Viena no leģendām par inuītiem vēsta, ka tiem ir ap četrdesmit vārdu, kā apzīmēt jēdzienu "sniegs". Citi saka – ja Grenlandes iedzīvotājiem pieskaita Kanādas un Aļaskas inuītus, sniega izjūtu var apzīmēt ar septiņdesmit vārdiem. Citi interneta gudrie tikmēr ir pārskatījuši citu tautu vārdnīcas un par uzvarētājiem pasludinājuši sāmus – viņiem ir ap trīssimt vārdu ūdens formai cietā stāvoklī.
Tagad, kad mūsu Dievzemīti ir pārklājusi balta sniega sega, ir laiks padomāt par mūsu vārdiem ziemas baltumam. Topa augšgalā būs "slapjdraņķis", "sērsna", "atkala" un varbūt "kailledus". Snovotāji pievienotu moderno vārdu "pūderis", savukārt vecā paaudze aptaujā iesūtītu senlaiku "ruseni", "birdu" un "kļēpu". Pie sniega paveidiem varētu pieskaitīt arī "sarmu", "krusu", "melno ledu" un tikko pieredzēto "sniegvilksni". Varētu atrast vēl kādu desmitu jocīgu vārdu, bet mūsdienu pilsētā ir novērojami sniega paveidi, kuriem nav īsa un konkrēta nosaukuma un kuru apzīmēšanai runas formā vajag vairākas reizes ieelpot – tik garš apraksts.
Sāksim skaitīt: kad sētnieks ietves nav tīrījis, uz tām veidojas tāda kā slidena, grūti izbrienama putriņa. Kājas mazliet slīd, bet ne tik stipri, lai nokristu. Uz šāda sniega ir grūti atsperties, un gājēji cenšas izmantot taciņas, kur ir drošāka saskare ar asfaltu. Nākamā forma: vecais sniegs uz ietvēm ir sablietējies, pārvērties ledū, un tam pa virsu ir uzsnidzis jauns sniegs. Apakšējais ledus ir grubuļains, tam nav būtiski atšķirīga krāsa no jaunā sniega. Šis ir viens no bīstamākajiem sniegiem, īsts pakaļdauzis un sānslīdis. Reizēm, pa šādu ietvi ejot, ir jāapstājas un jāpieturas pie mājas sienas vai jāpaceļ rokas sāniski un jācenšas atgūt līdzsvaru. Tieši ar šo sniegu mēs saskarsimies bieži, jo, kopš tīru sāli uz ietvēm kaisīt nedrīkst, tas mēdz veidot neparedzamu superslidenu reljefu. Trešais sniega paveids bez vārda ir tas, ko šļaksta mašīnas un kas novērojams sabiedriskā transporta pieturās. Tas ir sniegs ar tīru sāli – lipīga un brūngana masa, kas kūstot atstāj sāls traipus uz apaviem un bālas, izžuvušas peļķītes uz gaiteņa grīdas. Šis maisījums saēd metālu turborežīmā, un, ja garāmbraucošs auto uzšļāc šādu sniegu uz sejas, ar mēli aplaizot lūpas, var just sāļu garšu. Šo ķēpu varētu saukt par "šļuru", bet jāpatur prātā, ka par šļuru sauc gan draņķīgu kafiju, gan politisko mazspēju.
Bērniem vislabāk patīk tas smagais un lipīgais sniegs, kas parādās vieglos plusos. No tāda var veidot sniegavīrus un pikas, tomēr jāatceras, ka lielākos plusos pikas sanāk smagākas un var reāli uzsist zilu aci. Lipeklis tas nav, bet apzīmējumu vajag. Skaistākais sniegs ir tas maigais, ar lielām sniegpārslām lēni krītošais, kas pārklāj visu slikto un melno. Tādā ziemā skaņas ir slāpētas, viss ir kluss un tik ļoti nesalst. Turpretim riebīgākais sniegs ir tās brūnās, caurumainās čupas uz ielu stūriem. Tās nav īsti kupenas, tā ir kaudzēs sašķūrēta sniega masa, pilna ar izsmēķiem un suņu sūdiem. Kad sniegs ir nokusis, šīs čupas ar melnām peļķītēm dilst vislēnāk, un katra jauna diena atsedz jaunu suņu kaku slāni. Nezinu, kā šo duļķainās krāsas formējumu nosaukt, bet arī šeit vārdu vajag. Nesen tika vēstīts, ka skoti esot čempioni ar 421 sinonīmu sniegam. Ir, kur augt!