Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Aurēlija Šimkus: Īsta māksla prasa lielu piepūli

_Echo Klassik _balvas laureāte, pianiste Aurēlija Šimkus: "Es lūdzu, lai manī būtu gaisma un lai tā izstarotu pasaulē. Tas ir tas, pēc kā es visvairāk ilgojos"

"Man šis disks tiešām nozīmē ļoti daudz. Kad ierakstu kompānijas Ars Produktion galvenā producente Anete Šūmahere iesniedza ierakstu ECHO balvai, nemūžam nedomāju, ka tik tālu aizies," Aurēlija Šimkus saka par savu soloalbumu B-A-C-H Ich ruf zu Dir. Astoņpadsmit gadu vecās pianistes veikums - Johana Sebastiāna Baha, Franča Lista un Feručo Buzoni opusu interpretācija, visu šo programmu veltot lūgšanas tēmai - ir guvis ļoti augstu novērtējumu - Aurēlijai Šimkus piešķirta Vācijas prestižākā mūzikas balva Echo Klassik. Ikgadējo balvu, ko piešķir Vācijas Mūzikas industrijas asociācijas dibinātā Vācijas Fonoakadēmija, latviešu mūziķe ieguvusi kategorijā Jaunais mākslinieks (klavieres). Laureātus nosaka kritiķu un citu profesionālu ekspertu žūrija. Svinīgā apbalvošanas ceremonija notiks 9. oktobrī Berlīnes koncertzālē, un Aurēlijai Šimkus būs tajā arī jāuzstājas.

Ziņa par piešķirto balvu ļoti pārsteidza?

Pārsteigums un šoks bija milzīgs. Protams, ka vēl līdz šim nespēju īsti tam noticēt. Man šo ziņu pa telefonu pavēstīja producente Anete Šūmahere. Man ir liels prieks, ka visu izdevās īstenot tā, kā biju iecerējusi. Tas ir pats galvenais. Klavieres, instruments, zāle, akustika - visi apstākļi sakrita labvēlīgi. Es šo albumu ierakstīju Vupertālē. Baznīcā.

Klavieres luterāņu baznīcā, kamēr ērģeles klusē? Un vēl ar ērģeļu korāļprelūdijām Buzoni pārlikumā klavierēm?

Jā, kaut kas ļoti spilgts jau no šī laika. Tā man bija ļoti īpaša nedēļa, koncentrējoties uz muzikālo ideju. Bahs savā mūzikā kalpoja Dievam, un lūgšana ir mūsu vienīgā komunikācija ar Dievu. Tāpēc diska kopējā muzikālā koncepcija ir iecerēta kā lūgšana no pirmā skaņdarba (Franča Lista Fantāzija un fūga par BACH tēmu) līdz Baha Fūgas mākslas pēdējam kontrapunktam, kuram nav beigu. Tāpēc šāds nosaukums: Ich ruf zu Dir - Es saucu uz Tevi. Es gribēju uz Baha mūziku paraudzīties no šāda skatupunkta. Kristīnei Krauzei Sluckai ir izdevies albuma vizuālais noformējums. Viņa arī sagādāja tērpu CD dizainam. Šis man ir otrais soloalbums. Bahs un diska koncepcija man ir ļoti liela uzdrīkstēšanās. Man savā ziņā mazliet bija pat vienalga, ja to arī nenovērtētu un kritizētu, jo pasaulē ir ļoti daudz izcilu un slavenu Baha mūzikas interpretu. Tieši šie skaņdarbi un sakārtoti tieši šādā secībā ir tas, ko es tiešām ļoti gribēju izdarīt, neskatoties ne uz ko. Godīgi sakot, šis ir disks, ko es pati nopirktu. Programmas un mūzikas ziņā tas ir labākais, ko varēju. Bet, kad piezvanīja producente un piedāvāja rakstīt disku, viss sakārtojās pats no sevis, pārskatot repertuārā esošo skaņdarbu sarakstu.

No kā iedvesmojies savam Baha mūzikas redzējumam?

Ļoti reti klausos citu pianistu ierakstus. Runājot par baroka mūzikas interpretācijām, mani iedvesmo viola da gamba mūziķis un diriģents Žordī Savāls ar savu seno mūzikas instrumentu ansambli Hesperion XXI. Visa faktūra ir tik caurspīdīga, var dzirdēt katra instrumenta balsi! Esmu klausījusies gandrīz visu, ko viņš ir ieskaņojis. Diemžēl nebiju Latvijā, kad viņi koncertēja Rīgā. Arī Žordī Savāls šogad saņems Echo Klassik balvu. Ļoti, ļoti ceru viņu satikt Berlīnē. Viņš ir liela personība. Viņš atklāj stilistiku, domāšanu - to, kā uz šo mūziku vispār raudzīties, kā ar to rīkoties. Man viņa redzējums ir sirdij vistuvākais. Ļoti daudzi pianisti šodien mēģina atdarināt ērģeles vai klavesīnu, bet man tas nav primārais. Stīgu instrumenti līdz mūsdienām nav tik ļoti mainījušies kā klavesīns un klavieres. Tā ir tīra manta, kas vēl ir palikusi no vēsturiskajiem laikiem. Tāpat arī cilvēka balss.

Ir jau ierakstīts arī šogad plānotais tavs pirmais CD ieraksts ar orķestri?

Biju jau sagatavojusi visu programmu, taču nedēļu pirms ieraksta saņēmu zvanu, ka finansiālu apsvērumu dēļ ieraksts tiek atcelts. Gruzīnu kamerorķestrim Ingolštatē nācās atcelt daudzus projektus. Tā vietā kopā sniegsim koncertu Ingolštatē, kur spēlēšu Alfrēda Šnitkes klavierkoncertu un Mocarta 9. klavierkoncertu. Tas ir netālu no Baireitas. Tur ir spēlējis mans brālis (pianists Vestards Šimkus - I. L.), tāpēc zinu, ka tur ir brīnišķīga zāle ar izcilu akustiku un klavierēm.

Uzstāšanās ar šo pašu orķestri Baireitā, Vāgnera opermākslas templī, bija īpašs piedzīvojums?

Bija pašas decembra beigas, kad jau dienā kļūst tumšs. Piecos, kad ieradāmies, jau bija pilnīga tumsa, un es neko no šīs pilsētas neesmu redzējusi, jo tajā pašā vakarā uzreiz pēc koncerta devāmies atpakaļ.

Kā sajuties, spēlējot Cīrihes Tonhallē, kas slavena ar brīnumlabu akustiku?

Bija ļoti autentiska sajūta. Tā nav liela zāle, bet ar īpašu atmosfēru un auru. Aprīlī, kad tur uzstājos kopā ar kamerorķestri Orpheum, divām citām solistēm un diriģentu Hovardu Grifisu, visas biļetes bija pārdotas un cilvēki arī stāvēja kājās. Tas bija brīnišķīgi, jo mums bija izdevība tur spēlēt tieši pirms šīs zāles slēgšanas restaurācijai, kas nav bijusi kopš ļoti seniem laikiem un tagad ilgs vairākus gadus. Mēs vēl paspējām. Divas dienas pēc šī koncerta braucu uz Ģenti, kur kopā ar brāli spēlēju ļoti skaistā baznīcā, kapelā. Mums katram bija sava solokoncerta daļa. Paši arī pieteicām programmu, runājām ar publiku. Bija ļoti īpaša sajūta, kāda negadās bieži. Likās, ka gaisā staro mīlestība gan no publikas, gan mums pašiem. Tas bija ļoti skaists un neaizmirstams koncerts. Bija īsta svētku sajūta.

Kurp vedīs nākotnes plāni?

Ir ļoti daudz projektu, kuri vēl nav apstiprināti. Pagaidām droši zināms ir tas, ka nākamgad man ir jāpabeidz skola. Uzreiz pēc Echo Klassik balvas saņemšanas Berlīnē došos uz Epānu Itālijā, kur esmu izraudzīta piedalīties Epānas Klavieru akadēmijā (Piano Academy Eppan) starp sešiem pianistiem no visas pasaules. Notiks meistarklases un arī koncerts, un pašās beigās publika (nevis žūrija) izvēlēsies, kuram mūziķim pasniegs naudas balvu. Epānā ir itāļu pasaulslavenā XX gs. pianista Arturo Benedeti Mikelandželi (1920-1995) mājvieta. Viņš tur ir dzīvojis, tur arī bija meistarklašu un mājas muzicēšanas tradīcijas. Šis festivāls ir tradīciju turpinājums. Piedalīšos arī Kurta Veila festivālā, kura rezidējošais diriģents ir Kristjans Jervi. Tas ir ļoti interesants piedāvājums un nāca tieši tagad no ECHO balvas žūrijas locekļa. Man tur būs divi koncerti Desavā un Hallē. Spēlēšu Bahu un Buzoni.

Un neko no Kurta Veila?!

Festivāls atzīmēs reformācijas piecsimt gadu jubileju, un tur skanēs ļoti dažāda mūzika. Kāpēc Feručo Buzoni? Izrādās, ka Buzoni bijis Kurta Veila galvenais skolotājs. Koncepcijā piepīts arī Fēlikss Mendelszons Bartoldi, jo viņa vectēvs Mozus Mendelszons bija filozofs, apgaismotājs un dzīvojis Desavā.

Tavs pirmais solokoncerts notika tikai pirms trim gadiem, 2013. gada aprīlī. Kopš tā laika - regulāra koncertdzīve. Kā uz to skatās skola?

Ar skolu - pa labam. Skolā parādos ļoti reti, taču skolotāji ir ļoti atbalstoši. Viņi ir lieliski, neraugoties uz niecīgo atalgojumu, kādu saņem. Lai trešajā kursā, beidzot Dārziņskolu, nebūtu tik pārmērīgas slodzes, jau šogad likām centralizētos eksāmenus matemātikā un vēsturē. Mēs bijām izmēģinājuma trusīši. Apbrīnoju skolotāju, kura varēja to izdarīt - saspiest vidusskolas matemātikas programmu divos gados un iemācīt, lai gan Dārziņskolas audzēkņi bieži brauc uz meistarklasēm vai konkursiem. Jau bija arī lielais eksāmens latviešu mūzikas literatūrā. Izvilku biļeti un teicu: "O, Imants Kalniņš, es ģībstu!" Šis gads man bija ļoti grūts. Vienā mēnesī bija jāsagatavo vesela soloprogramma Brāmsa biedrības koncertam Heidē, un vēl skola un eksāmenu programma. Dažus eksāmenus nācās nolikt agrāk. Tagad jābrauc uz dažādām meistarklasēm un jālūkojas, kur studēt. Manuprāt, ikvienam ir vajadzīga ārvalstu pieredze. Vācijā? Lielbritānijā? Bet kā turpmāk tur būs sakarā ar Brexit? Vienā augstskolā Londonā būtu jāstājas jau augustā - tagad! Jāmācās arī jauns repertuārs. Protams, ir liels kārdinājums meistarklasēs un koncertos spēlēt jau zināmus skaņdarbus. Tas ir daudz vieglāk. Bet ir jāatrod laiks, kad mācīties jaunas programmas. Tad nu tagad notiek šis lielais, melnais darbiņš.

Tavs ceļš mūzikā būtiski atšķiras no brāļa - daudzu starptautisku konkursu laureāta Vestarda Šimkus ceļa. Vēl ir laiks?

Esmu piedalījusies tikai vienā starptautiskā konkursā 15 gadu vecumā - klavieru olimpiādē Badkisingenā, kur dalībniekus izvēlējās un ielūdza. Vienkārši nevarēja atteikt. Konkursi ir ļoti slēgta aprite: tajos bieži redz tos pašus dalībniekus un žūriju. Es vēl neesmu to sākusi. Manuprāt, par to nevajag šūmēties. Daudzu mākslinieku biogrāfijas apliecina, ka nav vienāda, objektīva vērtējuma: mūziķis, kurš uzvarējis vienā konkursā, citā pēc tam ir izkritis jau pēc pirmās kārtas. Daudz nosaka konkrētā konkursa konteksts un nejaušības. Nekad nevar zināt, kad kuram pienāk veiksmes brīdis. Kā izrādē, kurā spēlēja Vestards: nagla un glezna "sarunā", kad tā nokritīs no sienas.

Nebūs aplami tevi dēvēt par Mocarta un Baha interpreti?

Drīzāk varētu nosaukt dažādu laikmetu komponistus un skaņdarbus, kuros mani interesē vienojošais. Nekas nerodas tukšumā. Šopēns ir ietekmējies no Mocarta, Skrjabins no Šopēna. Manuprāt, skaistākais ir meklēt kopsakarības un tā veidot koncepcijas. Vienkārši cenšos spēlēt un piedāvāt mūziku, kura visvairāk uzrunā un manī rezonē. Nekad iepriekš nebiju iedomājusies, ka būšu Mocarta biedrības stipendiāte un dabūšu ECHO balvu par Baha disku! Bet man ir liels kauns, ka nav sanācis lielā apjomā pieķerties latviešu mūzikai. Es jau zinu, ko teiktu Pēteris Vasks: ļoti labi, bet kur ir latviešu mūzika? Viņš urda sirdsapziņu: latviešu mūzikā ne viss ir dārgakmeņi, bet mēs esam vienīgie mākslinieki, kas par to varēs liecināt pasaulei. Bet man ir ļoti grūti modelēt savu dzīvi: iedomāties, kurās koncertzālēs un ar kuriem orķestriem es gribētu spēlēt. Ja Dievs tiešām mūs gribētu sodīt, viņš izpildītu visas mūsu vēlēšanās. Lai notiek tas, kam jānotiek!

Bieži dzirdēts apgalvojums: ko patiesi lūdz, tas piepildās.

Galvenais ir zināt, ko lūgt.

Un ko ir svarīgi lūgt?

Es lūdzu, lai manī būtu gaisma un lai tā izstarotu pasaulē. Muzicēt, būt uz skatuves taču nozīmē dalīties ar cilvēkiem mīlestībā. Pēc tā es visvairāk ilgojos.

Tas, tavuprāt, ir mākslas patiesais mērķis?

Māksla ir viens no veidiem, kā pasaulē izgaismojas patiesība. Varbūt tas ir mājiens, jo mākslinieks ir nepilnīga būtne un viņš var maldīties. Taču, ja mākslinieks ar saviem darbiem liek justies cilvēkam komfortabli, tas ir ļoti bīstami. Komfortā esam tādā patīkamā stāvoklī un nedomājam par problēmām. Cilvēki dzīvo pozitīvisma eiforijā. Tas aizsedz vēlēšanos izprast dziļākās un tumšākās puses. Uzstājoties TEDx konferencē, vispirms nospēlēju vēlīnu Skrjabina etīdi un uzdevu jautājumu: kāda bija sajūta, to klausoties? Kāpēc mūzikai ir jāraisa negatīvas emocijas? Māksla, kas ir abstrakta un runā par ēnas pusēm, palīdz tās ieraudzīt mūsos pašos. Īsta māksla prasa lielu piepūli, jo liek ieskatīties sevī. Tā ir kā spogulis. Tādu mūziku nevar klausīties mašīnā vai fonā pie vīna glāzes. Ir jābūt gribai sevi satricināt. Bet mēs šodien gribam justies komfortā un domāt tikai pozitīvas domas. Tās ir ļoti viltīgas. Tās "apsedz" mūsu dēmonus, un tie turpina augt arvien lielāki, bet mēs vienkārši nedomājam.

Sabiedrībā, arī mākslinieku vidē un publiskajā vidē, jāsastopas arī ar nenovīdību un skaudību?

Dubļu ir tik ļoti daudz, ka sākumā galvenais ir izdzīvot un nenoslīkt. Tikai tad tu vari sākt runāt par savu stāju. Nav noliedzams, ka mēs visi cīnāmies par savu vietu, par iespēju muzicēt. Vai man patīk vai ne, ar to ir jāsaskaras. Pirmais un bieži vien arī vienīgais, ko cilvēki redz, ir brenda nozīmīte. Taču ir jāsaprot: uz ko es esmu ar mieru parakstīties? Būtiskākais ir apzināties galveno un nepakļauties sekundārajam.

Kā līdzsvaro sevi fiziski?

Cenšos ēst veselīgi. Skriet, vingrot, staigāt pa mežu. Bez tā nekas nenotiktu. No mammas man iedzimusi sēņošanas kaislība. Jau no piecu gadu vecuma jāju ar zirgiem. Tas ir mīts, ka jātnieks zirga mugurā tikai sēž un neko nedara. Patiesībā tiek nodarbināti visi ķermeņa muskuļi. Pēc izjādes sāp pilnīgi viss no galvas līdz kājām.

Ciktāl pianista sniegumu nosaka instrumenta - klavieru - kvalitāte?

Svarīgi ir spēlēt uz laba Steinway. Mūziķim ir jāzina, ko no instrumenta var dabūt ārā. Mums, pianistiem, katrreiz ir citi apstākļi un cits instruments. Mēs vadāmies pēc tā, kas ir mūsu galvā. Mums galvenais ir ilūzija un griba, kā tam būtu jāskan, redzēt interpretācijas ēku. Barenboims teica: galvenais ir griba! No instrumenta un apstākļiem ir atkarīgs, cik lielā mērā šī ilūzija īstenojas.

Pašā ceļa sākumā, kad man bija 14 gadu un paši pirmie koncerti Stradiņa universitātes aulā, man bija raksturīgi pakļauties impulsīvai idejai. Likās, ka interpretācija būtībā top uz skatuves, katru reizi pilnīgi cita. Arī šobrīd nav iespējams neko nospēlēt divas reizes vienādi. Tas būtu mehāniski. Taču tagad esmu sapratusi, ka galvenā nozīme ir nevis tikai impulsivitātei un spēles priekam tajā brīdī, bet gan skaidrai iecerei, kuras realizācijai ir nepieciešama liela mērķtiecība un gribasspēks. Mūziķim ir jābūt lielai pārliecībai, ka tev ir ko teikt mūzikā un ka tas tiešām ir tā vērts, lai tu kāptu uz skatuves.

Top komentāri

divas šimkes kļuvušas briesmīgi nek
d
Plātās tā, ka riebjas arvien vairāk...
man kauns, ka mums ir tāda aurēlija
m
Es būtu gribējis dzirdēt mākslinieci, nevis šo personu ar vareno aizmuguri
liela brēka, maza vilna, kas tā tād
l
Aurēlija
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja