Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Intervija ar aktieri Vili Daudziņu. Teātris ir neprātīga ekskluzivitāte

"Man patīk mana dzīvošana," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, ieskatījies acīs Ļeņina fantomam, ungāru dienesta suņiem, varonībai, viendienītei, Ievai Puķei un greizsirdībai Raimonda Celma izskatā.

Kafejnīcā, kurā notiek intervija, pie Viļa Daudziņa pienāk jauna sieviete, īsi izsaka pateicību par nesen redzēto izrādi Pakļaušanās. Nofotografēties kopā gan nelūdz. "Latvijā cilvēki ir tik pieklājīgi. Nenoliedzami tas ir patīkami," aktieris komentē negaidīto epizodi. Bet īstu slavu viņš sakās piedzīvojis Dziesmu svētkos, kad tautas sadziedāšanās grāmatā ieraudzījis arī Jēkaba Nīmaņa dziesmu Guna no izrādes Latviešu mīlestība ar aktiera rakstītajiem vārdiem. "Tad es sapratu, kas ir īsta slava," aktieris iesāk zobgalīgi, bet pabeidz nopietni: "Tās bija nebijušas sajūtas."

Vilis Daudziņš pieder pie tiem māksliniekiem, kas pieskata, lai viņu ģīmis nerēgotos visur. Erudīcijas un plašā apvāršņa dēļ mediji aktieri bieži uzrunā teju kā politologu. Bet šoreiz Daudziņam grūti boikotēt KDi ieceri veidot vāku ar viņa portretu, jo arī pašam liekas, ka radošie notikumi šobrīd koncentrējušies visai nozīmīgi. Hronoloģiskā secībā: gleznotājas Sandras Krastiņas izstāde #dienas varonis LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā (līdz 22. decembrim), kurā aktieris piedalījies kā modelis, Ļeņina loma Ulda Tīrona iestudējumā Pēdējā Ļeņina eglīte, no 10. novembra uz ekrāniem iznāk režisora Jāņa Norda jaunais attiecību trilleris Ar putām uz lūpām, kurā Vilis Daudziņš ir sarežģītā trijstūra viena katete. 23. novembrī Spēlmaņu nakts ceremonijā par Fransuā lomu Alvja Hermaņa iestudējumā Pakļaušanās viņu nosauks kā Gada labākā aktiera nominantu.

Par Vili Daudziņu ir grūti rakstīt brīžos, kad loma nav līdz galam izdevusies un varoņa āda drusku grab ap kauliem, jo ir skaidrs, ka viņš pats to apzinās vislabāk: "Protams, arī tagad, taisot Ļeņinu, tur ir iezadzies, piemēram, kaut kas no Zahara (no Alvja Hermaņa iestudējuma Oblomovsred.) vai vēl kā cita. Kā izdarīt tā, lai, sākot strādāt pie jauna uzdevuma, savu tāfeli būtu nomazgājis tik tīru, ka nekādu balto švīku tur vairs nebūtu?" Skatoties uz saviem Sandras Krastiņas zīmētajiem krīta portretiem, aktieris formulējis aktiermākslas mūžīgo drāmu – lomas var noslaucīt, bet lupatu izmazgāt nav iespējams, tās krājas un krājas. Daudziņš smejas, ka šosezon viņa "vecūkšņu un mūdžu krājums brīnišķīgi vainagosies" ar Vecmāmiņu Vladislava Nastavševa izrādē Cerību ezers ir aizsalis (nosaukuma darba variants). Lomu pamatīgi būs iedvesmojusi padomju pasaku rītu Baba Jaga ar līko pirkstu. "Starp citu, viņu spēlēja vīrietis. Kā man bērnībā patika! Tik smieklīgs, baiss un reizē ļoti simpātisks," aktieris vienā mirklī parodē katram oktobrēnam pazīstamo raganas balsi un sametas septiņos līkumos.

Vai tev kā intelektuālā tipa aktierim nekad nav bijusi vēlēšanās izmēģināt spēkus režijā?

Nē. Manī ir par daudz šaubu, lai kaut ko tādu darītu. Nejūtos kā cilvēks, kurš varētu pārliecināt citus par savu ideju vērtību. Pēdējā laikā domāju par animāciju, kas man liekas ārkārtīgi spēcīgs izteiksmes līdzeklis. Man ir kāda ideja, bet pagaidām nevaru izdomāt, kā to tehniski realizēt. Vispirms jāuzraksta scenārijs.

Sarunājamies pēc izrādes Pēdējā Ļeņina eglīte. Kāda šovakar bija izrāde? Kurā brīdī sajūti publikas reakciju?

Izrāde, manuprāt, bija laba. Vismaz tā teica Uldis Tīrons. Pašiem arī sajūta bija laba. Procentuāli man ir grūti pateikt, cik liela publikas daļa iet mums līdzi kā domubiedri, vai tā noķer to viegli ironisko, eleganto stīgu, kādā Uldis šo izrādi ir iecerējis. Pieļauju, ka ir daļa publikas, kas to nesaprot, ir samulsusi, mēģina ieraudzīt, kad tad beidzot būs stāsts par īsto Ļeņinu. Kur ir īstā Krupskaja? Kur īstie latviešu strēlnieki, un kāpēc nenotiek tāda īsta pretīgā, riebīgā proletariāta vadoņa atmaskošana? Jā, tas tur nenotiek. Tā iemesla dēļ, kuru ļoti precīzi ir formulējis Uldis, – nekādas īstās vēstures jau nav. Mums nemitīgi ir jāsastopas ar interpretācijām. Nepārtraukti ir jāsastopas ar selektīvu faktu izvēli, kas palīdz mums dzīvot. Mēs no milzīgā lēruma dažādu vēstures notikumu un faktu vienmēr izvēlamies sev ērtākos, lai kaut kā formulētu sevi šajā laikā, vietā, zemē. Bet, ja iedziļināmies detaļās, nonākam pie secinājuma, ka viss ir nedaudz sarežģītāk. Piemēram, uz Kārli Ulmani mēs lielākoties raugāmies kā uz tēlu, kurš būtu pielīdzināms sudraba Mildai – kaut kam ļoti labam, pamatīgam, stabilam. Kārlis Ulmanis ir sinonīms miera laikiem, bet mēs taču ļoti labi zinām, ka viņš bija cilvēks, kurš sagrāva demokrātiju, kurš iznīcināja parlamentāro republiku, kurš vienpersoniski savās rokās pārņēma varu un brīdī, kad 1940. gadā risinājās izšķirīgie notikumi, izrādījās, ka neviens nav atbildīgs, izņemot viņu, kurš bija uzņēmies absolūto atbildību.

Arī izrādē, manuprāt, tā ir viena no galvenajām tēmām – cik tālu var sniegties viena cilvēka vara pār citiem un attiecīgi – akla paklausība. Cik atšķirīgi būtu attīstījusies vēstures gaita, ja kāds/ kādi laikā būtu pateikuši "karalis ir kails" un rīkojušies saskaņā ar saprātu, ne?

Tās ir divas pilnīgi dažādas personas un dažādas idejas. Es pat nedomāju, ka Ļeņinu pašu interesēja viņa personības kults. Toties miris viņš bija ļoti labs tēls šāda kulta konstruēšanai. Ļeņinu, manuprāt, interesēja intelektuāla ekvilibristika. Kaut kas līdzīgs virtuālai spēlei reālajā vidē. Bez šaubām, viņš gribēja planetāra mēroga pārmaiņas. Tā bija rakstīts viņa paša un citu intelektuāļu izgudrotajos spēles noteikumos, bet kaut kas nogāja greizi. Spēles tiešsaistē iesaistījās citi spēlētāji, un izrādījās, ka viņu stratēģija dažos gadījumos bija labāka. Līdz ar to viņam vajadzēja aprobežoties, ka spēles laukumiņš būs tikai viena piektā daļa zemeslodes – bijusī cariskā impērija. Tas bija neapšaubāmi interesants, aizraujošs notikums.

