Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Intervija ar rakstnieci Lēlo Tungalu. Lai mazbērni saprot

Igauņu rakstniece Lēlo Tungala par gudro mammu, kas ļāva būt tēta meitiņai, par Arteka šoku, igaunisko neuzticēšanos un šodienas mazajiem dzejniekiem, kuri bez honorāra negrib rakstīt

Rīgā no 19. līdz 21. oktobrim viesojās igauņu klasiķe, rakstniece Lēlo Tungala, lai tiktos ar savas grāmatas Biedrs bērns lasītājiem un piedalītos festivālā Riga IFF, kurā demonstrēja pēc romāna motīviem tapušo režisores Monikas Sīmetsas filmu. Tā ir trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgās dokumentālistes pirmā spēlfilma, kurai lieliski ir izdevies saglabāt rakstnieces intonāciju, kas liek smieties un raudāt reizē. Intervijās režisore uzsver, ka "tas ir stāsts, kas jāizstāsta, lai varētu no tā atbrīvoties". Romāns, kura darbība notiek pēckara gados padomju Igaunijā, uzrakstīts no mazas meitenes skatpunkta un atklāj sarežģītās izjūtas un ikdienu, kad varas iestādes apcietina un aizved viņas māti. Mazā Lēlo cenšas būt labs bērns, jo tic, ka tad mamma pie viņas atgriezīsies. Meitenīte ir zinātkāra un uzsūc visu, ko viņas bērnības laiks piedāvā, igauņu nacionālistiem viņa lepni uzdzied pa mundrai pionieru dziesmai un nesaprot, kāpēc pieaugušie viņu nemaz neuzliela.

Biedrs bērns un lielie cilvēki ir pirmā no Lēlo Tungalas triloģijas Biedrs bērns grāmatām un Igaunijā iznāca jau 2008. gadā. Lēlo Tungala ir viena no iemīļotākajām un pazīstamākajām igauņu bērnu rakstniecēm, kas sarakstījusi vairāk nekā 50 grāmatu bērniem. Latviski 2014. gadā izdots Lēlo Tungalas dzejas krājums Daudzpusīgais ronis. Rakstniece ir ļoti mierīga, gaiša, ar siltu skatienu un humora izjūtu. Savos cienījamos gados Lēlo Tungala, uzticamā tulkotāja Guntara Godiņa pavadīta, Rīgā atsaucīgi iztur vairāku garu interviju sesiju, kurā, visticamāk, jau visi apmēram vaicā vienu un to pašu. Lūk, KDi versija.

Filmas kontekstā man ļoti būtu gribējies ar jums sarunāties igauniski, nevis krieviski.

Protams, es to saprotu. Bet, lai filmā dialogs būtu patiess un nesamākslots, es nevarēju būt politkorekta. Rakstīju tā, kā tiešām cilvēki runāja.

Par laimi, negaidīti uz interviju ir atnācis arī Guntars Godiņš, kurš palīdzēs ar tulkojumu. Kad jūs piedzīvojāt krievu valodas reabilitāciju sevī? Kad sapratāt, ka tā nav "melno vīru" valoda, bet Ahmatovas, Puškina, Brodska u. c., proti, arī kultūras valoda?

Es diezgan ātri to sapratu. Par laimi, tētis man atrada auklīti. Tas bija vīrietis, un viņš bija krievs. Tētis viņam arī maksāja naudiņu par to, ka mani pieskatīja. Viņš bija bēdzis no Padomju Savienības. Viņš man stāstīja par revolūciju, bija iemācījies igauņu valodu. Mēs jau zinām – krievus arī lika cietumos. Tēvs bija mednieks, viņam bija suņi. Krieviņš arī gāja viņam medībās līdzi. Sākumā es tiešām ļoti baidījos no krievu valodas. Kā pazinu to skaņu, uzreiz muku prom. Man ļoti patika mācīties svešas valodas. Bailes pārgāja pirms skolas. Jā, tā tas ir – turpat staļinisti, turpat Puškina un Dostojevska valoda. Es esmu lauku bērns. Augusi tikai igauņu sabiedrībā. Pirmo reizi krievu valodu izdzirdēju, kad izsūtīja manu vecomāti. Man bija divi gadi. Tas bija 1949. gadā. Viņai bija jau 84 gadi. Viņu aizveda uz Novosibirskas apgabalu. Pagāja tikai pusotra gada, un aizveda manu mammu. Kad izdzirdēju krievu valodu, man likās, ka tūlīt kādu aizvedīs. Tā bija tāda trauma. Tagad man nav nekādu problēmu un pretenziju pret krievu valodu. Esmu tik daudz no tās tulkojusi.

Kāpēc pirms intervijas teicāt, ka uztraucāties, kā filmu uzņems Rīgā? Vai nezinājāt, ka latvieši ir ļoti emocionāli? Par ko bija šaubas?

Tā man ir nepazīstama sabiedrība. Vai viņi vispār sapratīs? Filma ir igauņu valodā tikai ar subtitriem. Piemēram, kad filmu rādīja Igaunijā, bērni un jaunieši man bieži prasīja, ko tas nozīmē 25 + 5? (piespriestais izsūtījuma laiks – red.) Viņi neredz atšķirību starp arestēšanu, apcietināšanu un izsūtīšanu.

Viņi domā, ka tātad šie cilvēki tomēr bija vainīgi, ja reiz viņus arestē? Viņi nespēj aptvert ideoloģiskās sodīšanas absurdu, ka sodīja absolūti nevainīgus cilvēkus?

Tieši tā. Viņiem šķiet, ka acīmredzot viņi ir vainīgi. Bet tas nav brīnums. Pat mūsu jaunie aktieri filmā izjuta interesi, vai tiešām tur bija kaut kas politisks. Par ko var cilvēkus apcietināt uz divdesmit pieciem un pieciem gadiem?

Skumji, ka mazbērni nevar saprast vecvecāku paaudzes ciešanu stāstu, vai ne?

No vienas puses, protams, ir skumji. Bet, no otras puses, – ļoti labi! Šī paaudze ir atbrīvojusies no tā. Kāpēc es to rakstīju? Lai arī mani mazbērni saprastu, kas ar mani kā vecomāti ir noticis. Tas bija mans uzdevums – parādīt šo laiku mazbērniem. Tagad jaunie prasa – kas tad tur bija ar to Padomju Savienību? Iedomājieties, dzīvokļi par brīvu, lēta prese, elektrība dikti lēta, brauc pa visu Padomju Savienību, kas tur slikts?! Mana mamma atgriezās, ar mani viņa bērnībā nebija kopā, bet tad viņa dabūja manas meitas kā mazmeitas un varēja būt kopā ar viņām. Tad, kad biju aizņemta, mamma palīdzēja maniem bērniem. Viņi bija ļoti pieraduši un gribēja pie viņas palikt.

Ļoti privāts jautājums, tomēr nebija iespējams nepajautāt.

Saprotams, tāda jau ir arī pati filma, ļoti personiska.

Filma beidzas ar to, ka mazā Lēlo sagaida stacijā mammu un abas ir ļoti apmulsušas, galu galā nav redzējušās piecus gadus, un mazam bērnam tas ir ļoti ilgs laiks. Vai jums dzīvē izdevās atjaunot to intīmo tuvību ar mammu, kādu redzam filmas sākumā?

Māte bija ļoti gudra sieviete, pedagoģe. Viņa no situācijas neuztaisīja traģēdiju. Es tomēr esmu tēva meita. Visur gāju kopā ar tēvu. Tēvs bija arī mūziķis, gāja spēlēt tautas namos, un es gāju līdzi. Viņš bija ļoti brīvs un bohēmisks cilvēks. Es gāju gulēt, kad gribēju, tad atgriezās māte un ieraudzīja manu rokrakstu, un bija šokā. Kāds tev rokraksts?! Tad viņa sāka man sukāt matus, ķemmēja un sapina tik stingri bizes. Man atgriezās režīms. Tās bija lielas pārmaiņas manā dzīvē. Maziņa būdama, zināju, ka aiz okeāna ir tie amerikāņu diversanti, un domāju, ka tik mamma nav tāda pati. Tā nav mana māte! Nu kā viņa var būt tik dusmīga un stingra? Protams, mamma bija gudra un pacietīga, pat nereaģēja uz maniem protestiem. Es ļoti ātri varēju galvā sacerēt dzejoļus, bet man bija drausmīgs rokraksts. Rakstīju ļoti steidzīgi, ar tinti, un vienmēr bija klekši. Māte man pavēlēja pārrakstīt dzejoli vēlreiz un vēlreiz, kamēr nav neviena svītrojuma un klekša. Tad, kad avīzē Pionieris bija dzejas konkurss, viņa man lika pārrakstīt dzejoli glīti un pati aizsūtīja uz konkursu. Tad man bija desmit gadu, gāju ceturtajā klasē. Dabūju trešo vietu un balvā 15 grāmatu. Pastnieks tās atveda ar ragavām. Tur bija Ļeņina dzīves gājums un arī Kapteiņa Granta bērni, un citas piedzīvojumu grāmatas. Es tās, protams, nebūtu varējusi nopirkt. Tas mani ietekmēja, un es sāku rakstīt. Dzejolītis, ko aizsūtīju uz avīzi, tagad ir manas dzimtās lauku vietas himna. Tas ir ļoti bērnišķīgs, bet mūzikas skolas skolotājs uzrakstīja notis, un tā tas kļuva par himnu. Laikam tomēr jāpateicas mammai, ka viņa mani tā mocīja un es tomēr esmu kļuvusi par rakstnieci.

Lasīju, ka jūsu mamma arī ir uzrakstījusi savas atmiņas. Kā tās atšķiras no jūsējām?

Igauņu tautas muzejs sakarā ar simtgadi rīkoja akciju Mans stāsts. Stāstīt varēja jebkurš cilvēks. Mamma uzrakstīja savu un savas mammas dzīves gājumu. Zināju, ka viņa kaut ko raksta, bet man neko neteica. Tad, kad mamma jau bija mirusi, pienāca vēstule, ka viņa par savu stāstu ir saņēmusi balvu. Man bija tik žēl, ka viņa to nepieredzēja. Viņas stāstu nodrukāja arī grāmatā. Es pēc tam to lasīju. Par sevi viņa bija uzrakstījusi nopietni, ar faktiem, bet par savu mammu vairāk bija jūsmināšanās – ak, tu mana māmuliņa.

Vai mammas atmiņas jums par viņu atklāja kaut ko jaunu? Varbūt kādu notikumu sapratāt citā gaismā?

Nē, lielākoties viss jau bija zināms. Domāju, ka tā bija arī Latvijā – ģimenē daudz par to nestāstīja, bet tāpat jau daudz zināja. Nebija televizoru, nebija grāmatu, radio meloja. Kaut ko jau stāstīja savā starpā, sēdēja, kaut ko iedzēra. Tā tas bērns uzsūca. Tagad vairāk rāda ziepju operas, bērns paskatās, kas notiek tālā pasaulē, kurai nav nekāda sakara ar viņu. Viņi vairs nezina par vecvecmāti vai vecotēvu praktiski neko.

Jūs tik spilgti un precīzi esat parādījusi, kā darbojas radio kā ideoloģijas rupors un kā mazs bērns bez ļauna pieņem tās visas muļķības. Bērnam patīk možās pionieru dziesmas, vēl jo vairāk, ja visi apkārt ir tik drūmi un bēdīgi. Daudzās atmiņās bērns tiek iztēlots teju kā disidents. Man patīk jūsu godīgā intonācija, neglorificējot savu bērna viedumu un asredzību.

Jā, pieaugušajiem radio bija propagandas avots. Gan grāmatā, gan filmā kā viņi to ieslēdz, tā momentā izslēdz. Bet man radio bija liels domāšanas veidotājs. Reizēm man liekas, ka es vairs neatceros tās pionieru dziesmas, bet mazliet paklausos un tūlīt visu atceros. Iedomājieties, ka nevar pat dabūt no galvas ārā to propagandu.

Grūti iztēloties, kā mūsu vecāki samierinājās ar šiem mazajiem komunistiņiem savās mājās.

Jā, tā jau bija. Vecāki ironizēja vai apsauca. Man bija onkulis, kurš pilsētā klausījās Amerikas balsi. Visu laiku dūca, bija uzlikts zāģis. Domāju, kāpēc tie amerikāņi runā tik drausmīgi sliktā valodā.

Vakar, tiekoties ar skatītājiem pēc filmas, teicāt, ka līdz septītajai klasei bijāt visai "sarkana". Kad jums nokrita zvīņas no acīm? Kad uzzinājāt patiesību un kad pa īstam sapratāt, kas ir noticis?

Laikam Artekā, kur biju aizbraukusi kā pioniere. Tur pilnībā varēja redzēt šo dubultmorāli, kas spraucās cauri. Visu vajadzēja darīt kopā ar grupu. Ko nozīmēja pastaiga? Mēs maršējām. Tur bija tik skaista daba, bet es viena pati nemaz nedrīkstēju būt.

Esmu lauku bērns, un man tas likās ļoti svešs. Tur bija bērni arī no Kubas. Bet viņi nebija ieinteresēti, bija tādi kā noguruši. Mums bija liels mītiņš, un es tā gaidīju kubiešus, viņi bildēs ir tik skaisti! Nometnes šefs runā un runā – rokas nost no brīvās Korejas, piedodiet, Kubas. Es biju šokā – kā viņš var tā muldēt?! Es tā visu laiku esmu pārdzīvojusi par kubiešiem. Sapratu, ka kaut kas ir baigi negodīgi. Mana niknā poļu vecāmāte it kā visu laiku par to runāja, bet man ar to nepietika, vajadzēja būt reālam pārdzīvojumam.

Kāda tālāk veidojāties kā jauniete, ar kādām idejām aizrāvāties?

Es ļoti daudz sāku rakstīt. Tas jau bija skolas laikā. Biju ieinteresēta iestāties arī Tartu Universitātē. Tas jau bija Hruščova laiks.

Vai var teikt, ka sapratāt, ka tas ir veids, kā varat aizmukt no kolektīvajām pastaigām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē?

Tādā ziņā noteikti. Bet man nekad dzīvē nav ienācis prātā laisties prom. Man ļoti svarīga ir māju sajūta, mājas kā tādas. Kad rakstīju grāmatu, no vienas puses, bija liels nospiedums – kas ar mani noticis, bet, no otras puses, – tas ir pagājis. Iedomājieties, vārda un ceļošanas brīvība. Mēs pārāk daudz ņurdam un to nenovērtējam. Tā nav, un šī nav, bet tajā laikā tevi par vienu vārdu varēja aizsūtīt aiz dzeloņstieplēm. Būtībā ne par ko. Filmas režisorei vajadzēja redzēt arī aresta izziņu. Gājām kopā uz arhīvu. Dabūju visu mammas lietu. Biju pilnīgā šokā un nespēju saprast, kā viņa tika pratināta un kā viņai piešuva to lietu. Tas pilnībā atgādināja Kafkas Procesu. Iedomājieties, viņa dabūja lietu par to, ka 30. gados bērniem mācījusi igauņu himnu. Nevis krievu, bet igauņu laikos! Viņa bija gaidās – tas arī bija noziegums. Mamma bija mācījusi arī fašistu mūziku. Tas izrādījās Bēthovens, Šūberta Šūpuļdziesma, Mocarts. Mamma bija izsūtīta uz Novosibirskas apgabalu kā kulaks. Mammas vecākais brālis bija pazudis. Laikam gājis bojā Vorkutā, neviens nezina. Jaunākais brālis bija jūras virsnieks. Viņu iesauca Padomju Savienības armijā. Vēlāk viņš nokļuva vācu lēģerī. Kad brālis izglābās, svēra tikai 46 kilogramus. Pēc tam viņu atkal apcietināja krievi un prasīja – kāpēc tu biji vācu gūstā? Un atkal viņš bija nodevējs. Nu, protams, kad biju bērns, neviens par to nerunāja, bet vēlāk uzzināju arvien vairāk.

Tā kā filma ir tik laba, atzīšos, ka mani vienu brīdi smacēja reālas dusmas un naids – kā tas tomēr bija iespējams?! Ka uz līdzenas vietas tiek salauzta jaunu, gaišu cilvēku dzīve. Vai jums ir bijis aktuāls piedošanas jautājums, un kā jūs ar to tikāt galā?

Ir, ir. To vajag darīt. Mani vecāki neienīda krievus. Visa mana ģimene bija izmētāta pa Krieviju – viens Novosibirskā, cits pie Omskas, cits – Jeņisejas. Man liekas, ka vistrakāk bija tēvam, kad mēs palikām divatā. Viņš nebija tāds, kurš varētu cept un vārīt. Viņam patika iet medībās un sportot. Es biju tikai trīsarpus gadu veca. Viņam ar mazu bērnu bija jāizdzīvo tikai no skolotāja algas. Viņš visu laiku skraidīja pie advokātiem. Manas tantes ļoti baidījās, ka nearestē arī viņu.

Varbūt medīšana un arī mūzikas klausīšanās viņa dusmas kaut kā mazināja. Viņam bija ļoti labs humors. Mana mamma un tēvs ļoti mīlēja viens otru un ļoti gaidīja viens otru. Puse no vīriešiem varbūt sen jau būtu aizgājuši un negaidījuši. Protams, bija tantes, kas nāca un palīdzēja.

Filmā ir spoža epizode, kur tēvs fizkultūras stundā rāda puikām, kā pareizi jāskrien. Tas nav garš ekrāna laiks, varbūt tikai dažas sekundes, bet tajā ir tāds spriegums un emociju blīvums. Izskatās, ka viņš grib aizbēgt no visa tā murga, kas viņu ir iecirtis kā lamatās. Diemžēl meitiņai izskatās, ka tētis bēg arī no viņas.

Jā, jūs to ļoti pareizi esat uztvērusi. Bet saprotiet, ka tā bija realitāte. Viņš neredzēja mani. Un arī nedzirdēja. Es saucu, biju uztraukusies. Sapratu, ka viņš skrien no manis prom. Jā, ļoti precīzi, viņš varbūt aizskrēja citā laikā.

Pēc filmas, tiekoties ar skatītājiem, teicāt, ka esat lasījusi Noras Ikstenas Mātes pienu un Māras Zālītes Piecus pirkstus. Kas ir līdzīgais un atšķirīgais?

Mūsu notikumi ir citi. Ikstena un Zālīte varbūt notikumus vairāk reģistrē.

Kā jūs to domājat?

Es viņu romānos dzīvoju līdzi visiem notikumiem. Man ļoti patika tieši Mātes piens. Gribēju pat iejaukties. Pārdzīvoju lasot. Mārai Laura, man liekas, ir mazliet jaunāka.

Arī pieci gadi, cik atceros.

Mēs ar Māru esam pazīstamas. Jaunībā, kad bijām jaunas dzejnieces, esam tikušās Gruzijā. Toreiz nezinājām, kāda dzīve ir bijusi man un kāda – viņai. Tajā laikā par to nerunāja.

Mums Latvijā pašlaik var runāt par veselu vilni romānu, kas vēsturi rāda no bērna skatpunkta. Vai Igaunijā vērojams kas līdzīgs?

Nevar teikt, ka mums ir tāds bums. Vairāk tiek izdotas izsūtīto atmiņas. Igaunijā tagad ļoti svarīga grāmata ir Vīvi Luikas Septītais miera pavasaris, kurā viņa no bērna skatpunkta stāsta par kolhoza laiku Vīlandē. Vēl arī Ilmāra Taskas Pobeda. Viņš ir kinocilvēks, studējis Amerikā. Viņam vairāk patīk kā amerikāņu filmās – ar briesmām un tamlīdzīgi. Pobedā sēdēja čekisti, un viņi savaņģo to mazo bērnu. Tur notiek psiholoģiska apstrāde. Taskam vairāk ir spīdzināšana, bet man jau nekā tāda nav. Varbūt Sofi Oksanena ir viņa priekšgājēja.

Biedrs bērns pārsteidz ar to, ka tajā nav milzu rūgtuma un sāpju. Arī klātienē silda jūsu gaišā daba. Tas jums vienkārši ir dabas dots vai pašas izvēle un lēmums?

Es jau arī kādreiz esmu sabrukusi… Es teiktu, ka tas man ir no tēva, jo viņš man nekad nerādīja ļaunu vai dusmīgu seju. Tad, kad viņa skolēni noskatījās filmu, viņi teica – nu, viņi tēvu ir uztaisījuši pārāk skarbu, viņš bija ļoti labdabīgs. Kad man ir slikti, vienkārši pasaku – nē, neiešu cilvēkos. Domāju, ka nevajag citiem sabojāt garastāvokli.

Vai jūs joprojām esat bērnu žurnāla redaktore?

Jā.

Mazliet pārsteidza, ka esat devusi tam nosaukumu Labs Bērns. Vai jums šī mūžīgā prasība pēc labā bērna jau sen nebija apnikusi?

Žurnālā strādāju jau 24 gadus. Tas radās ļoti, ļoti nabadzīgā laikā. Nosaukums nāk no igauņu frazeoloģisma. Aitas acis, aste aizmugurē. Un tad, kad aste aizmugurē, – gatavais vilks. Bērnā ir gan aitiņa, gan vilks. Sākumā mums bija – Labs bērns, aitas acis. Pēc tam paņēmām aitas acis nost. Igaunis to jau jūt kā izteicienu. Radot žurnālu, bija doma, lai bērniem, kas grib rakstīt, ir kur aizsūtīt savus darbiņus. Tajā laikā lauku skolā biju arī skolotāja. Tur bija tik daudz ļoti talantīgu skolēnu! Nezināju, ka radīt žurnālu būs tik grūti. Kas žurnālu finansē? Kultūrkapitāla fonds? Nē. Jau piecus gadus esam viena literārā žurnāla daļa. Visi literatūras žurnāli Igaunijā tiek sponsorēti no valsts līdzekļiem.

Cik žurnāls ir biezs?

44 lappusītes, krāsains.

Cik bieži tas iznāk?

Reizi mēnesī. Šogad domāju beigt to vadīt un vairāk pievērsties rakstniecībai.

Vai varat teikt, ka pa īstam saprotat, kas interesē, aizrauj un iepriecina digitālā laikmeta bērnus? Ko viņiem piedāvāt? Nesen radio dzirdēju pārraidi, kurā vecāki atklāti dalījās pieredzē – viņi mēģina bērnam piedāvāt labāko no savas bērnības klasikas, piemēram, Lindgrēnas darbus, bet bērnu tas vispār neaizrauj.

Jā, mums bērnībā, piemēram, mīļa grāmata bija Oskara Luksa Pavasaris. Tā bija klasika, un visi smējās. Tas ir ļoti labi uzrakstīts darbs, bet tā taču ir lauku dzīve. Kāda lauku dzīve tagad? Nav jau arī pacietības, lai izlasītu grāmatu, kurā varbūt pirmajā brīdī neesi ieinteresēts. Mums arī tā ir problēma. Ļoti liela loma ir tam, kāds ir skolotājs. Fakts, ka lasīšana interesē mazāk, ir vispārēja tendence. Arī bērnu aktivitāte ir ļoti mazinājusies. Pirms divdesmit gadiem viņi sūtīja man dzejoļus un stāstiņus un es viņus jau pazinu pēc rokraksta. No viņiem esmu izveidojusi gan aktierus, gan rakstniekus. Pašreiz viņiem ir pāri trīsdesmit, bet ar vienu otru sarakstos vēl aizvien. Tagad ir tik vienkārši uzrakstīt internetā. Daudz ir tādu, kas piedalās viktorīnās vai min krustvārdu mīklas, bet dzejnieku ir aizvien mazāk. Ir arī tādi gadījumi – vecāmāte atraksta: mans bērns ir ģeniāls. Nu tad atsūtiet viņa darbu! Labi, bet cik tas maksās? Nevar bērnam maksāt honorāru. Tas ir sarežģīti tīri tehniskā ziņā. Es savā laikā biju priecīga par to, ka mani publicēja vien. Šī vecāmāte apskrēja visas redakcijas.

Vai jūs ar savu meitu rakstnieci Mārju Kangro pārspriežat arī specifiskas rakstniecības problēmās kā divas rakstnieces?

Jā, arī ar otru meitu Kirki, kura manām grāmatām ir ilustratore. Mēs ļoti daudz ko apspriežam. Kad meitas bija maziņas, lasīju viņām priekšā savus manuskriptus. Kad pirmoreiz izlasīju Mārjas romānu Stikla bērns, kas tagad ir pārtulkots arī latviski, biju ļoti vīlusies. Mēs taču visa ģimene tā pārdzīvojām, bijām kopā, bet viņa ir uzrakstījusi tā, it kā viņa būtu viena un es neko nebūtu palīdzējusi… (Mārja Kangro romānā dienasgrāmatas formā raksta par personīgu traģēdiju – U. A.) Mēs taču esam viena ģimene…

Bet tad es domāju un domāju, domāju un domāju. Ja mēs uz Stikla bērnu paskatāmies kā uz literāru darbu, varbūt tā ir pilnīga taisnība? Kā mamma es to nevarēju pieņemt, bet kā literāte – sapratu. Mārja ir ļoti stingra un ne no viena nebaidās. Kā bruņinieks. Bet viņa var dot arī ļoti labus padomus. Mārjai te Latvijā patīk kā mājās.

Vai jums jau ir reālas ieceres nākamajiem darbiem?

Es gribētu uzrakstīt memuārus pieaugušajiem. Bet tagad es braukāju tikai pa filmām un seansiem. Jūs nevarat iedomāties, kā pēc filmas pie manis nāca vecāki cilvēki, kas arī bijuši izsūtīti, un stāstīja savas atmiņas. Tās vajag pierakstīt. Tādi stāsti un notikumi, kurus nevar pat izdomāt.

Filma Biedrs bērns Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, ir tapusi simtgades kultūras notikumu programmā. Kā igauņi svin un daudzina savas valsts dzimšanas dienu? Vai ir kādi notikumi, kas jūs pa īstam ir saviļņojuši?

Iedomājieties, cik finansiāli dārga bija šī filma. Simtgades budžeta atbalsts ļoti palīdzēja. Vasarā filmas seanss notika Rakverē. Tur bija sarīkots milzīgs dzejas pasākums, kurā piedalījās dažnedažādas paaudzes. Bija ļoti forši! Tā bija laba ideja. Bet ir arī daudz pasākumu ķeksīša pēc. Citi izmanto, lai dabūtu naudu. Mārjas kalnā ir izveidota piemiņas zīme visiem komunisma upuriem. Jaunie arhitekti to izveidoja tā, ka ej garām un tur ir tikai vārdi, vārdi, vārdi, vārdi… Vienu no skulptūras daļām ir veidojusi mana Kirke. Tur no metāla ir uztaisītas ļoti daudzas bitītes. Tas ir citāts no Paula Ērika Rummo dzejoļa: "Mēs sanāksim kopā kā bites bišu stropā." No otras puses, tas ir arī igauņu klasiķis Juhans Līvs – "mēs lidosim uz bišu stropu". Kāda sieviete, kurai izveda piecas meitas, tagad jau ratiņkrēslā, teica – man tagad ir vieta, kur atnākt.

Lasīju kādas itāļu rakstnieces viedokli par grāmatu un filmu. Viņa teica, ka labāk sapratusi igauņu mentalitāti – arī melno humoru un mazrunīgumu. Kādas, jūsuprāt, ir igauņu nacionālās īpatnības?

Noteikti kaut kas tāds ir… Viena no igauņu tipiskākajām rakstura īpašībām ir neuzticēšanās. Varbūt latvieši šajā ziņā ir mazliet romantiskāki un naivāki, bet igaunis vēl ilgi domās. Varbūt padomju laiks tā ir iemācījis. Piemēram, somi uzreiz nāk klāt. Igaunis – šaubīsies. Bet varbūt tas ir taisnīgi? Ja nebūtu melnā humora, dzīve būtu diezgan skumja. Vecie cilvēki saka, ka tik labi nekad nav dzīvots kā tagad. Un tik un tā mēs skatāmies, ka citur dzīvo labāk – Zviedrijā, Somijā, Vācijā.

Un mēs tāpat uz Igauniju.

Bet mēs – uz Latviju. Jums ir ļoti garšīgs saldējums!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 459

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ziemassvētki nāk ar gaismu no sirds(1)

Pirms trim gadiem Ieva Kerēvica un Sergejs Jēgers pirmoreiz satikās kopīgā Ziemassvētku koncertā. Tagad tapusi jau trešā kopīgā Ziemassvētku programma Gaisma no sirds.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja