SUPERMENS ★★★
Supermens/Superman (2025), kura režiju un scenāriju veidojis Holivudas komerckino veterāns Džeimss Ganns (Pašnāvnieku vienība/Suicide Squad (2016) u. c.), ir izklaidējoša sintētika. Padarot gaišākas filmas krāsas, ļaujot atkal Supermenam valkāt sarkanas bikses – tādas pašas kā Kristoferam Rīvsam pirmajā pilnmetrāžas versijā 1978. gadā – un koķetējot ar politiskiem zemtekstiem (acīmredzami filma komentē Krievijas sākto karu Ukrainā, lai gan ir arī Palestīnas un Izraēlas atblāzmas), dzimumu politiku un daudz ko citu, ir tapis atrakciju kokteilis, pēc kura pārsteidzošā kārtā nesāp galva.
Jāteic, ka neesmu komiksu ekranizāciju cienītāja un izjūtu to pašu supervaroņu sagurumu, ko trešdaļa cilvēces. Galu galā Marvel studijas dominante pēdējos padsmit gados ir novedusi mūs līdz tam, ka tā saucamais superhero fatigue kļuvis par akadēmiskās pētniecības fenomenu. Alerģiju pret supervaroņu ekrāna izstrādājumiem un to komerciālajām interesēm mazina seriāls Zēni/The Boys (2019–), kas dzestri parodē supervaroņu kultu, sasaistot to ar ASV iekšpolitiku un štampu par «lielajām, ļaunajām korporācijām». Tāpat arī Roberta Patinsona oriģinālā tēlveides interpretācija Betmenam, kurš austiņās klausās Nirvana, kad lieto melno acu zīmuli, Meta Rīvsa autorkino adaptācijā Betmens/Batman (2022). Vislielāko nospiedumu XXI gadsimtā, protams, ir atstājušas Kristofera Nolana Betmena sērijas (2005–2012), ievedot tādā estētiskā, kurā, ja Larss fon Trīrs nonāktu Holivudā un likras fabrikā, arī viņš pietveros «sikspārnim tumsā».
Tomēr nekad nevajag par zemu novērtēt popkultūru un tās ietekmi. Arī tās mantojumu. Un Ganns ar komandu izprot un lolo Supermena mitoloģiju, apzinoties, ka tās centrs ir pats varonis – aktieris Deivids Korensvets ar titullomu tiek galā dramēdijas vieglumā. Neiztirzājot sižetu līdz kauliem, var teikt, ka esam nonākuši relatīvā Supermena sāgas sākumpunktā. Tiesa, Supermens, kura mirstīgais alter ego ir žurnālists Klārks Kents, ir jau attiecībās ar kolēģi Luisu Leinu (Reičela Brosnehena), kļuvis par Metropoles un nācijas mīluli, bet viņa ienaidnieks Lekss Lutors (Nikolass Holts), kurš atgādina Džefu Beizosu jaunībā, ir jau ieminis taku savā Lielajā plānā. Supermens pat ir ticis pie suņa Kripto, un filmas attieksme pret dzīvniekiem un dzīvību kā tādu – tā ir pārsteidzoši humāna – ir pelnījusi atsevišķu rakstu. Paralēli rit karš starp autoritāro Borāviju un visnotaļ rasistiski atveidoto Džarhanpūru – aina ar divsimt maziem bērniem un sirmgalvjiem, kas ar siena dakšām un lāpstām dodas frontē un vājā angļu valodā pret debesīm sauc Supermenu, ir zem katras kritikas –, kuras aizstāvis, protams, ir nācijas mīlulis ar sarkano aizkaru.
Tomēr, atmetot ironiju, filma Supermens labā nozīmē ir nokratījusi neizteiksmīgo marvelizāciju, Zaka Snaidera drūmo paleti, ar kuru tika iepazīstināts Henrija Kevila Supermens (2013–2017), un komiksu varoņu ekrāna rutīnu, aizpildot burtiski katru ekrāna centimetru ar vīrusam līdzīgu labestību un cilvēkvērtībām. Varoņi nemoralizē, tie nav padarīti par ideoloģiskiem šabloniem (un prieks, ka Luisa Leina ir tēls ar šķipsniņu nianšu). Taču vai Ganna versijā viss šķiet loģiski, pamatoti un nepieciešami? Atbilde ir vienkārša – nē. Bet vai šis Supermens raksturo to, pēc kā ir izslāpis skatītājs, – mēs sarežģītākos laikos vēlamies varoni, ar kura labo sirdi pietiek, lai izglābtu cilvēci? Viennozīmīgi jā.
KINO IZLASE
ES ZINU, KO JŪS IZDARĪJĀT PAGĀJUŠAJĀ VASARĀ/I KNOW WHAT YOU DID LAST SUMMER (2025)
Neesmu redzējusi. Kad uz 1997. gada oriģināla sastājusies kārta putekļu, atgriežas rimeiks (rež. Dženifere Keitina Robinsone) par liktenīgo autoavāriju, bariņu draugu un upura atriebi. Ja savulaik tīņu slašera tipa darbs nostiprināja filmas aktieru, tostarp Sāras Mišelas Gelāras, reputāciju kā kliedzienu karalienēm vai karaļiem, tad jaunākajai versijai vajadzētu būt ieeļļotai līdzīgi.
M3GAN 2.0 (2025) ★★
Pēc 2022. gada pārsteiguma par mākslīgā intelekta iedzīvinātu (vai iedarbinātu) lelli, kurai ir maniakāls noskaņojums (un bez pārsteigumiem), nāk turpinājums. Tomēr otrā sērija (rež. Džerārds Džonstons) gan ar kaut ko pārsteidz – ar biezas, ķēpīgas satīras intonāciju, mazāk atblāzmojot šausmu žanram. Tā ir Faržā Substances/The Substance (2024) un Gērvigas Bārbijas/Barbie (2023) krustojums, kurā režisors katra aktiera virzienā kā svēto ūdeni izlaista mākslīgās asinis.
VESA ANDERSONA FILMU IZLASE
Andersona retrospektīva turpinās, un bez vēl aktuālās un Kannu galvenajā konkursā izrādītās Feniķiešu shēmas/The Phoenician Scheme (2025) skatāmi senāki viņa darbi. Pēdējā desmitgadē amerikāņu neatkarīgā kino autors ir atradis sava stila zelta griezumu, nemitīgi atkārtojot, kopējot un citējot pašam sevi, toties agrīno divtūkstošo gadu darbi izgaismos nianses un atbrīvos no vizuālās rutīnas.
Kur: Forum Cinemas Rīgā