Mēģinot atrast ko vairāk par zviedru rakstnieku Janu Ūlofu Ekholmu, kura darbs Ludvigs un Tuta tagad iestudēts Latvijas Leļļu teātrī, atklājās, ka šis autors dzimtenē lielākoties pazīstams ar saviem detektīvromāniem pieaugušajiem. Savukārt pie mums jau vairākās paaudzēs dzīvo tieši lapsēna un cālītes neparastās draudzības stāsts, kas savulaik (1988. gadā) ticis iestudēts toreizējā Jaunatnes teātrī ar nosaukumu Larsoni un Karlsoni.
Režisors Ģirts Šolis izveidojis tradicionālu širmja izrādi, kuras laikā aktieri nav redzami, toties enerģiski darbojas lapsas, zaķi un vistas. Režisors pats veidojis dramatizējumu, kurā ievijis zināmus tekstu kodus arī pieaugušo auditorijai – ko vērta ir lapsu lamāšanās, gan uzreiz atzīstot, ka tā runāt nav labi. Kāds Dienas kolēģis, kurš bijis seržants padomju armijā, atzina, ka pat viņam frāze «vāvere pret stenderi!» šķietot nežēlīga, jo viņš to mēģinot vizualizēt (labāk nevajag!). Vienīgais, ko es spēju viņam atbildēt, – ka lamājas tikai lapsas, turklāt viltīgās lapsas, nevis jaukais Ludvigs, kurš draudzējas gan ar zaķēniem, gan cālīti Tutu.
Ar Tutas vārdu, starp citu, mūsdienu kontekstā ir mazliet sarežģīti, jo vienai mazo skatītāju daļai tas saistās akurāt nevis ar cāli, bet Tutas lapsu – bērniem domātā seriāla Tutas lietas varoni, ko var nopirkt arī kā lelli – ir dzirdēti stāsti, ka šīs lapsas mēdz lidot līdzi saviem mazajiem saimniekiem un viņu vecākiem arī ārzemju braucienos. Ludviga un Tutas izrādē vārdu Tuta patiešām izdzirdēju skatītāju zālē jau pašā izrādes sākumā, kad uz skatuves ir tikai lapsas.
Mākslinieks Reinis Pētersons ir izveidojis košu vidi, kurā izmantotas videoprojekcijas, dzīvnieki ir personificēti, lapsas sēž pie galda uz krēsliem, visi dzīvnieki dzied Mikus Frišfelda dziesmas, īpaši izceļas divi zaķi rokeri, kuri izteiksmīgi plivina garās ausis. Tiesa, izrāde ir visai gara (stunda un 50 minūtes ar vienu starpbrīdi bērnu izrādei ir ļoti solīda hronometrāža), un vietās, kur varoņi aizrunājas par daudz, bērnu uzmanība atslābst. Tomēr kopumā izrāde ir ļoti mīlīga – sliktākais, ko viltīgais brālis izdara zaķēniem, ir medus raušu izkrāpšana, bet ne pašu zaķēnu apēšana. Lapsu tēvam ir izteiksmīgas uzacis, mammai – krelles, bet niknais suns Maksimilians izrādās drīzāk melanholisks un dzied skumju dziesmiņu. Gailis toties izskatās tā, ka varētu kādu nekaunīgāku lapsu arī pārmācīt ar aso knābi.
Aktieru sastāvā ir gan pagaidām pēdējā Leļļu teātra kursa absolventi, gan viņu kolēģi, kas mācījušies par dramatiskā teātra aktieriem, bet nonākuši Leļļu teātrī. Ir arī viena debija – Krists Jēkabsons pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas tieši Ludvigā un Tutā spēlē savas pirmās lomas, un, visticamāk, tā ir viņa pirmā pieredze ar lellēm aiz širmja.
Leļļu teātra turpmākajos plānos ierakstīti vēl divi jauniestudējumi ar visai ekspresīviem nosaukumiem. Jau no divu gadu vecuma varēs apmeklēt Vijas Blūzmas iestudēto izrādi Skrību skrābu tvīt plunkš!, kurā vardulēns mācīsies nebaidīties, savukārt pusaudžu auditorijai būs adresēta Malgožatas Apses monoizrāde Nē! Nē! Nē! Veronikas Abdul-Visockas režijā, kas pieteikta kā «saruna par to, kā lelles palīdz mums cīņā par brīvību».
TEĀTRIS. IZLASE
SEŠI ŠERLOKI ★★
REŽISORS SERGEJS GOLOMAZOVS, MIHAILA ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS
Seši Artura Konana-Doila stāsti saspiesti trīs stundās ar starpbrīdi. Negaidiet šai izrādē britu snobismu un eleganci – te viss notiek izteikti ritmiski, aktieri ļoti daudz un skaļi runā mikrofonos, pārstāstot lielu daļu notikumu, ko uz skatuves nevar parādīt. Šerloki tiešām ir seši, divi no tiem – sievietes, doktori Vatsoni – pieci.
NACHTLAND ★★★
REŽISORS TOMS TREINIS, DAILES TEĀTRIS
Mariusa fon Maienburga dzēlīgā satīra par morāli Toma Treiņa režijā izskan patiešām moralizējoši. Hitlera glezna kā iespējamais ģimenes peļņas avots kļūst arī par asas diskusijas objektu starp ebrejieti un vāciešiem. Izrādē iesaistīti vairāki jaunākās paaudzes Dailes teātra aktieri, to var skatīties kā teju detektīvu, tomēr stilistiski, šķiet, šis rieksts palicis nepārkosts.
YEN ★★★★
REŽISORS DMITRIJS PETRENKO, LIEPĀJAS TEĀTRIS
Pēdējo reizi iespējams noskatīties pusaudžiem adresēto drāmu par diviem zēniem, kas dzīvo ekstrēmi trūcīgos apstākļos, un katastrofu, ko izraisa neprasme apvaldīt savus instinktus. Valta Skujas, Kārļa Ērgļa un Madaras Viļčukas saspēle ir smalka un trausla, bet pats stāsts uzrunā ne tikai mērķauditoriju, bet arī viņu vecākus un vecvecākus.