Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar rakstnieci Noru Ikstenu. Dzīve pēc virpuļviesuļa

Starptautisko panākumu vilnis manī ir daudz komizkristalizējis. Esmu sapratusi savu spēku robežu, kuru centīšos vairs nekad nepārkāpt, – saka rakstniece Nora Ikstena.

Nora jau bērnībā, sēžot biešu vagās, zinājusi, ka darīs visu, lai varētu tikt no tām ārā un darīt to, kas patīk. Piecpadsmit gadu vecumā uzrakstījusi divus sacerējumus – sev un puisim (no intervijas kiwi). Padevies. Mācījusies, lasījusi, izglītojusies. Uz profesionālās rakstniecības pusi viņu iedrošinoši pabīdījusi Māra Zālīte.

Patlaban Nora Ikstena ir starptautiski pazīstamākā latviešu rakstniece. Viņas stāstā kā cieši sapītā bizē savijas pašas mērķtiecīgie pūliņi un arī zināma veiksme piedzimt īstajā brīdī, lai kauliņi sakristu tieši šādi. 2017. gada nogalē Lielbritānijā izdevniecībā Peirene Press iznāca Ikstenas Latvijā tik populārā romāna Mātes piens tulkojums angļu valodā ar nosaukumu Soviet Milk/Padomju piens. Tulkojusi Margita Gailītis. Šī gada laikā romāns būs jau pārtulkots 10 valodās.

Starptautiskajā Londonas Grāmatu tirgū Nora Ikstena bija Latvijas Dienas autore. Tas bija tik tiešām iedvesmojoši, bet skaidrs, ka šajā punktā palikt nav iespējams. Kas tālāk?

 

"Labā ziņa ir tā, ka man galvā ir jauns romāns," saka Nora Ikstena, piekrītot ar KDi dalīties pārdomās par dzīvi pēc Londonas un par to, kas viņai rakstniecībā ir pa īstam svarīgi. Strādāt darbu "būt slavenai" nav viņas plānos.

Pēdējā pusgada laikā tev intensīvi nācās domāt un runāt par 2015. gadā iznākušo romānu Mātes piens, bet tu jau tomēr dzīvo tagadnē, vai ne? Ap ko vērpjas tavas domas šobrīd?

Jā, es dzīvoju tagadnē. Man jāsaka, kā man mācīja uzņēmējs Brunis Rubess, par kuru savulaik uzrakstīju grāmatu. Viņš pateica frāzi, kuru tagad atceros, – visgrūtāk ir menedžēt sekmes. Es viņam ļoti piekrītu. Sekmes un panākumi līdzi nes lielu atvilni. Esmu secinājusi, ka laiks ir bijis tiešām piepildīts, bet arī ļoti grūts. Tev ir jānoturas un jāsaprot, ko darīt tālāk. Kopš pēdējā brauciena uz Tartu, kad Mātes piens iznāca igauņu valodā, cenšos pilnībā norobežoties un dzīvot savu kluso dzīvi, lai sakārtotu domas, ko un kā darīt tālāk. Labā ziņa ir tā, ka man ir galvā jauna grāmata. Protams, rudenī vēl sāksies ar Mātes pienu saistīti pasākumi. Esmu uzaicināta uz Tokiju, būs romāna tulkojums arī japāņu valodā. Ir jāmēģina vienas durvis aizvērt, lai atvērtu nākamās.

Priecājoties līdzi taviem panākumiem Londonas Grāmatu tirgū, acīmredzams bija arī tas, ka rakstnieks tiek notverts it kā lielā zelta būrī un zaudē savu līdzšinējo neatkarību un brīvību. Kā tu pati to izjuti?

Galvenais ir tas, ka starptautisko panākumu vilnis manī ir izkristalizējis daudzas lietas. Viss šis periods no marta līdz maijam man palīdzēja apzināties savu spēku robežu, kuru centīšos vairs nekad nepārkāpt, jo tas nozīmē, ka tu nesaglabāsies. Tas nav tā vērts.

Daudzi cilvēki, kas Londonā bija klāt, redzēja, kāda tā bija slodze. Tas bija reāls darbs, sākot ar Itāliju, tad Londona, Budapešta un Igaunija, nonstopā. Esmu izkristalizējusi cilvēkus, kuriem tiešām varu uzticēties un kuri ar labestību, prieku un cieņu izturas pret to, kas notika šajā virpuļviesulī. Diemžēl bija arī tuvi draugi, kuri pārbaudījumu neizturēja un no kuriem nācās atvadīties. Izkristalizējās, kuri cilvēki, kas man ir bijuši līdzās gadiem, mani ir mīlējuši tiešām no sirds un draudzējušies ar mani tāpēc, ka es esmu Nora, un kuriem tas ir bijis vairāk aizsegs vai izdevīgums.

Teici, ka tagad gribi dzīvot "savu kluso dzīvi". Vai tas maz ir iespējams, kad mazais pirkstiņš jau ir atdots starptautiskajai popularitātes mašinērijai. Un tirgus ir tirgus – tur parasti ir trokšņaini un arī jāuzvedas pēc tirgus noteikumiem.

Tas būs ļoti godīgi teikts. Mātes piena panākumi man ir kā kompensācija par vairāk nekā 20 gadiem, kuru laikā esmu ļoti rūpīgi un absolūti brīvprātīgi strādājusi, lai latviešu literatūra izietu pasaulē. Tie jau nav tikai Mātes piena panākumi. Tie ir arī Jāņa Joņeva, Paula Bankovska, Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes un Ingas Ābeles panākumi. Tā ir kompensācija par to, ka tika iznīcināts Latvijas Literatūras centrs – tas man bija kā zaudēt gara bērnu. Uzsveru, ka visi šie divdesmit un vairāk gadi bija absolūti brīvprātīga darbošanās blakus rakstniecībai. Mans mērķis nav kļūt par pasaulē pazīstamu un slavenu rakstnieci. Absolūti nē. Es uzskatu, lai rakstniekam vispār būtu tiesības iziet pasaulē, pirmām kārtām zelta prove ir jāiztur lasītājos un valodā, kurā viņš raksta. Piemēram, Imants Ziedonis. Viņš bija un ir visas Latvijas un latviešu mīlēts un cienīts autors. Pat tad, kad viņa grāmatas 80. gadu sākumā, pateicoties Jurim Kronbergam, kļuva ļoti populāras Zviedrijā (Ziedonis arī nebija tālu no lielās atzinības – Nobela balvas literatūrā), viņš vienmēr ir godīgi teicis – tas nav viņa dzīves mērķis. Tas nav arī mans mērķis. Vienkārši priecājos, ka kuģis ir izkustējies, daudziem Latvijas autoriem tagad būs iespēja gan piedalīties lielos literatūras festivālos, gan atrast izdevējus. Mēs esam iekrāsoti uz pasaules literatūras kartes. Mums ir ko piedāvāt, un mēs esam guvuši pelnītu atzinību par literatūru, kuru rakstām XXI gadsimtā latviešu valodā. Ceru, ka tas parādīs ceļu arī mūsu klasikai. Protams, tas ir tikai mūsu ģeogrāfiskā novietojuma un laika jautājums, kāpēc Raiņa Jāzeps un viņa brāļi nestāv blakus, piemēram, Gētes sasniegumiem.

Pamazām. Blaumaņa Nāves ēnā nu jau ir lasāms angliski.

Jā, un arī Regīnas Ezeras darbi. Zinu, ka nākamais darbs, ko Itālijā tulkos Mātes piena tulkotāja, būs Aka. To izdos prestiža Itālijas izdevniecība. Tas ir tas gandarījums un prieks par sasniegto. Mēs nebūtu varējuši to izdarīt, ja nebūtu lieliskā sakritība, ka valsts un mūsu kultūras ministre saprata nozīmīgumu un beidzot deva literatūrai iespēju – nevis atmeta grašus, bet iedeva līdzekļus, lai mēs varētu sevi godam pārstāvēt. Fantastiskas ir arī platformas Latvian Literature jaunās meitenes. Ar kādu degsmi, aizrautību un atbildību viņas strādāja! Tāds ideju svaigums! Literatūrā tāds mārketings kā teātrim vai mūzikai vispār nekad nav bijis. Kad mums bija milzīgās cīņas par finansējuma pieaugumu un pārējo, sajutām, ka daļai Latvijas iedzīvotāju ir uzskats – ko tie dienderi vispār var prasīt, kur viņi bija padomju laikā un gan jau sadarbojās ar čeku. Labāk viņus noslaucīt no zemes virsas.

Tas ir lieliski, ka mēs visus šos pārbaudījumus izturējām un pierādījām, ka latviešu literatūra ir pasaules līmeņa literatūra.

Kā spēji izturēt neskaitāmās intervijas, kurās gandrīz visiem pirmais jautājums bija par romāna autobiogrāfiskumu. Vai līdz ar Mātes pienu savu smago pieredzi esi izsērojusi – noslēgusi un pārvērtusi par stāstu, par kuru iespējams runāt?

Šis ir stāsts par spēku robežām, ko sākumā minēju, un es savas spēku robežas biju pārkāpusi. Pamazām un ļoti lēnām man tagad ar to jātiek galā. Kad Mātes piens iznāca Latvijā un mēs ar Liegu Piešiņu (radio kultūras žurnāliste – U. A.) trīs gadus braukājām pa Latvijas bibliotēkām, es nekad šo gadu laikā nespēju publiski lasīt nevienu fragmentu. Angļu valoda man palīdzēja dabūt nelielu distanci. Angliski runājot par šo grāmatu, vairs neesmu tik emocionāla.

Droši vien tas darbojas kā psiholoģiska maska, brehtiskais atsvešinājums.

Jā, tieši tā es ieguvu atsvešinātību, un tas man palīdzēja izturēt. Publika jau redz to, kas ir uz skatuves. Noejot no skatuves, bieži vien sabrūk gan aktieri, gan rakstnieki. Turklāt šis laiks no rakstnieka pieprasa būt mazliet šovmenim. Dziļākajā būtībā tas ir absolūts absurds. Aktiera profesija ir vērsta uz publiku, un aktieris barojas no publikas aplausiem un reakcijas, taču rakstniekam ir tieši otrādi – lai rakstītu, ir pilnīgi jānoslēdzas savā pasaulē, bet pēc tam, kā redzēji Londonā, tu izliec savu pasauli plašai auditorijai un tev pieliek mikrofonu pie mutes.

Jā, pretrunīgums bija acīmredzams. Simtiem cilvēku, kas bija ieradušies uz tavām publiskajām intervijām, visticamāk, bija atnākuši ar godīgu interesi, daudzi, iespējams, pat lasījuši romānu. Bet tik un tā īsta intimitāte vairs nav iespējama, un rakstnieku tas sarausta gabalos, liekot viņam atkārtot vēl un vēl vārdus, ko pa īstam var pateikt vai uzrakstīt vienu reizi. Kā ar to sadzīvot? Vai, lai sevi saglabātu, esi gatava būt savrupniece un atteikt intervijas, riskējot, ka tevi uzskatīs par iedomīgu un nepateicīgu?

Esmu pilnīgi gatava to darīt. Starp daudzajām intervijām, kurām piekritu, jo saprotu arī izdevēju situāciju gan Itālijā, gan Lielbritānijā, ļoti daudz interviju arī atteicu. Tieši tā – es nevaru atļaut sevi saplosīt gabalos. Tā ir milzīga pretruna. Ir arī rakstnieki, kuri nav spējīgi publiski uzstāties, kuri nevēlas to publiski darīt, lai gan mūsdienu literatūras tradīcija ir nolikt rakstnieku rampas ugunīs. Piebilstot par intervijām, ļoti pārsteidzoši bija tas, cik milzīga, patiesa bija ārvalstu žurnālistu interese – par mūsu situāciju, vēsturi, par grāmatu. Tās nebija nekādas virspusējās ķeksīša intervijas. Viņi sajutās tā, it kā būtu atklājuši kādu jaunu Eiropas laukumu. Arī tāpēc varēju turēt slodzi. Kad latviešu valoda skanēja BBC televīzijas tiešraides intervijā (Kārlis Vērdiņš nolasīja dzejoli Come to Me, kurš 2014. gadā iekļauts piecdesmit pēdējo gadu labāko mīlas dzejoļu sarakstā – U. A.), bija fantastiska sajūta. Londonas Grāmatu tirgus notikumi sakrita ar brīdi, kad burtiski pirms tam visos lielākajos Eiropas laikrakstos Latvijas vārds netīrās naudas atmazgāšanā un korupcijā augstākajā līmenī bija izskanējis ļoti negatīvi. Tas ir tik skaisti, ka mēs ar kultūru varam Latviju pozitīvā veidā pozicionēt pasaulē. Latviešu rakstnieki tika intervēti lielākajos britu izdevumos, blogos, nevis pieminēti kaut kur pa kaktiem. Londonas Grāmatu tirgus laikā sešu latviešu mūsdienu autoru grāmatas apsprieda 16 Londonas izcilākie blogeri. Tas iedeva latviešu rakstniekiem pašcieņu un pašapziņu. Un tas jau ir tikai sākums.

Cik tālu esi gatava kompromisiem ar izdevēju? Literārais aģents Vilis Kasims teica, ka britu izdevējiem savu interešu vārdā esot raksturīgi iejaukties ne vien nosaukumā, bet pat tekstā. Kuras ir tās robežas, ko esi gatava sargāt par katru cenu?

Arī Mātes pienā es visas citas robežas nosargāju. Nē! Neesmu gatava tādiem kompromisiem, ka man kāds ārzemju redaktors sāks pārlikt vai sakonstruēt tekstu vai ierosināt, kā virzīt tekstu. Protams, man bija ļoti smaga sajūta par nosaukuma maiņu, un Latvijā par to saņēmu arī daudz pārmetumu. Bet tas pārliecināšanas veids, kāds bija manai izdevējai, ir vainagojies simtprocentīgi. Tas, ka grāmatām maina nosaukumu, nemaina to saturu. Piemēram, Juris Kronbergs teica, ka Zviedrijā labāk skanētu Rūgtais piens. Nosaukuma maiņai bija svarīgs iemesls – kāds pazīstams britu rakstnieks pirms diviem gadiem bija laidis klajā darbu ar tādu pašu nosaukumu. Tā bija pilnīga cita tēma – XVIII vai XIX gadsimts. Mana izdevēja, kura bija gatava atdot visu, lai izdotu manu romānu, teica, ka tas man kā britu tirgū absolūti nepazīstamai autorei būtu ļoti slikti – nākt ar grāmatu, kuras nosaukums ir tieši tāds pats. Tas, protams, nebija viegls lēmums.

Tikko Rīgā uz sava pirmā prozas darba Stikla bērns atvēršanu bija atbraukusi igauņu dzejniece un rakstniece Mārja Kangro. Grāmatas atvēršanā Rakstnieku savienībā uzdevi viņai jautājumu par distances iemantošanu, rakstot par biogrāfiski ļoti atkailinātu pieredzi. Ko tu pati atbildētu?

Pasaule ir tik ļoti pārsātināta ar visa veida informāciju, ka, man liekas, cilvēku vistiešāk var uzrunāt gandrīz vai tikai personisks stāsts. Mārjas Kangro Stikla bērns ir darbs, kurā sajutu rakstniecības māsību visdziļākajā tās būtībā. Romāna fragmentus pirmo reizi dzirdēju Oksfordā, kad Mārja Kangro lasīja angļu valodā. Man bija burtiski fiziska sajūta, ka skrien tirpas un skudriņas. Apbrīnoju Mārju par to, ka viņa spēja it kā distancēti par to stāstīt. Mēs ar viņu daudz par to runājām gan Oksfordā, gan Londonas Grāmatu tirgū. Viņa ir daudz racionālāks cilvēks nekā es, viņa nav tik plika emocija, varbūt tas viņai palīdzēja distancēties. Man liekas, ka personiskais stāsts ir tas, ko cilvēki grib dzirdēt, jo katrā ģimenē, attiecībās, visur cilvēki uz āru grib būt vairāk vai mazāk perfekti, īpaši latvieši, kuriem nav raksturīgi savu dziļo sāpi vai ģimenes traģēdiju iznest uz āru. No otras puses, kad tu to izstāsti, redzi, ka daudzi cilvēki varbūt ar to ir nodzīvojuši visu dzīvi un mocījušies ar kādu kompleksu vai bērnības traumu. Ievelkamies sevī un dzīvojam ar savu sāpi, kuru neizrādām. Viņiem tas ir traucējis piedzīvot dzīvi tās skaistumā. Sāpju atklāšana ir attīrīšanās process.

Kāda iecerēta tava nākamā grāmata? Varbūt gribas "atpūsties" gluži citā tēmā un stilistikā?

Pēc Mātes piena mēs kopā ar Aivaru Vilipsōnu uzrakstījām Ārprātija piedzīvojumus. Tas man bija plāksteris. Sapratu, ka rakstīt var arī ar vieglumu un prieku un rakstniecībā var arī paālēties. Tā pamazām noteikti nonākšu līdz savai nākamajai grāmatai. Esmu jau teikusi – gribu uzrakstīt psiholoģisku trilleri Dzilvēks un salikt tur kopā divas daļas. Gados pēc Mātes piena esmu ļoti daudz redzējusi, kādās neatgriezeniskās slīkšņās cilvēku var ievest attiecības. Līdztekus tam ļoti daudz esmu domājusi par dzīvnieku pasauli. Esmu pati pieredzējusi fantastiskus stāstus. Gribu uzrakstīt grāmatu par labo cilvēku dzīvniekā un slikto dzīvnieku cilvēkā. Grāmatas ģeogrāfija ir ne tikai Latvija, bet arī citas vietas pasaulē. Man jau ir fragmenti uzrakstīti, tas būs darbs, kurā es uz kaut ko piedzīvotu skatos ar distanci. Tas nebūs personiski plosošs. Man nekad nepatīk apstāties pie viena žanra. Var jau būt, ka es ar psiholoģisko trilleri galīgi iebraukšu auzās, bet galu galā jāpatur vērā, ka katram autoram ir arī tiesības kļūdīties. Katrai nākamajai grāmatai nav jābūt slavas augstumos.

Droši vien tev tagad tas ir galvenais – iemantot mieru, pašpaļāvību un saprast, ka nevienam nekas nav jāpierāda.

Jā, man ir sajūta, ka nevienam nekas nav jāpierāda. Ļoti nozīmīgs datums man ir 12. jūnijs, jo mēs čekas mājas pagalmā atvērsim Voldemāra Zariņa dzejas izlasi Jāizdomā brīvība, ar kuru laimīgas sakritības rezultātā strādāju vēl pirms Londonas. Voldemārs Zariņš bija sirdsapziņas cietumnieks. Padomju laikā notiesāts uz septiņiem gadiem stingra režīma labošanas darbu nometnē Mordvijā kopā ar Bruno Javoišu un Lidiju Doroņinu. Miris 80. gadu sākumā, nedomādams, ka Latvija jelkad būs brīva. Protams, viņš nevienam savus dzejoļus nedeva lasīt, zinot, ka tie nekad un nekur neparādīsies. Voldemāra Zariņa krājumu Jāizdomā brīvība kārtoju un ievadu rakstīju vienlaikus ar notikumu, kad Jānis Rokpelnis atzinās, ka ir bijis čekas ziņotājs. Iekšēji laikam pārdzīvoju personisko lustrāciju. Kā salikt kopā šos divus notikumus? Cilvēks notiesāts uz nāvi, izcietis sodu, kas viņam nepienācās, un ilgu gadu draugs, kurš atzīstas, ka ir sadarbojies ar čeku. Es, protams, tāpēc negrasos pārtraukt draudzību, jo viņš ir izcils dzejnieks un ļoti labs draugs. Tas uzjundīja tik daudz jautājumu par cilvēku izvēlēm – kāpēc vieni izvēlējās vienu ceļu, citi – atkal citu, un cik mēs vispār esam stipri izvēles priekšā, kad nāk tik ļoti kardinālas izvēles, ka mūsu personiskās mazās traģēdijas kļūst mikroskopiskas.

Domājot arī par čekas maisu lietu, vienmēr esmu teikusi – jā, es piekrītu, ka cilvēkus, kuri apzināti sadarbojās un saņēma par to dažādus labumus un naudu, varam publiskot, bet, nedod die’s, kādam no mums nonākt situācijā, kad tev ir jāizvēlas starp ziņošanu un savu bērnu vai vecāku dzīvību. Mēs neviens nevaram mest pirmo akmeni un teikt, ka būtu bijuši tik spēcīgi šīs izvēles priekšā. Tāpēc man ir ļoti liels prieks par šo Voldemāra Zariņa grāmatu, ka tā beidzot ir ieraudzījusi dienasgaismu.

The Bookseller bija neliels rakstiņš par female focus, kura kontekstā biji minēta arī tu. Vai tev patīk, ja aicina uz specializētajiem sieviešu rakstnieču festivāliem? Arī Kangro Rīgā par to runāja, ka bieži sastopas ar attieksmi – ja vīrietis raksta par sievietes ķermeni vai specifiskām sieviešu pasaules izpausmēm, tad tā ir literatūra, māksla, ja to pašu dara sieviete rakstniece – sieviešu literatūra vai "feminisms".

Godīgi runājot, neteikšu, ka man ļoti patīk šie atsevišķie sieviešu festivāli vai lasījumi. Ir, protams, daži momenti, kas padara saprotamu šo nošķīrumu. Piemēram, latviešu prozā arī, sākot no 90. gadiem bija tik spēcīgs sieviešu pienesums, ka to nevarēja nepamanīt. Bet tas īsti nav mans formāts. Feminisms galīgi nav mans formāts. Es uzskatu, ka tā ir sociāla kustība, kurai savā laikā vajadzēja kaut ko ļoti nopietnu pierādīt – vēlēšanu tiesības un tiesības uz izglītību. Bet ko tas nozīmē tagad, kad paziņo, ka esi feministe? Patiesībā neko. Jā, esmu sieviete. Tādu Dievs mani šajā pasaulē ir radījis. Protams, es piedzīvoju visu savu dzīvi caur sievietes skatpunktu. Man daudz interesantākas ir tās diskusijas, kurās dažreiz saduras uzskati vai tiek jautāts, kā no sievietes skatpunkta izskatās attiecīgas lietas. Galu galā Viljams Folkners, rakstnieks, vīrietis, – kā viņš rakstīja par sievieti! Tā, man liekas, būtu grūti vispār uzrakstīt kādai sievietei rakstniecei. Vai Virdžīnijas Vulfas Orlando, kas vispār ir starpdzimumu persona, kura ceļo laikā un kļūst gan par vienu, gan otru. Taču no tēmu un emocionalitātes viedokļa es absolūti saprotu, kāpēc mani tik ļoti grib aicināt uz šādiem festivāliem un lasījumiem un salikt kopā tieši ar sievietēm rakstniecēm.

Pieminēji Virdžīniju Vulfu? Vai tev ir izdevies pasaulē iekārtot savu istabu?

Jā, man ir sava istaba. Mana Ikšķile ir mana istaba. Tā ir dzimtas māja. Tur joprojām ir gan manas omes, gan mammas, gan vecātēva, gan Dzintara Soduma gars, kurš šeit dzīvoja. Tā ir mana istaba. Zinu to skaidri, pilnīgi un tieši, ka, lai gan man ir tik daudz nācies un gan jau vēl nāksies ceļot pasaulē, – šī ir mana vieta.

Vai tu lielākoties arī raksti Ikšķilē?

Sākot ar Mātes pienu, sapratu, ka nekur nav jābrauc, citādi jau es dauzījos apkārt. Ikšķile man šķita vieta, kur ir praktiskā dzīve. Taču ļoti priecājos, ka daudzas savas grāmatas – gan Dzīves stāstus, gan Nenoteikto biju, gan Vīru zilā lietusmētelītī – esmu uzrakstījusi Visbijā Gotlandē. Tā ir mana otra istaba. Šovasar pēc četriem gadiem atkal brauksim uz Gotlandi pie manas ļoti tuvas draudzenes Gunillas Fošēnas, kurai ir apaļa jubileja. Kad Visbijā pakāpjos kādā puskalnā, kur ir rakstnieku centrs, un redzu to skatu līdz jūrai – ir pilnīga māju sajūta. Tur esmu izstaigājusi, izraudājusi daudzas no savām grāmatām. Bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka savu nākamo grāmatu rakstīšu mājās. Vispār jau Virdžīnija Vulfa teica, ka sievietei, lai rakstītu, ir vajadzīgas divas lietas – nauda un sava istaba. Tas ir vieds redzējums. Tieši tā arī ir.

Visās uzstāšanās reizēs teici paldies savam skolotājam Dzintaram Sodumam, kurš tev jaunībā kā zaļai studentei esot maksājis stipendiju ar piekodinājumu pirkt grāmatas un lasīt, nevis izšķērdēt to vīnā vai narkotikās. Teici, ka visu esi ievērojusi, izņemot punktu par vīnu. Vai juti Soduma klātbūtni savā lielajā brīdī?

Jā, es sajutu viņa klātbūtni. Arī mammas, omas un savu mīļo suņu klātbūtni, kuru vairāk nav šajā pasaulē. Gribu pateikt lielu paldies savam vīram Levanam Beridzem, ka viņš bija mans reālais balsts visos braucienos un lasījumos. Tas bija ļoti forši un sirsnīgi. Dzintara klātbūtne bija izteikta. Ja vispār ir tāda aizsaules teritorija, domāju, ka viņš redzēja, ka viņa skolniece nav galīgi notrallinājusi, bet kaut ko arī izdarījusi.

Londonā starp taviem atbalstītājiem redzēju arī tavu krustmeitu Noru. Vai viņa kā citas paaudzes cilvēks, kam dabiski un pašsaprotami vaļā visa pasaule, spēja pa īstam saprast, ko tev tas nozīmē?

Jā, mēs ar Noru daudz par to esam runājušas. Viņa bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kam es sūtīju uzrakstītos Mātes piena fragmentus. Domāju, ka Mātes piens arī viņas dzīvē ir ļoti īpašs notikums ne tikai kā grāmata. Manas māsas Indras Vilipsones lieliskā meita ir attīstījusies un izaugusi, dzīvojot mākslinieciskā vidē – māsa visu laiku ir bijusi saistīta ar teātri, es – ar rakstniecību. Viņa ir izveidojusies par labu, jūtīgu un empātisku cilvēku. Nora Anglijā ir izstudējusi dziedāšanu, viņa to izvēlējās un gribēja. Tā kā viņas draugs ir anglis, viņa pagaidām dzīvo tur. To, ka krustmeita atbrauca un bija mans otrs balsts, es ļoti novērtēju. Lai arī dzīvojam dažādās valstīs, garīgi esam ļoti, ļoti tuvas. Viņa ļoti saprot, kāpēc man tas ir īpaši. Tas man ir pārsteigums, ka Mātes piens ir grāmata arī divdesmitgadnieku paaudzei. Droši vien Latvijā viņi tajā izlasa kaut ko par saviem vecākiem, par ko ikdienā netiek stāstīts un runāts. Jauno džeku, britu blogeru, reakcija, kuri vispār par to laiku neko nezināja, bija fantastiska. Bija pat tādi blogi, kuros džeki lasīja milzīgi garus fragmentus un komentēja. Viņi bija tādā sajūsmā, ka tā ir "first latvian book I ever read/pirmā latviešu grāmata, ko esmu izlasījis", ka viņi ir atklājuši vēsturi un visu citu, aizrāvušies. To bija interesanti piedzīvot.

Arī manai māsai un tēvam reakcija nebija nemaz tik viennozīmīga. Tomēr viņi ir sapratuši, kāpēc es to rakstīju un kāpēc to izdarīju, lai arī tas ir tik personisks stāsts.

Ja runājam par rakstības stilu, vai šobrīd arī paliec pie Soduma ierosinātās lakoniskās "baļķu valodas" kā ideāla?

Jā, Mātes piens man ļoti palīdzēja atbrīvoties no liekā. Es tik daudz cīnījos ar Dzintaru. Tik daudz centos viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, ka metaforas, kruzuļi un viss cits ir svarīgāks par "baļķu un zemes valodu", bet tā nav. Gadiem ejot un topot rakstniecībā iesvaidītai, man ir foršs stāsts saistībā ar Imantu Ziedoni. Tad, kad mēs vēl dzīvojām kaimiņos – viņš Zaļajā ielā, es Dzirnavu un Antonijas ielas stūrī –, vēl pirms Nenoteiktās bijas, kad biju galīgi zaļa iesācēja, mēs gājām uz Bites blūza klubu. Imants mani cienāja ar kādu kokteilīti, un pats jau arī paņēma kādu mazu piņģerotu. Vienreiz aizsapņojies viņš sēdēja un teica: "Vasaras pēcpusdiena. Es eju pa lauku ceļu. Viss smaržo. Vējelis un mākonīši tīpulīši virs galvas. Un redzu – man pretī nāk dzejolis. Pilnīgi nāk man virsū. Un es eju un tā palaižu – lai viņš iet! Es, toreiz jauna iesācēja, nodomāju – viņš ir galīgi traks, mānās, tā taču nevar būt! Viņam nāk pretī dzejolis, un viņš to nepieraksta?! Tagad vienmēr Imantiņu atceros. Mežā vai jebkur citur man reāli nāk virsū stāsts, un es tā – lai viņš iet, kur nācis! Nepierakstīšu.

Un kad tad to stāstu tvert aiz stērbeles? Uzticēties intuīcijai?

Jā. Un saprast, ka viss tavā rakstnieka dzīvē nav jāpārvērš par literatūru. Tas, kas prasīsies, urdīs un neliks mieru, – tu jau savādāk nevarēsi, rakstīsi. Bet nerakstīt visu, kas nāk pretī, – tā ir laba atbrīvotība no tā, ka tev obligāti kaut kas ir jāizdara.

Vai jau esi prātojusi, kāds varētu būt tavs Jāņu vainags šogad, kad daba tik ļoti steidzas?

Pie mājas man ir ļoti skaista, liela, īsti latviska krūmrozīte un blakus – jasmīnkrūms. Es ar viņiem runājos un čubinos. Visus glaudu. Tas ir mans tradicionālais un visskaistākais Jāņu vainags – sarkanā krūmrozīte un pamīšus jasmīns. Un vīriešiem – tēvam un vīram – mums dārzā ir 120 gadu vecs ozols.

Top komentāri

SR
S
...komizkristalizējis. Nez ko tas vārds, kas šķiet Noras izgudrots, nozīmē?
Dace
D
visam ir sava cena - Ikstenai un viņas kolēģiem "milzu" panākumi Londonas grāmatttirgū, mums pārējiem tiek bibliotēku slēgšana un pustukšītis palikušajās. Tāds laikmets. Sauciet to par skaudību, bet es to saucu par padomju laiku ļaunāko tradīciju turpinājumu - izrādīties uz āru, cik mums ir labi, kamēr īstenībā ir ļoti slikti.
Par pērkamajiem darboņiem
P
nepatikama persona, klikes galma dzeguze, pseidotalanta spilgts piemērs
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Imants Daksis ar grupu prezentēs jauno albumu Ass

Trešdien, 26. septembrī, klubā One One klasiskā rokgrupas sastāvā notiks Imanta Dakša jaunā albuma Ass prezentācijas koncerts. Portālu Diena.lv informēja mūziķa pārstāvji.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja