Brakos ar Blaumaņa valodas vārdnīcu

Un, ja nu jūs galīgi nezināt, kā Jāņi latviski pareizi svinami, tad saaiciniet draugus un radus, lielus un mazus, ņemiet Rūdolfa Blaumaņa lugu Skroderdienas Silmačos un izspēlējiet. Luga sarakstīta laikos, kad Latvijas vēl nebija, bet etnogrāfiskajās robežās dzīvoja papilnam latviešu, kuri nesaprastu jautājumu, kā Jāņi pareizi jāsvin, un kuri neuztraucās par to, ka, nepareizi svinēti, tie var izzust un reizē ar tiem izzustu arī latviešu tauta. Tolaik Jāņiem – un arī Skroderdienām Silmačos – vēl nebija tā izmisīgi spītīgā zemteksta, kāds nāca klāt padomju okupācijas gados, kad Skroderdienas, ne bez pūlēm, viltības un ideoloģiskiem kompromisiem dabūtas uz skatuves, nozīmēja latviskuma turpināšanos režīmā, kurš tikai taktisku apsvērumu dēļ to neiznīcināja uzreiz, kā stratēģisku mērķi saglabādams visu tautu un valodu saplūšanu vienotā komunistiskā cilvēcē, vēlams, krievvalodīgā. Režīma taktika izrādījās nepareiza – kopš 1955. gada Skroderdienas Silmačos no vienkāršas izrādes pārtapa ne tikai Latvijas teātros visvairāk spēlētajā lugā (pārdzīvodama pat Arvīda Pelšes ieviesto Jāņu aizliegumu), bet arī Jāņu ielīgošanas rituālā Nacionālajā teātrī. 

Kad nu šovasar koronavīruss pārtraucis arī šo rituālu, patiešām neatliek nekas cits kā pašiem izspēlēt Blaumani, kā, starp citu, pēdējos gados daudzi jau ir ar lielu prieku darījuši. (Varu pačukstēt priekšā acīmredzamo – spēlējot Skroderdienas, top skaidrs, ka viens no būtiskākajiem pareizas Jāņu svinēšanas elementiem ir liela un laicīga gatavošanās šiem svētkiem, kas rada dažādas neaizmirstamas situācijas.) Iedvesmoties no tās atmosfēras, kas valda Nacionālā teātra "dzīvajās" Skroderdienās, šogad diemžēl nesanāks, toties ir arī viena laba ziņa – pagājušā gada beigās, gluži kā paredzot koronavīrusa karantīnu, kas liks un reizē dos laiku pie Blaumaņa tekstiem ķerties katram pašam bez aktieru palīdzības, iznāca Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca! Tātad jebkuru neskaidrību, kas varētu rasties, sastopot Skroderdienās un citos mūsu dižā klasiķa darbos vārdus, kurus mūsdienās lieto reti vai nemaz, var uzreiz noskaidrot, lai, ieraugot, piemēram, vārdu "olnīca", nebūtu jālauza galva, vai tiešām jau blaumaņlaiku ganītes ir gājušas demonstrācijās ar prasību muižniekiem atļaut viņām savas auglības tirgošanas mazo biznesu.

Grāmatas autore Anna Kuzina ir Rūdolfa Blaumaņa memoriālmuzeja Braki vecākā speciāliste. Var teikt, ka Blaumanim viņa ir ziedojusi mūžu – Brakos strādā kopš 1978. gada, ir bijusi arī muzeja vadītāja un uzrakstījusi vairākas grāmatas par izcilo ērglēnieti. 2014. gadā Kuzina saņēma Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu par grāmatu, ko pati sauc par savu mūža darbu, – Blaumanis tuvplānā. Rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa dzīves un daiļrades hronoloģija 1863– 1908. (Madris, 2013). Tajā pašā 2013. gadā iznākusī viņas Blaumaņu pavārgrāmata ātri tika izpirkta. Šopavasar aprīlī Anna Kuzina par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā tika iecelta par Atzinības krusta komandieri. Nacionālajā teātrī Skroderdienu tātad nebūs, taču var braukt uz Brakiem, tur Kuzinas stāstījumā atdzīvojas Silmaču pagalms un tā iemītnieki, lugas prototipi. Braukt var droši pat lietainā laikā, ceļš uz Brakiem asfaltēts jau 60. gadu sākumā, drīz pēc muzeja statusa piešķiršanas. SestDiena tā arī darīja un izvaicāja Kuzinu gan par Skroderdienām, gan Blaumaņa valodu, gan Blaumani pašu. 

Gan Aleksis, gan Dūdars

Vispirms noskaidrojām, cik labi Blaumanis ir pētīts. Izrādās, pētījuši ir daudzi, bet līdz galam izpētīt vienmēr pietrūcis laika. "Kāda šķautne no Blaumaņa dzīves ir pētīta – vai nu privātā dzīve, vai kādi daiļrades aspekti, bet tāda darba, kas dotu "pilnu bildi" par Blaumani, nebija," saka Kuzina. Tāpēc viņa ņēmusi faktus, kas attiecas uz Blaumaņa dzīvi un daiļradi, hronoloģiskā secībā, arī vēstules un darbu fragmentus. Tā tapa Blaumanis tuvplānā. "Tas, manuprāt, dod pārskatu par Blaumaņa dzīvi kopumā un lielāku skaidrību, kāpēc viņš to vai citu ir darījis. Blaumanim viņa daiļdarbos ir ļoti daudz biogrāfiska materiāla iekšā. Ir pa sīkam fragmentiņam par bērnību, jaunību – it kā viņš to neraksta par sevi, bet var nojaust, ka tas ir viņš, aiz tēliem slēpdamies. Ir arī viņa paša norādes, ka viņš drusku ir kā Aleksis Silmačos. Vai kā Dūdars."

Kas Blaumanis bija vairāk – Aleksis vai Dūdars? Galu galā abi divi, saka Anna Kuzina. Jaunības laikā, kur Blaumanim bija savas siržu lietas jānokārto, tur viņš bija Aleksis – neuzņēmīgs, neizlēmīgs, bikls, kautrīgs... Kad revolucionārais kritiķis Jānis Asars Blaumanim kritikā pārmeta, ka tādi kā Aleksis nemēdz būt, viņš rakstīja: tas Aleksis jau esmu es pats. Attiecībās ar jaunkundzēm Blaumanis bija kautrīgs. Savukārt Dūdars ir cita Blaumaņa privātās dzīves šķautne, tas ir Blaumanis jau vīra gados, samierinājies ar savu likteni, teikdams: savas cerības es esmu sasējis pauniņā un nolicis lādes dibenā. 

Precēties Blaumanis ir mēģinājis, bet ar to viņam bija sarežģījumi. Brakos saimniekoja un noteicēja bija mamma Karlīne Blaumane, viņai bija ieskats, ka kalponi, kura viņā bija ieskatījusies, Rūdolfs nekādā gadījumā neprecēs, to viņa nepieļaus.