Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dziedātāju Anniju Putniņu. Varbūt iemīlamies?

"Man nepatīk, ka visu laiku ir kaut kas jāpierāda. Ko tur daudz pierādīt, ir jādara, kas patīk! Es sen vairs neatbildu uz skeptiskiem jautājumiem," saka dziedātāja Annija Putniņa

Brodvejā valda mūžīgais pavasaris. Par spīti depresīviem notikumiem pasaules vēsturē, mūzikls gandrīz vienmēr ir spējis klausītāju vērst uz cerību, optimismu un mīlestību, zina teikt dziedātāja Annija Putniņa. Savu jauno koncertprogrammu viņa tā arī nosaukusi – Pavasaris Brodvejā. Tā ir sagatavota kopā ar pianistu Raimondu Petrauski un Brodvejas džeza dejas izpildītāju un horeogrāfu Rolandu Meržejevski, kontrabasistu Pēteri Liepiņu un bundzinieku Ernestu Mediņu. Programma skanēs 20. aprīlī koncertzālē Valmiera un 21. aprīlī Mūzikas namā Daile.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā izstudējusi klasisko operdziedāšanu un piedalījusies vairāku mūziklu un dziesmuspēļu iestudējumos Latvijā (Klase, Mūzikas skaņas, Vestsaidas stāsts, Les Misérables, No saldenās pudeles, Meža gulbji, Pūt, vējiņi!), Annija Putniņa devās mācīties mūziklu dziedāšanu Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, kuru pabeidza 2013. gadā.

Lai gūtu iedvesmu un vairāk uzzinātu par Brodvejas mūzikliem, dziedātāja martā devās uz Ņujorku. Jaunā programma ir mākslinieces nākamais solis, kas seko pērnā gada nogalē sniegtajam pirmajam solokoncertam Ziemassvētki Brodvejā, kurā viņai piebiedrojās Londonas studiju biedrs, mūziklu dziedātājs Toms Brendons. Koncerts Pavasaris Brodvejā Annijai būs liels pārbaudījums, jo šoreiz dziedāšana būs jāsavieno ar aktīvu kustību. "Līdz 25 gadu vecumam es dejoju tikai mājās pie spoguļa. Mēģinājumos čīkstu, ka grūti, bet Rolands mani piespiež: vai mēs te atnācām, lai būtu viegli?!"

Klausītājiem būs iespēja ielūkoties Brodvejas aizkulisēs, iepazīt šī žanra pirmsākumus un attīstību cauri gadsimtam Džordža Gēršvina, Ričarda Rodžersa, Leonarda Bernsteina, Endrū Loida Vebera un citu lielmeistaru mūzikā. Drīz pēc tam, 4. maijā, Ventspils Teātra namā Jūras vārti Anniju Putniņu varēs dzirdēt Baibas lomā Kārļa Lāča mūzikla Pūt, vējiņi! koncertuzvedumā ar Ventspils kamerorķestri. Rudenī Annija apceļos Latviju, piedaloties dziesmu stāstā Draugs, nejautā, kurā skanēs Alfrēda Vintera dziesmas 30. gadu kabarē stilā.

 

Jaunā programma arī Latvijā nāk īstajā laikā?

Neatkarīgi no gadalaika Brodvejā vienmēr ir pavasaris – mūžīgā cerība un saules stars kopā ar skaistām, melodiskām mīlestības un ilgošanās dziesmām. Tās ir neskaitāmas! Gēršvinam ir vismaz pieci šādi hiti, to vidū The Man I Love un Someone to Watch Over Me. Kurš vēl nav saticis mīļoto cilvēku, tam pēc ziemas liekas: nu tagad beidzot tūlīt būs, tepat aiz stūra! Esam atlasījuši skaistākās pērles, arī populāros Frederika Lova un Ričarda Rodžersa skaņdarbus.

Koncerta pirmā daļa būs par ilgām un satikšanos, piemēram, Harolda Ārlena dziesma Let’s Fall in Love – varbūt iemīlamies? Šo dziesmu arī dejosim, izspēlējot attiecību situācijas. Otrā daļa būs ekskursija pa Ņujorku, sākot ar Taimskvēru un reklāmās koši mirdzošo Brodvejas ielu un beidzot ar slaveno, vēsturisko Kārnegija zāli. Iedvesmojies no slavenās koncertzāles, Raimonds Petrauskis spēlēs Gēršvina Rapsodiju blūza stilā, kurai pats izveidojis jaunu aranžējumu. Būs arī dažas Ņujorkai veltītas dziesmas. New York, New York skanēs interesantā interpretācijā, jo slaveno Frenka Sinatras skanējumu gribējām nomainīt. Ja ir dota iespēja izdziedāties, gribas dziedāt visu pēc kārtas, visas skaistās melodijas. Mums pašiem ir interesanti, tāpēc ceru, ka tā būs arī skatītājiem un klausītājiem. Starp dziedāšanu un dejošanu mums ar Rolandu ir iepīta arī saruna par Ņujorku. Lai iedvesmotos, šogad martā beidzot uz turieni aizbraucu.

Kādi bija tavi piedzīvojumi Ņujorkā?

Esmu apceļojusi daudzas eksotiskas vietas – Dienvidameriku, Antarktīdu un Indonēziju –, bet ASV nekad nebiju bijusi. Ņujorkā pavadīju desmit dienu. Dzīvoju Bruklinā pie Artas Jēkabsones un Elīzas Baķes, kuras Ņujorkā studē džeza dziedāšanu. Bruklina man šķita kā Pārdaugava: pārbraucot pāri tiltam, nonāc Manhetenā, centrā. Vispirms braucu apskatīt Taimskvēru, taču pirmajā reizē pagāju tam garām, jo plosījās tāds sniegputenis, ka neko nevarēja redzēt. Nevienu bildi nevarēju uztaisīt – viss balts! Bet tad pēkšņi sākās ļoti saulainas dienas. Es pat braucu ar kuģīti!

Noskatījos trīs dažādu virzienu mūziklus. Katrā vakarā atšķīrās arī publika, bet tas viss pieejams vienā ielā, kur teātri atrodas cieši blakus viens otram, ar kopīgu sienu. Likās, ka ir pat vienas aizkulises. Biļetes ir dārgas – līdz 200 dolāriem, bet naudiņu biju sakrājusi un nemaz nedomāju žmiegties, jo šis bija mans galvenais mērķis. Centos izvēlēties to, ko nevarētu redzēt Londonā. Ir mūzikli, kurus gan Ņujorkas Brodvejā, gan Londonas Vestendā spēlēs mūžīgi: Operas spoks, Les Misérables, Čikāga, Karalis Lauva. Pirmo noskatījos mūziklu Anastasija. Tas ir stāsts par pazudušo cara meitu, kura no Pēterburgas ceļo uz Parīzi satikt savu vecmāmiņu. Slikti nebija, taču mani pa īstam neaizrāva. Disneja mūzikli tagad ir ļoti populāri, taču multenes ir domātas televīzijas ekrānam, un ne vienmēr šos sižetus var līdzvērtīgi uzvest uz teātra skatuves.

Nezin kāpēc uz Džerija Hērmena un Maikla Stjuarta mūziklu Hello, Dolly! (1964) biļetes bija vislētākās, lai gan titullomu spēlēja ārkārtīgi slavenā Brodvejas un kino zvaigzne Bernadeta Pītersa. 70 gadu vecumā viņa šajā mūziklā spēlē katru vakaru! Ir astoņi šovi nedēļā, izņemot pirmdienas, toties sestdienās ir divas izrādes. Atšķirībā no Disneja mūzikla, uz kuru biļete maksā 111 dolāru, uz Hello, Dolly! es tiku par 39 eiro. Tiesa gan, balkonā. Es būtu maksājusi vairāk, jo Bernadeta Pītersa ir vienkārši fenomenāla. Viņa uznāk, un visa zāle ir kājās! Viņa piesaista uzmanību visā izrādes gaitā. Hello, Dolly! ir jautra komēdija, savukārt trešais mūzikls, kuru noskatījos, – Ričarda Rodžersa Karuselis – ir nopietns amerikāņu stāsts. Vienu no galvenajām lomām Karuselī atveido pasaulslavenā operas prīma Renē Fleminga. Izrādē viņa bija savā vietā un neizlēca no ansambļa. Beigās publika bija saviļņota līdz asarām. Arī uz šo mūziklu varēja dabūt lētākas biļetes – par 79 dolāriem, bet fani varēja arī stāvēt rindā sestdien agri no rīta, lai tiktu pie biļetēm par 40 dolāriem. Savukārt Disneja mūzikli maksā krietni virs simt dolāriem, jo tas ir modes kliedziens.

Doma par braucienu uz Ņujorku man bija jau sen, un šogad to sev uzdāvināju dzimšanas dienā. Es katru gadu dzimšanas dienā cenšos dāvināt sev kādu ceļojumu. Uz Ņujorku devos kopā ar draugu. Viņš ar mūziku nav saistīts, tāpēc man bija interesanti dzirdēt viņa vērtējumu. Noskatījies izrādes, viņš bija patīkami pārsteigts, jo tās "negruzī". Latvijā problēma ir sižetā. Mums teātrī viss ir ļoti bēdīgs un ir daudz jādomā. Ir ļoti drūmi, viss beidzas ar vientulību vai slepkavību. Zināms, ka Jaunajā Rīgas teātrī būs jāsaspringst un jādomā. Taču reizēm cilvēks nevēlas saspringt. Viņš grib atpūsties, izbaudīt labu mūziku un dejas, grib kaut ko vieglāku un priecīgāku. Ne visi mūziklu sižeti ir gaiši, taču tur vienmēr būs dinamisks deju numurs vai dziesma, kas ļaus atslābt.

Tāpēc vēlies izpausties tieši mūziklā, nevis operā vai koru kultūrā?

Mani vilina kustība. Tā vienkārši nostāvēt un dziedāt es nevaru, tāpēc nespēju pilnībā nodoties klasiskajai mūzikai, kuru izstudēju Latvijas Mūzikas akadēmijā. Man gribējās vairāk. Atceros, reiz operas klases iestudējuma mēģinājumā režisors Uģis Brikmanis mani apsauca: "Annija Putniņa, te nav nekādi mūzikli!" Toreiz pat nedomāju, ka studēšu mūziklu.

Mani visvairāk saista Brodvejas mūziklu pirmsākumi XX gadsimta pirmajā pusē – dižgari Ričards Rodžerss, Džordžs Gēršvins, Leonards Bernsteins, Džeroms Kerns, Ērvings Berlins. Interesantākais ir tas, ka daži lielie amerikāņu mūziklu meistari ir dzimuši tepat blakus – Krievijā. Viņiem nācās doties prom no dzimtenes. Kad mazais Džordžs Gēršvins nonāca Amerikā, viņš angliski nemācēja ne vārda, un ir apbrīnojami, ka tieši viņš ir tas, kurš uzrakstījis pirmo amerikāņu operu Porgijs un Besa par melnādaino cilvēku dzīvi.

Komponists un dziesmu tekstu autors Ērvings Berlins nāk no Tjumeņas. Populārajā dziesmā White Christmas, ko mēs izpildījām Ziemassvētkos, viņš vispirms apraksta sauli un zaļo zāli savās mājās Beverlihilsā Kalifornijā un turpina: "Bet ir 24. decembris, un es sapņoju par baltiem Ziemassvētkiem." Tas ir ziemeļos ar īstu, dziļu sniegu un ragavām. Diez vai liela daļa pasaules aptver, ka šī patiesībā ir mūsu, Austrumeiropas ziemeļnieku, dziesma? Tā tikai ir ļoti amerikanizējusies: padarīta gaiša, krāšņa un priecīga.

Kādas ir sajūtas pēc mūziklu studijām Londonā?

Biju ļoti pārsteigta, redzot, cik maz studentu mūziklu nodaļā zina notis. Toties viņiem ir lieliski attīstīta dzirde un atmiņa. Tikai klausoties ierakstu un dziedot līdzi, viņi iemācījās dziesmu vienā vakarā, bet es stundā joprojām lasīju no lapas, un skolotāja bija neizpratnē – kāpēc nezinu no galvas?! Pabeidzot studijas, daudzi labi ja atšķīra ceturtdaļu no astotdaļas un mažoru no minora. Mana slavenā draudzene no Filipīnām, kura jau dzied galvenās lomas mūziklos un ir uzstājusies ar Andreu Bočelli, sākumā vispār nepazina notis, bet kā viņa dzied un dejo! Anglijā aktīva dejošana un teātra spēlēšana ir jau vidusskolās. Es ātri lasīju notis un spēlēju klavieres, bet viņi veikli dejoja. Gada beigās jau visi visu varējām.

Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas kursā bijām trīsdesmit cilvēku no deviņām valstīm. Mēs visi uzturam kontaktus, mums ir feisbuka kopiena, sūtām cits citam notis, tiekamies. Kopš maģistrantūras beigšanas ir pagājuši pieci gadi, un visi jau daudz ir izdarījuši. Visi četri zviedri aktīvi darbojas dzimtenē. Viens brits tikko dabūja lomu mūziklā Operas spoks. Filipīniete Kristīne Allado Londonā atveido vienu no galvenajām sieviešu lomām pirmajā hiphopa mūziklā Hamiltons. Amerikāņu komponista un dramaturga Lina Manuela Mirandas sacerētais mūzikls par Aleksandru Hamiltonu – vienu no ASV pamatlicējiem un ASV konstitūcijas autoriem, ASV pirmo finanšu ministru – ir Londonas un Ņujorkas skatuves hits. Tas ir pilnīgi jauns žanrs, vērienīgi kora numuri tajā apvienoti ar hiphopu. Ļoti gribēju to Brodvejā noskatīties, taču nebija iespējams dabūt biļetes.

Patlaban vāc parakstus par Operetes teātra atjaunošanu. Vai parakstījies?

Parakstījos un domāju, ka ir jāiet tālāk. Jātaisa pikets. Es pati vidusskolas un studiju gados esmu tēlojusi vismaz četros iestudējumos Edītes Putniņas vadītajā bērnu un jauniešu muzikālajā teātrī, kurš darbojās VEF Kultūras pilī pirms tās atjaunošanas. Tobrīd notika daudzas izrādes bērniem un jauniešiem. Piedalījās bērnu vokālais ansamblis, operas solisti, popdziedātāji, teātru aktieri. Tā bija forša pieredze, dažādu paaudžu satikšanās, un jaunieši nāca. Tapa arī jauna mūzika – Jānis Ķirsis uzrakstīja mūziklu Klase, kurā es tēloju kopā ar Kažu (Kārli Būmeisteru). Jaunieši bija sajūsmā un burtiski plēsa krēslus. Tad to visu aiztaisīja ciet, gluži tāpat kā pirms tam, 90. gadu beigās, likvidēja Rīgas Muzikālo teātri.

Ja varētu izveidot opereti plus jauniešu muzikālo teātri, tas būtu pat ļoti vajadzīgs. Lielie teātri varētu neaizrauties ar muzikālajām izrādēm un nemocīt ar dziedāšanu aktierus, kuri to negrib. Ļoti pietrūkst izrāžu skolas vecuma jauniešiem. Dziļa, sarežģīta opera viņiem vēl ir par agru, bet arī bērnu "kaķīši zaķīši" vairs neder. Mūzikls viņiem būtu piemērots, lai ir kur piesiet aci. Nepieciešama vieta, kur šādām izrādēm tapt un notikt.

Daudzi gan ļoti skeptiski raugās uz šāda teātra iespējamo kvalitāti.

Cilvēki netic, ka varam izveidot kaut ko kvalitatīvu: "Ko tu tur ņemies, Latvijā nebūs to mūziklu!" Mums aug varoša, griboša jaunā mākslinieku paaudze. Cilvēki ir aizmirsuši, ka mums ir internets, un jaunieši zina vairāk nekā pieaugušie. Viņi skatās, redz pasaules tendences. Viņi iet dejot, dzied un brīnišķīgi spēlē mūzikas instrumentus. Viņi vairs nav nekādi sālsstabi. Mēs nevaram viņiem nepiedāvāt šo izglītības un izpausmes iespēju. Viņi tāpat to darīs. Kāpēc lai mēs kopā ar viņiem neveidotu kaut ko klasi augstāku?

Nevaram uzreiz aizlēkt Brodvejas vai Vestendas līmenī, taču mums ir stipra klasiskā muzikālā izglītība. Mēs esam dziedoša un dejojoša tauta. Mēs esam kustīgi. Tikai vajag to visu salikt kopā. Tas nenotiek vienā dienā. Pāris reižu var arī aizšaut garām.

Kas vajadzīgs, lai taptu kvalitatīvs mūzikls?

Ir jāmeklē interesants sižets un spēcīga komanda. Vispirms ir jāatrod veiksmīgs producents. Aiz katra Brodvejas mūzikla stāv ļoti zinošs producents. Nevis režisors vai diriģents, bet producents, kuram ir vīzija kopumā un pieredze pārdošanā. Bieži vien Latvijā visi ir tik lieli mākslinieki, ka sanāk kopā, sastrīdas un čiks vien iznāk, jo katrs velk uz savu pusi. Nedrīkst arī visu baigi sarežģīt. Māksliniekam gribas sarežģīt. Arī es pati solokoncertiem vispirms atrodu vissarežģītākos skaņdarbus un nu tik dziedāšu! Taču skatītājs vēl nav šo mūziku iepazinis, viņam tā vēl ir sveša, turklāt citā valodā. Jāsāk ar to, kas šeit jau ir pazīstams un skanējis latviski: Mūzikas skaņas, Mana skaistā lēdija. Pa vidu var iepazīstināt ar kādu jaunu pērli. Forši, ka mūzikli pārtop filmās, kuras šad tad rāda televīzijā, kā Stīvena Sondheima Into the Woods, ko nesen rādīja LTV.

Mūzikls ir ilgs, profesionāls komandas darbs, nevis trīs mēģinājumi, un – aiziet! Latvijā visi ir tik skrejoši un programmas top ātri, pārāk brīvā režīmā. Pie Ķīpsalas izstāžu halles saimnieka Viestura Tīles iestudējot Vestsaidas stāstu un Les Misérables/ Nožēlojamos, strādājām pusgadu. Koncertu Pavasaris Brodvejā gatavojam jau kopš janvāra, un ir dažāda tipa mēģinājumi: muzikālie, dejošanas un visinteresantākais posms – kad varam visu bildi redzēt kopā. Ja mēs tikai spēlētu notis un neko nezinātu par sižetu, tā arī skanētu – kā notis uz balta papīra. Mums pašiem ir interesanti atklāt jaunas krāsas. Tur ir ko rakt.

Mūziklā visu nebūt nenosaka balss. Daudz nosaka izskats, raksturs, aktiermeistarība. Tu vari būt arī miesās kuplāks, bet ir jābūt fiziski izturīgam. Mana kursabiedrene no Velsas bija kā trīsdurvju skapis, taču fantastiski grieza piruetes, un tas bija tik amizanti. Viņa bija liela, bet tik filigrāna. Visā kursā nebija nevienas tik sievišķīgas būtnes. Viņa dabūja vislabākās lomas, jo viņa tāda bija viena. Ja piecdesmit slaidu blondīņu stāv blakus, ir jāpacīnās. Ceru, ka kādreiz Latvijā izdosies izveidot lielu starptautisku projektu, kurā es varētu aicināt piedalīties arī bijušos studiju biedrus.

Kā veicas ar jauno talantu skološanu Doma kora skolā pašas izveidotajā mūziklu nodaļā?

Drīz noslēgsies jau trešais gads. Nākamgad būs pirmais izlaidums. Kursā uzņemam četrus līdz sešus jauniešus, pagājušajā uzņemšanā bija piecpadsmit pretendentu uz četrām vietām. Es priecājos, ka ir liela interese no reģioniem, īpaši no kurzemniekiem. Viņi ir cēlušies agri no rīta, lai sestdienās atbrauktu uz mūsu atvērto durvju dienām. Darbs ar audzēkņiem prasa daudz enerģijas, taču ir liels prieks, ka viņi paši ir aktīvi un nav jācīnās ar motivācijas trūkumu. Gribētos tādu radošo sadarbību ar komponistiem, kāda mums bija radošajās darbnīcās Anglijā: komponistam ir iespēja atnākt un to, ko viņš raksta mājās uz sintezatora, izmēģināt ar studentiem. Viņam kļūst skaidrs, kas ir labi un kas vēl ir jālabo, savukārt jauniešiem ir iespēja satikt autoru.

Nekas dzīvē nenāk viegli un netiek vienkārši ielikts rokās. Ir grūti ar pierādīšanu, kāpēc vajadzīgs operetes teātris. Man ir prieks, ka sarunas notiek, savukārt jauniešu uzdevums ir ar savu sniegumu pierādīt, ka esam līmenī. Vēl nav atbalsta valstiskā līmenī, taču vismaz komponisti sāk sarosīties: "Ā, viņi var nodziedāt gan tā, gan tā? Var arī dejot?" Pasaule mainās. Tagad vajag kustīgus un atraktīvus māksliniekus, kuri var visu ko. Varu likt roku uz sirds, ka mani audzēkņi jau ir galvas tiesu pārāki par mani. Tā arī ir jābūt. Es ticu, ka katrs atradīs savu ceļu. Varbūt citur, taču pārsvarā viņi grib palikt šeit. Arī es pati Ņujorkā – savā sapņu vietā! – negribētu dzīvot. Tur lielākā daļa ir darba zombiji, kas pārguruši, ar gadžetiem rokās skrien vāveres ritenī un nespēj no tā izkļūt. Latvijā inteliģences līmenis ir augstāks. Ir jābūt atvērtiem, un viss būs kārtībā. Jaunā paaudze ir ļoti atraktīva, un šie jaunieši nepazudīs.

Tevi virza dzīve, vai tu – dzīvi?

Neesmu no tiem – ja nedod, tad arī nedarīs –, taču man nepatīk, ka visu laiku ir kaut kas jāpierāda. Ko tur daudz pierādīt, ir jādara, kas patīk! Es sen vairs neatbildu uz skeptiskiem jautājumiem. Man spēku dod skolas jaunieši. Viņi neļauj atslābt un prot novērtēt, ko viņiem dod. Pēc pirmā Erasmus studentu apmaiņas brauciena uz Nīderlandi viņi par tur redzēto nebija sajūsmā un priecājās, ka Doma kora skolā ar viņiem nopietni strādā un pedagogiem nav vienalga. Latvijā vēl ir disciplīna, un mēs esam baigie darbarūķi.

 

Annija Putniņa

Programma Pavasaris Brodvejā

Koncertzālē Valmiera 20.IV plkst. 19, Mūzikas namā Daile 21.IV plkst. 18 Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–20

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja