Melanholijas tēmai Eiropas mākslā ir gara vēsture. Melancholia (tulkojumā no grieķu valodas "melnā žults") senatnē tika uzskatīta ne tikai par īpatnību, kas piemīt vienam no temperamentu tipiem, bet arī par kaiti, kas negatīvi ietekmē cilvēka domas un psihi. Renesanse mainīja domātāju un mākslinieku attieksmi pret melanholiju, to sāka vērtēt kā ģēnija, domātāja, zinātnieka pazīmi. Itāļu filozofs Marsīlio Fičīno devis šim melanholijas paveidam nosaukumu Melancholia imaginativa," – uzsver izstādes veidotāja mākslas zinātniece Nataļja Jevsejeva.
Kopš antīkās pasaules laikiem mākslā attīstījās melanholisko tēlu atveidošanas tradīcija. Tēseja pamestā Ariadne un Pēnelope, kas gaida savu Odiseju, vai Melnaholijas tēls no slavenās Albrehta Dīrera gravīras – visām šīm figūrām ir noteikta ikonogrāfija. Tā ir tā saucamā "domātāja poza": sēdēšana, atbalstot galvu ar roku, uz krūtīm sakrustotas rokas, viegli noliekta galva, nolaistas acīs – visas šīs pazīmes nepārprotami norādīja uz tēlu saikni ar melanholiju.
Aleksandras Beļcovas (1892–1981) gleznotajos portretos šī tradīcija iegūst individuālu nokrāsu. Mākslinieces dzīves peripetijas, ilgstošā slimošana ar tuberkulozi un zināmā mērā tieksme pēc intraversijas noteica tēlu traktējumu, kas iekļaujas aprakstītajā tipoloģijā. Gan pašportretos, gan citu cilvēku portretējumos A. Beļcova uzsvēra gaišu skumju noskaņu. Pat komēdijas žanra aktrisi Antu Klinti māksliniece vienā no portretiem attēlo melanholijas stāvoklim raksturīgajā pozā. Vēlāk, jau XX gadsimta 50. gados, A. Beļcova iecerēja parādīt Antu Klinti pie darba, bet gleznotajā kompozīcijā aktrise pusguļus sēž uz sofas domīguma brīdī, nolaidusi roku ar zīmuli un neskatās uz papīriem, tekstiem, kas viņai ir klēpī. Līdzīgi melanholijas pārņemtie filozofi un zinātnieki vecmeistaru darbos vai spārnotais radošais gars no A. Dīrera gravīras ignorē savus darba rīkus un, iegrimuši pārdomās, gaida iedvesmu.
Izstādes tēmas sakarā kļūst interesants viens atradums Aleksandras Beļcovas privātajā bibliotēkā. Brošūrā ar LPSR Konstitūciju (1940) atradās viena lapa ar citātu no franču rakstnieka Fransuā Renē de Šatobriāna romāna Mocekļi. Mašīnrakstā norakstītajā fragmentā galvenais varonis atvadās no Mūzas – jaunības un iedvesmas simbola – un pieņem nākamo savas daiļrades posmu, kas turpmāk vēstīs par zaudējumu rūgtumu (romāna 2. daļa 24. nodaļa). Šatobriāna citāts var liecināt par to, ka A. Beļcovai bija tuvs romantisma laikmetam raksturīgais priekšstats par melanholiju kā īpašu radošā cilvēka personības sastāvdaļu. Reizē tas dod mājienu, ka padomju periods nesa māksliniecei daudzus pārdzīvojumus un vilšanās, kas noteikti ietekmēja viņas darbu vēstījumu un noskaņu.