Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Beznosacījuma stāstus meklējot

Tajā dienā, kad televīzijā raida Latvijas lepnumu, Latvija kļūst labāka, domā laikraksta Diena galvenais redaktors Gatis Madžiņš. Protams, šodien mēs par kādu labu darbu varam ietvītot vai iztikt pat bez vārdiem, publicējot hipsterīgu bildi instagramā. Taču šādi stāsti līdz ar īso prieku par laikiem un šēriem pazūd necaurejamā interneta vēstures dūksnājā. Kurā brīdī ir tā robeža? Vai avīzes žurnālists, kurš ikdienā mēģina atrast un pastāstīt citiem šos iedvesmojošos stāstus, arī pats var kļūt par Latvijas lepnumu? "90% mūsu dzīves ir nosacījuma stāsti – tavs darbs atbilstoši tavai algai. Tā daļa, kas ir beznosacījuma, ir ļoti maza," saka Madžiņš. "Jā, varbūt attiecībā pret savu ģimeni, bērniem mēs darām šīs beznosacījuma lietas. Bet, ja tu šo beznosacījuma lietu darīšanu vari iznest arī ārpus savas ģimenes, tad tur, lūk, arī ir tā robeža!"

Ar laikrakstu Diena jau kopš balvas pirmsākumiem Latvijas lepnumus meklē arī TV3. Lai rastu atbildi uz jautājumu, kāpēc šodien ir svarīgi atrast un dalīties ar iedvesmojošo sev apkārt, SestDiena uz sarunu aicināja MTG TV Latvija vadītāju Baibu Zūzēnu.

Fragments no intervijas:

Latvijas lepnuma balvas pasniegšana notiks jau 14. gadu, un tajā joprojām piedalās arī TV3, kamēr citi varbūt līdzīgus projektus maina, domā kaut ko jaunu. Kāpēc ir svarīgi Latvijas lepnuma ideju joprojām uzturēt?

Tajā brīdī, kad mēs projektu sākām, nebija sajūtas, ka tas būs tik ilgi, lai gan ideja, protams, ir ārkārtīgi spēcīga – meklēt cilvēkus, kas ir pelnījuši to, ka viņus īpaši izceļ. Viens ir tas, ka mēs varam šos cilvēkus godināt, un mēs to darām. Taču tas ir arī par to, kādu iedvesmu šis projekts dod skatītājiem un visiem, kas ar šiem stāstiem iepazīstas. Ja kaut kas strādā un nav salūzis, tad taču mēs turpinām to lietot! Un šajā gadījumā mēs redzam, ka stāsti ir un ceremonija katru gadu piesaista lielu auditoriju. Tā ir jau tradīcija – Otrajos Ziemassvētkos skatīties Latvijas lepnuma ceremoniju. Jāatzīmē arī, ka neviens liels projekts nevar tapt bez sponsoru atbalsta, un ir liels prieks, ka visu šo gadu laikā mums ir bijuši partneri, kas to atbalsta.

Vai, esot šim projektam blakus, varat novērot kaut kādas tendences – kā mainās iesaistīto stāstu tēmas, kas kļūst svarīgi?

Es domāju, ka tā mēs varam arī novērot, kā attīstās un aug Latvijas sabiedrība. Redzam, ko mēs novērtējam, ko gribas izcelt. Spektrs ir plašs, un grūti nosaukt tendences. Taču es jūtu, ka tas, kas agrāk tika novērtēts kā kaut kas īpašs, tagad jau ir kļuvis par normu. Tas ir ļoti labi, skatoties, kā mēs izturamies pret otru, pret vājāko. Kā mēs akceptējam to, ka šādi cilvēki ir. Manī tas vieš optimismu, ka sabiedrības inteliģence attīstās.

Jūs varat pateikt, kurā brīdī, kā dēļ cilvēks kļūst par tādu, ar ko citiem lepoties?

Mums katru gadu žūrijā ir šādas diskusijas – vai tas ir kaut kas īpašs vai tikai normāli? Skaidrs, ka mums katram šī latiņa ir atšķirīga – kas vienam liekas tikai normāli, citam ir kaut kas īpašs. Vēl jautājums, protams, ir par to, kādas ir tēmas, kuras liekas svarīgas un ar kurām gribas iedvesmot citus. Pirms kāda laika mēs stāstījām par ģimenēm, kas ir adoptējušas bērnus. Tobrīd tā bija tāda tabu tēma. Adoptēt bērnus? Nezin, kas tur sanāks. Bija visādi mīti par šiem bērniem. Mēs mēģinām izvērtēt gan atsevišķo darbu, gan arī to aktuālo laika kontekstu.

Vēl līdz 1. oktobrim notiek pieteikumu rakstīšana, iesniegšana. Kā jūs motivētu, uzrunātu cilvēkus? Kāpēc ir svarīgi palūkoties apkārt un ieraudzīt?

Man pašai vienmēr ir prieks dalīties ne tik daudz ar saviem sasniegumiem, bet ar to, ko redzu apkārt. Katrs esam kā minimums lokālpatrioti. Mēs nākam no savas pilsētas, pagasta, rajona Rīgā. Var redzēt, ka daudzi stāsti sākas ar "Mūsu pilsētā ir tāda enerģiska dāma..." Vai tas ir skolotājs, bibliotekārs, ārsts... Šis cilvēks vēstules rakstītājam kādā brīdī ir bijis palīgs, iedvesmotājs. Tas ir tas, ko gribas mudināt darīt. Ir daudz iemeslu, lai par kaut ko sūdzētos. Taču šis ir brīdis, kad ir iemesls meklēt, ieraudzīt, atpazīt, atcerēties tās lietas, kas mūs ceļ, vieš optimismu un vairo dzīvesprieku apkārt.

Tas, cik labi mēs dzīvojam, ir mūsu rokās. Kā es izturos pret sevi, kaimiņu, vai es palaižu priekšā kādu mašīnu? Tik daudz ko var mainīt šis "tauriņa efekts", jo mēs cits citu ļoti varam iespaidot – gan pozitīvi, gan negatīvi. Tāpēc vēlos mudināt ikvienu lasītāju apdomāties. Tas neprasa daudz laika, taču padarīs arī rakstītāja dienu jaukāku, jo, rakstot un domājot par kaut ko labu, noteikti noskaņojums uzlabojas.

Pieminējāt mazās pilsētas un pagastus. Domājot par cilvēkiem, kas ir saņēmuši šo balvu, jāatzīst, man arī vairāk atmiņā palikuši ļaudis laukos, mazpilsētās. Tas nozīmē, ka Rīgā ieraudzīt šos cilvēkus ir grūtāk vai varbūt viņu pilsētās ir mazāk?

Jā, diemžēl ir tā, ka, dzīvojot lielā mājā, mēs jau kaimiņus knapi sveicinām. Lai gan arī Rīgā veidojas tādas ielu komūnas, līdz ar to arī Rīgā notiek lokālā tusēšanās. Taču – jā, stāstu no reģioniem ir vairāk. No vienas puses, tas gan arī ir pozitīvi, jo mēs redzam, ka nav tā, ka viss notiktu tikai galvaspilsētā. Arī laukos ir dzīvība. Taču stāsti, protams, ir arī no Rīgas. Tiek pamanīti treneri, skolotāji, personas, kas strādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Taču es gribētu aicināt arī rīdziniekus vairāk palūkoties apkārt!

Vai, jūsuprāt, visiem ir lemts kļūt savā ikdienā par tādu cilvēku, ar ko citi var lepoties?

Kad braucu uz interviju, domāju, kādi stāsti mani ir iedvesmojuši visvairāk. Mums ir tāda kategorija Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, kur lielā mērā ir stāsts par to, kā cilvēks ir pārvarējis pats sevi. Kā viņš ir audzis pats priekš sevis. Tas ir stāsts par to, ka mēs katrs varam augt un kļūt par šo lepnumu. Mums katram ir dotas atšķirīgas izejas pozīcijas – mēs piedzimstam dažādās ģimenēs, vietās, laikā, un mums ir dažādi talanti. Taču katram no mums ir iespēja augt un dzīvot laimīgāku dzīvi. Šādā ziņā – jā, katram ir tā iespēja. Īpaši tāpēc man tik ļoti nozīmīgs arī šķiet šis projekts, jo mēs varam ikvienu aicināt gan skatīties apkārt, gan skatīties sevī. Padomāt par to, kā es varu šo dzīvi padarīt labāku, kaut vai pasveicinot no rīta pikto kaimiņieni.

Pērn bija iedvesmojošs stāsts par puisi ar abu roku amputāciju – kā viņš brauc ar mašīnu, kāds viņš ir priecīgs un kā runā par savu dzīvi. Iepriekš bija puisis ar plastisko paralīzi, kurš jāj ar zirgu un piedalās olimpiādēs. Un tad tu skaties uz šiem cilvēkiem un domā – ko es čīkstu, kas man kaiš? Tas arī ir labs atskaites punkts, kā novērtēt, ko man dzīve, liktenis vai Dievs ir devis un kā es to izmantoju.

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 15.septembra numurā!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 141

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Aktuāli

Sildieties, jāņubērni!

Pirms dažiem gadiem SestDiena ieteica latviešiem dažas viņu tradicionālās pozas, lai papardēs iegājušajiem nebūtu ilgi jālauza galva, kā darīt, jo Jāņu nakts ir īsa. Atgādinām populārā­kās.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes