F1 (2025)
REŽ. DŽOZEFS KOSINSKIS
★★★ ar pusi
Tehniski noslīpēto F1 režisējis Džozefs Kosinskis, kurš veidojis arī Top Gun. Maveriku/Top Gun: Maverick (2022) ar Tomu Krūzu. F1 ir gana daudz kopīga ar Top Gun otro daļu tās sentimentāli taisnprātīgajā sižetā, sakārtotajā pasaulē un eidžisma jociņu patronās, kuras eleganti atvaira Pits. Viņš mūsu virzienā pasmaida tāpat kā viņa atveidotais Klifs Būts Reiz Holivudā…/Once Upon a Time… in Hollywood (2019), kurā atblāzmo Roberta Redforda ekrāna ēteriskais gaišums. Viņš bija teicams un tāds būs. Citi par to atgādinās.
Abām filmām – F1 un Top Gun otrajai daļai – kopīgs ir arī tas, ka tās ir veidotas ap un par zvaigzni. Te ir pats interesantākais: gan Krūzs, gan arī Pits ir industrijas veterāni, kuri dēvēti par pēdējām kinozvaigznēm, jo spēj ar savu vārdu un personu ārpus supervaroņu filmu universiem piesaistīt interesi filmām ar viņu dalību. Protams, zvaigznes koncepts pēdējos gados ir radikāli mainījies, tomēr abiem ir spēcīgi, oreola un nostalģijas piepildīti paštēli. Liekot šo abu filmu siāmiskajai līdzībai un parabolām mieru, ir viena būtiska atšķirība starp Krūzu un Pitu. Krūzs centīsies līdz pēdējiem spēkiem, lauzīs kaulus, revolucionizēs kaskadieru mākslu, lai mūs izklaidētu. Mēs viņu godalgosim par centību un infekciozo pašatdevi.
Bet Pits? Lūk, F1 viņš atveido 90. gadu sākumā karjeras plaukumā negadījumu piedzīvojošo Soniju, dēvētu par labāko autobraucēju, – šobrīd viņš aizvada necilas dienas, piepelnoties par sacīkšu autobraucēju. Viņš satiek savu izbijušo komandas biedru Rubenu (Havjers Bardems) un daudzus citus, kas atgādina, ka viņš ir «labākais braucējs». Pits smaida. Rodas iespaids, ka Sonijam tiek atgādināts, ka «viņš ir Breds Pits» un, būdams jau sešdesmitgadnieks, viņš ir atpakaļ trasē. Sonijs ir gatavs kaitināt savu krietni jaunāko komandas kolēģi pilotu Džošua (Demsons Idriss), birdinot viņa virzienā putekļus. Vecās skolas šarms, teiksiet.
F1 ir jaušamas Pirmās formulas nozares ambīcijas – filmu producējis Lūiss Hamiltons, kurš epizodiski redzams vienā lomā –, kas pārkausētas konvencionālā sporta drāmā par izcilnieku, kurš ir «ārpus sistēmas». Pits pasmaida – šoreiz kā Stīvs Makvīns. F1 tās zemtekstā – lai vai cik paradoksāli – ir atsauces uz to, kādi ir autosporta ne tikai kā izcilības disciplīnas, bet arī izklaides industrijas dubultie standarti. Te ir tieša līdzība ar Koralī Faržā ķermeņa hororā iekrāsoto šovbiznesa murgu Substance/The Substance (2024), kura centrā ir Elizabete Spārkla (Demija Mora). Viņi saka – vecums, viņa saka, ka laiks vēl nav galā, un injicē sevī frankenšteinisku vielu, kas piedāvā pagarināt karjeru.
Tomēr te rodams F1 naivais, parodijai līdzīgais triumfs: Pita atveidotais Sonijs ir zenītā, reanimējot savu karjeru pat necenšoties, bet Substancē Moras varone piedzīvo traģēdiju, cenšoties līdz savai sakāvei. Un Pits smaida formulas krēslā, izjūtot vajadzību pēc… ātruma, un mēs to izbaudām.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
28 GADUS VĒLĀK/28 YEARS LATER (2025)
★★★★
Pirms 23 gadiem režisors Denijs Boils drosmīgi pārrakstīja zombiju apakšžanru kino ar 28 dienas vēlāk/28 Days Later (2002) un pēcāko turpinājumu 28 nedēļas vēlāk/28 Weeks Later (2007). Triloģijas noslēdzošā daļa par nāvējošo vīrusu ir ar scenārija iekritieniem paša Boila un Aleksa Gārlenda radītajā pasaulē. Tomēr pāri visam – oriģināls autorkino, kura turpinājums šķiet loģisks, interesi sažņaudzošs un liek mirdzēt britu aktieriem (Ārons Teilors-Džonsons, Džodija Komere u. c.).
AKIRA (1988)
Japāņu kiberpanku klasika (rež. Kacuhiro Otomo). Kulta filma, kas vēsta par apokalipsi jaunajā Tokijā 2019. gadā. (Daudziem šī pasaule uzburs līdzības ar rēgaini moderno Losandželosu filmā Pa asmeni skrejošais/ Blade Runner (1982)). Lai gan filmas detaļas par cilvēci ir trāpīgas (protesti, sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība u. c.), vairākus gadus ilgāk esam nodzīvojuši(ies). Iedrošinu noskatīties filmu – tas ir paredzējums par nākotni, kas ir tagadne.
Kur un kad: 16.VII plkst. 18 Forum Cinemas Rīgā
JURAS LAIKMETA PASAULE. ATDZIMŠANA/JURASSIC WORLD: REBIRTH (2025)
Neesmu redzējusi.
Laikā, kad viss šķiet kā senas dziesmas remikss, Spīlberga dinozauru atrakciju parks, kas pēdējā desmitgadē pārtapis jau par pasauli, atgriežas. Nu jau septītā daļa (rež. Gerets Edvardss) sola atkalsatikšanos ar juras laikmeta būtnēm, Skārletu Johansoni, ļaunu korporāciju (ak, ironija!), ģenētisko mutāciju biznesu un citiem štampiņiem.