Jā, mīnusi citugad ir bijuši arī lielāki, pat Rīgā atceros izgājienus pāri mīnus 30 grādu salā, taču to, ka aukstums ap mīnus 10 un vairāk grādiem turētos ilgāk par divām, labi, par trim, nedēļām, gan neatminos. Protams, man nav pierakstītas statistikas, tāpēc nevaru iet pie tiesas un teikt, ka šī tiešām ir liela aukstuma perioda ziņā visgarākā ziema, uzvarētāja aukstuma maratonā jeb, vasarīgākos terminos runājot, uzvarētāja nevis augstlēkšanā, bet tāllēkšanā. Arī uz atmiņu, kā ne reizi vien ir rādījusi tajā saglabāto ainu salīdzināšana ar pierakstos fiksēto, droši paļauties nevar. Taču, ja atmiņa, lai cik caura, vairs nebūs vajadzīga, nebūs vajadzīgs arī pats cilvēks, tāpēc palieku pie savas atmiņas, pie sajūtas, ka šī ir bijusi (ceru, ka februāra otrajā pusē šis mūžīgais sasalums tomēr beigsies) paliela aukstuma nepārtraukta ilguma ziņā visgarākā ziema. Šo manu pārliecību var nokaut tikai ar argumentu, ka jaunībā cilvēkam ir svarīgākas lietas, kuras āra gaisa temperatūra daudz ietekmēt nevar. Nu, kaut vai zemledus makšķerēšana jeb, ja nerunājam tik precīzos terminos, bļitkošana. Lai cik patīkama nebūtu apziņa, ka ziemā vari zivtiņai nostāties virs galvas, nevis mocīties ar vasaras copē izplatīto sajūtu, ka visas zivis ir otrā krastā, līdz kuram tu makšķeri nevari aizmest, tomēr ziemā gaisa temperatūra šo zivij uz galvas uzkāpšanas prieku stipri determinē atkarībā no tava vecuma. Diez vai mani kāds vairs varētu pierunāt doties uz leduscopi dienā, kad gaisa temperatūra ir zemāka par pāris grādiem mīnusā, kamēr jaunākos gados ne reizi vien ir Peipusā daudz lielākā aukstumā ar mazmakšķerīti vilkta zivs no kādu 10 metru dziļuma, saldējot pirkstus, ar sala stīvinātiem pirkstiem izbārstot pa ledu motiļus jeb trīsuļodu kāpurus, sapiņķējot auklu un beigās ieraugot, ka šo pašaizliedzīgo ciešanu rezultāts ir izvilktais pirksta garuma ķīsis.
Taču klimatpētnieki brīdina, ka tādas ziemas kā šī var Baltijas reģionā kļūt arvien biežākas, jo klimata pārmaiņu dēļ arktiskās gaisa masas ir sašūpotas, tātad var biežāk aplaimot mūsu reģionu. Ja vēl Golfa straume izsīks, Eiropā draud iestāties tāds pats klimats kā citur pasaulē uz tās pašas paralēles, piemēram, kā Magadanā. Kur tādā gadījumā dēties? Uz Dienvidāziju ieteicams doties, tur siltums nezudīšot. Lai cik nepatīkama ir pārcelšanās uz citu zemi, jāatrod arī kas pozitīvs, un Dienvidaustrumāzijas gadījumā tā ir virtuve. To apzinādamies, sāku trenēties jau tagad, lielajā aukstumā mērodams ceļu, kas pārdaugavietim ir tikpat tāls kā ceļš uz Vjetnamu, – pirms četriem gadiem atklāto vjetnamiešu restorāniņu Bổ tirdzniecības centra Sāga ēdamgalā, lai sasildītos ar lielo šķīvi vjetnamiešu zupas, kuru apēst, lai gan zupas šķīvī ir vesels litrs, ir pulka vieglāk nekā pareizi izrunāt tās nosaukumu. Kad tādu iestreb, aukstums tev vairs neko nevar padarīt. Varbūt tieši tāpēc pie Bổ letes gribētāju netrūkst. Un, ja nu tev, kā kādai droši vien Vjetnamā pabijušai gardēdei interneta komentāros, šķiet, ka šajā zupā autentiskumam vajadzētu mazliet vairāk asnu, mazāk sīpolu, kā arī tādas piedevas kā hoisin un sriracha mērces, halapenjo un laima šķēlītes, ņemiet zupu līdzi uz mājām un tur papildiniet ar visām šīm garšvielām – man par garšvielām kalpo jau vjetnamiešu rakstības daudzās diakritiskās zīmes pie burtiem.
Vjetnamiešu restorāns Bổ
Adrese: Biķeru ielā 4 (tirdzniecības centrā Sāga)
Atvērts: No 10.00 līdz 21.00
SESTDIENA ĒDA
Phở bò (vjetnamiešu liellopu un nūdeļu zupa) 9,00 Miến xào gà (vjetnamiešu nūdeles ar vistu) 7,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★
LIELS UN VESELĪGS TILPUMS. Pie vjetnamiešu ēstuvītes letes gribētāju netrūkst.
TĀLU KĀ VJETNAMA. Garšīgā vjetnamiešu phở bò zupa pārdaugavietim jāmeklē ļoti tālā kordonā, gandrīz pie IKEA