Laika ziņas
Šodien
Migla

Intervija ar aktieri Mārtiņu Meieru un horeogrāfu Antonu Freimanu. Hamleta vārdu deja

Atskatīšanās pagātnē ir vienīgais veids, kā mēs varam saprast sevi un savu dzīvi, jo uz priekšu mēs varam tikai dzīvot, – aktieris Mārtiņš Meiers un horeogrāfs Antons Freimans atskatās uz Šekspīru

Šodien, 12. aprīlī, divos Latvijas teātros notiks Hamleta pirmizrāde. Iedvesmojoties no Viljama Šekspīra lugas, savu baleta viencēlienu Latvijas Nacionālajā operā (LNO) piedāvās jaunais horeogrāfs Antons Freimans. Savukārt Valmieras Drāmas teātrī tiks izrādīts režisores Indras Rogas jauniestudējums, kurā titullomu atveidos Mārtiņš Meiers. KDi aicināja Antonu Freimanu un Mārtiņu Meieru uz kopīgu sarunu par Hamletu dejā un vārdos.

Kā jūs skaidrojat to, ka Hamlets Valmieras Drāmas teātrī un Hamlets Latvijas Nacionālajā operā nonāk uz skatuves vienā dienā?

Antons Freimans. Tas pats bija ar Pēru Gintu, kam pirms pāris gadiem ar vienas dienas starpību bija pirmizrāde gan Nacionālajā teātrī, gan Nacionālās operas baletā.

Mārtiņš Meiers. Tās idejas ir gaisā. Manā gadījumā tā ir Indra Roga, tavā gadījumā tas esi tu pats (norāda uz horeogrāfu), kuri ir nonākuši līdz jautājumiem, kas var risināties tieši caur šo materiālu, kas līdz ar to kļūst aktuāls.

Cik es lasīju, jūs interesē tieši tēva un dēla, pagātnes un tagadnes attiecības.

A. F. Balets ir tik abstrakta māksla, ka ikviens skatītājs var izdomāt pats, par ko ir stāsts. Mums nav teksta kā teātrī. Mums ir vizuālais tēls, kuram pamatā ir mana doma, bet tas pieļauj brīvu interpretāciju.

Kāda ir jūsu doma?

A. F. Pirmais, kas mani piesaistīja šajā lugā, bija Hamleta un viņa tēva rēga attiecības, kas ir vienkārši iemiesojamas dejā un kas kļuva par atspēriena punktu tālākai iestudējuma attīstībai. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Rolands Pēterkops izdomāja bultas, kas iezīmē virzību uz priekšu. Galu galā šis iestudējums ir kļuvis par meditāciju par laiku.

M. M. Man šķiet ļoti izaicinoša šī ideja, ka Hamletu var risināt dejā, jo pati luga balstās uz vārdiem. Tieši caur vārdiem galvenais varonis mēģina izprast sevi, atšķetināt sevi kā cilvēku. Atskatīšanās pagātnē ir vienīgais veids, kā mēs varam saprast sevi un savu dzīvi, jo uz priekšu mēs varam tikai dzīvot. Mēs nevaram izdomāt, kā tas būs. Tas ir likteņa varā.

Hamleta revīzija notiek tieši caur atskatīšanos atpakaļ, un viņa monologos izkristalizējas tas, kas ar viņu ir noticis. Tajā pašā laikā šī luga pievēršas cilvēka ķermenim (tā mirstīgumam), kurā ir ieslodzīts mūsu gars.

A. F. Tajā tiek uzdots eksistenciālais jautājums – varbūt ķermenis ir vienīgais, kas mums ir.

M. M. Šo darbu ir ļoti aizraujoši iestudēt un vilkt paralēles ar pašreizējo dzīvi, un tikpat aizraujoši pētīt (ar literatūrzinātnieku komentāriem) un redzēt, kā kādas idejas interpretācija ir mainījusies gadsimtu laikā. Piemēram, jautājums par Hamleta tēva rēgu. Kas viņš ir? Gars, kas atnāk pie sava dēla no purgatorija, vai iedomu auglis, vai pats Šekspīrs? Teātrī šīs idejas ir izmocītas no visām pusēm.

Ko darīt ar šiem uzslāņojumiem, veidojot jaunu iestudējumu?

A. F. Man bija vairāki varianti, ko es varētu iestudēt, bet Hamlets bija viens no pievilcīgākajiem tieši tāpēc, ka horeogrāfijā nav pārāk daudz tā interpretāciju. Šajā darbā ir daudz vārdu, bet maz darbības, baletam tas nav īpaši pateicīgi. Tās interpretācijas, kas ir bijušas, nav kļuvušas par tādu kanonu, kāda, piemēram, ir Anna Kareņina. Tā ir bagāža, kas traucē brīvi darboties, bet šajā gadījumā man bija tīra lapa, uz kuras var zīmēt jebko. Teātrī ir pilnīgi citādi.

