Džungļu vietā augs zemenes! Sapnis par mazdārziņu Lucavsalā
Mana "gribu dārzu" epopeja velkas jau trīs gadu garumā un pēc dažādiem eksperimentiem ar tomātiem uz palodzes un puķēm podos uz terases (pagājušogad dzīvoklī puķpodā uzziedēja pat lillijas), šķiet, būs beidzot tikusi līdz laimīgam finišam – mazdārziņam. Pusi dzīves dzīvoju Rīgā centra dzīvoklī, bet pirmā puse pagāja laukos. Vecākiem bija dārzs, arī vecvecākiem. Pavisam agrā vecumā mans pirmais dārza darbu uzdevums bija siltumnīcas vēdināšana – no rīta bija savlaicīgi lodziņš un durvis jāatver, vakarā jāaizver. Tad vēl laistīšana. Un ravēšana. Reiz vecāki lika izravēt aveņu stādījumu. Laiks bija karsts, es ar īsām piedurknēm, rokas viscaur saskrāpētas. Un man likās – kad izaugšu liela, man nemūžam nebūs nekādu dobju! Ha!

