Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Intervija ar Latvijas Nacionālās operas jauno valdes priekšsēdētāju Egilu Siliņu. Esmu atvērts

"Ceru, ka gurdais pesimisms mūsu Operā mazināsies," saka Latvijas Nacionālās operas jaunais valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš. Ja tas palīdzētu celt opermākslinieku atalgojumu, viņš būtu gatavs reizi mēnesī stacijas tunelī dziedāt Holandieša monologu

Nesen uzzinājām, ka slavenais latviešu basbaritons Egils Siliņš ir izraudzīts Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes priekšsēdētāja amatam. Viņš pārliecinoši uzvarēja konkursā, kurā uz trim vietām LNOB valdē konkurēja 41 pretendents. Ievēlēts par Operas vadītāju uz pieciem gadiem, Egils Siliņš darbu sāks novembrī.

Savā 30 gadu dziedātāja karjerā opermākslas drēbi Egils Siliņš iepazinis no visām pusēm. Viņš ir viens no izcilākajiem Riharda Vāgnera vērienīgo mūzikas drāmu interpretiem. Dziedātāja repertuārā ir 90 lomu dažādu komponistu operās, kuras dziedātas ievērojamākos opernamos un festivālos pasaulē. Kopš februāra vidus vien Egils Siliņš ir paspējis izdziedāt nozīmīgas Vāgnera operu lomas Abū Dabī, Kaselē, Hamburgas operā, Sankarlo teātrī Neapolē, Prāgas Nacionālajā teātrī.

Rīgas Operas festivālā viņš tikko atveidoja titullomu Klīstošajā holandietī un svētdien, 16. jūnijā, uzstāsies festivāla galā koncertā. Drīz pēc tam Egils Siliņš dosies uz Baireitas festivālu, kur no 26. jūlija līdz 18. augustam izpildīs karaļa herolda lomu Loengrīnā.

 

Kāpēc tieši tagad ir īstais laiks kļūt par Operas direktoru – LNOB valdes priekšsēdētāju?

Operdziedātājam, kurš ir ļoti noslogots, nekad nebūs īstais laiks stāties direktora amatā. Tomēr es savā dziedātāja karjerā esmu sasniedzis praktiski visu, ko vien var vēlēties. Esmu dziedājis visos galvenajos operteātros un festivālos un tāpēc tagad varu vienu vai otru piedāvājumu vairs nepieņemt. Esmu jau trīsdesmit gadu prom no Latvijas, un katra atbraukšana uz dzimteni vienmēr ir bijusi īslaicīga un parasti saistīta ar dziedātāja darbu.

Pagājušo un šo vasaru man ir atņēmis Baireitas festivāls, kurā dziedu Loengrīnā. LNOB valdes priekšsēdētāja amatā man, protams, būs jāsamazina sava operdziedātāja uzstāšanās. Pieņemšu tikai kompaktus, īsus iestudējumus. Ilgos jauniestudējumus ar sešu astoņu nedēļu mēģinājumu laiku atteikšu.

Mani uzrunāja gan cilvēki no teātra, gan no orķestra. Sākumā īsti nebiju gatavs šim solim, bet vēlāk izlēmu: kāpēc nedot savu pieredzi, kuru esmu guvis, nodziedot 90 lomu 40 operteātros un festivālos? Daudzos teātros uzstādamies vairākkārt, esmu redzējis un iepazinis šo teātru labās un ne tik veiksmīgās puses. Esmu analītiķis un sarunās ar draugiem bieži esmu sacījis: te vajadzētu tā un šitā, tad operteātrim būtu labāk. Jau pirms desmit gadiem daži kolēģi, piemēram, pianists Māris Skuja, man teica: tu būtu viens īsts, labs operas direktors, jo tev vienmēr ir idejas. Varbūt tīri personīgi es labprātāk šo darbu pieņemtu kādus divus trīs gadus vēlāk, taču šādiem amatiem nav vēlamo termiņu. Bija jāpiesakās tad, kad uz direktora posteni tika izsludināts konkurss.

Teju visus šajā nozarē pazīsti?

Trīsdesmit gadu intensīvajā skatuves dzīvē man nav bijis neviena pārtraukuma, kurš būtu ilgāks par parastu atvaļinājumu. Man ir izveidojušies ļoti daudzi sakari gan ar režisoriem un diriģentiem, gan teātru vadību. Protams, teātru vadība dažreiz mainās zibenīgi, bet ir arī teātri, kuros dziedot pēc padsmit gadiem joprojām sastopu tos pašus cilvēkus. Opera ir starptautiska māksla. Arī Latvijā, veidojot pirmizrādi, aicinām solistus no citām valstīm, internacionāla ir arī iestudējuma komanda.

Latvijā ir daudz izcilu mūziķu. Acīmredzot mums tam ir ļoti laba augsne. Tas nozīmē, ka mums ir labs potenciāls, tas viss tikai ir pareizāk jāsakārto caur starptautiska skatījuma prizmu. Es nekritizēju iepriekšējos vadītājus. Vienkārši man ir bagāža, kuru centīšos piedāvāt, akumulējot zināšanas un pieredzi mūsu apstākļiem un reģionam. Esmu dziedājis ne tikai vairāk nekā divdesmit teātros Vācijā un visos nozīmīgākajos Austrijas operteātros, bet arī Francijā, Spānijā, Krievijā, Lietuvā, Japānā, Ķīnā, Dienvidkorejā, ASV un Kanādā. Šādas pieredzes nav nevienam Latvijā. Negribu ar to lielīties, vienkārši tas ir fakts.

Citēšu Raimondu Paulu: "Vai viņš (Siliņš) saprot, kur nonācis?" Operas intrigas tevi nebaida?

Kuram gan patiktu būt ierautam intrigās? Baidīt nebaida, bet mani noteikti tās kaitinās un būs žēl, ka, lai intrigas slāpētu un izskaustu, jātērē daudz enerģijas un laika, ko varētu labāk veltīt mākslai, mūzikai un darbam...

Operdziedāšana ir sarežģīta. To kurš katrs nevar. Opera ir viens no sarežģītākajiem mākslas veidiem, jo ietver gan dziedāšanu, gan aktiermeistarību, gan muzikalitāti, gan orķestri, režiju, scenogrāfiju, kostīmu un gaismu mākslu, horeogrāfiju un deju. Un tas viss notiek vienā vakarā. Es domāju, ka latviešiem vajag vairāk optimisma, vairāk redzējuma uz priekšu.

Tavs vārds ir starptautiski labi zināms. Neviens nebrīnīsies, kad pie viņiem vērsīsies. Tas ir līdzīgi kā lielajā biznesā, kurā ļoti svarīga ir informācija un kontakti. Naudā tas nav nosverams, bet ko tas dod? Tas dod ātrumu un garantē atbildes. Ja nepazīstams teātra intendants rakstīs kaut cik nopietnam operteātrim, uz e-pasta vēstuli bieži pat neatbildēs. Mana priekšrocība ir tā, ka daudzus pazīstu personiski – Londonas Koventgārdena operā, Vīnē, Parīzē un citur.

Vīnes Valsts operas nākamā galvenā diriģenta Filipa Žordāna vadībā esmu Cīrihē un Parīzē daudzreiz nodziedājis visu Vāgnera Nībelunga gredzenu – droši vien kādas sešdesmit izrādes. Ja zvanīšu un jautāšu, vai varam sarunāt īpašu koncertu Rīgā, domāju, ka viņš pa draugam man piekritīs.

Arī ja nevarēsi samaksāt adekvātu, konkurētspējīgu honorāru?

Ar māksliniekiem tā nav: "Mans honorārs ir tāds, citādi es no mājas nekustos." Ļoti svarīga ir pieeja – kādā formā notiek komunikācija, kur un kāds ir projekts. Ja mākslinieks attiecīgajā brīdī nav aizņemts un tu laikus viņu uzrunā, iespēja atradīsies. Visiem māksliniekiem ir aģentūras, un uzaicināšana notiek tikai caur aģentūru, bet, ja manā rīcībā ir personiski kontakti, pirmo soli – uzrunāt solistu, diriģentu vai režisoru – es varu spert personiski. Varu teikt: finansiālās iespējas mums ir tādas, kādas ir, vai viņš draudzības vārdā tomēr nebūtu ar mieru atbraukt uz Rīgu. Daudzi, kas Latvijā nav bijuši, aiz intereses labprāt brauktu uz Rīgu. Honorārs biežāk ir noteicošais tad, ja vienlaikus ir divi vai trīs piedāvājumi.

Varam cerēt biežāk redzēt uz LNOB skatuves mūsu pašu pasaules zvaigznes?

