Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nedēļas nogalē, 20. un 21. martā, notiks Rīgas grāmatu svētki. Daudzpusīgajā programmā būs 31 izdevēja piedāvājums, tikšanās ar latviešu rakstniekiem, tulkotājiem un ārzemju viesiem, intelektuālas diskusijas un radošas darbnīcas.
Diena no Latvijas rakstnieku jaundarbiem vēlas izcelt izdevniecības Dienas grāmata izdoto Arno Jundzes grāmatu Kārļa grāmata. Diloģijas otrais darbs ir turpinājums romānam par Eduardu Veidenbaumu Es nemiršu nekad, kas 2022. gadā iznāca sērijā Es esmu... . Rakstnieks uzsver, ka Kārļa grāmatu, lai arī tā veidota sērijas vienotajā vizuālajā identitātē, tomēr nevajadzētu uzskatīt par šīs sērijas darbu, jo "nolikt Kārli blakus Anšlavam vai Aspazijai nebūtu īsti korekti".
Arno Jundze Kārļa grāmata, izdevējs Dienas grāmata, 2026
Vecākā brāļa Kārļa Veidenbauma (1865–1901) atbalsts dzejnieka Eduarda Veidenbauma tapšanā ir izšķirošs. Nebūtu pārspīlēti Veidenbaumu attiecības pielīdzināt pasaulē daudz zināmākajam brāļu tandēmam – van Gogu brāļiem, jo bez Teo morālā un finansiālā atbalsta pasaule nebūtu iepazinusi arī gleznotāju Vinsentu van Gogu.
Dižgari neeksistē izplatījumā
"Kārļa grāmata savā ziņā ir goda parāds, kas beidzot Kārlim Veidenbaumam ir atdots, jo būtu netaisni neizstāstīt par cilvēku, kurš mums, lasītājiem, iedeva Eduardu Veidenbaumu un bez kura klusajiem, nesavtīgajiem darbiem, visticamāk, mēs par tādu Eduardu Veidenbaumu šodien nemaz neko nezinātu. Ja vaicātu, kas bija Kārlis, mūsdienās droši vien būtu jāsaka – Eduarda Veidenbauma sabiedrisko attiecību speciālists, menedžeris, mecenāts un galvenais atbalstītājs. Mūrmuižas pagasta vecākais, apbrīnojami prasmīgs saimniekotājs, nerealizējies, bet apdāvināts dzejnieks un domātājs, kurš ziedoja savus daudzos talantus, lai kopš pusaudža gadiem, bez tēva palicis, nāvējošas slimības baigajā ēnā pašaizliedzīgi rūpētos par dzimtu," saka rakstnieks Arno Jundze. "Kārļa grāmatā ir ļoti labi parādīts, ka neviens dižgars neeksistē izplatījumā. Ir vajadzīga milzīga aizmugure, stiprais balsts," saka Dienas Grāmatas redaktore Dace Sparāne.
Eduarda Veidenbauma muzeja Kalāči vadītāja Andra Ķīse ir gandarīta, ka gaismā tiek izcelti arī pārējie Veidenbaumu ģimenes locekļi: "Jo vairāk iedziļinies materiālos, jo vairāk apzinies, cik Veidenbaumu ģimene bija fenomenāla – tas nebija tikai Eduards, kuram bija utopiskās idejas par taisnīgumu, brīvību, līdztiesību un izglītību. Tās bija ģimenes vērtības. Viņi negāja lielās skolās, bet savu brīvību un zināšanas centās izlikt saimniekošanā. Viņi saimniekoja citādi, daudz uzdrīkstējās. Lielākajai daļai Veidenbaumu bija lieli sapņi un vērienīgas ieceres. Kārlis gribēja kļūt par jūrnieku, lai gan dzīvē jūru nebija redzējis, Voldemārs – par zinātnieku, par inženieri, taču diemžēl traucēja veselība. Vēlāk arī māsai Karlīnei bija paraugsaimniecība. Šādas ģimenes ir latviskās pašapziņas veidošanās pamatā – tās nāca no laukiem un veidoja nākamo inteliģenci, kas radīja Latvijas valsti". Ik pa laikam atklājas arī jauni fakti. Nesen Kalāčus uzrunājuši Līgatnes velosipēdu muzeja speciālisti ar jautājumu, vai Kārlis Veidenbaums ir pircis velosipēdu no viņu minētā ražotāja. "Voldemāram bija divritenis, bet tas mums vēl ir jāpēta. Sarakstē atrodams, ka brāļi plāno iegādāties velosipēdus, jo tas ir ļoti labi veselībai, taču Kārlim tajā brīdī nebija naudas. Kā tas viss ir noticis, mēs vēl nezinām."
Atklāj pilnībā no jauna
Rakstnieks paguvis jau piedzīvot virkni tikšanos ar Kārļa grāmatas lasītājiem. "Es nekad neesmu sastapies ar tik lielu lasītāju mīlestību un labestību sarunās par grāmatām kā par abiem brāļiem Veidenbaumiem. Vēl lasītāji saka, ka otrā grāmata ir interesantāka un vieglāk lasāma, jo tur gandrīz visi fakti ir nezināmi vai mazzināmi, un tur arī nav biedējošā nāves tuvuma, kas Eduarda grāmatu padara emocionāli smagāku. Pēc pirmās daļas man daudzi cilvēki ir teikuši, ka viņi ir raudājuši, jo tas viss uzjundījis pašu piedzīvotās nelaimes. Kārlis arī ir slims, bet viņš vairāk ir cīnītājs par dzīvi, nevis nāves gaidītājs."
Rakstot abus romānus, Arno Jundze piedzīvojis gluži iracionālu sajūtu, ka brāļi burtiski neatlaiž viņa domas, kamēr viss stāsts nav uzrakstīts. "Es ar brāļiem Veidenbaumiem kļūstu kaut kāds nenormāls. Varu runāt par viņiem stundām ilgi. Agrāk es skaitos uz tādiem cilvēkiem, kas ir tik ļoti iedegušies, bet tagad saprotu, kā tas ir," saka Arno Jundze.
Vai jūs nebūtu tik laipni?
Kārlim Veidenbaumam bija sapnis par jūrskolu, bet no tā nekas nesanāca, jo viņam bija vājas plaušas. Tēva pāragrā nāve sapni nogalināja pavisam – Kārlis, būdams, vecākais un vēl gandrīz bērns, kļuva par saimnieku un apgādātāju pārējiem brāļiem un māsām. Veidenbaumu māte Mārieta nebija no maigajām – sabāza pirmdzimtajam cepurē papīrus, lai neslīd uz acīm, un prom uz krogu pie vīriem mācīties valdīt sētu. "Visu mūžu Kārļa atmiņu tekstos ir epizodes – es gribu braukt mācīties, bet es neaizbraukšu," stāsta rakstnieks. Kārlis rakstīja arī dzeju – viņa darbi publicēti sava laika periodikā un Eduarda Treimaņa-Zvārguļa sakārtotajā antoloģijā Dzejas pūrs (1897), bet pāragrie saimnieka pienākumi nebija savienojami ar "nelietderīgiem" prātojumiem par cilvēka dzīvi.
"Uz Kalāčiem karājās viss, ko Eduards bija sastrādājis. Kārlim sāka pienākt vēstules, ka Dieva mierā aizgājušais brālis ir sataisījis nopietnus parādus un "vai jūs nebūtu tik laipni" tos atmaksāt," izpētījis Arno Jundze.
Jūlas Vīksnes vēstule Kārlim Veidenbaumam 1892. gada 2. jūnijā: "Cienījamais Veidenbauma kungs! Es esmu no citiem kungiem studentiem dzirdējuse, ka Jūsu mīļais Dieva priekšā aizgājušais brālis vienu summu naudas dabūjis no kroņa un ka tā nauda Jūsu rokās esot nodota. Ja es lūgtu, ka Jūs tik laipni būtu un man atdotu tos 23 rubļus un 57 kapeikas, ko viņš par apdienēšanu un vešas mazgāšanu parādā palika." "Šī ir viena no lietām, kas, stāstot par Eduardu Veidenbaumu, nekad īsti nebija pateikta. Kārlis dabūja izstrēbt diezgan daudz visādu ziepju. Viņš nekurnēdams sataisīja sarakstu un brauca pie visiem norēķināties. Arī uz Tērbatu. Nezinu, cik Kārlis samaksāja krodziniekiem par slaveno vasaru, kurā Eduards plosījās," saka Arno Jundze. Vai Eduards novērtēja brāļa pašaizliedzīgo rīcību? "Visi mākslinieki ir egoisti, un Eduards par to daudz galvu nelauzīja. Viņš bija apmāts ar mācīšanos un ģeniāls," atbild rakstnieks. Kārļa balss romānā ir ļoti vienkārša un tieša, un tieši tas saviļņo. Kā refrēns atkārtojas – viņš taču ir mans brālis... Uzmetis trīs saujas brālim sarūpētajam baltajam zārkam, Kārlis klusi un cieņpilni dodas nokārtot visus Eduarda atstātos parādus ar pasauli – gan naudiskos, gan emocionālos. Arno Jundze Kārļa grāmatā izseko šim vienatnē ejamajam ceļam.
Īpašu pateicību romāna tapšanā Arno Jundze izsaka dzimtas pētniekam Jānim Strazdiņam.