Par to esmu domājis tieši latviešu kontekstā. Tik daudz mūsu tautiešu ir piedalījušies šajos notikumos, stāvējuši pie kaimiņvalsts represīvā orgāna šūpuļa. Gan Mārtiņš Lācis, gan Jēkabs Peters, gan vēl vesela rinda ievērojamu darbinieku savas rociņas līdz elkoņiem ir slacījuši ar asinīm. Turklāt Mārtiņš Lācis vēl nodarbojās ar sarkanā terora teorētiskā pamatojuma radīšanu, publicēja savus rakstus čekas avīzē. Un man šī entuziasma iemesls ir skaidrs. Tā ir iespēja piedalīties notikumos, kādi mēdz notikt tikai reizi gadsimtā vai vēl retāk. Pēkšņi tev ir šāda iespēja – kļūt par visu, mainīt cilvēku domāšanu, mainīt lietu kārtību pasaulē, piedalīties šajā lieliskajā pasākumā! Un tur nav vērts domāt, cik liela līķu kaudze paliks pēc tevis, jo tas ir tikai nekvalitatīvs "cilvēkmateriāls" un, kā teica Ļeņins, jebkāda nožēla šai sakarā ir "siekalaino inteliģentiņu sentiments".

Ļeņins esot šokējis slaveno krievu fiziologu Ivanu Pavlovu, konsultēdamies par "Pavlova efekta" darbības principiem. Nemaz neslēpis, ka vēlas "Pavlova efektu" izmantot, lai komunisma idejas iepotētu tautā, – līdzīgi kā dzīvniekiem instinktu līmenī.

Ļeņins ir ļoti interesants cilvēks, bet mēs pret viņu neizturamies kā pret vēsturisku personību, bet kā pret mitoloģisku būtni, pret simbolu. Oktobrēnu nozīmīte. Puisītis ar viļņainajiem matiem.

Nozīmīte patika?

Jā. Bērns, kurš izskatās pēc eņģelīša. Gluži kā uz Rafaēla bildes pie Madonnas kājām. Brīnumains personāžs. Pēc tam viņš pārceļo uz citām nozīmītēm, un tur viņš lēnām pieaug, kamēr iegūst savu hrestomātisko profilu kopā ar vēl diviem ģēnijiem pirms viņa – Engelsu un Marksu. Tā viņi ceļo mums līdzi pa dzīvi, un viņi ir visur – uz rubļa un dažādiem goda rakstiem un ordeņiem, viņu vārdā ir nosaukti kolhozi, pieminekļi ir nemitīgi visur. Tik blīvs simbolu piedāvājums darīja šo cilvēku par necilvēku, par pārcilvēku. Man visvairāk palicis atmiņā Ļeņins Jūrmalā pie Dubultu stacijas – šausmīgi resns.

Kopš paša inspirētās monoizrādes Vectēvs, bet, iespējams, jau no Mana nabaga Marata laikiem gan teātrī, gan kino lomas tevi ir vedinājušas padziļināti interesēties par vēsturi. Varbūt tev būtu interese pastrādāt skolā par vēstures skolotāju?

Šad un tad es to daru. Jau divreiz Iespējamā misijā esmu bijis skolotājs. Mana tēma bija – Otrais pasaules karš Latvijā, precīzāk – kara sākums un tā izvēle, kas cilvēkiem ir jāizdara. Tas bija mans mēģinājums, runājot ar jauniešiem pēdējās vidusskolas klasēs, padarīt vēsturi dzīvu – atdzīvināt ciparus. Piemēram, iedomāties 15 000 cilvēku, kas tika izsūtīti 1941. gadā, ir diezgan grūti. Tad es Rīgas kartē novilku līniju pa Brīvības ielu ar aprēķinu, ka viens cilvēks, stāvot rindā, aizņem 50 x 50 cm lielu laukumu. Tātad, ja viņi stāvētu cits aiz cita, sākot no Brīvības pieminekļa, rindai būtu jābeidzas pie tirdzniecības centra Alfa. Tādai rindai garām būtu jāiet pusotru stundu. Tu stāvi, un pusotru stundu tev iet garām cilvēki kā Dziesmu svētku gājienā. Viņus visus salādē vagonos un aizved prom.

Vai atkal – tu no rīta ienāc klasē, un visi tavi klasesbiedri ir beigti, un tā vēl ir pavisam niecīga daļa no upuru skaita…

Jā, vai iedomāties visus, kas ir klasē, piemēram, 40 cilvēku, ļoti nelielā vagoniņā. Kā viņi tur jutīsies pirmajā dienā, otrajā, trešajā un ceturtajā dienā? Visu var vizualizēt. Iespējams, šī ir vienīgā pareizā pieeja vēsturei, bet nevar prasīt no vēstures skolotājiem, lai viņi katru stundu pārvērstu par šādu realitātes šovu. Tas ir grūti, bet šad tad noder.

Otrs piemērs bija par karadarbību Ukrainā. It kā jau esam pat pieraduši pie tā, ka tur iet bojā cilvēki. Tā ir valsts, kurā šajos gados, nerunājot par ievainotajiem, ir aizgājuši bojā 2400 karavīru. Lai iedomātos, kas ir 2400 līķu, arī viņus var nolikt guļus citu aiz cita. No Brīvības pieminekļa sanāks līdz VEF pilij. Būs rinda ar līķiem, kājas pie galvām. Tu ej un ej, un viņi nebeidzas un nebeidzas… Šo garo gadu laikā nav bijis gandrīz nevienas dienas, kad es nebūtu ieskatījies ukraiņu ziņu portālos, saprotams, krievu valodā. Statistika, ko tur var redzēt, – trīs četri bojāgājušie nedēļā. Un tas notiek pavisam netālu no mums. Maniem dēliem ir astoņpadsmit un divdesmit. Ja mēs dzīvotu Ukrainā, viņiem būtu jāiet karot… Tad, kad tu vizualizē savā galvā šādas bildītes, tu saproti cik patiesībā laimīgā zemē mēs tagad dzīvojam.

Esi nominēts kategorijā Gada labākais aktieris par Fransuā lomu izrādē Pakļaušanās (Spēlmaņu nakts – 23. novembrī). Kādā ziņā tev pašam šī loma ir interesanta? Ko pētīji šoreiz? Islāmu?

Jā, islāms ir ļoti interesants kā pasaules uztveres modelis. Lai to saprastu, bez pravieša Muhameda – nekur! Nācās pastudēt. Klausījos dažādu islāma sludinātāju lekcijas YouTube, lasīju VIII gadsimtā sarakstīto Pravieša biogrāfiju. Neticami aizraujoši, jo pamazām tavā priekšā paveras pasaule, par kuras ideāliem un mērķiem tev nav bijis ne mazākās nojēgas.

Velbeka uzrakstītais, tevis atveidotais Fransuā tiek raksturots kā mūsdienu vidējā rietumeiropieša portrets – saguris, apātisks, cinisks, bet pēc kaut kā cēla, nezināma tomēr ļoti slāpstošs, vismaz tu tā, manuprāt, spēlē. Vai redzi, ka arī tavi laikabiedri ir tik iztukšoti un apjukuši?

Jā. Es domāju, tieši šī tēma un nevis islamizācijas briesmas padara Pakļaušanos par izcilu romānu. Man šķiet, tieši šī iemesla dēļ Alvis to iestudēja. Kaut kas tāds ir gaisā. Mēs šobrīd par to domājam, strādājot pie jaunās Vladislava Nastavševa izrādes, kurai dots pagaidu nosaukums Cerību ezers ir aizsalis, – par tukšumu, par apnikumu, kā tas ir, ka nekas vairs neuzrunā vai emocionāli neierosina, līdz ar to ir vajadzīgi aizvien spēcīgāki ierosinātāji.

Tev pašam arī tiešām tā ir, ka nekas neuzrunā?

Man? Negribētu teikt, ka tas ir mans permanentais stāvoklis, bet man tā mēdz būt – kļūstu nīgrs un pats sev apnicis. Iepriecina tikai tas, ka neesmu viens, pārņem patīkama solidaritātes sajūta ar citiem nīgrajiem. Protams, cilvēki meklē atbildes. Reliģijā, ezoterikā vai kādā citā garīgajā praksē. Kur tad ir tā bauda, tas ierosinātājs, jēga, kādēļ es mostos un atkal eju gulēt, lai no rīta būtu… kas? Manuprāt, Pakļaušanās ļoti precīzi norāda, ka Rietumeiropa savā attīstībā ir nonākusi strupceļā, ja raugāmies kaut vai uz demogrāfiju. Tur nekas neatjaunojas un neataug. Jo – nevajag. Arī tas ir jāsaprot. Mēs vēlamies dzimstības pieaugumu Latvijā, taču, kopumā ņemot, zemeslodei jaunus cilvēkus nevajag. Tehnoloģijas attīstās tādā ātrumā, ka šiem daudzajiem cilvēkiem darba nebūs. Ko viņi darīs?

Pirms izvaicāju par izstādi #dienas varonis, gribu pajautāt, ko tu saproti ar vārdu "varonība" ikdienā, ja tas nav saistīts ar ieročiem un kara apstākļiem?

Nu tad tā ir pacietība. Varonība ir pacietība un konsekvence, kuras mūsu dienās ļoti pietrūkst. Varonību mēs ļoti bieži varam ieraudzīt Latvijas lepnumā. Redzam ģimenes, kuras ir uzaudzinājušas ļoti daudz audžubērnu. Tās ir prasmīgas ģimenes, kuras visu dzīvi veltījušas tam, lai bērni, kas dzīvojuši bērnunamā, uzaugtu normālā, pēc iespējas labākā, jēdzīgākā ģimenē. Tie ir ārkārtīgi stipri un drosmīgi cilvēki. Tā noteikti ir varonība. Protams, varonība ir arī izglābt kādu cilvēku. Tā ir savu izdzīvošanas instinktu nomākšana. Godīgi sakot, mēs nekad nezinām, vai šādos apstākļos paši paliksim dzīvi, bet ir kaut kas, kas mums liek mesties palīgā otram cilvēkam vai arī – nemesties. Vairumā gadījumu pašsaglabāšanās instinkts bremzē to darīt un iesaistīties, bet ir cilvēki, kas spēj nomākt šo pašsaprotamo, dabisko refleksu. Es dzīvē neesmu pārbaudīts ekstremālos apstākļos, varu tikai cerēt, ka esmu spējīgs uz cildenu rīcību. Bet ko var zināt… Jebkurā gadījumā varonība ir piepūle, bet pasaule mūsdienās par varoni piedāvā kļūt zibenīgi.

Par to arī ir izstāde #dienas varonis?

Jā, arī par viendienīti, arī tāda līdzība ir spēkā. Tagad sociālie tīkli ir varoņlauks, kur viendienītes spieto bariem vien. Iepurkšķinot kaut ko sociālajos tīklos, tu zibenīgi vismaz uz vienu dienu kļūsti varonis.

Kas tev bija interesantākais šajā neparastajā sadarbībā ar Sandru Krastiņu un Jāni Deinatu?

Vislielākais pārsteigums man bija pats piedāvājums. Esmu cītīgs galeriju un izstāžu apmeklētājs, un pēc izstādes Krekli Sandra bija kļuvusi par vienu no manām mīļākajām gleznotājām, un te pēkšņi zvans! Satikāmies viņas darbnīcā. Biju šo to apdomājis. Sandra bija iecerējusi, ka viņas varonis būs cilvēks uzvalkā. Tāds Strasbūras vai Briseles ierēdnis – tad kāda ir tā viņa varonība? Nē, pat ne varonība. Tēls. Runa ir par tēla veidošanu. Biju izdomājis, ka viens no varoņiem varētu būt kāds no tiem aizmigušajiem karavīriem Brāļu kapos. Abās pusēs vārtiem un tālāk – pie Mātes tēla. Viņi nav miruši, bet aizmiguši un piesegušies ar vairogu. Tad es izdomāju, ka šim manam tēlam vairogs noteikti ir žakete. Viņš tāds piesedzies, piemēram, Frankfurtes lidostā, kad kārtējo reizi ir paziņots par atceltu reisu vai kāda cita iemesla dēļ, atlaidies uz tā ārkārtīgi neērtā un gulēšanai nepiemērotā sēdekļa. Vai cits varonis, kurš ir pastiepies un skatās kaut kam pāri. Gribēju lūgt, lai Sandra vienam no tiem modelīšiem uzzīmē oda spārnus kā viendienītei. Bet tad sapratu, ka nevajag neko tādu ierosināt. Tā nav mana darīšana. Mana darīšana ir veidot tēlu, to, ko darīs Jānis Deinats un kuras no viņa fotogrāfijām Sandra izvēlēsies, es nezināju. Izstāde man bija varens pārsteigums. Esmu ļoti laimīgs par mūsu tikšanos.

Arī Jāņa Norda filmas Ar putām uz lūpām pirmizrāde tev būs pārsteigums? Cik saprotu, filmu vēl neesi redzējis (intervija notika 2. novembrī, kad bija demonstrēts tikai mediju seanss)?

Nē, neesmu redzējis.

Tavā dienesta suņu trenerī Didzī aktieriski, manuprāt, ir daudz jaunu intonāciju. Varbūt šīs jaunās krāsas arī no tā, ka teātrī pēdējā laikā sava vecuma vīriešus esi spēlējis ārkārtīgi maz? Skatītājam tā ir iepriecinoša eksotika.

Protams. Nevis kārtējais sēcošais vecūksnis…

Ko tu pētīji Didža sakarā?

Mans varonis pārvietojas ar protēzi. Tas ir interesants apgrūtinājums, un, kā zināms, jebkurš apgrūtinājums vai šķērslis ir aktiera draugs. Kamēr tu pārvari šo šķērsli, visticamāk, esi tik ļoti koncentrējies uz uzdevumu, ka dzīvo organisku un reālu sava tēla dzīvi. Bet cits stāsts ir suņi. Man gan no viņiem nebija bail. Skatīties gan bija bail. Loma šķita visai ekstrēma un fiziski grūta. Protams, man pret labi trenētiem dienesta suņiem ir respekts – es neesmu muļķis, neiešu kauties ar viņiem tikai tāpēc, lai pierādītu – kurš kuru, es vai suns. Visticamāk, viņi mani, nevis es – viņus. Jau sagatavošanās laikā pirms filmas sāku interesēties par suņiem, par suņu daudzcīņu, par cilvēkiem, kas ar to nodarbojas. Tas nozīmē, ka suņi tiek apmācīti kā dienesta suņi, kuru uzdevums ir meklēt pēdas, izpildīt paklausības komandas, un trešais uzdevums parasti ir potenciālu noziedznieku aizturēšana. Tā bija sadaļa, kas attiecās uz mani, mana varoņa profesija ir figurants. Es esmu tas, kurš trenē kinologu suņus. Skaidrs, ka tādi cilvēki visbiežāk ir suņu cilvēki. Man ļoti patīk suņi, bet es dzīvoju centrā 6. stāvā, apkārt ir asfalts vien, un, lai kā man gribētos, pagaidām cieši sev esmu nosolījies, ka nē. Kā savulaik teica Pēteris Krilovs – cilvēks sunim ir ļoti daudz ko parādā. Negribu sunim piedāvāt mēbeles vai rotaļbiedra statusu. Es domāju, ka suns ir pelnījis kaut ko vairāk, bet vairāk viņam dot es nevarētu.

Filmā esot filmējušies deviņi īpaši no Ungārijas atvesti apmācīti suņi. Viņi visu laiku mainījās?

Jā. Filmā ir trīs suņi (pēc scenārija – red.), bet patiesībā viņi bija deviņi, katram sunim divi dublieri. Galvenā suņu aktrise bija vācu aitusuns Džīna, ļoti simpātiska būtne, taču brīžos, kad suns nogura, nevarēja izpildīt konkrēto uzdevumu vai apjuka – tā gadās –, ņēma citu suni.

Vai tev ar kādu izveidojās tuvākas attiecības?

Ne ar vienu. Viņiem bija tādi treneri, ka vajadzētu paiet ļoti ilgam laikam, kamēr suns sāktu uzskatīt mani par saimnieku. Viņi klausīja mani. Tādā ziņā viss bija kārtībā. Cik nu spēju, ar viņiem sadraudzējos. Bet suni jau piešmaukt nevar.

Tavā balsī pret Džīnu ieskanējās tāds maigums, kādu izrādēs nebiju dzirdējusi ne pret vienu tavu mīļoto sievieti. Es, protams, pārspīlēju. Ir taču bijis tavs Ļeoņidiks Manā nabaga Maratā un bijušais vefietis Latviešu mīlestībā ar savu zilā lakatiņa stāstu u. c., kur nu vēl vairāk maiguma, bet tomēr, tomēr Džīnai veltītā balss bija īpaša.

Redz, tur jau arī slēpjas filmas konflikta sakne – ka pret sievu ne, bet pret suni – jā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mana varoņa Didža sieva kļūst greizsirdīga uz to visu suņu padarīšanu un kāpēc ar viņu notiek tā, kā notiek.

Nav jau tā, ka sievietes pašas nepazīst šo īpašo maigumu pret dzīvniekiem, tomēr gribu tev pajautāt, kāpēc, tavuprāt, cilvēki pret dzīvniekiem bieži izturas daudz mīļāk – turklāt nekautrējas to arī izpaust – nekā pret tuvāko cilvēku?

Tāpēc ka, lai kāds tu mūdzis arī būtu, suns tevi sagaidīs mājās un nekad neko nepārmetīs. Viņš neteiks – nu kā tu šitā izdarīji, ko?! Vai tu tiešām nevarēji, nesaprati, nepadomāji? Suns ir absolūtas mīlestības iemiesojums. Citādi nemaz nevar būt. Varbūt tu tajā dienā esi izdarījis kaut ko riebīgu, visa pasaule no tevis ir novērsusies, bet mājās tevi kāds sagaida, luncinādams asti savā beznosacījuma mīlestībā…

Kas tev visvairāk patika sadarbībā ar režisoru Jāni Nordu?

Viņa ironija. Viņam ir ļoti laba profesionālā dzirde. Vai – redze. Viņš profesionāli jūt, kas ir nepieciešams. Man patika, ka viņš uzdeva precīzus aktiera uzdevumus, kas man katrā epizodē bija jāizdara. Mana kino pieredze ir tikai no filmas uz filmu. Man nav nekādu citu zināšanu par to, kāds ir darbs ar kameru. Tas tomēr stipri atšķiras no tā, ko tu dari uz skatuves. Varētu teikt, tā ir cita profesija. Citas iemaņas. Šādas skolas man diemžēl nav. Nākas mācīties kaujas laukā. Tāpēc, ja režisors var iedot ļoti precīzu uzdevumu, atliek vien to profesionāli izpildīt, jo kino ir lauciņš, kurā tu it nemaz nevari būt drošs, kāds ir kopums. Ja es iznāku kā Ļeņins no skapja, es zinu, ar ko tas viss beigsies. Zinu, kā vajadzētu mainīties manam varonim, kam vajadzētu notikt ar Ļeņinu šīs pusotras stundas garumā. Es taču to visu zinu, atkārtoju to ik reizi.

Bet kino viss ir citādi. Var nofilmēt brīnišķīgu epizodi, bet filmas kontekstā tā nezin kāpēc nedarbojas, mulsina skatītāju, un neviens nevar saprast, kas tas ir. Vai otrādi – epizode var būt ne pārāk veiksmīga, bet, ielikta īstajā vietā, ar pareizo mūziku un pareizajā dinamikā, tā iegūst pavisam citu jēgu, par kuru tu vispār nenojauti filmējoties. Kino – tas ir cits mākslas veids. Katrā ziņā es esmu ļoti pateicīgs Jānim Nordam un producentei Alisei Ģelzei par šo iespēju.

Kāda sadarbība tev filmā izveidojās ar Valmieras Drāmas teātra aktrisi Ievu Puķi?

Brīnišķīga! Ieva ir jūtīga aktrise, kas ātri spēj mainīt nelielas epizodes intonāciju. Kino tas ir ļoti būtiski. Mainīt burtiski par nedaudz grādiem. Kino ir tāda acu padarīšana. Es domāju, ka mums bija interesanti viens otram acīs skatīties.

Un kā tev patika skatīties acīs savam ekrāna sāncensim – jaunajam Raimondam Celmam?

Jā! Celms ir foršs! Celms ir labs! Celms ir lielisks kolēģis. Mūsu sadarbība pašlaik turpinās filmā Dvēseļu putenis. Es esmu viņa komandieris, viņš ir kaujas virsnieks. Mums ir bijis nedaudz epizožu. Šobrīd mēs gaidām sniegu, kad filmēsim galvenos episkos notikumus, kas notika 1916. gada Ziemassvētkos.

Kā tu uztver pavirzīšanos uz priekšu par paaudzi vai pat jau vairākām? Novecošana nebaida? Pieņem sevi, kāds esi?

Es pieņemu! Man ļoti patīk, kāds es tagad esmu. Tikai šodien Pēdējā Ļeņina eglītē, rāpjoties uz skapja, pieķēru sevi – kādreiz, man šķiet, veiklāk sanāca. To es nodomāju šodien. Bez šaubām, laiks iet, skaidrs. Bet man patīk tas vecums, kurā esmu. Tā pieredze, kas man ir, mana ģimene, cilvēki ar kuriem es strādāju. Man patīk mana dzīvošana.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja