ābeļdārzs un ezers blakus.

Atkal izklausās pēc sapņa!

Es vienmēr esmu teikusi, ka sapņi piepildās.

Bet kura ir jūsu mīļākā vieta radio?

Zini, mana mīļākā vieta radio bija radio diktoru istaba. Tā ir tā telpa, kur tagad atrodas raidījums Monopols. Tur kādreiz uz durvīm bija uzraksts "Diktoru istaba", un tā istaba piederēja diktoriem. Tur gatavoja raidījumus, bija arī jautri saieta brīži, dzimšanas dienu svinēšana. Tā bija mana mīļākā vieta. Ziņu dienesta kabinets, kurā es sēdēju pēdējos 15 gadus, bija tāda lietišķa telpa, kurā nav vairs vietas sarunām, pārdomām un atcerēm, un it īpaši jau smiekliem un raudāšanai. Bet tā diktoru telpa, es domāju, vēl tagad ir piepildīta ar mūsu jaunības smiekliem un nebeidzamajiem jokiem.

Es arī domāju, kāpēc cilvēks par pagātni tā vienmēr silti un mīļi runā, bet atbilde ir ļoti vienkārša: tāpēc, ka mēs bijām jauni. Tad likās, ka visa dzīve vēl priekšā, un tā arī bija. Es tikko biju sākusi šeit strādāt, darbs ļoti patika. Man arī kaut kā veicās. Es darīju to, kas man patika. Tie bija Mikrofona gadi, tas bija veltījumu koncerts Vienīgi Jums, ko vairāk nekā desmit gadu es vadīju, plecu pie pleca sēžot ar savu mīļo kolēģi Dzintri Kolātu.

Kuros brīžos pie mikrofona ir visgrūtāk runāt?

Grūti ir tad, kad ir notikušas kādas bēdas vai nelaime. Es atceros, kad man nomira tētis un mamma – vieglāk bija, kad nācu uz darbu. Bet ļoti grūti ir, kad ziņās jārunā par to, ka notiek kāda ļoti liela nelaime. Es strādāju visas trīs dienas, kad notika Maxima traģēdija. Es biju pie mikrofona tad, kad nogrima kuģis Estonia. Es to atceros ļoti spilgti, kad bija jāziņo: miris, miris, miris, izdzīvojis, miris… Bet, nu, tev vienkārši ir mazliet jādistancējas no tā visa, jo ziņas, ko tu lasi, tu tās lasi neitrāli. Tu nevari ne iesmieties, ne raudāt. Tu esi cilvēks, kas paziņo informāciju – informācija ir tāda un tāda.

Un kā ir ar lielajiem prieka brīžiem? Vai to var dzirdēt? Latvija uzvarēja Krieviju!

Te runa ir par intonācijām. Tu tā kā sasmejies un paziņo, ka Latvija uzvarējusi Krievijas izlases hokejistus, un tas pazīstambija tad, kad Artūrs Irbe stāvēja kā mūris. Un tad to noteikti dzird, to noteikti dzird!

Prieku tātad ir grūtāk apslēpt?

Jā, prieku apslēpt ir grūtāk. Bet tie, kuri mani pazīst, un arī par tiem, kurus es pazīstu, uzreiz varu pateikt, kā pie mikrofona jūtas – ir bēdīgs vai priecīgs.

Sandra visiem redz cauri!

(Smejas.) Es nezinu, vai es visiem redzu cauri, bet mēs vienkārši cits citu ļoti labi pazīstam. Un mēs cits citu uzrunājām ar "mīļais draugs!".

Es zvanīju tēvam, vai ir kāds kompromats par Sandru Glāzupu. Viņš teica, ka dažreiz tomēr ir bijušas situācijas, kad Sandra spēj ieslēgt tādu balss reģistru, kas mudina uzreiz paklausīt.

Vai dieniņ! Ja tā saka, tad gan jau tā ir!

Balsij ir vara?

Balsij ir vara. Protams. Es tev varu pateikt dažādi: "Sarmīt, nedzer kafiju!" (Seko dažādi intonāciju varianti.) Ir jāredz, kāda ir situācija. Bet es labāk gribu dzīvot labi, mīļi un priecīgi.

Ko jūs domājat, kad dzirdat savu balsi radio vai kaut kur citur – romantiskajās filmās, piemēram? Jūs to atpazīstat kā savu, vai tā jau ir atdota kādam citam?

Es atpazīstu kā savu balsi, un, godīgi sakot, man ļoti patīk, kā tā skan filmās. Man bijuši lieliski filmu lasīšanas partneri. Ļoti ilgi lasīju filmas kopā ar Ēriku Kramu un otru izcilas balss īpašnieku Mārtiņu Hofmani. Jā, ja tu man tagad jautātu, ko vēl es gribētu darīt paralēli, atbildētu, ka es gribētu lasīt filmas. Es gribētu lasīt filmas, jo man šķiet, ka man tas sanāca. Bet parasti, klausoties savu balsi, tomēr es tā diezgan kritiski pieeju: tur nošķobījās, tur nebija pareizi, tur nebija vienlīdzīgi teikuma locekļi pareizi novērtēti...

Parasti, runājot par dažādām paaudzēm, vajag arī parunāt par to, ka tad, kad mēs augām, bija citādi un tagad jau jaunie neko nemāk... Kā jūs skatāties uz mūsdienu balsīm radio ēterā? Kā tās ir mainījušās, un kā mainās tas, ko mēs sagaidām no balsīm?

Es domāju, ka jaunie tagad ir ļoti, ļoti gudri. Tāpēc arī paaudzēm ir jāmainās. Mēs netiekam līdzi tehnoloģiju ziņā – tas noteikti ir jāapzinās. Domāju, ka kritērijiem ir jābūt diezgan stingriem – vismaz tiem cilvēkiem, kas lasa ziņas. Valodai ir jābūt labai, pareizai, balsij nostādītai, un tas tā vairāk vai mazāk ir. Vēl svarīgi, ka balsīm ir jābūt tādām, kam cilvēki tic. Ja tu aizej ar mazu balstiņu lasīt ziņas, tad ticamība nebūs tik augsta – tava balss varbūt derēs kaut kādiem bērnu raidījumiem, bet ziņu cilvēkam ir jābūt ar labi nostādītu balsi.

Tas nozīmē, tomēr jāizklausās garam no malas!

Jā. Atceries, savā laikā Latvijas Radio strādāja teātra kritiķis Gunārs Treimanis. Viņam bija valodas defekts, bet viņš bija tik spilgta personība, ka man tas likās pat interesanti.

Strādājot ar tekstu, notiek kaut kas brīnumains – te sākumā liekas, kas gan tur būs, bet beigās valoda visu saliek savās vietās un – ir!

Jā, es citreiz domāju, cik grūti ir rakstīt vēstuli vai apsveikumu – tā ir ļoti nopietna lieta, lai tu varētu visu skaisti un labi pateikt. Tā ir ļoti grūta lieta. Visvieglākais jau ir piesēsties pie mikrofona un tekstu nolasīt. It sevišķi, ja tu zini, kā to darīt.

Tātad jums ir visvieglākais darbs pasaulē!

Tas ir visvieglākais darbs pasaulē! Ja tu esi tik ilgi mācījies, kā mūs dresēja... Man bija vienreiz tāda pieredze. Bija atnācis režisors Gints Grūbe, un man vajadzēja ielasīt kaut kādus tekstus laikam dokumentālajai filmai. Viņš bija pasūtījis studiju ierakstam uz kaut kādām divām stundām, bet teksts bija apmēram trīs lapas. Sarmīt, es to izdarīju desmit minūtēs, un viņš bija pilnīgi mēms! Tu paņem to tekstu, saproti, kas ir pats galvenais. Tad tik ņem zīmulīti un sastrādā – ieliec savas emocijas, domā, par ko tu lasi. Vai tu lasi pasaku bērniem, vai tu lasi par Gaiziņkalnu vai par to Gaujas senleju.

Kā jūs trenēja? Bija īpašas mocības?

Vispirms jau katru reizi, kad tu lasīji ziņas, sākumā vajadzēja tās ziņas sagatavot. Mēs sēdējām jau manis pieminētajā diktoru istabā ar pildspalvu rokā, lai tās ziņas sagatavotu. Tad gājām lejā nolasīt. Tad nācām augšā, kur sēdēja Antonija [Latvijas Radio runas pedagoģe Antonija Apele] ar lieliem magnetofona ruļļiem un lika mums klausīties. Viņa apstājās pēc katra teikuma un pateica: te nav realizēts tas, te pietrūka elpas, tas bija labi, te vajadzēja ar jaunu domu sākt... Un tā tas notika desmit gadu no vietas. Tāpēc jau arī nolasīt tādus lielus palagus tagad man nav nekādu grūtību. Blakus jau arī nāca visi vingrinājumi ar līdzskaņu savienošanu, "šaursliežu dzelzceļš" un "Titikakas ezers".

... līdz beigās tas vieglākais darbs pasaulē kļūst par tādu, kura rezultātu var sintezēt!

Jā, mans sapņu darbs, mīļākais un labākais darbs pasaulē tagad ir sintezēts, un to var nolasīt mākslīgais cilvēks!

Tomēr nav tās sajūtas, ka balss ir atdota prom un tagad dzīvo pati savu dzīvi?

Nē, es to uzskatu par pagodinošu lietu, ka viņi izvēlējās tieši mani. Mani pleci tad nedaudz ceļas uz augšu. Taču sintezēta balss nekad nevarēs aizstāt dzīva cilvēka balsi.

Un tā jūs kļūstat par to garo radio cilvēku.

Jā, tā es kļūstu par garo radio cilvēku. Es priecājos, ka mana balss palīdzēs tiem, kam tas ir nepieciešams – vai nu tulkošanā, vai lasīšanā, teksta saprašanā. Un varbūt tas arī līdzēs kādam grieķim mācīties latviešu valodu.

Top komentāri

Pīšļi tic pīšļiem.
P
Dzīvība tic dzīvībai.
Ticēt var tikai Dieva Balsij.
T
Bet no cilvēkiem man labāk Māras Eglītes balss PATĪK. Tas nenozīmē, ka es viņai ticu.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Daudzu centru priekšrocības

Pamatā bija vēlēšanās saglabāt un vienot, viss pārējais sadīga, auga un sazaļoja pakāpeniski, atceroties nu jau visiem labi pazīstamā Kalnciema kvartāla veidošanās sākumu, SestDienai saka Kārlis Dambe...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata