Strādājot veselības apdrošināšanas segmentā, labi pazīstat veselības aprūpes sistēmu. Kā vērtējat šobrīd plaši apspriesto veselības ministres Ingrīdas Circenes ieceri saistīt veselības aprūpes saņemšanu ar nodokļu nomaksu?
Ministres ieceres ir vērstas pareizā virzienā, bet vēl jāveic mājasdarbi, jo, ja šobrīd bez sagatavošanās tās tiks īstenotas, būs problēmas. Ja cilvēks godīgi maksā nodokļus, tad ir tikai taisnīgi, ka viņš saņem plašāku medicīnas pakalpojumu klāstu nekā persona, kas nodokļu maksājumus neveic. Bet tas nebūtu attiecināms uz neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo tai jābūt tās valsts, kurā cilvēks dzīvo, garantētai bez jebkādiem nosacījumiem.
Ja runājam par plānveida un cita veida veselības programmām, tad tās finansēt no darba ņēmēju veiktajām sociālajām iemaksām par personām, kas nodokļus nemaksā, nav pareizi un nav korekti, turklāt tas demotivē ikvienu darba ņēmēju un godīgu nodokļu maksātāju.
Jau gadus trīs ilgst diskusija, ka varētu ieviest veselības nodokli, un visumā doma ir pareiza. Tikai jāsaprot, ka patlaban, lai arī ārvalstu medijos tiek iztirzāts Latvijas veiksmes stāsts, mūsu valsts sabiedrība nav gatava maksāt papildus. Latvijas sabiedrība ir gatava nodokļu pārdalei un citādākai nodokļu uzskaitei, bet, ja valsts pateiks, ka jāmaksā vēl kāds nodoklis, aktualizēsies jautājumu par to, cik daudzi pārstrukturizēs savu darbību, lai to apietu.
Ieviešot veselības nodokli arī jādomā, lai būtu adekvāts serviss. Es būtu gatavs samaksāt vēl 5% nodokli, bet ne par to pakalpojumu kvalitāti, ko saņemu šobrīd. Tāpēc jārisina jautājums, kā valsts varēs nodrošināt, ka pakalpojums, par ko iedzīvotāji maksās nodokli vai tam pielīdzinātu maksājumu, būs atbilstošā kvalitātē. Pēdējos gados ļoti strauja bijusi privātās medicīnas industrijas izaugsme, jo privātās medicīnas iestādes, var teikt, aizpilda brīvo nišu – tās piedāvā kvalitatīvu, ātri pieejamu pakalpojumu, ko nodrošina profesionāls medicīnas personāls ar augstu komunikācijas kultūru. Bet tas viss – par papildu samaksu. Arī valsts sektora medicīnas iestāžu personāls ir ļoti kvalificēts, bet bieži vien trūkst laika un apstākļu, lai valsts iestādēs medicīnas pakalpojumus pacientiem sniegtu tik labi, cik atļauj personāla kvalifikācija.
Vēl viens aktuāls jautājums ir iedzīvotāju veikto maksājumu pielietojuma caurspīdīgums. Piemēram, es nezinu, kas valsts rokās notiek ar manu pensijas pirmo līmeni. Savukārt par otro pensiju līmeni no privātā pārvaldītāja es saņemu ļoti skaidru pārskatu par to, cik liels ir ienesīgums. Par trešo pensiju līmeni es varu gūt pārskatu, vienkārši ielūkojoties savā internetbankā.
Gan apdrošinātāji, gan mediķi mēdz sūdzēties par savstarpējās sadarbības grūtībām. Kas netiek saprasts?
Teikšu godīgi, sadarboties ar privātajām medicīnas iestādēm ir vieglāk, ar valsts iestādēm – daudz grūtāk. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – privātās medicīnas iestādes vadītājs ir spiests domāt kā uzņēmējs, un saruna mums veidojas kā vienam uzņēmējam ar otru uzņēmēju.
Bet, kad mēs par sadarbības nosacījumiem diskutējam ar valsts sektora medicīnas pakalpojumu sniedzējiem, diskusijas vairumā gadījumā ir sarežģītas, jo valsts sektora medicīnas pakalpojumu sniedzēji zina, ka lielākā dotācija viņiem vienalga būs no valsts, un nepieciešamība saņemt apdrošinātāju koordinētos finanšu līdzekļus nav vitāli svarīga.
Vēl atceros, ka 2009. gadā aktualizējām problēmu par mākslīgajiem pierakstījumiem un redzējām, ka medicīnas pakalpojumu cikls, kas bieži parādās saistībā ar veselības apdrošināšanas polisi, ir ne tikai neloģisks, bet pat būtu vērtējams kā vērsts uz kriminālām darbībām pret pacientu. Piemēram, ārsts nedrīkst sūtīt pacientu uz rentgena izmeklējumiem, ja pacientam tas nav nepieciešams, tikai tāpēc, ka medicīnas pakalpojumu sniedzējs domā, ka par to var paņemt naudu.
Šādas lietas mēs novērojām pirms krīzes, kā arī ekonomiskās krīzes laikā. Tagad situācija uzlabojusies, jo daudzi medicīnas pakalpojumu sniedzēji sapratuši, ka prioritātei jābūt strādāt korekti pret visiem sadarbības partneriem – kā pacientiem, tā apdrošinātājiem. Patlaban mākslīgos pierakstījumus kā tendenci vairs neredzam.
Privātpersonām, iegādāties veselības apdrošināšanu, nepiedāvājat. Kāpēc?
Visādi rēķinājām, bet nonācām pie secinājuma, ka ekonomiski pamatotu cenu, par kādu iedzīvotājs būtu gatavs pirkt sev veselības apdrošināšanas polisi, mēs nevaram piedāvāt.
Dienas slejā pērn stāstījāt, ka, apdrošināšanā sācies moderno tehnoloģiju laikmets, kuram jāiet līdzi, lai nepaliktu zaudētājos.
Lai uzturētu uzņēmumu formā, esam definējuši minimālo attīstības programmu, cik un kādas modernās tehnoloģijas mums jāievieš. Viedtālruņa aplikācija ir viens no šādiem soļiem. Uzskatu, ka viedtālruņa aplikācijām ir nākotne. Daudzi cilvēki Latvijā aplikācijas vēl nelieto, bet vismaz jau zina, kas tā tādas ir.
Jāatceras, ka pirms gadiem 15 internetbanka Latvijā šķita kaut kas tāls un neatverams. Tagad tā kļuvusi ikdienā ierasta, daudzi cilvēki pat vairs nespēj iedomāties, ka varētu ar komunālo maksājumu rēķinu iet uz banku, lai to apmaksātu skaidrā naudā.
Nav noliedzams tas, ka skaidras naudas darījumu skaits aizvien mazinās, tāpēc mūsu pakalpojumu pārdevējiem nodrošināta iespēja, piemēram, noformēt zemnieku saimniecības īpašniekam traktora apdrošināšana, pieņemot maksājumu ar karti. Pieaug arī iespēja apdrošināšanu noformēt un iegādāties internetā. Protams, joprojām vajadzīgas filiāles, kas nodrošina klātienes komunikāciju, jo nenoliedzami, ir situācijas, kad bez sarunas klātienē neiztikt.
Jā, pat uzņēmēji, kuri modernās tehnoloģijas labi saprot, stāstījuši, ka, sazinoties ar sadarbības partneriem tikai e-vidē, piedzīvo pārpratumus, jo vienu un to pašu teikumu var uztvert atšķirīgi, bet klātienes sarunā nekādu pārpratumu nebūtu.
Nenoliedzami tā ir. Tāpēc mēs arī uzturam ļoti plašu filiāļu tīklu. Lielākā daļa mūsu klientu patlaban gatavi internetā nopirkt tikai OCTA vai ceļojuma apdrošināšanu, bet, piemēram, apdrošināt īpašumu nāk uz biroju. It īpaši reģionos, iedzīvotāji grib atnāk un aprunāties par labākajiem variantiem ar pazīstamu cilvēku birojā.
Strādājot visā Latvijā, izjūtat iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirības dažādos reģionos?
Tur, kur ir atbildīgi, veiksmīgi un stabili darba devēji, arī dzīves līmenis ir augstāks. Galvenais ir ne tik daudz atalgojuma lielums, bet atalgojuma saņemšanas stabilitāte. Pretēji viedoklim par trūcīgo Latgali, nav tā, ka varētu sacīt «tā nabadzīgā Latgale». Latgalē nebūt nav vērojama milzīga nestabilitāte, salīdzinot ar pārējo Latviju.
Visu interviju lasiet ceturtdien, 21. martā, laikrakstā Diena.