M. M. Tā bagāža ir milzīga, turklāt sākotnēji šī luga nebija tik populāra un atzīta, kāda tā ir tagad. Tas parāda, cik ļoti pāri savam laikam ir sarakstīts šis darbs (tas iezīmē pagriezienu no dzīvnieciskas reaģēšanas uz kādu impulsu uz – pag, pag, vēl padomājam!). Mūsdienās katru piecgadi vai desmitgadi ir nepieciešamība pēc jauna Hamleta iestudējuma. Cik režisoru, tik versiju. Ar to ir cīnījušies arī daudzi domātāji un rakstnieki – Zigmunds Freids, Sērens Kirkegors, Frīdrihs Nīče, Džeimss Džoiss un citi.

Karalis Lauva!

M. M. Jā, jā, jā! Principā Hamlets ir kļuvis par matricu, caur kuru var skatīties, kāds ir šodienas cilvēks. Šī darba centrā ir indivīds, kurš sevi pilnībā pārvērtē.

Kāds viņš ir?

A. F. Es neesmu pārliecināts, vai Hamlets patiešām ir tik laikmetīgs. Vai tiešām šodienas cilvēks ir tik neizlēmīgs kā Hamlets? Man tā nešķiet.

M. M. Viņš ir ideālists. Redzot cēloņus un sekas, tiešām būtu jāstāv uz vietas.

A. F. Mēs esam pragmatiskāki nekā Hamlets. Lasot šo lugu, man šķita, ka brīžiem tā ir nedaudz putekļaina. Galvenais varonis nevar atrast savu ceļu – darbību, kas viņu virzītu uz priekšu. Viņš vienmēr iekļūst strupceļā un sitas no vienas sienas pret citu.

M. M. Viņa saprāts stindzina, viņš nedomā par daudz, viņš domā pārāk labi. Es pat varu iedomāties, kā teātrī Globe visi skatītāji Klaudija lūgšanas ainā, kad Hamlets stāv viņam aiz muguras, kliedz: "Atrieb! Atrieb! Atrieb!" Tas ir stāsts par reflektoro darbību – ja tev iesit, tu sit pretī –, bet šajā lugā galvenais varonis sāk domāt – kāpēc man ir jāsit. Vai tas ir tā vērts? Viņš redz tālākās likumsakarības, it kā pats būtu izlasījis lugu par sevi. Zināšanas nogalina darbību, lai darbotos, vajag nedaudz ilūziju, bet Hamletam tādu nav.

Kā jūs notraucāt šos putekļus?

A. F. Es izvēlējos tādus scenogrāfus un kostīmu māksliniekus – Mareunrol’s –, kuriem patīk abstraktas lietas – jo netiešāk, jo labāk. Ar šo lugu saistās dažādas vizuālās klišejas, to vidū – galvaskauss. Mākslinieku mērķis bija padarīt visu ļoti nosacītu un atturīgu bez XVI gadsimta stila kostīmiem. Mūsu Hamlets ir sanācis austrumniecisks. Tas ir neapzināti ieslīdējis citā pasaules daļā.

Arī darbībā?

A. F. Manā iestudējumā ir epizode, kurā tēva rēgs atnāk pie Hamleta un stāsta, ka viņa brālis Klaudijs ir viņu nogalinājis, iepilinot ausī indi. Mēs to nevaram izstāstīt, mums tas ir jāparāda, bet baletā tas – indes pilināšana ausī – izskatītos nožēlojami, tāpēc mums tas ir jārisina citādi. Uzreiz pēc prologa seko Klaudija, Ģertrūdes un Hamleta vecākā trio, kurā konflikta katalizators ir nevis varaskāre, bet sieviete. Viss balstās uz cīņu, kas beigās atgādina kungfu cīņu palēninājumā.

Jāpārliek visi akcenti.

A. F. Mums ir palikuši pieci personāži, jo piecdesmit minūtēs nevar izskaidrot, kas ir Polonijs. Mums ir Hamlets, viņa tēvs, Klaudijs, Ģertrūde un Ofēlija. Vairāk neviena nav.

M. M. Es domāju, ka tas ir pietiekami, jo Roberts Vilsons nospēlēja Hamletu vienatnē.

Jūs un Indra Roga esat šī darba tulkotāji. Kā tas notika?

M. M. Mēs izskatījām vairākas angļu valodas versijas, latviešu valodas tulkojumus un Borisa Pasternaka tulkojumu. Tajos var ļoti labi redzēt, ka katrs tulkotājs velk tajā virzienā, kas ir viņa garīgo interešu lokā vai sasaucas ar viņa laika aktualitātēm. Hamlets ir ļoti dzīva un padevīga luga, no kuras katrs laiks var paņemt to, ko vajag.

Baleta gadījumā viens no impulsiem bija Sergeja Rahmaņinova skaņdarbs.

A. F. Kad izvēlējos iestudēt Hamletu, tas man saslēdzās ar Sergeja Rahmaņinova prelūdiju dodiēzminorā. Jau ar pirmajiem trijiem akordiem tu vari ieraudzīt savu acu priekšā visu šīs lugas liktenīgumu. Tas ir ļoti liktenīgs darbs.

M. M. Lūk, tiek izdzēstas divas dzimtas no zemes virsas dažādu likumsakarību un cilvēku lēmumu rezultātā. Tās vienkārši izčākst. Šajā lugā tas ir parādīts ļoti koncentrētā veidā, bet šādu diega pārtrūkšanu var redzēt tepat ikdienā – nav jāmeklē karaļi, var atrast tepat.

Kā skan jūsu Hamlets?

M. M. Jūs runājāt par Āzijas kultūru, un man ienāca prātā tieši zijas mūzika, piemēram, budistu gongs, kurš pēc viena uzsitiena turpina rezonēt cauri miesai un garam. Līdzīgi kā doma, kuru Hamleta galvā ievibrē tikšanās ar tēva rēgu un kura viņā turpina skanēt visu izrādes laiku, iegūstot jau citas nokrāsas.

Mārtiņ, vairāk nekā pirms desmit gadiem jūs piedalījāties Oļģerta Krodera iestudējumā Hamlets.

M. M. Oļģerts Kroders šo lugu ir iestudējis četras reizes. Tas ir darbs, pie kura var atgriezties vēl, vēl un vēl. Tas ir ļoti rosinošs teksts. Asociācijas un impulsi no katras rindiņas var nākt bezgalīgi daudz, skrubinot šo tekstu vārdu pa vārdam, it īpaši angļu valodā ar tās divzilbju vārdu vieglumu un daudzumu, ko var virpināt kā pērlītes. Kādā valodā jūs lasījāt?

A. F. Es lasīju krievu valodā Borisa Pasternaka tulkojumā.

M. M. Tas bija 2008. gads, kad Latvijā bija pilnīgi cita situācija. Laiks izmežģīts. Hamlets ir pārmaiņu laika luga, kad kaut kas fundamentāli mainās ne tikai apkārt, bet arī cilvēka sapratnē par sevi. Hamlets rāda, kā mainās mūsu izpratne par domāšanu, – pat skatoties dažādos laikos tapušas kino ekranizācijas vai iestudējumu ierakstus, var redzēt, kā no vārdu skandēšanas pāriet uz jēgu, kā pašu Hamletu nogāž no varoņa pjedestāla un padara viņu cilvēciskāku, kā cīņa ar ārējo ienaidnieku kļūst par cīņu, kas notiek viņā pašā. Kino gan monologus risina ar aizkadra balsi, kas šo stāstu padara neobligātu, jo tas dod apcerīgumu, bet tādēļ jau Hamlets runā, lai sevi dzirdētu.

Anton, jūs esat teicis, ka viena no atslēgas ainām ir bijusi pēdējā aina.

A. F. Ar to viss sākās. Balets dzimst no vienas horeogrāfiskas domas, kurai tiek pakārtots viss pārējais. Komponiste Linda Leimane uzrakstīja šai ainai mūziku, un tās horeogrāfija tapa vienā elpas vilcienā. Viņa uzrakstīja tieši to, kas bija vajadzīgs gan ritma, gan taktsmēra, gan struktūras ziņā. Pret horeogrāfiju var izturēties diezgan matemātiski, un šī ir ļoti izskaitļota aina.

Kā notika jūsu sadarbība?

A. F. Ainā, kurā Klaudijs ar Ģertrūdi kliedz viens uz otru, es teicu Lindai, lai viņa raksta, ko grib. Tas nebija tas, ar ko es biju gatavs strādāt, taču es padomāju un mēģināju pielāgot deju, jo parasti viņa bija pielāgojusies man.

M. M. Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara.

A. F. Mūsu gadījumā ir pretēji. Mūzikas dzimšana no traģēdijas gara.

Kā jūs strādājat ar dejotājiem?

A. F. Laikmetīgais balets ir autormāksla, kurā viss ir atkarīgs no tā, kāds ir horeogrāfa domāšanas veids un ķermenis. Tāpat kā aktieri ir atkarīgi no režisora, arī dejotāji ir atkarīgi no horeogrāfa, pat vairāk. Dejotājam ir jāmēģina "izlauzt" savu ķermeni tā, kā izskatās mans ķermenis. Viss ir atkarīgs no tā, kā viņi spēj pielāgoties manām kustībām. Viss sākas ar to, ka viņi kopē to, ko es parādu. Ideāli, ja viņi spēj nokopēt un ielikt šajā kopijā sevi un atrast detaļās savu personību.

Nevar sanākt tā, ka vienā brīdī skatāties un vairs neredzat savu horeogrāfiju?

A. F. Iestudējums sastāv no daudziem fragmentiem. Katram fragmentam ir sava tehnika, kā tu palīdzi atrast pareizo kustību. Piemēram, jau pieminētajā ainā, kurā Ģertrūde un Klaudijs kliedz viens uz otru, es dejotājiem iedevu ļoti primitīvu tekstu ar lamuvārdiem, par ko viņiem ir jādomā, kad viņi izpilda šīs kustības. Brīžiem vārds ļoti palīdz, lai kustība nemelotu, lai tā aizietu pa īstam.

Kā jūs atrodat pareizo vārda horeogrāfiju?

M. M. Tev ir jānokasa nost viss liekais, jo šis teksts darbojas tikai tad, ja tam nav nekā lieka. Tieši šajā lugā Šekspīra varoņi nevis zina, ko runā, bet dzird sevi runājam, it īpaši monologos. Tas ir tāds stāvoklis, kad prāts ir tik nokaitēts, ka pēkšņi tevi sasniedz apskaidrības gaisma. Šie vārdi ir kā oglekli saturoši materiāli, kuri ilgstoša spiediena un temperatūras apstākļos ir kļuvuši par dimantu.

Vai jums ir kāda Viljama Šekspīra frāze no Hamleta, kas aizķērusies jūsos un urda?

A. F. Man tā ir kustība.

M. M. Katrā mēģinājumā parādās kāda cita. Viena no frāzēm bija tā, ko Hamlets saka pēc Ofēlijas nāves: ja reiz par šo dzīvi neko nezinām, vai nav vienalga, ka to atstājam? Tā ir sava veida atbrīvošanās frāze. Tā atbrīvo tevi no paša žņaugiem. Tu vari izdomāt visvisādus variantus, kā rīkoties, bet tu vari sajukt prātā, visu laiku baidoties paspert nepareizo soli – tieši kā Kirkegors. Šo baiļu atmešana palīdz dzīvot un liecina par zināmu briedumu.

Pitj iļi ņe pitj.

A. F. Eto ņe vopros (smejas).

M. M. Šis monologs ir aizķēris cilvēces sirdsapziņu un iegājies populārajā kultūrā. Režisoram un aktierim ir jādomā, ko ar to darīt, ja pats teātris netiecas doties šajā popkultūras virzienā. Tāpat kā Gulbju ezera slavenā deja (nodemonstrē ar roku kustībām). Tev ir jācīnās... Tu nevari ignorēt šos skatītāju priekšstatus. Interesanti, ka šo monologu katrs režisors liek savā vietā, jo tas it kā neiederas tajā vietā, kurā tas atrodas šajā darbā. Tas vispār ir neparasti uzbūvēts un neatbilst kanoniem, kādai būtu jābūt atriebības lugai.

A. F. Bet baletam ir vajadzīga dinamika, jo citādi skatītāji aizmigs.

M. M. Hamlets ir ļoti gara luga, visgarākā Šekspīra daiļradē. Tā ir uzrakstīta laikā, kad bija citas teātra tradīcijas. Tajā laikā tā bija kopā būšana ar ēšanu un dzeršanu.

A. F. Tas pats attiecas uz operas iestudējumiem, kurus skatījās kopā ar alu un desiņām. Kādreiz māksla nebija tik ļoti izsausināta kā tagad. Ja tu interpretē klasisku, tā ir jāadaptē mūsdienu skatītājam, tev ir jādomā, kā pašreizējos nosacījumos viņš izdzīvos visu izrādes laiku.

M. M. Galu galā tā nav nekāda tikumības mācība, uz ko visi sanāk, bet par to tā bieži pārvēršas tieši aiz bijības pret autoru. Es bieži dzirdu frāzes: viņš apgriezīsies kapā otrādi! Neaiztieciet šo autoru! Bet kāpēc šī bijība? Lai viss būtu, kā bijis, lai nebūtu jādomā? Lai priekšstati par dzīvi iesūnotu un dvēsele pārakmeņotos, nē, nē, nē, pie darba smadzenes! Cik ilgs ir jūsu baleta viencēliens?

A. F. Piecdesmit minūšu.

M. M. Es vēl tajā laikā iestudējumā neesmu saticis aktierus.

Uz Valmieras teātri ir jābrauc ar alu un desiņām.

M. M. Nebūs tik traki! Hamlets parūpēsies.

 

Izrāde

Hamlets

Valmieras Drāmas teātrī 12., 13.IV plkst. 18.30, 14., 28.IV, 11.V plkst. 13, 15.V, 14.VI plkst. 18.30

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12,50–18

 

Baleta viencēlieni

Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas

LNO 12., 13., 24.IV, 9., 31.V plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–55

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja