Adventes laika vēsts – mīlēt un pieņemt citādo un atšķirīgo

Sākšu ar jautājumu, ar kuru riskēju iešaut sev kājā. Ko domā mācītāji, kad mediji par viņiem pastiprinātu interesi izrāda divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās? Bet varbūt tas ir normāli un pieder pie lietu dabiskās kārtības?

Es domāju, ka īstais jautājums ir, kāpēc ap Ziemassvētkiem un Lieldienām vispār parādās pastiprināta interese par garīgām tēmām, kāpēc kristietības izstarojums kļūst intensīvāks. Tas nav saistīts ar mācītājiem vai kādiem baznīcas amatiem. Iemesli ir psiholoģiski un garīgi. Šajos laikos mēs izjūtam daudz lielāku interesi un solidaritāti ar vērtībām, kas atrodas kristietības kodolā. Stāsts ir par to, ka šajos gada laikos, kas saistās ar Kristus dzīves robežlīnijām – dzimšanu un miršanu –, neraugoties uz visu to, ko kristīgā baznīca dažādos laikos ir teikusi un darījusi, cilvēki pastiprināti izjūt to, kas ir kristietības īstā būtība. Tā ir tāda pieeja dzīvei, kas ne tikai sludina mīlestību un pieņemšanu, bet to praktizē. Turklāt ne tikai iepretī savējiem, kas mums patīk, ar kuriem esam uz viena viļņa, bet arī iepretī citiem. Jēzus vēsts ir, ka mums jāmīl arī citi, "viņi", tie, kas nav mūsējie, tie, kas ir atšķirīgi. Adventes laikā šī izjūta daudziem cilvēkiem paspilgtinās, to apliecina arī daudzās labdarības akcijas, kas raksturīgas šim laikam. Advente ir labs laiks, lai kaut ko uzsvērtu, kaut kam pievērstu īpašu uzmanību, iekļautu aktuālajā sabiedrības dienas kārtībā, bet, ja tas noplok ar 1. janvāri, tad, protams, jēga ir maza.

Visi zina, ka advente ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Kādēļ tas baznīcā tiek īpaši izcelts, galu galā arī baznīcas gads sākas nevis ar Kristus dzimšanu, bet adventi.

Tas, kas līdz šim ir raksturojis baznīcas vēstījumu, ir ļoti liela pievēršanās Jēzus dzīves lielajiem notikumiem – piedzimšanai un nāvei. Cilvēki gadsimtiem ilgi ir īpaši gatavojušies šiem svētkiem. Taču es domāju, ka daudz svarīgāka par šiem notikumiem ir pati Jēzus dzīve, tas, kā šis cilvēks ir dzīvojis. Tāpēc pievēršanās adventes laikam ir kā ieejas durvis uz stāstu, kas ir Jēzus dzīve. Man šķiet, ka ļoti liela pievēršanās savai dzimšanas dienai raksturo cilvēka bērnību. Kad mēs pieaugam, mēs domājam ne tik daudz par piedzimšanas faktu, bet to, kāda ir mana dzīve, kāds ir tās saturs, vai tā mani apmierina. Tāpēc nākotnes kristietība varētu mainīt akcentus un arī baznīcas gads varētu izskatīties citādi. Protams, Ziemassvētki un Lieldienas nekur nepazudīs, bet arī gada vidū varētu parādīties kādi svinami svētki, piemēram, Jēzus Kalna sprediķis, kas spilgti atklāj viņa cilvēci pārveidojošo vēsti. Kāds teologs ir teicis, ka Jēzus kā mazs bērniņš silītē vai dzīves nobeigumā piesists pie krusta ir kaut kas statistisks, bet īstās dzīvīguma plūsmas nāk tieši no viņa dzīves, no viņa darbošanās. Bet, runājot par adventi, cilvēkam ir svarīgi pirms lieliem notikumiem apstāties un padomāt.

Tomēr Ziemassvētki ne tik daudz ir stāsts par kādu, kas kādreiz piedzima, bet  par to, vai viņa pieejai dzīvei un attieksmei pret to ir vieta arī manā dzīvē.

Tas korelē ar Ziemassvētku laika labdarības akcijām, kas jautā, kādā veidā cilvēkmīlestība izpaužas manā dzīvē.

Neiztrūkstoši katru gadu ir vaimanāšana par Ziemassvētku komercializāciju, kurā cilvēki parasti vaino nevis paši sevi, bet citus. Rakstnieks Pauls Bankovskis tirgotāju piesūkšanos svētkiem savā rakstā ir nodēvējis par svētku porno, sakot, ka nemitīgi tiek kaut kas svinēts, bet patiesas svētku sajūtas pietrūkst.

Tas, ka publiskā telpa piepildās ar kultūras radītajiem tēliem, kas saistās ar adventi, ir vairāk gaismas, smaržas, garšas, pats par sevi nav nekas slikts. Teologs Ričards Rors ir teicis, ka ārējais spožums ir metafora mūsu iekšējai gaismai, ar kuru mēs katrs piedzimstam. Mēs nākam nevis no tumsas, bet gaismas, no Dieva absolūtās mīlestības. Tāpēc adventes laikā cilvēks, lai arī varbūt uzreiz nav spējīgs šo gaismu un skaistumu apzināties sevī, rada to ārpusē, apkārtējā pasaulē. To simbolizē arī adventes vainags, kurā mēs pakāpeniski iededzam četras sveces, kas simbolizē, ka cilvēce virzās pretī gaismai, kas grib iekļaut visus. Tāpēc es neuzskatu, ka mums vajadzētu cīnīties ar to, ka Ziemassvētku laiks grib uzrunāt visas mūsu maņas. Protams, ja kaut kā ir pārāk daudz, tam seko pretreakcija. Ja gaismas ir par daudz, tā sāk žilbināt, ja garšvielu ir par daudz, ēdiens sāk šķebināt. Ir jāatrod līdzsvars un, iespējams, kādā brīdī jāprot pateikt arī nē. Te var palīdzēt arī baznīca.