Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Intervija ar Dziesmu un deju svētku virsvadītāju Ivetu Pētersoni-Lazdāni. Latvieši nav nekādi ņuņņas

Dejotāji ir draugi uz mūžu, zina tautas deju ansambļa Daiļrade un bērnu deju kolektīva Auseklītis mākslinieciskā vadītāja, gaidāmo Dziesmu un deju svētku virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.

Gaidāmo Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku konkursa finālā abas Lielās balvas A (jauniešu) un D (vidējās paaudzes) grupā ieguva Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra Mazā ģilde deju ansamblis Daiļrade, kuru vada Iveta Pētersone-Lazdāne. Jau gadsimta ceturksni viņas ziņā ir arī Rīgas Franču liceja bērnu un skolēnu deju kolektīvs Auseklītis, kurā ir sešas klašu grupas. Kopā vairāk nekā 200 bērnu, jauniešu un pieaugušo. Arī Auseklītis skatēs guvis visaugstāko novērtējumu. Iveta Pētersone-Lazdāne ir arī Cēsu deju apriņķa un šīs vasaras Deju svētku programmas Vēl simts gadu dejai virsvadītāja.

Ivetas Pētersones-Lazdānes vadītie kolektīvi piedalīsies trijos galvenajos svētku notikumos: koncertā Vēl simts gadu dejai 2. jūlijā Arēnā Rīga, lieluzvedumā Māras zeme Daugavas stadionā 6. un 7. jūlijā (ģenerālmēģinājums 5. jūlijā) un noslēguma koncertā Zvaigžņu ceļā 8. jūlijā.

2012. gadā pārņēmusi Daiļradi no ansambļa izveidotājas Silvas Štelfas, Iveta Pētersone-Lazdāne uzņēmās arī rūpes par vidējās paaudzes grupu, kas sapulcējās Daiļrades 25 gadu jubilejā pirms četriem gadiem. "Tas, ko deju ansamblis spēj parādīt šodien, ir apbrīnas vērts," Ivetas Pētersones-Lazdānes veikumu slavē šīs jomas lielmeistars Uldis Šteins, sevišķi cildinot viņas neatlaidību un ambīcijas. Pirms tam, 2003.–2015. gadā, Ivetas Pētersones- Lazdānes vadībā strauju uzplaukumu piedzīvoja Līgatnes deju kolektīvs Zeperi. "Šķiet, Iveta pa dzīvi traucas ar 180 km/h, jo paspēj ne tikai kvalitatīvi sagatavot svētkiem trīs deju kolektīvus, bet arī atrast laiku ģimenei. Iveta ir ļoti stipra un visu varoša personība, prasīga ne tikai pret kolēģiem un dejotājiem, bet arī pret sevi. Viņas vadībā nekas nav neiespējams," uzskata Daiļrades dejotāji. Savukārt Iveta Pētersone-Lazdāne uzsver, ka "tautas deju ansambļu dejotāji ir ļoti īpaši ļaudis".

 

Kas dejotājos ir tik īpašs?

Viņi ir mūsu sabiedrības labākā daļa. Jau pāris gadu filosofēju, ar ko varētu salīdzināt dejošanu. Droši vien ar komandu sportu vai kori, kurā cilvēki ir spiesti rēķināties cits ar citu. Tomēr, ja kādam kaut kas notiek sporta komandā, viņu var aizstāt. Koris varbūt neskanēs tik skanīgi, bet varēs dziedāt. Deju kolektīvā gan bez dejotāja nav iespējams uzstāties, te cits no cita ir ļoti atkarīgs. Sarežģītākais uzdevums šajos laikos ir iemācīt jaunietim saprast, ka deju kolektīvā ir spēkā trīs musketieru princips – viens par visiem, visi par vienu. Tā ir atbildības skola.

Kāpēc tas ir tik sarežģīti tieši šajos laikos?

Milzīga atbildības skola. XXI gadsimta jaunietim tiek mācīts pastāvēt pašam par sevi. Ir jācīnās par sevi un savu vietu sabiedrībā. Tu esi galvenais savā dzīvē, un viss pārējais tam ir pakārtots. Deju kolektīvā ir citādi. Ir grūti to saprast, bet, kad to saproti un izbaudi, nāk atklāsme, ka tev dzīvē ir otra ģimene.