Tieši to centīšos panākt. Solisti ir jāuzrunā laikus. Par Operas vadītāju esmu ievēlēts uz pieciem gadiem. Turoties pēdējo triju gadu valsts finansējuma robežās, kaut ko var plānot. Domājot, kāpēc daži mūsu solisti pie mums uzstājas reti, ir jāparūpējas arī par formu, kādā viņus uzaicinām. "Vai tu nevarētu pēc pāris mēnešiem Latvijā kaut ko nodziedāt?" – manā skatījumā nav gluži pareizais uzrunas veids, jo var rasties sajūta, ka tiec aicināts pēc "pārpalikuma principa": mums te tagad brīva vieta, vai tev ir laiks atbraukt?

Ambiciozu ideju īstenošana nenovedīs Operu parādos?

Varbūt no malas liksies, ka Siliņš tik aicinās savus slavenos draugus, lai gan to neatļauj teātra budžets. Lai neuztraucas. Būšu saprātīgs un skatīšos, kas ir un kas nav iespējams. Ceru, ka ar manu atpazīstamību varēsim Operai piesaistīt vairāk sponsoru.

Kādi būs pirmie darbi un lielie mērķi? Kādas pārmaiņas varam gaidīt?

Zinot, ka LNOB var finansēt un cehu kapacitāte ļauj sezonā iestudēt četrus operas jauniestudējumus un divus baletus, uzskatu, ka šos četrus operas jauniestudējumus varētu sadalīt mazliet citādi. Manā skatījumā būtu labi, ja mums būtu divi mūsu pašu teātra jauniestudējumi, savukārt trešais būtu kopprojekts ar diviem, trim vai četriem citiem teātriem. Tas ļautu sajust starptautisku vēsmu. Starptautiska sadarbība ar citiem partneriem celtu mūsu trupas garu un līmeni, turklāt izmaksas – scenogrāfija, kostīmi un režisora honorārs – attiecīgi tiktu dalītas uz tik daļām, cik teātru piedalās projektā.

Klāt nāk transporta izdevumi, bet tie ir kalkulējami. Piemēram, pārvadātāji no Latvijas šo darbu izdarīs lētāk nekā transporta firma no Šveices. Sezonas ceturtā pirmizrāde būtu īrēts iestudējums. Tie pašlaik ir ļoti populāri, sevišķi dienvidu zemēs Spānijā un Itālijā. Īrēto iestudējumu priekšrocība ir tāda, ka tos var iepriekš apskatīties un novērtēt. Redzot, ka ir veiksmīgs iestudējums, ar interesantu režiju un scenogrāfiju, varam to noīrēt.

Ar ko tas atšķiras no viesizrādes?

Īrētā iestudējumā piedalītos galvenokārt mūsu pašu solisti, koris un orķestris. Izrāde tiktu spēlēta Latvijā četras vai piecas reizes. Tas ir uz pusi lētāk nekā jauna iestudējuma veidošana. Tātad rezultātā par to pašu naudu varam atļauties divus iestudējumus. Protams, īrēto iestudējumu nevar gadiem ilgi paturēt repertuārā, bet, ja par to pašu naudu varam parādīt divas dažādas izrādes, nevis vienu, tas ļautu bagātināt repertuāru un sezonā četru iestudējumu vietā parādīt piecus. Tas atvieglotu ļoti noslogotā šūšanas un dekorāciju ceha darbu. Savukārt savam jauniestudējumam pieaicinot kādu slavenu režisoru, citi teātri varētu būt ieinteresēti no mums to īrēt. Šādā veidā mēs atpelnītu daļu no jauniestudējumā ieguldītajām investīcijām.

To nesen pierādīja mūsu LNOB Fausta izīrēšana Tronheimai Norvēģijā. Labā iestudējumā ir vērts ieguldīt vairāk, un tas atmaksājas gan tāpēc, ka pēc izrādēm ilgāk ir publikas pieprasījums, gan tāpēc, ka to var izīrēt. Savukārt pieaicinot kādā iestudējumā Elīnu Garanču, Latvijas Nacionālās operas starptautiskā atpazīstamība acumirklī krasi pieaugtu: daudzi opermīļi uzreiz pieteiksies braukt šurp, un arī ārvalstu prese rakstīs par Latvijas operu. Tas ir ceļš, kā teātri pozicionēt, neiedzenot bankrotā.

Gadiem ilgi dzirdēts, ka ekonomiski veiksmīgam biznesam mūsu Operā tomēr ir par maz skatītāju vietu – tikai ap tūkstoš vietām.

Tomēr pasaulē nav daudz teātru, kuros būtu daudz vairāk vietu nekā Latvijas Nacionālajā operā. Mums ir vidēja izmēra teātris. Parīzes Bastīlijas operā ir 2700 skatītāju vietu, bet daudz lielāks ir arī to cilvēku skaits, kuri dzīvo un apgrozās Parīzē. Jādomā arī par ikdienas piepildījumu – ja mūsu teātris būtu divreiz lielāks, izrādes varbūt notiktu pustukšā zālē.

Kas jādara, lai koptu un attīstītu mūsu Operas trupas māksliniecisko spēku?

Mums jau gadiem ilgi ir nepareiza tendence, ka pirmizrāde tiek gatavota un notiek divos sastāvos. Otrais sastāvs nodzied vienu izrādi, un pēc tam ir liels starplaiks. Solists, kurš ir ilgi gatavojies, bet tikai vienreiz nodzied savu lomu, nevar noturēt kvalitāti un paaugstināt līmeni. Manuprāt, pirmizrādei jāparedz viens sastāvs. Otrs gatavotu līdzi lomas, un tam tiktu dota iespēja dziedāt pusgadu vēlāk, taču arī vairāku izrāžu blokā. Piemēram, trīs vai četras izrādes desmit divpadsmit dienās.

Lai dziedātu vislabākajā gatavības pakāpē?

Jā, jo tad būtu nopietns mēģinājumu priekšlaiks pirms tam.

Nevajag rezervistus kaut vai mūžīgā slapjdraņķa dēļ? Solisti var saslimt, un ko tad?

Vai Berlīnē janvārī ir daudz labāks laiks nekā Rīgā? Slikts laiks ir visā Eiropā, taču tur negatavo divus vai trīs sastāvus. Nepieciešamības gadījumā aizstāt var rezervists jeb t. s. cover. Mums tagad pirms pirmizrādes ir divdesmit orķestra mēģinājumu, jo ir jāstrādā ar diviem sastāviem. Orķestra mūziķiem pēc desmitā mēģinājuma zūd motivācija: ak, vēl jau būs astoņi mēģinājumi! Mākslā nevar strādāt kā šūšanas darbnīcā. Tik daudz mēģinājumu nekur citur nenotiek, un tas nav vajadzīgs. Ja orķestris zinātu, ka būs astoņi mēģinājumi, darbs būtu daudz koncentrētāks. Kvalitatīvam rezultātam pietiktu. Daudzie mēģinājumi ir tāpēc, ka ir jāstrādā ar abiem sastāviem. Beigās visi ir pārguruši un var saslimt arī pārslodzes dēļ.

Pats turpināsi dziedāt mūsu Operas iestudējumos?

Galīgi atteikties no dziedāšanas netaisos. Oktobrī un novembrī dziedāšu Klīstošā holandieša izrādēs, kuras man ieplānojusi iepriekšējā Operas vadība. Pieņemu, ka varētu dziedāt vienā iestudējumā sezonā, bet tas noteikti nebūs mans mērķis. Šad un tad – kāpēc ne? Plasido Domingo vada Losandželosas operu un dzied tur daudzās izrādēs.

Jaunās tehnoloģijas ļaus daudz ko darīt, pat ja fiziski visu laiku neatradīsies Rīgā?

Pirmkārt, tas ir iespējams. Otrkārt, janvārī man ir līgums Vīnes Valsts operā, kur Valerija Gergijeva vadībā dziedāšu Telramunda lomu Vāgnera Loengrīnā. Šajās divās nedēļās Vīnē starp savām izrādēm varu pildīt Operas mākslinieciskā vadītāja funkcijas. Varu aizbraukt gan blakus uz Lincu, līdz kurai ir 160 kilometru, vai uz divsimt kilometru attālo Grācu, ja zinu, ka tur ir iestudējums, kas mani varētu interesēt, vai ja vēlos noklausīties kādu dziedātāju. Ir taču arī operas, kuras vēl neesmu redzējis un kuras varbūt būtu interesanti uzvest Rīgā. Nebūs tā, ka būšu Vīnē un neko citu nevarēšu darīt.

Mums ir internets un telefons, un nav jāsēž kabinetā, lai konsultētos ar pārējiem valdes locekļiem un ar galveno diriģentu risinātu mākslinieciskos jautājumus. Šodien arvien vairāk firmu uztic darbiniekiem darbu, ko viņi veic pie datora mājās vai jebkur citur. Vairs nav tā, ka, sēžot birojā, tu strādā intensīvāk un izdari vairāk. Galvenais ir paveikt savu darbu.

Kāda ir mūsu Operas trupas varēšana, un kā tieši to vislabāk izmantot?

Godīgi sakot, pazīstu tikai dažus dziedātājus. Trupa būs jāiepazīst. Kad operteātrī ienāk jauns intendants vai galvenais diriģents, normāla prakse ir dziedātāju noklausīšanās. Tagad, piemēram, visai Vīnes Valsts operas trupai – 85 solistiem – bija jādzied priekšā nākamajam galvenajam diriģentam Filipam Žordānam. Arī tiem, kuri jau ir dziedājuši piecus, desmit vai divdesmit gadu. Tas ir loģiski, jo muzikālais vadītājs taču nevar mēnešiem gaidīt, kamēr beidzot dziedātājs būs uz skatuves, lai saprastu, kā viņš dzied. Lai plānotu repertuāru, ir jāzina, kam uzticēt lomas.

Grasījies jau tuvākajās dienās sazināties ar Elīnu Garanču un aicināt uz sadarbību režisoru Alvi Hermani.

Tiklīdz bija zināmi Operas valdes konkursa rezultāti, uzrakstīju Elīnai Garančai e-pasta vēstuli un gaidu viņas atbildi. Alvi Hermani uzrunāju, kad iesniedzu dokumentus konkursam, jo vēlējos saprast, vai vispār ir vērts to darīt. Pašlaik viņš ir Latīņamerikā, un mūsu saruna ir jāpārbīda līdz jūnija vidum, kad viņš atgriezīsies. Labprāt kontaktēšos un piedāvāšu darbu arī mūsu pārējiem režisoriem. Esmu atvērts.

Starp citu, Alvja Hermaņa kā operas režisora debija notika tieši mūsu Operā.

Jā, Jāņa Mediņa Uguns un nakts iestudējums 1995. gadā, gandrīz pirms 25 gadiem. Negribētos gaidīt vēl tikpat ilgi.

Kā tu skaties uz latviešu operas vietu mūsu teātra repertuārā?

Ļoti pozitīvi, jo kurš gan cits spēlēs latviešu operu, ja ne mēs Latvijas Nacionālajā operā?

Tomēr saimnieciskajā aspektā tas ir mūžīgais sāpju bērns.

Nedomāju, ka ik gadu varam atļauties uzvest latviešu operu, bet ar divu triju gadu atstarpi katrā ziņā. Man ir padomā viena konkrēta opera no mūsu nacionālās klasikas. Runājot par jaundarbiem, ir jānāk kopā lietpratēju bariņam, lai saprastu, kuru komponistu uzrunāt, vai vērtētu konkursu.

Vari atklāt, kura latviešu opera tev ir prātā?

Man ir doma par Jāņa Kalniņa Hamletu. Vēl būdams ceturtā kursa students Mūzikas akadēmijā, dziedāju kopā ar Pēteri Grāveli veselu šīs operas 2. cēliena skatu. Šķiet, tas bija 1984. gadā. Jau kopš tā laika domāju, kāpēc šī opera netiek iestudēta. Gadiem ilgi šī ideja ir manā plauktā. Sākot Operas vadītāja darbu, trešajā gadā varētu iestudēt. Tad es censtos uzrunāt Maiju Kovaļevsku vai Marinu Rebeku, jāskatās, kurai atbilst kura partija. Atradīsim arī Hamletu.

Mans skatījums ir šāds: iestudējot latviešu operu, noteikti jāaicina spilgti, pasaulē pazīstami mūsu dziedātāji. Man patīk iepriekšējā Vīnes Valsts operas intendanta Jana Holendera princips: jo nepazīstamāks operas nosaukums, jo pazīstamāki solisti. Šis princips ir ģeniāls. Pie Holendera nostrādāju apmēram desmit gadu un redzēju, ka Vīnes operā, iestudējot nepazīstamus darbus, vienmēr bija zvaigžņu sastāvs. Ja nevaram atļauties veselu sastāvu, vismaz viena vai divas zvaigznes būtu jāatļaujas.

Mūsu Operā daudzus gadus iestudējumi bija balstīti galvenokārt uz viessolistiem, savukārt pašu solistiem repertuārā trūka piemērotu lomu.

Ir jāiestudē galvenokārt tādi darbi, kuriem nav sarežģīti piemeklēt solistus. Sarežģītās jeb dārgās operas ir tās, kurām ir vajadzīgs dramatiskais tenors. Soprānus var atrast, bet dramatiskais tenors ir problēma. Šajā operu klāstā ir Otello, Pīķa dāma, Samsons un Dalila. Ko darīsi, ja nav pietiekami laba Hermaņa Pīķa dāmā? Pirmizrādē būs labs dziedātājs, bet cik ilgi un kādā kvalitātē šo izrādi varēs rādīt pēc tam?

Varbūt vajag ņemt piemēru no Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa, kurš iesaistījis trupā dažus dejotājus no Armēnijas, Baltkrievijas, Rumānijas, Itālijas, Spānijas, ASV un Kanādas…

Par to arī esmu domājis. Līdzās pastāvīga darba līgumiem ir arī sezonas līgums, vieslīgums un rezidences līgums, ko bieži izmantoja Vīnē. Rezidences līgums nozīmē, ka solistu angažē uz trim vai četriem mēnešiem, kuros viņš dzied triju vai četru operu iestudējumos. Atlīdzība ir uz pusi mazāka nekā vieslīgumam un lielāka nekā pastāvīgajam līgumam. Attiecīgi viņš arī intensīvi, daudz uzstājas. Šāda forma teātrim ir izdevīgāka.

Kā redzi sastrādāšanos valdē?

Inesi Eglīti jau pazīstu, jo viņa bija arī iepriekšējā valdē. Ar Sandi Voldiņu iepazinos tikai tagad. Esmu pārliecināts, ka sastrādāsimies labi. Tāpat arī ar galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu.

Tas, ka pats turpmāk vairs nepiekritīsi ilgākiem angažementiem ārzemēs, nozīmē atteikšanos no dalības jauniestudējumos un jaunām lomām?

Daži jauniestudējumi būs, jo līgumus esmu parakstījis jau agrāk. Visilgāko laiku jauniestudējumiem velta Vācijā. Tās parasti ir vismaz sešas nedēļas. Saskaņā ar jau parakstītajiem līgumiem kopā ar iestudējuma tapšanu un izrādēm mana aizņemtība nesasniedz mēnesi. Ilgāks laiks varētu būt reizi gadā.

Ir kāda interesanta loma, kuru burtiski pirms dažām dienām, kad Prāgā dziedāju Vāgnera Reinas zeltu, man piedāvāja Prāgas operas jaunā direkcija. Kad gandrīz to jau biju apsolījis, Prāgā jau bija uzzinājuši un apsveica ar manu jauno amatu. Viņi piedāvāja arī kopprojektu ar Latvijas Nacionālo operu un galveno lomu tajā. Tā ir austriešu komponista Aleksandra fon Cemlinska Florenciešu traģēdija.

Nedaudz paklausījos fragmentus un biju pārsteigts, ka mūzika ir tik ekspresīva, interesanta, Riharda Štrausa izteiksmības virzienā. Man vēl ir jāiepazīstas ar noteikumiem un to, vai finansiālais modelis ir izpildāms. Prāgas operas iecere ir piesaistīt ļoti slavenu režisoru Kaliksto Bjeito. Projekts plānots 2022. gadā. Ir laiks sagatavoties un saprast, vai mēs to varam. Tas ir viencēliens. Prāgā vēlas tam blakus likt Paula Hindemita viencēlienu Svētā Zuzanna, taču, pazīstot mūsu publiku un zinot, ka divas XX gadsimta operas vienā vakarā var būt par smagu, otru viencēlienu mēs varētu izvēlēties paši. Pagaidām ir tikai diskusijas. Lomu gan gandrīz jau apsolīju.

Negribu pārāk daudz mūsu publikai uzspiest moderno virzienu, bet reizi divos trijos gados būtu interesanti noīrēt kādu laikmetīgās operas uzvedumu. Nav jēgas iestudēt moderno operu pašiem, jo to nevarētu ilgi turēt repertuārā. Iznāktu tā, ka nospēlētu vienu vai divas reizes sezonā, bet, lai noturētu izpildījuma līmeni, spēlējot vienreiz sezonā, būtu jāiegulda milzīgs darbs. Neuzskatu, ka tas ir tā vērts. Labāk noīrēt iestudējumu un paziņot publikai, ka vairāk nekā šīs četras vai piecas reizes Latvijā nebūs, un tie, kurus tas ir ieinteresējis, nāks. Vispirms man ir jāizpēta piedāvājuma klāsts.

Iepriekšējā Operas vadība ir ieplānojusi visu nākamo sezonu un vēl vienu iestudējumu 2020. gada rudenī. Mana darba augļi sāks ienākties gadu pēc stāšanās amatā, sākot ar 2020./2021. gada sezonu.

Opera saglabās repertuāra teātra veidolu?

Tas būs repertuāra teātris, taču koncentrēts uz izrāžu bloku sistēmu. Ja oktobrī izrāde tiek nospēlēta trīs reizes, otras trīs reizes būs maijā vai aprīlī, nevis viena izrāde oktobrī, viena decembrī un viena jūnijā.

Tiks turpināta arī koncertuzvedumu forma?

Noteikti. Savā konkursa pieteikumā to uzsvēru kā vienu no nozīmīgākajiem punktiem. Būtiski, ka koncertuzvedumam nav jātērē nauda kostīmiem, režijai un scenogrāfijai, taču tas ir svarīgi arī orķestrim, kurš spēlē uz skatuves, nevis bedrē. Brāmsa simfonijas lai spēlē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. LNOB orķestrim lai paliek operu koncertizpildījums, Verdi Rekviēms un Bēthovena 9. simfonija, kurā piedalās solisti un koris.

Ar ģimeni pārcelsies uz dzīvi Rīgā?

Man nekur nav jāpārceļas. Visus šos gadus man ir bijis dzīvoklis Rīgā, tikai tagad bieži būšu Latvijā. Mainās tikai proporcijas: tagad ļoti maz būšu Spānijā… Neesmu tur bijis trīs mēnešus. Būs skaipā jāskatās, kā aug mans vīnogu lauks. Jāvēro kamerā – kā Latvijā ērgļa ligzda (smejas).

Esi gatavs cīnīties par lielāku finansējumu Operai?

Pats esmu mākslinieks, mūziķis un saprotu mūsu Operas mūziķus un darbiniekus, kuru atalgojums ir vairāk nekā nepietiekams. Cik tas būs manos spēkos, cīnīšos, lai atalgojums tiktu paaugstināts. Mēģināšu piesaistīt vairāk sponsoru un runāt ar valdību, lai sakārto sponsorēšanas principus, atgriežoties pie tā, ka kultūras atbalstītāji saņem nodokļu atlaides. Tā jau ir bijis, bet noteikumi tika mainīti nepareizā virzienā, šauri domājot.

Kopā ar citu kultūras institūciju vadītājiem un kultūras ministru būtu jāvēršas ar rezolūciju pie valdības, lai regulētu nodokļu likumu vismaz attiecībā uz kultūru un sportu. Ja valdība pieņēmusi tādu likumu, kas apgriež sponsoru ieinteresētību un mums nāk par sliktu, kompensējiet – dodiet mums lielāku dotāciju! Kāpēc citās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, uzreiz tiek kompensēts? Ja gribam lepoties ar mūsu kultūru un mākslu, tā ir jāatbalsta. Vismaz tā, lai mūziķi nebrauktu prom no Latvijas. Protams, šī problēma pastāvēs, jo atšķirība starp to, ko var maksāt Parīzes opera un LNOB, ir milzīga.

Pērn, piedaloties zibakcijā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Vāgnera zāles liktenim, dziedāji stacijas tunelī.

Ja tas palīdzētu celt algas Operas māksliniekiem, es būtu ar mieru reizi mēnesī stacijas tunelī dziedāt Holandieša monologu.

Kādu vēlies redzēt mūsu Operas vietu starptautiskajā apritē?

Vēlētos, lai par mūsu Operu ārzemju preses uzmanība būtu daudz lielāka nekā līdz šim. Ja mums ir tik spilgti mūziķi, kuri uzstājas visur pasaulē, kāpēc lai tas nenotiktu mūsu pašu opernamā un kāpēc lai tas nebūtu spilgts mākslinieciskais kolektīvs? Ceru, ka Latvijas Nacionālā opera varēs doties viesizrādēs uz ārzemēm.

Vēlos, lai Operas kolektīvs, kuru redzēju savā pirmajā uzrunā, pēc kāda laika – diviem trim gadiem – būtu daudz vairāk apmierināts, daudz optimistiskāks un priecīgāks. Ceru, ka mūsu kopīgajā darbā tas izdosies. Man būtu vēlējums, lai cilvēki darītu savu darbu ar lielāku prieku nekā līdz šim. Jutu nedaudz pesimistisku strāvojumu no kolektīva puses un ceru, ka gurdais pesimisms mazināsies.

Agrākajās intervijās esi ļoti kritiski runājis par Operas akustiku. Vai ir idejas, kā to uzlabot?

Palīdzētu akustiski krēsli. Aprunājos ar orķestra mūziķiem un diriģentu Mārtiņu Ozoliņu, un mēs secinājām, ka viena no iespējām ir pārbīdīt orķestra bedres sienu uz aizmuguri. Ja pūtēju grupa atradīsies dziļāk, zem skatuves, varētu panākt akustisku līdzsvaru, lai orķestris nav par skaļu. Akustiski bija vienkārši bauda dziedāt Neapoles Sankarlo teātrī, par spīti tam, ka tajā ir 3300 skatītāju vietu. Kā Operas vadītājs noteikti pievērsīšu uzmanību skatuves dekorāciju materiāliem. Scenogrāfi būs spiesti taisīt akustisku scenogrāfiju – nekādas drānas, filcu un citus skaņu slāpējošus materiālus.

Vai vokālā forma ir katra dziedātāja paša darīšana vai teātra atbildība, nodrošinot labus vokālos pedagogus un atbalstu mācībām ārzemēs?

Daudz efektīvāk nekā sūtīt vienu solistu uz ārzemēm mācīties ir ik pa brīdim uzaicināt uz Operu labu vokālo pedagogu, pie kura varētu iet vairāki solisti. Tā ir zināma labdarība no LNOB puses, jo ārzemēs tā ir solistu pašu darīšana un viņu pašu finansējums.

Cik nozīmīga tev ir bijusi pieredze mākslinieku aģentūrā Cademi Artists Management?

Aprīļa beigās beidzu darbu aģentūrā Cademi Artists Management, kurā darbojos vienpadsmit gadu. Tā pārstāv 35 māksliniekus. Viņu vidū ir maestro Vladimirs Fedosejevs, kurš mūsu aģentūrā ir jau septiņus gadus, krievu mecosoprāns Oļesja Petrova, latviešu soprāns Margarita Vilsone, turku tenors Murats Karahans, kurš, starp citu, arī nesen kļuvis par triju Turcijas operteātru virsvadītāju. Viņa uzstāšanos Lielajā teātrī Maskavā, Veronas Arēnā un vairākos Itālijas teātros noorganizējām mēs. Mūsu kārtoti ir visi Oļesjas Petrovas līgumi Ņujorkas Metropolitēna operā. Cademi Artists Management organizēja arī pēdējos trīs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertus ar maestro Fedosejevu.

Visbeidzot – kādi ir tavi lielākie operdziedoņa plāni?

Lielākās būs trīs uzstāšanās: 2020. gada janvārī Vīnes Valsts operā Vāgnera Loengrīns ar diriģentu Valeriju Gergijevu, martā – Bēthovena Fidelio jauniestudējums Londonas Koventgārdena operā, kuru diriģēs Antonio Papāno un kurā dziedās Jonass Kaufmanis, kā arī četras Klīstošā holandieša izrādes Diseldorfas operā.

Top komentāri

Ciprese
C
izcils operdziedātājs. Un vai bija jēga kaut ko mainīt? Skatīsimies.
Rūdolfs
R
Un tagad LV tiek veidota situācija,ka vairs nevajag ne menedžerus slimnīcās ne skolās, ne mūzikas iestādēs, jo tur saliek skolotājus, māksliniekus, ārstus...un paši licēji pēc tam taisa publikai lielas acis, ka atkal kaut kas neiet......
Miks
M
Lai man piedod Siliņa fani, bet intervija absolūti nesakarīga un pierāda manuprāt to ka no Operas vadīšanas šis operas dziedātājs it ļoti tālu...Bet tas pats bija ar iepriekšējiem vadītājiem: aktieri Žagaru, komponistu Liepiņu, utt..Acīm redzot šī nososdāmā prakse-lielos amatos likt savējos-lai ar pilnīgi nekompetentus, turpināsies, un pie tā vispirms atbildīga ir KM un Melnbārde, kā arī visa nacionāla partija, kas to pieļauj....
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja