Ieprogrammēti ticēt brīnumtabletītēm

Nupat valdība pieņēma grozījumus noteikumos par zāļu reklamēšanu, tas zināmā mērā ir iemesls, kāpēc šai tēmai gribu pievērst uzmanību. Pirmkārt, līdz apnikumam jau ir bezrecepšu "brīnumlīdzekļu" reklāmas, otrkārt, ir bažas, vai ārsti izraksta tās labākās zāles – varbūt tomēr tās, kuras viņiem vislabāk izreklamētas.

Sajūta ir, ka kādas 3/4 no visa tā, ko mēs redzam un dzirdam, ir par uztura bagātinātājiem, nevis zālēm. Tā ir tā lielā problēma, ka cilvēki to nespēj atšķirt, lai arī atšķiras tas uzraksts vai atruna, kas ir obligāta pie šāda veida reklāmām. Līdz ar to šis bizness plaukst un zeļ. Bet kopumā jāsaka, ka mēs Latvijā daudz par daudz lietojam bezreceptūru, daudz par daudz lietojam šos te nelaimīgos uztura bagātinātājus.

Kā pret šo "pārdozēšanu" cīnīties?

Es lāgā nezinu. Jo tas, kas attiecas uz medikamentiem, vairāk vai mazāk ir realizējams, bet par to, kas attiecas uz uztura bagātinātājiem, Zemkopības ministrija (uz ko tas attiektos) ārprātā "paslēpj galvas smiltīs", kad mēs kaut ko par to jautājam, – neviens par šo tēmu īsti negrib atbildēt Latvijā. Līdz ar to šķiet pilnīgi bezcerīga situācija.

Kas attiecas uz medicīnas darbiniekiem un recepšu zālēm, būtiskā nelaime ir tā, ka medikamentu paaudzes nomainās 10–15 gadu laikā. Piemēram, no tiem medikamentiem, par ko es savā jaunībā mācījos skolā, šodien maz kas vairs tiek lietots – morfijs, aspirīns un vēl daži palikuši, bet vairums nomainījies. Un tā problēma ir –  kā pie šīm straujajām pārmaiņām kaut kādā veidā nodrošināt, lai informācija par efektīvākām zālēm nonāk līdz ārstam. Tā lielā šķēpu laušana ir par to, kam būtu jābūt tam, kurš dod informāciju ārstiem, iemāca lietot jaunos medikamentus. Protams, ieinteresētais spēlētājs ir lielās farmācijas kompānijas – ja viņi grib jaunos medikamentus pārdot, nepietiek ar to, ka par attiecīgajām zālēm izstāstītu visai latviešu tautai, kā dara parasto preču gadījumā, – ja tie ir recepšu medikamenti, jāpanāk, lai tos ārsti izraksta. Līdz ar to jautājums ir: kas un kad pastāsta šo jauno informāciju – vai to pastāsta ārstu konferencē, vai arī kāds sprukstiņš no zāļu kompānijas, ierodoties pie daktera, uzdāvinot kādu skaistu pildspalvu un vēl kaut ko.

Ja tas ir oficiāli atzīts medikaments, arī pats ārsts var apzināt, izlasīt visu informāciju, kas par to pieejama, izvērtēt, vai zāles labas, vai sliktas, un, ja labas, ieteikt pacientiem arī bez īpašas pierunāšanas.

Jāņem vērā, ka normāls ārsts vairāk par simts medikamentiem nezina, visbiežāk lieto kādus 40, kā tas novērots citur pasaulē, līdz ar to, ja viņš sāk lietot kādu jaunu medikamentu, tad viņam atmiņā kaut kāds vecais fails jāizdzēš, no kāda iepriekš lietota medikamenta jāatsakās.