Pēc iepriekšējiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem jaunieši rakstīja mazas vēstules, ko viņiem nozīmē deju kolektīvs. Man bija sāpīga un vienlaikus patīkama atklāsme, ka deju kolektīvā viņi bieži jūtas daudz vajadzīgāki un vairāk novērtēti nekā savā ģimenē. Vecākiem ne vienmēr pietiek laika, ko viņiem veltīt. Arī es ar dejotājiem runāju maz, jo mēģinājumā ir dārga katra minūte. Viņi atrod atbalstu, sapratni, dzīves draugus kolektīvā.

Divdesmit piecus gadus strādājot skolā, esmu novērojusi, ka, kopā mācījušies divpadsmit gadu, klasesbiedri ne vienmēr pēc tam turpina tikties un cits citu atbalstīt. Savukārt dejotāji turas kopā vēl ilgus gadus un dalās gan priekos, gan bēdās. Viņi ir dzīves draugi uz mūžu, bet to ap- Latvieši nav nekādi ņuņņas tver tikai vēlāk.

Kas jūs pašu ievilināja dejas vidē?

Mans vecākais brālis Rolands Pētersons, kurš ir kafejnīcas Vecmeita ar kaķi īpašnieks un kādreiz darbojās TV3 bērnu rīta raidījumā kā Roļiks un Sērfijs, bērnībā bija ļoti skaists puisītis ar blondiem, kupliem, čirkainiem matiem – īsts deju ansambļa Dzintariņš tēls. Mamma ar vecomāti izdomāja, ka viņam ir jādejo. Brālis piecu gadu vecumā nonāca Dzintariņā un, kad sāka iet skolā, dejoja arī tolaik Anrī Barbisa 11. vidusskolas (tagadējais Franču licejs) deju kolektīvā. Kādā no koncertiem pietrūka bērniņa bēbīšu dejai Dziesmu svētkos. Skolotāja vaicāja, vai kādam nav māsiņas. Rolands pacēla roku, bet aizmirsa pateikt, ka man ir tikai divi gadiņi. Tā pirmoreiz nonācu uz Dailes teātra skatuves. Vēlāk arī Dzintariņā pie Zinaīdas Zeltmates, taču mana dejošana neturpinājās ilgi: pie zāles durvīm sāku raudāt un vairs negāju iekšā. Vienu reizi, otro, trešo. Spilgti atceros ainu pēc dažiem gadiem – skolotāja vada sapulci, un es raustu mammu: "Gribu dejot!" Mamma teica, lai eju prasīt pati. Tā arī izdarīju. Skolotāja atbildēja: "Bet es jau tevi ārā nedzinu!"

Ir jāieklausās pavisam mazu bērnu "nē" un "jā"?

No pašas izdzīvotā daudz esmu mācījusies savam pedagoģiskajam darbam. Nevajag bērnus stumt par visu vari: iesim dejosim! Vajag ļaut mierīgi pasēdēt zāles stūrītī, pakrāsot grāmatiņu, kamēr viņš pierod vidē. Man patiesi patīk strādāt ar ļoti maziem bērniem. Esmu pārgurusi, taču emocionāli uzlādēta, jo mazie vienmēr pienāk klāt, apķeras riņķī un samīļo. Protams, ir grūti: kamēr vienu noliec vietā, pārējie jau ir izjukuši no rindas, bet ar laiku viņi saprot un pieņem spēles noteikumus. Esmu piedzīvojusi, ka tie, kuriem ļauj maliņā pasēdēt, pēc tam mājās nodejo vecākiem visu dejas nodarbību. Sēžot un vērojot no malas, viņi ar redzes atmiņu iemācās visu, ko citi dejo. Ar laiku viņi sāks dejot ar visiem kopā.

Kas ir lietderīgi sāpīgais jūsu pieredzē?

Par deju skolotāju es nolēmu kļūt tieši tad, kad piedzīvoju diezgan smagu triecienu. Jocīgi sanāca, ka biju dejojusi visos Dzintariņa nozīmīgajos koncertos Latvijā, taču sastāvā, kas brauca uz Kremļa kongresu pili Maskavā, mani neiekļāva. Man tas bija milzīgs pārdzīvojums. Dzīvoju vienā istabā ar vecākiem, man bija maza izvelkamā gultiņa, un es, paslēpusies zem segas, visu nakti noraudāju. Tonakt izlēmu, ka būšu deju skolotāja un nekad tā nerīkošos.

Tiešām izdodas tā nerīkoties?

Tagad saprotu, ka visus nekad nevar paņemt. Kāds vienmēr paliks aiz strīpas, un ir grūti bērnam paskaidrot, ka ir tikai sešpadsmit vietu un vairāk nevienu nevar paņemt. Bērns nesaprot, kāpēc viņu izbrāķē. Tomēr viss notiek, kā jānotiek. Man bija skaidrs, ka pēc 9. klases beigšanas Franču licejā stāšos Kultūras darbinieku tehnikumā. Licejā ir augsts mācību līmenis, un es ļoti labi mācījos. Kad teicu, ka došos mācīties par deju skolotāju, klases audzinātāja mani pierunāja pabeigt vidusskolu. Tur filosofiju mums mācīja Roberts Ķīlis. Kad izpildīju IQ testu, viņš vaicāja, kāpēc vēl neesmu Oksfordā. Tomēr iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Horeogrāfus uzņēma reizi četros gados, un trāpījās īstais gads. Jau pirmajā kursā apprecējos, un mums pieteicās dēliņš Jānis. Negribēju pārtraukt studijas uz četriem gadiem. Nodaļas vadītājs Juris Kaprālis šķelmīgi skatījās: tādas kā jūs bijušas daudzas, bet augstskolu beigušās saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Man izdevās! Maģistrantūrā pētīju vēsturisko deju un veidoju deju izrādi XVIII gadsimta balle rokoko stilā. Šis laikmets jau Franču licejā man likās vilinošs un interesants: attiecības, tērpi, frizūras, sievišķība.

Pabeidzu horeogrāfus, taču kļuvu par pedagoģi. Esmu darba zirgs, kurš strādā ar gatavu materiālu. Sāku 11. klasē, palīdzot savai deju skolotājai licejā Dagmārai Balodei. Biju ļoti priecīga, algā saņemot 35 latus, un brīnos, ka tagad jauniešiem uzreiz vajag 1000 eiro. Kaitināja tas, ka mani ilgus gadus vēl uztvēra kā skolnieci, bet tas rūdīja manu raksturu, dubultoja spītību.

Daiļrades dejotāji stāsta, ka jums nekas nav neiespējams un atlaižu nav. Nav arī saskarsmes krīzes brīžu?

Esmu diezgan pedantiska un gribu ātri sasniegt rezultātu. Dejotājiem ar tādiem cilvēkiem ir grūti. Ja esmu ko iecerējusi, viņi zina, ka neatkāpšos. Ikdienas darbs ir smags un nogurdinošs. Kad tiec līdz rezultātam, vai nu saproti, kā vārdā tas viss bijis, vai aizej, jo nespēj gūt gandarījumu. Tāpēc katram ir jāatrod savs kolektīvs – ģimene, kas viņam ir pieņemama.

Pašai tikko bija jādejo fināla konkursā – pusstundu pirms D grupas iznāciena kādai dejotājai plīsa asinsvads pakausī. Rezervistu nebija, un viņa piedalījās visās trijās dejās. Mani ātri saģērba, bet es nezināju, ko kurā brīdī un ar kuru kāju darīt. Abās pārējās dejās ielēca citas meitenes. Tas bija pārbaudījums, cik mēs esam saliedēti un kā spējam noreaģēt. Neziņā, kas slimnīcā notiek ar meiteni, domāju: vai tiešām tas ir tik lielu pārdzīvojumu vērts? Nē, nav! Par laimi, ar viņu viss ir kārtībā un viņa svētkos varēs dejot.

Kas ir visgrūtākais ikdienā?

Tu esi cilvēks visums, jo ir jāprot viss. Jāprot strādāt ar cilvēkiem. Jābūt menedžerim, producentam, kostīmu pārzinim, grāmatvedim, PR speciālistam, arī režisoram, scenogrāfam un koncerta vadītājam. Turklāt vienmēr ir labi jāizskatās un jābūt labā garastāvoklī. Taču arī man ir ģimene, var būt slikts garastāvoklis un mēdzu nogurt. Uz sešām Franču liceja deju kolektīva Auseklītis grupām man ir tikai viens asistents.

Atrast labu koncertmeistaru ir milzīga problēma. Katrs pianists to nevar, jo ir jāsaprot, jājūt un jāatceras horeogrāfija tik labi, lai spētu spēlēt no vietas, kur dejotāji atrodas. Tas prasa īpašu talantu un prasmes, to nekur nemāca. Daļa sabiedrības to nenovērtē, lai gan koncertmeistars ir tieši tāds pats pedagogs un mūsu ģimenes loceklis. Viņa darbs arī ir emocionāli smags, jo, kamēr māca un tīra deju, neskaitāmas reizes precīzi jāatkārto viens un tas pats. Tas ir grūti un apnicīgi. Man ir ļoti paveicies ar mūsu kocertmeistari! Mirklī, kad plūcam laurus, vēlos, lai arī mani kolēģi būtu uz skatuves, nevis tikai es.

Esat arī pārraudzījusi dejas nozari no augstāka skatpunkta?

Tas bija posmā, kad strādāju par interešu izglītības metodiķi Vidzemes priekšpilsētas Izglītības pārvaldē. Šis laiks bija veiksmīgs, jo sakārtojām sistēmu, kuru vēlāk pārņēma visa pilsēta. Sistēma joprojām ir tā pati, lai gan laiks un prasības ir mainījušās. Visur citur atalgojums ir audzis. Ļoti ceru, ka pēc Dziesmu un deju svētkiem pašvaldībā atradīsies griba šai problēmai beidzot pieķerties, jo amatierkolektīvu pedagogi nav novērtēti. Deju ansambļu vadītājus noformē tikai uz pusslodzi, savukārt pedagogiem un koncertmeistariem vispār ir uzņēmuma līgums: alga ir niecīga, un katru trešo algu iznāk atdot nodokļos. Tas ir negodīgi pret cilvēkiem, kuri visu mūžu strādā tautas mākslas sistēmā. Vai finansiāli esmu izdarījusi nepareizu izvēli, jau 25 gadus strādājot ar deju kolektīviem?!

Ievērojamāko ansambļu, konkursu laureāta statuss nepalīdz?

Deju ansamblim Daiļrade nav pat mēģinājumu telpu. Esam Kultūras centra Mazā ģilde kolektīvs, taču tur ir vairāki kolektīvi un visiem vietas nepietiek. Paldies Rīgas 2. ģimnāzijai, kura visus 27 gadus, kopš ansamblis pastāv, ļauj mums mēģināt savā zālē. Trīspusējs sadarbības līgums dod mums iespēju to izmantot bez atlīdzības. Tomēr katru gadu esam ar "putnu tiesībām", jo augustā, kad līgums ir jāatjauno, nekad nezinu, vai 2. ģimnāzijas direktors joprojām būs tik saprotošs vai arī būs citas prioritātes. Savukārt vidējās paaudzes Daiļrades kolektīvs visu finansē no savas kabatas, arī zāles īri reizi nedēļā Franču licejā. No janvāra gan Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments noslēdzis trīspusēju sadarbības līgumu arī ar Franču liceju, lai vienu reizi nedēļā vismaz par telpām mums nebūtu jāmaksā. Ar vidējās paaudzes Daiļrades kolektīvu jau ceturto gadu strādāju bez koncertmeistara un asistenta, tomēr izcīnījām galveno balvu.

Pārsteidzošākais bija Daiļrades A grupas jauniešu spožais izrāviens – galvenā balva finālā pēc 6. vietas Rīgas kolektīvu skatē. Visu vietās salika starptautiskā žūrija, kuru vietējās intrigas neinteresē?

Uz tik lieliem panākumiem necerējām. Jāsaprot arī abu konkursu atšķirība. Skatē dejojām obligāto repertuāru, un tas neparāda ansambļa īsto seju. Savukārt fināla konkursā ir jāatklāj sava kolektīva spilgtā seja – kāds tu esi šajā raibajā pasaulē. Šim konkursam dejas izvēlējāmies paši – no svētku programmām, aktuālās jaunrades un skatuves deju pūra.

Visi zina, kā ir jābūt, bet man ir savs skatījums uz dejām. Es ieklausos mūzikā un cenšos veidot savu stāstījumu par horeogrāfiju, liekot katram dejotājam to izdzīvot. Man patīk kolēģes Ilutas Mistres teiktais: "Deja nav sacensības, bet māksla." Sākumā sarāvos no šī teiciena, bet viņai ir taisnība. Kurš pateiks, kas ir skaistāks – Purvītis, Rembrants vai Pikaso? Gan Daiļradi, gan Auseklīti es redzu kā mazu dejas teātri. Kad cilvēks lasa grāmatu vai skatās horeogrāfiju, katram ir sava priekšstatu glezna. Vai varu pārmest, ja kādam mana pieeja nepatīk?

Joprojām esam ārkārtīgi spārnoti. Bez panākumiem man būtu grūti motivēt dejotājus darbam, ko ieguldām. Žūrija vairākkārt uzsvēra, ka Latvijā dejotāju līmenis ir tik augsts, ka mūsu valsts ir gatava profesionālam deju ansamblim.

Vajadzīgs tikai finansējums un vēlme tādu atjaunot. Vai, jūsuprāt, šāds profesionālais ansamblis ir nepieciešams?

Mums ir jauna ļoti labu dejotāju paaudze – pusprofesionāļi, kuri neredz sevi biznesā, birojā vai veikala kasē, bet būtu laimīgi katru dienu dejot. Viņu dēļ saku – jā.

Bet publikas un Latvijas reprezentācijas dēļ?

Arī publika ir pelnījusi baudīt tautas skatuvisko deju. Tai ir savi cienītāji. To pierāda cilvēku vēlme redzēt Deju svētku lieluzvedumus. Kad organizējām Māras zemi un Tēvu laipas Līgatnes sporta hallē, tā bija pārpildīta. Manis aizsāktajā pasākumā Rudens danči Lustūzī, ko tagad turpina veidot Liene Frīdberga, Līgatnes kultūras nams vienmēr ir publikas pārpildīts. No maza pasākuma tas ir izaudzis par nozīmīgu notikumu, uz kuru brauc skatītāji no visas Latvijas. Cilvēki vienmēr gaida koncertus Mēs mīlam dejā, ko Jelgavā jau ilgus gadus organizē tautas deju ansamblis Lielupe. Šādu gaidītu dejas notikumu Latvijā ir daudz.

Vai tautas deju koncertiem ir jābūt pieejamiem bez maksas?

Nē. Uzskatu, ka biļetes – kaut vai par vienu eiro – disciplinē skatītāju. Viņš ir samaksājis un nāk baudīt koncertu – mākslas darbu –, nevis izklaidēties ar kolas pudeli un čipsu paku padusē. Daiļrades koncertus ik pāris gadu rīkojam dažu kultūras namā, jo Rīgā līdz šim vienkārši nebija, kur. Tagad ceram uz skaisti atjaunoto VEF Kultūras pili. Varbūt sāksies cita dzīve?

Kāds ir jūsu viedoklis asajā diskusijā par svētku lieluzveduma Māras zeme saturu un formu?

Es pati biju komisijā, kas izvērtēja iesniegtās lieluzveduma koncepcijas. Diemžēl tika iesniegta tikai viena koncepcija. Kur tad bija visi lielie runātāji? Bija jāiesniedz tikai viena A4 lapa ar savu ideju.

Varbūt ir jāsāk ar dejām, nevis eseju uz vienas lapas? Lai ir deju, nevis koncepciju svētki?

Tad ir jābūt repertuāra konkursam, un tas ir konkursa nolikuma jautājums. Programmai Vēl simts gadu dejai bija šāds konkurss, un tik un tā darba gaitā ir korekcijas. Māras zemes repertuārs tika veidots šai konkrētajai programmai. Pamatā ir jaundarbi. Varbūt vajadzēja vienīgo piedāvājumu noraidīt un sludināt nākamo konkursu? Toreiz to neapspriedām.

Varbūt galvenais koncerts ir jābalsta pārbaudītās vērtībās, vitālajā kultūras mantojumā?

Būdama Cēsu apriņķa virsvadītāja, strādāju ar visām dejotāju grupām – A, B, C, D – un pati svētkiem gatavoju jauniešus, vidējo paaudzi un bērnus. Man un maniem dejotājiem tā nebija problēma. Mēs izpratām, ka ejam cauri vēsturei. Tajā ir strēlnieki, ir karavīri. Diskusijā daudz kritizētā deja Dievs, sargi dzimteni iekļaujas kopīgajā vēstījumā. Arī mans krusttēvs un viņa brālis bija strēlniekos, viens – vācu, otrs – Sarkanās armijas pusē. Es nevaru teikt, ka man visas dejas patīk, bet mēs šo stāstu izdzīvojam, mums ir savs redzējums. Kopā ar saviem dejotājiem esmu izdzīvojusi uzvedumus No zobena saule lēca, No sirsniņas sirsniņai, Lec, saulīte, Gredzenus mijot un zinu no iekšienes, kā top uzvedums. Es arī zinu, ka dejas nebūs atsevišķi izmantojamas mūsu koncertos. Tie ir viendienīši – numuri konkrētam uzvedumam.

Vai es iedomājos, ka svētki ir jāsvin šādi – izdzīvojot mūsu tautas mokpilno, smago, depresīvo vēsturi? Nē, biju iedomājusies, ka svinēsim svētkus. Taču koncepcija bija iesniegta, mēs to akceptējām un uzticamies autoriem, kuri sevi jau ir pierādījuši. Janvārī vairs nevarējām atkāpties no projekta. Cilvēki, kuri veidoja "revolūciju", neapzinājās sekas: varējām palikt bez deju lieluzveduma! Dižmeistaru godināšanai ir otrs koncerts Vēl simts gadu dejai.

Tomēr pēc pārstāvēto deju skaita arī tur vislielākie klasiķi izrādās daži mūsdienu līderi?

Nozares padome to pamanīja un aizrādīja koncepcijas autorei. Ieteikumi tika ņemti vērā. Kopā ar Jāni Znotiņu un Ilzi Mažāni izstrādājām arī savu koncepciju un konstatējām, ka visus autorus nav iespējams pārstāvēt, jo programma nevar būt bezizmēra. Es tikai sešus gadus strādāju augstākajā līgā, un mans skatījums no malas ir šāds: mēs ļoti aizraujamies ar dižmeistaru slavināšanu, bet aizmirstam par cilvēkiem, kuriem šobrīd jau ir piecdesmit pieci. Ir vesela paaudze, par kuru nerunājam. Vairāku lielo ansambļu jubilejas koncertos redzēju, cik niecīga uzmanība tiek to pašreizējiem vadītājiem.

Savulaik Rotaļā esmu daudz dejojusi Aijas Baumanes repertuāru. No šodienas skatpunkta tās ir ziņģes, bet tolaik tā bija svaiga elpa – draiskums, azartiskums. Aija Baumane manā dzīvē ir ļoti nozīmīga skolotāja. Viņas zelta teiciens ir – latvieši nav nekādi ņuņņas! Latvieši nav tādi, kas tikai staigā vīzēs un šļūkā kājām pa aplīti. Mūsu puiši ir azartiski, viņi dejo, lec un izrāda emocijas. Seši mazi bundzinieki ir puiši, kuri spēj demonstrēt akrobātiskus trikus, mīlēt, meitenes priekšā no divu metru augstuma nolēkt uz ceļa, pielikt roku pie sirds un publikas priekšā atzīties mīlestībā.

Katram vadītājam – ne tikai horeogrāfam – ir savs laiks, un katrs atstāj tajā savu nospiedumu. Kāpēc viņu zenītā nevaram pateikt, ka viņi ir lieliski un dara brīnišķīgu darbu? Nevaram nepārtraukti dzīvot tikai senās atmiņās, dziļā tautas vēsturē. Ir jāredz, kas notiek tagad, un jāsaka šiem cilvēkiem paldies, jo viņi ir turpinātāji. Ja nebūtu viņu, nebūtu arī jaunās paaudzes. Lietas ir jāredz kopsakarā, lielākā mērogā.

Skaisti dejot neaizliegsi?

Šī Daiļrades vidējās paaudzes mirkļbirka sociālajos tīklos parādījās pēc Rīgas pilsētas skates. Zemteksts mani neiepriecināja, jo es savus dejotājus audzinu pieņemt sabiedrības viedokli, analizēt un ar laiku izdarīt secinājumus. Man pašai tas nav tipiski, jo esmu diezgan asa un vārdus nemeklēju. Saku acīs, ko domāju, un intrigas aiz muguras nevērpju. Taču kuram patīk, ka viņam acīs pasaka to, ko domā? Tikai stipri cilvēki spēj novērtēt kritiku un ar laiku saprast, vai tā patiesi ir konstruktīva kritika vai tikai latviešu nenovīdība. To es vēl mācos. Savus skolniekus gan mācu neskriet ar pieri sienā, jo katram ir tiesības uz savu viedokli. Esmu pārliecināta, ka tikai strīdos dzimst patiesība, taču arī zinu, ka manas domas nav vienīgās un pareizās.

Tautas deju vidē gan vairākums baidās atklāti izteikties.

Šī ir mūsu nozares problēma. Laikam ir jānomainās paaudzēm, lai mēs sāktu atklāti runāt un diskusijās radīt patiesību. Manuprāt, ir skaļi jārunā un problēmas jārisina. Es runāju arī par cilvēkiem, kuru ikdienas darbs ir apkalpot kultūras jomu. Būtu jāstrādā ar domu: es esmu, lai viņiem būtu labāk. rpus Rīgas tas sāk mainīties, bet Rīgā pie tā vēl ir krietni jāpiestrādā. Birokrātijas slogs pēdējos gados tikai pieaug. Ir taisnība, ka, dzīvojot ļoti strauji un pildot piecu cilvēku darbu, bieži vairs nespējam to paveikt kvalitatīvi.

Viesojoties Cīrihē, dzirdēju, ka Šveices darba devēji pieskata, lai darbinieki nepārstrādātos, lai laikus dotos mājās, lai viņiem būtu laiks ģimenei, lai cilvēks būtu atpūties, labā omā un darbspējīgs. Tā ir pareizā domāšana. Darbs nav cilvēka vienīgā dzīve. Ja cilvēks ir atpūties, visiem ir labāk. Sabiedrība ir gaišāka, vairāk smaidām un sakām labus vārdus. Ar laiku sapratīsim, ka ne jau bezgalīgas atskaites un papīru kalni parāda reālo darbu.

Latvijas simtgade ir īpaša robežšķirtne?

Tas ir īpašs brīdis, un vairāki dejotāji, tam pošoties, pat atlikuši ģimenes pieaugumu. Jau augustā gatavosimies 18. novembra izrādei Abas malas. Tūlīt jāsāk gatavoties Franču liceja atjaunotās vēsturiskās ēkas atklāšanas pasākumam 3. septembrī. Man atjaunotajā licejā deva iespēju izplānot skatuvi, speciāli Auseklītim izveidota baletzāle, ko esam iesaukuši par Versaļas zāli. Jāņus gan šoreiz pavadījām Rostokā, kur Daiļradei uzticēts pārstāvēt Rīgu trijos koncertos Rostokas astoņsimtgades svinībās.

Ko Latvijas simtgadē novēli mums pašiem?

Mana lielākā sāpe ir, ka valsts neprot atrast veidu, kā paturēt latviešus Latvijā. Esmu braukusi pie diasporas kolektīviem Štutgartē un Šveicē un ik gadu pēc 12. klases izlaiduma pārdzīvoju, ka atkal daļa manu labo dejotāju brauc prom no Latvijas. Zinu, ka daļa no viņiem neatgriezīsies, jo gaiši prāti pasaulē atradīs, ko darīt. Tiem, kuri ir gatavi ar labu izglītību atgriezties, ir jādzird: tu esi pārāk labs, mēs tevi nevaram atļauties… Kaut mēs beidzot būtu tik gudri, lai paturētu savus labos cilvēkus Latvijā, priecātos par viņiem, slavētu un atbalstītu. Viņi šeit ir vajadzīgi!

Top komentāri

Ir gan
I
ņuņņas - jo politiskajā dzīvē nespēj ne iziet ielās, ne vēlēšanās nebalsot par izzadzējiem... Varonīgi spēj būt tikai internetā komentāru sadaļā.
Neslāvs
N
Ir gan īpaša ņuņņu kategorija - padlatvieši un jaukteņi...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Klusā perfekcija un pašpietiekamība

Izcilais fotomākslinieks Andrejs Grants nav izaudzinājis sava stila turpinātāju vai atdarinātāju grupu, viņa ietekme vairāk ir saistīta ar smalkas un vērīgas fotogrāfiskās domāšanas attīstīšanu

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja