Lasot šos trīs darbus vienkop, lasītājam beidzot atklājas arī daudzi šajā ciklā iekodēti noslēpumi. Piemēram — kāpēc personas no romāna romānā maina vārdu, nodarbošanos, sapņus, idejas, pārliecību, kas īsti ir "es", vai pastāv "dzīve" un — vai "ir" kaut ko nozīmē?
Smagais metāls sevī pulcina jo bagātīgu kultūras un dzīvju pieredzi, taču – vēl svarīgāk – pats nostājas šai pieredzei līdzās kā svaigs un unikāls ceļš literatūrā – parādība, kas kļūst arvien retāk sastopama.
Izdevuma pēcvārdā Ilva Skulte raksta: "Starp atklāto un slēpto, aizsargāto un neaizsargāto, patiesību un meliem, mani un citiem, Repšes pasaule ir būvēta no pretnostatu, pretrunu un pretišķību virknēm. Viņa ir radikāla. Rakstīt nozīmē atšķirties, papildināt, pielikt. Teksts notiek pamazām, pārvarot vienu pretnostatījumu un nonākot pie nākamā. Lai to realizētu, viņa spiesta nepārtraukti ieviest jaunus pretējos elementus. Tieši tās viņa rīkojas ar galvenās varones identitāti. Tieši tā – arī ar metālu metaforām. [..] Ja Gundegas Repšes romāniem atņemtu to māksliniecisko vērtību, tas, kas paliktu kā ieguvums literatūras vēsturei, ir rūpīgais, nesamākslotais zudušā laika atveidojums. Varoņi darbojas nevis kādā abstraktā, bet konkrētā laikā un telpā – divdesmitā gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu Rīgā, kā arī jaunajā gadu tūkstotī Latvijā un Francijā. Dokumentalitāte šeit ir tikai daļa no realitātes. Pat no visprecīzākajām detaļām bez rakstnieces pašas angažētības un tiešuma nebūtu konstruēts tas panorāmiskais skats, kas ir šo darbu poētiskā veseluma neatņemamais pamats."