Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +10 °C
Daļēji saulains
Trešdiena, 24. aprīlis
Nameda, Visvaldis, Ritvaldis

Intervija ar Karelu Marku Šišonu. Protams, man ir skumji

Viss, ko es šonedēļ daru, ir pēdējo reizi. Diriģents Karels Marks Šišons atvadās no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, taču, arī strādājot Eiropā, turpinās atskaņot latviešu mūziku (intervija tapusi pirms LNSO sezonas noslēguma koncerta 17. maijā)

Gatavodamies savam pēdējam kopīgajam koncertam ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), tā bijušais galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons strādā vaiga sviedros un tikai smaida, atbildot uz jautājumu, vai viņš nenožēlo pēdējos Ziemassvētkos pieņemto un īstenoto lēmumu lauzt savu līgumu ar LNSO. "Ja orķestra sasniegumi netiek novērtēti un atalgoti, pienāk brīdis, kad nākamais solis uz priekšu vairs nav iespējams," viņš secinājis pēc sadarbības, kas aizsākās vēl krietni pirms stāšanās orķestra galvenā diriģenta amatā 2009. gada septembrī.

Mūziķa turpmākā radošā dzīve ir saplānota līdz 2017. gadam. Viņš nesen pagarinājis galvenā diriģenta līgumu ar Zārbrikenes Kaizerslauternes Vācu radio filharmonijas orķestri, ar kuru koncertē ne tikai Eiropā, bet arī dosies turnejā līdz pat Dienvidkorejai, Japānai un Turcijai. Karels Marks Šišons ir gaidīts viesis pasaules elites orķestros un opernamos. Ik gadu Berlīnes filharmonijā viņš diriģēs Berlīnes Radio orķestri, turpinās diriģēt Minhenes, Berlīnes un Vīnes operteātros, vērsīs plašumā nesen aizsākto lielisko sadarbību ar Nīderlandes Radio filharmonijas orķestri.

Debijai Barselonas operas teātrī Liceu (2013) sekos debija Ņujorkas Metropolitēna operā un Milānas La Scala (abos teātros – ar Pučīni Madama Butterfly 2015. gadā), kā arī ar Hamburgas simfoniķiem (2014), orķestriem Suisse Romande Ženēvā (2015) un NHK Symphony Tokijā (2015).

Kā jūtaties, tuvojoties savam atvadu koncertam ar LNSO?

Viss, ko es šonedēļ daru, ir pēdējo reizi. Pēdējo reizi dzīvoju šajā viesnīcā, pēdējo reizi vadu pirmdienas orķestra mēģinājumu, kas vienmēr ir atšķirīgs. Pēdējo reizi muzicēšu šajā zālē. Tas nav tikai pēdējais koncerts. Viss ir pēdējais, pēdējais, pēdējais. Manuprāt, programma ir ļoti piemērota mūsu pēdējam kopīgajam koncertam, jo Gustava Mālera 1. simfonija reprezentē savveida dzimšanu, jaunu ēru, taču arī ilgu ceļojumu pagātnē. Piedevās nospēlēsim skaņdarbu, kurš mani emocionāli visvairāk saista ar LNSO un Latvijas publiku.

Protams, man ir skumji. Taču es cenšos domāt pozitīvi, uz priekšu un par orķestra turpmāko darbu grūtajā situācijā, nejūtot Kultūras ministrijas atbalstu, jo, kopš esmu atstājis galvenā diriģenta posteni, šajā ziņā nekas nav mainījies. Ir dienas, kad pamostos ar domu, ka tas varbūt bija aplams lēmums – atstāt orķestri. Tomēr secinu, ka tā vajadzēja darīt. Vienreiz ir jāpadomā par sevi. Beidzot man ir daudz vairāk laika, kuru varu pavadīt kopā ar ģimeni. Bērna pirmie dzīves gadi ir vissvarīgākie, un es priecājos, ka man ir vairāk laika būt kopā ar mazo meitiņu. Publika pat nenojauš, cik daudz es patiesībā ziedoju darbam. Jo īpaši tad, kad manis šeit nav: nemitīgie e-pasti, problēmas, jāmeklē risinājumi grūtās un sarežģītās situācijās, taču iespēju vienmēr ir ļoti maz, un lēmuma pieņemšana ir drāma. Tagad man ir vieglāk un es to izbaudu.

Pusotru gadu vecā Katrīna Luīza varbūt jau dungo vai "diriģē" mūzikas ritmu?

Nedzied un lai arī nediriģē, lūdzu! Ja tas būtu mūsu ziņā, meita nekļūtu par mūziķi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mūziķiem ir ļoti grūta dzīve. Ir vēl jo grūtāk, ja tavi vecāki ir Garanča un Šišons: vērtē nevis tevi pašu, bet kā mūziķu ģimenes pārstāvi. Turklāt mūziķa profesijai ir jāupurējas. Es, mana sieva Elīna Garanča un daudzi mūsu kolēģi esam laimīgi, tomēr daudzi citi – ne. Viņi ir upurējuši mūzikai savu bērnību, jaunību, dzīvi, tomēr nav sasnieguši to, ko vēlējušies. Es neticu ne mūziķu dinastijām, ne tā dēvētajiem mūzikas kareivjiem, dzīves veltīšanai tikai mūzikai. Ikviens mūziķis vispirms ir cilvēks. Viss, ko viņš pieredz, mākslai nāk tikai par labu.

LNSO nākamās sezonas plānā jūsu vārda nav. Vai jums uzticīgā publika Latvijā var cerēt tuvākajos gados jūs sagaidīt kā viesmākslinieku?

Šobrīd man nav apstiprinātu plānu Latvijā. Ir bijuši daži uzaicinājumi, taču neviens nepiedāvā mākslinieciskā darba apstākļus, kādi man ir nepieciešami, lai projekts izdotos. Protams, es vēlētos atgriezties Latvijā, taču tikai tad, ja būšu drošs, ka publika saņems koncertu visaugstākajā kvalitātē, kas ir mana vienīgā prioritāte.

Kas konkrēti jums šajā ziņā ir nepieciešams?

Es neprasu neko neiespējamu, taču darba apstākļi nedrīkst būt sliktāki, kā tie bijuši manā līdzšinējā darbā ar LNSO. Viss, kas man nepieciešams, ir: lai varu noteikt koncerta dalībnieku sarakstu, izvēlēties mūziķus un lai būtu nodrošināts vajadzīgais mēģinājumu skaits. Tomēr man jāsaka, ka līdz pat šim brīdim no LNSO pat neesmu saņēmis sadarbības piedāvājumu. Mani uzrunāja cita organizācija, tomēr par sadarbību nevienojāmies. LNSO tagad vajadzīgs laiks jauna galvenā diriģenta gaidīšanai. Mana atrašanās orķestra tuvumā, tikšanās atkal un atkal šajā laikā nebūtu labākais risinājums. Ir vajadzīga pauze, brīva telpa jaunajam vadītājam.

Ar mūziķu izvēli domājat tieši orķestra pirmo vijoli, čellu u. c.?

Tieši tā. Es Latvijā pazīstu gandrīz visus orķestru mūziķus un skaidri zinu, ar kuriem izdosies un ar kuriem ne. Nevis kurš ir labāks un kurš sliktāks, bet kurš ir labāks man mūsu kopīgajā sadarbībā un tādējādi cels visa orķestra līmeni. Tas ir personiski, un tam nav sakara ar mūziķa īpašībām. Ja nespējam sastrādāties, es nevaru darīt savu darbu augstā līmenī. Viesdiriģents šos lēmumus diemžēl vairs nepieņem. Es varu piekāpties, taču ne tad, ja jūtu, ka kritīsies snieguma līmenis.

Kāds līderis LNSO ir nepieciešams? Varbūt lai orķestris padzīvo savā vaļā? Tādi piemēri pasaulē taču ir.

Tāds, kurš orķestrim daudz dod un to piespiež. Diriģents, kurš ļoti skaidri izvirza savas prasības un kuru nekad neapmierina sasniegtais līmenis. Daži orķestri var strādāt bez galvenā diriģenta, citi – ne. Tas atkarīgs nevis no kvalitātes, bet no temperamenta. Pasaulē ir divi orķestra tipi. Pirmais ir dāsns un pats dod impulsu diriģentam, tiklīdz viņš ir pacēlis zizli. Otrais sēž un gaida, kad diriģents dos. Tāds ir LNSO. Tas nav tāds orķestris, kurš pats sevi motivē izaugsmei. Tam vajag kādu, kas piespiež kļūt arvien labākam. Ja tu dod, parādi un, galvenais, prasi – tad orķestris atbild un dod pretī. Ja neprasi, mūziķi mierīgi sēž un gaida.

Neviens orķestra tips nav labāks vai sliktāks. Galvenais ir zināt vajadzīgās zāles. Es piespiežu un uzstāju. Vēl un vēl, kamēr izdodas. Šim orķestrim to vajag, jo šie mūziķi pēc dabas ir gaidītāji. Tā mēs kopā esam snieguši neaizmirstamus koncertus. Ja LNSO nebūs diriģenta, kurš ar to smagi, neatlaidīgi strādā, nekādas izaugsmes nebūs. Es to darīju soli pa solim. Taču, ja orķestra sasniegumi netiek novērtēti un atalgoti, pienāk brīdis, kad nākamais solis vairs nav iespējams.

Esat sastapis arī šos atvērtos, dodošā tipa orķestrus?

Vācu Radio filharmonijas orķestris Zārbrikenē un Kaizerslauternē, kurā pašlaik esmu galvenais diriģents, pats raujas uz priekšu. Tāds ir Nīderlandes Radio filharmonijas orķestris, ar kuru tikko aprīlī veidoju operas Bohēma koncertiestudējumu Amsterdamas zālē Concertgebouw. Mūziķu atdeve ir pārsteidzoša, viņi bija gatavi jau pirmajā mēģinājumā! Diriģējot šādu orķestri, jābūt ļoti fleksiblam un gatavam, jārespektē orķestra pieredze. Vīnes Tautas operas orķestris ir ļoti ātrs un labi iejūtas kopsolī. Vīnes filharmoniķiem vajag laiku, taču Vīnes Valsts operas izrādē arī šie mūziķi pieslēdzas acumirklī. Šie orķestri vislabāk ieklausās dziedātājos un viņus izjūt.

Vai tikai vienā paņēmienā neesam zaudējuši Latvijas koncertdzīvei divus māksliniekus, arī Elīnu Garanču?

Tas, ka vairs neesmu LNSO galvenais diriģents, nekādā ziņā neietekmē to, vai Elīna brauks vai nebrauks dziedāt Latvijā. Mana sieva dzied, kur pati vēlas, un viņa ir liela Latvijas patriote. Bez šaubām, viņa uzstāsies tikai ar vislabāko orķestri Latvijā.

Turpināsiet projektus ar mūziku un mūziķiem, kurus esat sev atklājis Latvijā?

Esmu sev atklājis lieliskus komponistus, īpaši Andri Dzenīti, kuru vēlos aicināt par rezidējošo komponistu pie sava orķestra Zārbrikenē, un Ēriku Ešenvaldu. Esmu iepazinis daudz brīnišķīgas latviešu mūzikas, kuru turpināšu atskaņot. Te esmu sastapis pianistu Vestardu Šimku, kurš ir ne tikai izcils solists, bet arī lielisks draugs un domubiedrs. Viņa pirmajam solokoncertam Gibraltārā pagājušajā mēnesī bija milzīgi panākumi. Viņš ir liels talants, un mēs lieliski jūtamies kopā. Noteikti turpināsim koncertēt ne tikai ar manu orķestri Vācijā, bet arī ar citiem orķestriem.

Mani ārkārtīgi iepriecina, ja solists ierodas uz mēģinājumiem un vēlas strādāt. Man šķiet dīvaini, ja solisti, kuri pavada daudzas stundas, vingrinoties mājās, darbu ar orķestri uzskata par lieku laika tērēšanu – izspēlē skaņdarbu un ātrāk uz mājām! Es to nesaprotu, jo tikai strādājot iespējams izkopt skanējumu. Tas neuzlabojas pats no sevis. Visbiežāk problēmas ir ar operdziedātājiem. Tad diriģentam ar savu ietekmi jāpalīdz viņiem saprast, ka vispirms ir mūzika, nevis balss. Pretējā gadījumā mēs kalpojam dziedātāja ego vai pat viņa vokālajām problēmām, nevis kalpojam komponistam un viņa idejai.

Es neticu brīnumiem. Es strādāju. Kad ar Vestardu gatavojām Brāmsa klavierkoncertu, mēs tam veltījām divus mēģinājumus. Viņš ar prieku atkārtoja vēl un vēl, un rezultāts bija organiska, kopīga ideja. Tāds rezultāts nerodas pats par sevi, tas top, mēģinot, diskutējot, runājot ar orķestri. Jaunais diriģents Valdis Butāns arī nākamgad turpinās man asistēt orķestrī Zārbrikenē. Viņš ir lielisks mūziķis, viņš man dod ļoti gudrus padomus, arī orķestris viņu ir augstu novērtējis.

Kāds ir jūsu lielākais nākotnes izaicinājums?

Visu Antonīna Dvoržāka simfonisko darbu ierakstīšana ar Vācu Radio filharmonijas orķestri firmai Hänssler Classic. Tas būs vairāku gadu darbs, taps vairāk nekā desmit kompaktdisku – katru gadu divi, pirms tam atskaņosim šo mūziku koncertos. Es ļoti gaidu šo projektu, jo tas stiprinās manas un orķestra saites un būtiski veicinās tā starptautisko reputāciju. Lieliski, ka Radio orķestrim ir iespēja strādāt studijā un visi mūziķi spēlē ļoti labus instrumentus. Ja, piemēram, Bēthovena atskaņošanai mums vajag baroka timpānus, tos nekavējoties dabūjam. Latvijā tas nebūtu iespējams.

Reģionam rūp savs orķestris, Dienvidrietumvācijas Radio intendants, kas pēc nozīmes ir līdzvērtīgs kultūras ministra postenim Latvijā, atbalsta orķestri un ieklausās tā vajadzībās – atšķirībā no Kultūras ministrijas Latvijā, kur kultūras ministri vispār sastapu tikai vienu reizi. Ar šādu attieksmi nav nākotnes. Politiķi Latvijā kultūru vienkārši ignorē. Viņi nesaprot, ko valstij nozīmē orķestris un kā nodrošināt veiksmīgu tā darbību. Viss, ko viņi saprot, ir apcirpt finansējumu. Viņi neizprot orķestra nozīmi – to, ka tā ir Latvijas bagātība un vērtība. Ko Latvija eksportē, ko var parādīt pasaulei? Galvenokārt kultūru! Vācijā politiķi saprot, ka orķestris ir visa Zāras reģiona vēstnesis. Tāpēc ir būtiski to uzturēt augstā līmenī. Kopš LNSO finansējuma apcirpšanas krīzes sākumā orķestrim galvenais bija izdzīvot. Par spīti tam, mums tomēr izdevās celt māksliniecisko līmeni, taču par lielajiem plāniem bija jāaizmirst.

Algu samazinājums bija necilvēcisks, un Kultūras ministrija ar to vēstīja: mēs visus apcērpam vienādi, un nav nekādas nozīmes, ka esat vislabākie. Kopš tā brīža darbs LNSO bija kā uz grimstoša kuģa, kuru mēs pārsteidzošā kārtā ne tikai ilgi noturējām virs ūdens, bet pat uzlabojām. Tomēr tas kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Tik ārkārtējs naudas trūkums, kāds joprojām ir LNSO, rada institūcijas dvēselē tādu caurumu, kuru būs ļoti grūti aizlāpīt. Atkopties un pacelties no bedres ir daudz grūtāk, nekā visu laiku uzturēt līmeni.

Politiķu pretarguments parasti ir bēdīgā aina visā valsts sektorā – zemais skolotāju, medicīnas māsu, policistu atalgojums.

Manuprāt, vismaz ir skaidri jāsaprot, kuras ir svarīgākās kultūras vienības Latvijā. Es nesaku, ka jāignorē pārējās, taču nodrošiniet kaut mazliet lielāku atbalstu savām īpašajām, izcilajām vienībām. Nedrīkst tā būt, ka izcili paveiktam darbam nav novērtējuma. Mūziķiem Zārbrikenē ir tikai viens pilna laika darbs, un viņi dzīvo pārtikuši, normālā ikdienas ritmā. Tāpēc viņi ierodas uz mēģinājumiem svaigi, ar citu attieksmi un var pilnībā koncentrēties darbam, jo nav jāuztraucas par izdzīvošanu. Tas ir laimīgs orķestris. To nevar salīdzināt ar situāciju Latvijā, kur mūziķi spiesti rauties pat četros darbos. Es aizgāju no LNSO, jo nevaru tikai prasīt un prasīt. Taču kaut ko solīt nozīmētu melot.

Vai LNSO likstās vainojama tikai ieilgusī nabadzība?

Es jūtu, ka lielākā problēma šobrīd ir tā, ka LNSO nejūtas un nerīkojas kā kolektīvs, kā vienots orķestris. Tas uzvedas kā cilvēku grupa, kuri nekad nav laimīgi, kuriem nepatīk lielākā daļa kolēģu, kuri ir vīlušies, jo viss notiek greizi, un it īpaši jau orķestra vadītāji neprot darīt savu darbu. Tomēr jāsaprot, ka viena mūziķa personība nav svarīgāka par kolektīvu, taču ikviens mūziķis ļoti iespaido visu orķestri. Īsāk sakot: orķestrim jāizturas kā kolektīvam – tas ir panākumu noslēpums, un te ir arī sakne tā problēmām.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja