Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar aktrisi Elitu Kļaviņu. Slaloms ar Olbiju

"Aiz manis stāv vesela armija sieviešu," – par savu Stīviju Māras Ķimeles iestudētajā izrādē Kas ir Silvija? saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Elita Kļaviņa

Kad īsti nezini, ko par to domāt, sāc domāt svaigi – tā Elita Kļaviņa komentē manu viltīgo lūgumu pašai pastāstīt, par ko īsti būs Jaunā Rīgas teātra pirmizrāde 12. aprīlī – režisores Māras Ķimeles iestudējums Kas ir Silvija?. Tās pamatā ir amerikāņu dramaturga, virtuozā cilvēkpētnieka Edvarda Olbija (1928–2016) luga Kaza vai Kas ir Silvija?, kurai godīgu anotāciju tiešām neuzrakstīsi svilpodams.

Elitu Kļaviņu intervēt ir ļoti interesanti. Viņa izstaro studējoša cilvēka prāta mundrumu un atvērtību. Viņa ir aktrise, kuru var cienīt, jo likteņa labvēlību paralēli ir stiprinājusi ar ieguldījumu savā izglītībā. Viņai nācies spēlēt gan androgīnu, gan govi, gan bomzenīti, gan nacistu, ja runājam par lomām, kas ir vistālāk no pašas vijīgā skaistuma un gandrīz dziedošās balss. Tagad kārta normālai sava vecuma sievietei, kura nonāk gluži ārprātīgā situācijā, bet reaģē, pēc Elitas domām, tieši tā, kā to darītu liela daļa sieviešu visā pasaulē.

Paldies par Jaunā Rīgas teātra apsveikumu Teātra dienā. Izrādās, tu esi šī asprātīgā sirreāli sirsnīgā klipiņa režisore. Kā izlēmi sākt studēt režiju?

Paldies. Tā filma, kā mēdz teikt, bija divi vienā. Filmu skolā man bija reklāmas uzdevums. Domāju, kāpēc neapvienot ar kaut ko, kas ir nepieciešams manam dzimtajam teātrim. Runājot par izvēli studēt kinorežiju – šobrīd ir skaidrs, ka tā nebija mana kaprīze vai untums, vai vienkārši periods, kad teātrī pārmaiņu laikā pirms pārvākšanās uz Miera ielu bija mazāk darba un neskaidra nākotne. Rīkojos kā tajā bērnu spēlē – silts vai auksts. Tu ej tajā virzienā, kur ir silts.

Kino man vienmēr ir bijusi tāda silta zona, lai gan racionāli nedomāju, ka es tajā virzienā varētu kaut ko darīt, jo teātris paņēma visu laiku un enerģiju. Tas bija kā tāds uzmirgojums. Padzirdēju par šo konkursu (tagad Nacionālā filmu skola, tajā laikā – Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās mākslas kurss) maģistrantūras programmā. Izrādās, ka man jau bija viens maģistra grāds žurnālistikā no padomju laikiem universitātē. Bet tas jau sen bija aizmirsts. Pirmajā brīdī pati biju mazliet apmulsusi par savu drosmi, bet ātri vien sapratu, ka notiek tā, kā jānotiek. Tāda posma, kurā man nebūs lomu un es nezināšu, ko darīt, domāju, man gan vairs nebūs. Man ir daudz plānu un ideju, krāju grāmatas, kuras jāizlasa, filmas, kuras ir jānoskatās, tehnoloģijas, kuras ir jāapgūst. To var darīt bezgalīgi. Tas ir mans uzkrājums pensiju fondam.

Ļoti cienījami un iedvesmojoši. Viens ir mainīt profesionālo identitāti savās acīs, otrs – likt savai jaunajai patībai noticēt citiem. Kā ar to veicas?

Neviens neko sliktu nav teicis. Gluži pretēji. Un arī man pašai ir pārliecība. Lai gan man vienmēr ir bijušas bailes no skolām, milicijas un visādām institūcijām. Neteiktu, ka tas ir kaut kas ļoti viegls, ko darīt. Skola ir skola. Eksāmeni ir jāliek, un tevi vērtē un liek atzīmes, un pēkšņi tu izrādies ne tas gudrākais, jo ir kaut kādas jomas, ar kurām līdz šim neesi saskāries.

Man arī gribētos vēlreiz studēt, bet skaidri zinu, ka negribu vairs dzīvē likt nevienu eksāmenu.

Undīne, tici man, tas ir diezgan nopietni. Man joprojām reizēm liekas: ak Dievs, ko es daru?! Kāpēc es sevi šitā tagad uzšķēržu? Jo pēc četrdesmit cilvēks jau zināmā mērā ir noformējies un mazliet gaida respektu pret to, ko viņš var darīt, bet šeit tev pārdur tieši tos bumbuļus, tās sāpīgās vietas, kur tu nezini. Process ir sāpīgs, to es nenoliegšu. Tāpēc būšu priecīga pabeigt šo posmu un tad turpināt mācīties brīvākā veidā, kur mani vairs neviens nevērtēs un neliks atzīmes. Divos gados to visu tāpat nevar iemācīties. Var apgūt kaut kādas praktiskas industrijas pamatlietas: filmu apstrādi, producēšanu, projektu rakstīšanu. Domāšana man nāk kā bagāža no tā, ko esmu darījusi 25 gadus. To, ka ir ko teikt, gaumes un mākslas lietas – to jau nevar iemācīties divos gados. Iestājoties man bija mīnusi, bet, ilgstoši esot mākslā, bija arī daudzas priekšrocības.

Kādas ir tavas ambīcijas un pārdrošākie sapņi kino jomā?

Ir skaidrs, ka jebkurai filmai sagatavošanās posms ir daudz garāks nekā pats darīšanas laiks. Sagatavošanās posmu, es domāju, var apvienot. Pagrūti, bet var. Ir vasaras, ir brīvdienas, ir svētdienas, ir naktis, kaut vai sēdi tramvajā un domā par procesu. Pārdrošākie sapņi? Ir kaut kādas ieceres par filmu. Meklēšu iespēju to darīt.

Kāds kino tevi valdzina? Tas atšķiras no tā, kādu tu pati gribētu uzņemt?

Trīs īsfilmas, kuras esmu radījusi, varētu raksturot kā interesi par mazajām lietām. Par psiholoģiju, sadzīves situācijām, kurās atklājas kaut kas vairāk. Grūti raksturot… Vēl piefiksēju – es katrai no šīm mazajām filmām meklēju neaktierus. Acīmredzot man teātra ir daudz par daudz. Gribas ievilkt kadrā īstu dzīvi. Vai arī izcilus aktierus viņiem atbilstošās lomās. Esmu strādājusi ar aktieriem Maiju Doveiku, Lauri Dzelzīti, Ievu Florenci un Rūdolfu Plēpi, kuram bija maza, taču ļoti atbilstīga un lieliski nospēlēta loma.

Otrajā filmā, kas bija par māti un meitu, bija Jelgavas skolniece, trešajā filmā Puika ar ābolu bija puika neaktieris. Man patīk ķert patiesību, kas nav teatrāla. Mēģināju sev formulēt, ar ko atšķiras teātris un kino. Teātris tomēr ir intelektuālāks kairinājums. Tu uztver ar prātu. Tev patīk koncepcija vai ideja. Jūs, kritiķi, arī vienmēr rakstāt par aktieri, ka tas bijis izcils un cits atkal ne. Ir intelektuāls apbrīns par darbu un procesu. Labā kino tu aizmirsti par aktieri kā profesionāli. Līdzīgi kā dzejā vai mūzikā tas ir ļoti intīms pārdzīvojums. Tu pilnīgi aizmirsti par izpildītājiem. Nekad nesaki "izcili spēlēja". Kino uz aktieri to nemaz nevar attiecināt.

Es laikam tomēr saku. Merila Strīpa bija izcila, bet tev taisnība, ka "spēlēja" laikam tiešām neteiktu.

Kino tu izkūsti, skatīšanās brīdī neanalizē. Teātrī, pilnīgi redzu, kā skatītāji skatās – ak, kā viņi spēlē! Tieši tajā brīdī. Bet kino tu sakūsti ar to tēlu un tikai pēc tam saki, ka Merila bija izcila. Labā kino tu raudi vai smejies, bet neanalizē.

Vai tevi saista mākslas vai dokumentālais kino, ja vēlies strādāt ar neaktieriem?

Tagad es tev pavisam sajaukšu kārtis un arī sev, jo diplomdarbs, ko taisu, ir pilnmetrāžas dokumentālā filma. Pirms pusotra gada biju sākusi taisīt dokumentālu novērojumu par diviem jauniešiem Drustos: meitenei – septiņpadsmit, puisim – sešpadsmit, viņiem piedzima bērniņš. Ļoti, ļoti jauna ģimene. Tas nav tikai sociāls stāsts. Ļoti harismātiski un gaiši cilvēki ārkārtīgi nevienkāršos apstākļos. Izšķīros taisīt nevis aktieru filmu, bet palikt pie dokumentālā novērojuma un to attīstīt. Vērtība ir lielāka, jo esmu šos cilvēkus filmējusi, cik nu labi es to protu ar savu black magic, gandrīz divu gadu garumā. Process vēl turpinās. Domāju, ka nebeigšu jūnijā kā mani filmskolas kursabiedri, bet aizstāvēšu darbu rudenī. Es gribu to izdarīt labi. Lai man ir laiks montāžai. Negribu to sasteigt.

Atgriezīsimies pie jaunumiem teātrī. 12. aprīlī tev ir galvenā un vienīgā sievietes loma Māras Ķimeles iestudētajā Edvarda Olbija lugā Kaza jeb Kas ir Silvija? (pirmizrāde 2002. gadā Brodvejā), kas pamatoti dēvēta par provokatīvāko un drosmīgāko kopš Kam no Vulfa kundzes bail? laikiem. Par ko, tavuprāt, ir šī luga?

Par robežām. Par mūsu, cilvēku, psihes un uztveres robežām. Mums liekas, ka zinām, kas mēs esam un uz ko mēs esam spējīgi. Mēs zinām, cik daudz varam panest un cik daudz nevaram, ko mēs varam piedot un ko – nevaram, kas ir labi un kas nav labi, un kas ir nosodāms un kas – nav. Kaut kādā ziņā mēs visu savā galvā esam sakārtojuši. Kritiski pret to un nekritiski pret to, pret to esam liberāli, bet tas ir absolūti nepiedodami… Šī luga to visu uzspridzina un liek ar svaigām acīm paskatīties uz vērtībām sabiedrībā un katram pašam uz sevi. Skatītāji, to skatoties, domāju, būs izjauktā stāvoklī. Tēlu robežas arī tiek uzspridzinātas. Manai varonei arī sākumā liekas, ka viņa zina neiespējamības robežas, cik daudz viņa var izturēt. Mēs katrs dzīvē sastopamies ar situāciju, kad liekas – tālāk jau vairs nav kur. Bet nāk nākamā, un iepriekšējā liekas tikai ziediņi. Olbijs ir ļoti gudrs dramaturgs un ir izvēlējies tādu situāciju, kas tiešām visiem liekas neiespējama un ārprātīga. Paradokss ir tāds, ka tā tomēr tik ļoti atgādina mūsu dzīvi, citas mūsu situācijas, kurās mēs saskaramies ar kaut ko neiespējamu. Šī neiespējamība izceļ dzīves absurdumu un traģikomismu. Manas Stīvijas reakcijas uz to, ko ir izdarījis viņas vīrs (neatklāšu sīkāk, lai saglabātu intrigu), ir tādas, kādas laikam būtu vairākumam normālu sieviešu, uzzinot par sava vīra nodevību.

Tiešām tā sieviete visās izpausmēs – psiholoģiskajās un leksiskajās niansēs – ir uzrakstīta ārkārtīgi precīzi un pazīstami.

Jā, ārkārtīgi. Tajā pašā laikā tā visa situācija ir neiespējama un absurda. Tas tikai norāda, ka, skatoties no lielāka leņķa uz mūsu dzīvi filozofiskā griezumā, eksistence ir mazliet traģikomiska. Viņš ir gudrs rakstnieks. Katrs skatītājs varēs paņemt pēc savām vēlmēm un samaitātības pakāpes. Var izlasīt kā intriģējošu mīlas trijstūri, gandrīz vai detektīvu vai kā kosmisku filozofisku vēstījumu, vai arī – kā vienkārši smieklīgu komēdiju. Man ļoti patīk, ka Māra ir izlēmusi to visu atstāt atvērtu. Manas Stīvijas izvēle nav nosodāma. viņa atstāj brīvu vietu katra paša domām. Ir izsisti pamati zem kājām, cilvēki ir izgrūsti no komforta zonas, kā tu teici, ka nezini, ko domāt. Tieši tajā brīdī, kad nezini, ko domāt, sāc domāt svaigi.

Jaunā Rīgas teātra skatītājs, protams, ir gudrs, bet vai nav tomēr mazliet bail, ka iemaldīsies kādi, kuri visu vulgarizēs, pārspīlēs un nākamajā dienā kliegdami brēkdami zvanīs uz radio un sūdzēsies par vērtību sabrukumu un civilizācijas galu?

Nē, man liekas, ka tādi mūsu teātrī neienāks. It kā jau aktieri vienmēr pirms pirmizrādes saka labas lietas par režisoriem, tas jau tā pieklājas, bet man tiešām liekas, ka Olbija un Māras satikšanās ir ļoti pareiza. Viņa tur līdzsvaru starp visām robežām. Un primitīva viņas interpretācija noteikti nebūs. Arī tas, ka lomas ir grūtas, vienmēr jāsaka intervijās. Ģirts pareizi pateica – slaloms. Līdzko nepaņemsi pareizo vieglumu, tā būs kokos iekšā. Te neko daudz nevar izdomāt iepriekš. Šī ir izrāde, kas notiek tajā vakarā ar konkrēto partneri. Tā ir ļoti uz partneri orientēta izrāde, burtiski jājūt vibrācijas. Visu laiku jābūt ļoti uzmanīgam pret partneri, nedrīkst kaut ko konceptuāli pārspīlēt. Tik smalki uzrakstītu lugu ir maz. Ja tu izurbsies pareizi cauri, tev viss "gulēs", jo Olbijs ir pareizi uzrakstījis. Viņš ir savienojis absurdu ar gandrīz reālismu. Tajā ir intriga.

Kā pie jums ir iejuties jaunais aktieris Toms Veļičko? Viņš spēlēs arī šajā izrādē.

Izrādē viņš ir mans dēls. Labi iejuties, viņš ir talantīgs puisis. Viņam jānomet sava vīrišķība un jākļūst par pusaudzi. Bārda būs jānodzen.

Bieži Olbiju un Viljamsu min cieši līdzās kā cilvēka psihes tumšos pētniekus. Vai tu velc šajā lomā kaut kādas paralēles ar savu Blānšu no Ilgu tramvaja?

Jā, tajā ģenialitātē. Ja arī pirmajā brīdī kādu repliku nesaproti, vajag ļauties. Vienā brīdī tu sapratīsi, ka tā ir ļoti pamatota. Īstums. Tur nekas nav izdomāts ar galvu, bet uzrakstīts ar sirdi un meistarību. Gan Olbijam, gan Viljamsam ir tāda meistarības pakāpe! Kopīga abiem ir arī apbrīnojamā sievietes pazīšana. Vairākums lugu ir par vīriešiem un viņu dziļajiem pārdzīvojumiem. Piekrītu MeToo aktīvistēm. Ir maz labu lugu sievietēm. Viljamss viņām sagādā šādu materiālu. Abi bija amerikāņi, homoseksuāli.

Aktiera profesija pieprasa sevi uzšķērst un urķēties vissāpīgākajos un sarežģītākajos jautājumos un savas psihes nostūros? Kā iespējams nenest šo elli līdzi?

Atļaušos domāt, ka agrāk es to elli nesu vairāk līdzi. Nepratu ieslēgt un izslēgt. Tagad man šāda spēja ir izkopta vairāk, un tas palīdz. Man nav bijusi tāda loma, par kuru varētu teikt, ka tā ir elle. Man ir pārliecība, ka no jebkuras lomas, visbriesmīgākā maniaka vai slepkavas, ja tu kā aktieris sevi pareizi sakārto, tu vari izvilkt kaut kādu gaismu, labumu visiem. Proti, tas tev nesāp kā cilvēkam. Ja tā nav, tu kaut ko dari nepareizi. Protams, tas jau nenozīmē, ka tas notiek tajā vakarā. Ja tu nospēlē smagu lomu, protams, uzplēsums ir. Tā ir lieta, kas ir jāsaprot, – šī nav viegla profesija, kur tu vari tāds sakārtots staigāt pa dzīvi. Jēlums paliek. Zinu savas robežas, cik daudz es varu un cik – nevaru.

Izrādei Persiešu valodas stundas tagad veidojas festivālu aprite. Bija aicinājums braukt uz Vahtangova teātri un spēlēt divas izrādes dienā. Iepriekšējā vakarā būtu jāspēlē vēl Rīgā. Es pateicu nē. Organizatori, iespējams, apvainojās, tomēr jutu, ka negribu sev to nodarīt. Bet, ja ilgāku laiku nav kas uzplēš, arī nejūties pareizi. Dzīvnieks – aktieris… Viņam ik pa laikam vajag sajust to asins garšu. Nav nekādas receptes. Tagad mums būs jaunie studenti (šovasar tiek uzņemts Jaunā Rīgas teātra aktieru kurss – U. A.). Toms bija aizbraucis uz Valmieru tikties ar jauniešiem. Viņam bijuši jautājumi par darba stundām, vai var filmēties seriālos u. tml. Var just, ka daudziem ir priekšstats par teātri kā par normālu darbu, kur ir normētas darba stundas. Tādā ziņā tas vispār nav darbs. Aicinājums varbūt skan patētiski, bet kaut kas uz to pusi. Darbs – tas ir daudz par maz, lai apzīmētu aktiera profesiju.

Savā reklāmas rullītī, kas adresēts topošajiem studentiem, atzīsties, ka pati arī esi ļoti šaubījusies par savu piemērotību aktrises profesijai. Iedrošini jauniešus nenoliegt pirmo impulsu. Kā atceries to lūzumu, grūdienu, kas tev, esot jau pazīstamai diktorei televīzijā, tomēr lika pievērsties aktiermākslai?

Diktore es nekad neesmu bijusi, es biju raidījuma vadītāja, bet, kā Blaumanis teiktu, – vecas lietas, lai viņas guļ. Atbraukusi uz Rīgu, studēju žurnālistiku, bet paralēli jau mācījos kinoaktieru studijā. Es to no citiem slēpu, aizgāju uz turieni pa kluso, nevienam nesakot. Izturēju baigo konkursu. Rindas bija no Brīvības ielas trolejbusa pieturas līdz kinostudijai. Vai arī man tādas atmiņas palikušas. Es nekad nebiju gājusi nekādos dramatiskos pulciņos. Biju vairāk introverts cilvēks. Nebiju no tiem…

… kas visus pie galda šarmē?

Andris Keišs tāds varētu būt bijis. Es noteikti tāda nebiju. Būtiskākās lietas dzīvē pieņemam ne jau ar racionālu prātu. Atkal kā tajā spēlē "silts vai auksts". Vienkārši kaut kas velk uz to pusi. Pirmajā brīdī nemaz nevaru noformulēt, kas tas ir. Ja tu nobīsties un sāc racionāli domāt – man ir tāds Jēkabpils sēļu akcents, tāda gara meitene, un citas taču ir daudz foršākas un smukākas – nē, es neiešu. Vai arī tomēr – nenobīsties un aizej! Virziens, kurā no sākuma devies tikai intuitīvi, ir izrādījies pareizais. Tāpēc es aicinājumā uzmundrināju jauniešus – uzticēties savam impulsam, kas var būt ļoti trausls un kam var paslīdēt garām. Bet, ja tas ir patiess, nevajag to ignorēt. Nevienam 16–17 gadu vecam jaunietim taču nebūs rakstīts uz pieres – šis ir aktieris. Un jo sajūta ir trauslāka, jo tā ir patiesāka. Tie, kuri domā, ka viņi ir nenormāli krutie aktieri, vēlāk izrādās, ka vispār nav aktieri.

Vai tev iznāk vēl sarunāties sēļu izloksnē?

Jā, es aizbraucu ciemos pie vecākiem uz Jēkabpili, un pēc tam var izsprukt kāds nepareizais «bēres» vai tamlīdzīgi… Bet tik reti, ka gandrīz vai žēl…

Kā juties, kad kinostudijas laikā tev ravēja ārā tavu sirds valodu?

Tas bija kaut kas ļoti netverams – nepareizie "e", "ē".

Tev tas neradīja aizvainojumu vai mulsumu?

Nē. Neaizskāra. Neredzēju iespēju, ka varētu būt citādi. Latgaliešiem droši vien ir citādi, jo viņu valoda ir pārāk atšķirīga. Mums [sēļiem] tomēr ir pārāk daudz līdzības ar tīro latviešu valodu, kādu māca skolās. Nē, nē, tā nebija tik liela problēma. Bet, kā Māra Ķimele saka, labam aktierim ir jānāk vismaz no Jelgavas. Lai piedod rīdzinieki. Mēs visi to esam ievērojuši.

Kā to varētu skaidrot? Cita vitalitāte un dabiskums?

Nezinu. Varbūt, lai varētu attīstīt aktiera profesijai nepieciešamo iekšējo dzīvnieku, lauki tam ir pateicīgāka vide. Rīga ātrāk dod intelekta bagāžu, bet aktieriem tas nav pats galvenais ierocis.

Vai intelekts tev lomā kādreiz ir traucējis? Kad esi sajutusi – prāts, vērojums no malas, intelektuāla analīze bremzē?

Ir dažas lomas, tēlu tipi, kurus es ļoti gribētu, bet zinu, ka nekad nevarētu. Piemēram, Klinta Īstvuda filmā Miljons dolāru mazulīte es nevarētu spēlēt. Meitene boksere. Skatījos, sirds asiņoja, kā man patika, bet ir kaut kādas lomas, kuras man nav pieejamas tāpēc, ka es izskatos tā, kā izskatos. Taču es zinu, ka manī ir arī daudz tādu failu, kas ne tuvu nav intelektuāli. Teātrī intelekta nevar būt par daudz – tas gan ir fakts. Aktierim ir jābūt ar smadzenēm, jo lomas teātrī ir jātaisa. Teātrī arī intelektuāls aktieris var nospēlēt bomzi, bet kino gan ir jāpameklē "bomzīgāks" aktieris.

Tu tagad Jaunā Rīgas teātra ansamblī laikam esi vienīgā, kura teātrī ienāca kopā ar Alvi Hermani – tolaik no Ņujorkas pārbraukušu maģiskas noslēpumainības apdvestu jaunu ģēniju ādas jakā, ar lakatiņu ap kaklu, jaguāra gaitu un izaicinošiem izteicieniem presē. 1993. gadā spēlēji viņa pirmajā izrādē Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās pēc Stīvena Soderberga filmas scenārija.

Jā, šī pirmā Alvja izrāde man izrādījās liktenīga. Man likās, ka gribu būt aktrise, bet biju jau sākusi ceļu pavisam citā virzienā – žurnālistikā. Tad parādījās Alvis. Tas likās gandrīz vai likumsakarīgi, un tad es noslēdzu žurnālistes karjeru un pievērsos tikai teātrim. Viņš tanī laikā bija traks mākslinieks, un es tam riktīgi noticēju. Es ļoti apbrīnoju un ticēju tam, ko viņš dara. Biju gatava sekot.

Kopīgais pirmsākums teātrī palīdz Alvi Hermani tagad saprast labāk? Vai jums pastāv kāda kopīgas vēstures solidaritāte?

Vairāk saprotu? Esmu sapratusi, ka Alvis ir ļoti dažāds. Un mainīgs. Priekšrocība, ka pazīstu viņu tik ilgu laiku, ir tāda, ka redzu, kā ir mainījies viņš un viņa māksla. Es arī zinu, ka tas trakais mākslinieka gēns, kuru es pamanīju sākumā, viņā kaut kur dus. Tas nekur nevar pazust.

Kāda bija tava atgriešanās izrādē Marķīze de Sada nu jau citā lomā, ar kuru JRT atklāja savu pārejas sezonu Miera ielā pie Dzemdību nama?

Sākotnējais jau bija paguvis aizmirsties, lai gan secināju, ka varu atcerēties ļoti daudzus tekstus, kurus runāja Kristīne Krūze (Alvja Hermaņa pirmais Marķīzes de Sadas iestudējums 1993. gadā bija režisora otrais darbs tikko dibinātajā Jaunajā Rīgas teātrī – U. A.). Tagad es biju pilnībā pārņemta ar savu mātes lomu. Man ļoti patika Montreija kundze. Tas ir tik pretrunīgs tēls. No vienas puses – patiešām mīl, no otras – tāds lišķības kalngals. Lomu uztvēru kā likteņa dāvanu sev, tādai aktrisei, kāda es esmu tagad. Daudz nesaistīju ar iepriekšējo iestudējumu.

Man ir radies priekšstats, ka tev ir veidojies laimīgs aktrises mūžs. Tev ir ļauts augt, mainīties un attīstīties. Tev "nepielipa" arī Liena no filmas Mērnieku laiki.

Jo tā neesmu es. Mazliet esmu.

Esmeraldai Ermalei ļoti ilgi bija sevi jāpierāda, ka viņa nav vienīgi Baibiņa no Pūt, vējiņi.

Tā jau bija spoža.

Nedomāju, ka tava Liena bija tik ļoti nespoža.

Es pat nezinu, ko lai saka.

Paliksim pie tā, ka "tā nebiju es", kā teici.

Nu nē – tāds apgalvojums nav patiess. Zinot, ka tajā brīdī es nezināju, kas es esmu, un mani profesionālie ieroči tolaik bija tādi, kādi bija. Es kā aktrise vēl nebiju sevi attīstījusi. Ir kaut kādas lomas, kurās trāpa tikai ar vizuālo, "nobliež" ar izskatu, bet par tām tu īsti nevari atbildēt. Man ir bijis vajadzīgs laiks, lai es varētu augt kā aktrise. Man liktenis ir bijis ļoti labvēlīgs, ka ir piedāvājis šādas iespējas. Bet Mērnieku laiki – tā, pirmkārt, man bija pirmā saskaršanās ar lielo kino. Tas vēl bija laiks, kad filmas taisīja vairākus mēnešus. Varēja sajust visu industrijas pilnziedu. Tagad šī vecā Kļaviņa lomu, protams, taisītu pilnīgi citādi. Tagad tā ir tikai muldēšana, bet tajā brīdī tas bija tieši tā un nevarēja būt citādi.

Elzu Rīgas sargos arī tagad spēlētu citādi?

Tā jau bija puišu filma, kara filma. Sievietei tur vairāk bija…

Dekoratīva funkcija?

Nu, nekādas psiholoģiskas zemūdenes tur tiešām nebija paredzētas. Un vai vienmēr vajag? Priecājos, ka mums šī filma ir. Turklāt, ja mani kādreiz ir palaiduši bez soda ceļu policisti par pārsniegtu ātrumu, tas ir tieši par lomu Rīgas sargos!

 

Kas ir Silvija?

JRT Mazajā zālē 12.–15.IV, 12., 15., 16.V, 10., 12.VI plkst. 19

Biļetes biletes.jrt.lv EUR 15–22

Top komentāri

Kā gribētos
K
pabūt mazlietiņ iekšā, lai saprastu to, kas nāk ārā: "Jaunā Rīgas teātra skatītājs, protams, ir gudrs, bet (-) iemaldīsies kādi, kuri visu vulgarizēs, pārspīlēs un nākamajā dienā kliegdami brēkdami zvanīs uz radio un sūdzēsies par vērtību sabrukumu un civilizācijas galu? " Vai te nemana pārspīlējumu bez zvanīšanas? JRT gudri, citur muļķi, aprobežoti, vulgāri, histēriski? Vērtību sabrukuma pamats varētu būt šie algotņi-rakstītāji. Var gan manīt pārākuma sajūtu, ko daļa JRT skatītāju nespēj apslēpt. Smej skaļi un, manuprāt, ne reti nevietā. Labi. Katram savs.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Undīne Adamaite: "... Jaunā Rīgas teātra skatītājs, protams, ir gudrs, bet vai nav tomēr mazliet bail, ka iemaldīsies kādi, kuri visu vulgarizēs, pārspīlēs un nākamajā dienā kliegdami brēkdami zvanīs uz radio un sūdzēsies par vērtību sabrukumu un civilizācijas galu?..." - - - - - - - - - Ja Undīne šo ir domājusi nopietni, tad tikpat nopietni iesaku JRT ieviest sekojošu brīdinājumu: "mūsu izrādes domātas GUDRIEM skatītājiem. NE-gudRiem, kuri pie mums tikai iemaldās un tad visu vulgarizē, pārspēlē un nākamajā dienā kliegdami brēkdami zvana uz radio sūdzēties par vērtību sabrukumu un civilizācijas galu - IEEJA AIZLIEGTA!!! Pirms biļešu iegādes notiks intelekta kontrole.
Cita paaudze
C
Daudzi šo "burvīgo" klipiņu nemaz nebūs redzējuši, kāda dāma komentārā jau vēlējās šādus murdziņus uz visiem svētkiem. Sekoju trešdienas vakaros tv filmiņām, ko veidojuši KA studenti, pēdējā bija "Lāču medības". Ļoti smagi slima suņa vīzija, kur naskākā šāvēja izrādās meitene. Šo mākslas darbu vajadzētu rādīt bērnu rītos, ne? Mums nu ir vesela bagātība- performance ar kanibālisma iezīmēm, izgriež gaļas gabaliņu no ķermeņa, uzcep un apēd- kraukšķīgi un gārdi. Mums jau no rupora dārd- aizejošā un šodienīgā, modernā māksla. Deformēsimies tik uz priekšu, redz kas sanāk. Paldies par U. Adamaites sirsnības formulu.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja