Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar režisoru Edmundu Jansonu. Varonis ar asti

Režisors Edmunds Jansons ieskicē Maskačkas nākotni, tic brīnumam un atgādina, ka bērni izaug ļoti ātri

Latvijas kinoteātros skatāma režisora Edmunda Jansona pilnmetrāžas animācijas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi pēc rakstnieces Luīzes Pastores un ilustratora Reiņa Pētersona grāmatas Maskačkas stāsts motīviem. Filma ir tapusi Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Tās notikumi risinās Maskavas priekšpilsētā, kurā savas vasaras brīvdienas ierodas pavadīt Jēkabs. Pirms gaidāmā notikuma režisors atzīst, ka jūtas kā Boriska no krievu režisora Andreja Tarkovska filmas Andrejs Rubļovs. Lai glābtu savu dzīvību, jauneklis apgalvo, ka no sava tēva ir ieguvis zināšanas par zvanu liešanu un tiek norīkots par zvanu liešanas darbu vadītāju. Viņu arvien vairāk un vairāk pārņem neticība, ka viss izdosies veiksmīgi. Iezvanīsies, neiezvanīsies, iezvanīsies...

Vai iegūtā pieredze nav devusi pārliecību?

Katru reizi tu meklē teritorijas, kurās neesi bijis, jo citādi kļūtu garlaicīgi. Šī ir mūsu pirmā pilnmetrāžas animācijas filma, kas ir kaut kas pilnīgi jauns nekā tas, ko esam darījuši līdz šim.

Devāties garās pastaigās pa Maskavas priekšpilsētu?

Šī vide man ir iespiedusies prātā jau kopš Latvijas Kultūras akadēmijas laikiem. Pirmais uzdevums pie Anša Epnera bija uzfilmēt videoetīdi Mana Maskačka. Droši vien tajā brīdī es uzbūvēju savu priekšstatu par šo Rīgas priekšpilsētu.

Kāda ir jūsu Maskačka?

Kā filmā saka Jēkabs: nu, interesanti! Šī pilsētas daļa ir daudzslāņaina. Tā ir gan romantiska, gan bīstama, gan eleganta, gan nošņurkusi. Patlaban Maskačka ir aizraujoša ar to, ka tā ir iespēja. Tu skaties uz to un iztēlojies, kā tā varētu attīstīties. Es tik tikko izmetu pa to loku un sapratu, ka tai ir ļoti labas proporcijas – ēku attiecības pret ietvēm un ceļa braucamo daļu. Tajā varētu norisināties brīnišķīga ielu dzīve ar daudzām kafejnīcām un veikaliņiem.

Kā jūs izlēmāt par šīs grāmatas ekranizāciju uz ekrāna?

Tā bija vairāku sakritību virkne. Mēs bijām lasījuši šo grāmatu, kas šķita ļoti jauka un kinematogrāfiska, bet mums bija citi projekti. Tad tika izsludināts Nacionālā kino centra Simtgades filmu programmas konkurss, un Līga Gaisa bija sākusi strādāt pie scenārija, kuru mēs ar producenti Sabīni Andersoni izlasījām, stāvēdami rindā pēc Jaunā Rīgas teātra izrādes Brodskis/Barišņikovs biļetēm, jo mums bija sešas stundas brīva laika, kas negadās bieži. Kad nopirkām biļetes, nolēmām: taisām!

Tieši pirms desmit gadiem uz ekrāniem iznāca jūsu animācijas filma Pavasaris Vārnu ielā. Vai var teikt, ka veidojas sava veida triloģija?

Tas ir noticis neapzināti, bet šīs filmas ir radniecīgas gan ar piesaisti pilsētai, gan ar attēlotās vides raupjumu. Mūzikā, glezniecībā un citos mākslas veidos mani vienmēr ir piesaistījis nenopulētais, tāpēc es atsaucos uz to arī savos darbos. Toreiz tā bija ambicioza ideja: taisām mūziklu! Taču mūsu varēšana tajā brīdī bija stipri ierobežota gan manis paša, gan komandas pieredzes trūkuma dēļ. Nebūtu pareizi teikt, ka Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir kļūdu labojums, bet Pavasarim Vārnu ielā būtu bijis jāizskatās tieši tā.

Triloģija?

Kas mums vēl ir atlicis?! Āgenskalns. Iespējams, pēc kāda laika es varētu atgriezties pie Rīgas tēmas.

Vai pa šiem gadiem ir mainījusies tehnika, kādā jūs strādājat?

Šīs abas filmas ir tapušas aplikācijas tehnikā. Pavasari Vārnu ielā mēs sākām veidot zem kameras ar papīra gabaliņiem, bet pēc tam tos pārnesām uz datoru, kurā pilnībā ir tapusi filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Mēs redzam, kas notiek apkārt, kādās tehnikās strādā citas animācijas studijas gan Latvijā, gan ārvalstīs. Sapratām, ka animācijas tehnikas izmantošana ir tas, ar ko mēs atšķiramies un kas mums patīk. Mēs pie tā mērķtiecīgi turamies un attīstām to.

Vai jums ir bijusi tāda sajūta kā filmas varonim Jēkabam, kurš uzskata, ka ar savu zīmējumu viņš var mainīt pasauli?

Saprotu, ka filma nevar mainīt pasauli un lietu kārtību tajā, bet es ticu, ka jebkurš darbs var kaut ko mainīt atsevišķā cilvēkā vai atsevišķā situācijā. Ticība brīnumam ir tēma, kuru risinu šajā filmā. Es atceros sevi Jēkaba vecumā, kad, pašaizsardzības instinktu dzīts, es izdomāju nevis spējas, bet prasmes. Tu iegalvo sev, ka esi labs peldētājs, kaut arī tāds neesi. Tu fantazē un uzturi sevī šo sajūtu, ka esi īpašs, lai nejustu eksistenciālas skumjas. Man patīk, kā šī tēma sabalsojas ar Mimmi tēmu. Tā ir saspēle starp ideju un darbību. Ideālā pasaulē būtu tā, ka šādi pāri ir pie visu lietu noteikšanas. Mums pietrūkst vizionāru.

Vai mūsdienu sabiedrību jūs izjūtat tā, kā to rādāt savā animācijas filmā? Tā ir tik...

...inerta? Iespējams, pēdējā laikā tā ir nedaudz mainījusies un kļuvusi aktīvāka, bet joprojām mēs esam pārāk pasīvi un par maz iesaistāmies dažādos procesos, tāpat kā filmā – ne mans parks, ne mans Rausis. Liela daļa mūsu sabiedrības ir uzaugusi iepriekšējā sistēmā, kurā bija iekodēts, ka cilvēks ir skrūvīte, kas pakļaujas un tiek organizēta procesos. Es ļoti skaidri atceros toreizējo sajūtu, ka valsts ir kaut kas ārpus manis stāvošs, ka man ar to nav nekāda sakara. Es domāju, ka liela daļa sabiedrības vēl aizvien dzīvo ar tādu sajūtu, ka valsts ir kaut kas ārpus viņiem stāvošs. Liels un neietekmējams, taču patlaban ir cita situācija. Mēs esam tajā iekšā. Mēs to varam veidot, kādu mēs to iztēlojamies, kādā mēs gribētu dzīvot. Tas nav viegli, bet ir vieglāk nekā Amerikā vai Krievijā, kurām ir cits mērogs.

Vai ar Rozi Stiebru pārrunājat savas filmas to tapšanas laikā?

Tikai tik daudz, cik: paskatīsimies, kas iznāks!

Roze Stiebra ir teikusi, ka jūs esat viens no viņas labākajiem skolniekiem.

Kādā brīdī es nolēmu virzīties citā virzienā, bet mēs esam vienisprātis, ka animācija ir bērnu kultūras sastāvdaļa. Tas ir estētiskās audzināšanas instruments – ne tikai izklaide, bet arī veids, caur kuru tu palīdzi bērniem iepazīt pasauli. Mūsu priekšstati par pasauli var atšķirties, bet attieksme pret mediju ir līdzīga.

Jūs esat teicis, ka animācijas filma ir ērts veids, kā bērnu iepazīstināt ar dažādiem ētikas jautājumiem – uzticību, draudzību, atšķirīgā pieņemšanu un citiem.

Es domāju nevis kratīšanu ar pirkstu, bet gan tādu stāstu stāstīšanu, kuriem jūtot līdzi bērns izprot noteiktu morāles pamatprincipu.

Tie var iedvesmot veidoties par personību. It īpaši bērnībā un agrā jaunībā mēs skatāmies, salīdzinām, imitējam. Tie var būt vecāki, skolas biedri, bet tikpat labi tie var būt dažādi filmu un grāmatu tēli, kuriem mēs vēlamies līdzināties gan izskatā, gan rīcībā, gan runā. Izstrādājot šīs filmas scenāriju, mēs centāmies nenostāties pozīcijā: tas ir labi, bet tas ir slikti. Mēs mēģinājām panākt, lai nebūtu šo melnbalto krāsu. Rausis ne ar ko nav sliktāks par Jēkabu. Mēs viņus veidojām līdzīgus. Viņi spoguļojas viens otrā. Mana pirmā ideja bija vīzija par princi un ubaga zēnu.

Jūsu filmā ir ļoti izteiksmīgi strādnieku tēli.

Mums bija daudz uzskatāmu piemēru pagājušajā un aizpagājušajā vasarā Krišjāņa Barona ielā. Mēs viņus varējām vērot un uzreiz zīmēt.

Vai daudz ņemat no dzīves? Visi filmā iesaistītie cilvēki ir talantīgi mākslinieki, kas vienmēr ņem no dzīves un izmanto savos darbos.

Citi ņem no kino un literatūras.

Man kino un literatūra ir tādi pati dzīves sastāvdaļa kā Krišjāņa Barona ielas remonts. Tas viss atstāj nospiedumus, kas pēc tam apzināti vai neapzināti var parādīties tavas filmas tēlos vai risinātajās situācijās, tikpat labi šie strādnieki var būt sveiciens leģendārajam komiķu duetam Lorelam un Hārdijam kā spilgtiem slapstick kino pārstāvjiem (slapstick ir humora veids, kas balstīts pārspīlētās fiziskās aktivitātēs – I. A.).

Nereti pilnmetrāžas animācijas filmas tiek papildinātas ar dažādu produktu klāstu.

Mēs esam par to domājuši un iespēju robežās darījuši ar savām iepriekšējām filmām. Šoreiz mēs izdosim komiksu sadarbībā ar izdevniecību Liels un mazs, kas aicinās paskatīties uz šiem notikumiem no cita skatpunkta. Tāpat arī mums ir brīnišķīgs Gardu muti cidoniju un suņuburkšķu zelteris Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Latvijā ar to var nodarboties savam priekam un paplašināt filmas teritoriju. Citviet pasaulē tas ir bizness, kas ienes tieši tikpat vai pat vairāk naudas nekā pati filma. Ja tev ir ideja, tu vispirms ej pie ražotājiem un vaicā, vai viņi varēs šo filmas varoni uztaisīt par rotaļlietu. Ja viņi pateiks: varam, bet bez astes, tad filmā tas būs bez astes. Pie mums ir otrādi. Mēs gribējām pārvērst rotaļlietā Neguļu, bet sapratām, ka tā iznāks tik dārga, ka neviens to nevarēs atļauties nopirkt.

Ar izdevniecību Liels un mazs jūs draudzīgi sadzīvojat zem viena jumta. Kā sadzīvo animācijas filmu veidotāji?

Pirms trijiem gadiem mēs kopīgi nodibinājām Latvijas Animācijas asociāciju, kurā runājam par dažādiem jautājumiem, kuri mums konkrētajā brīdī šķiet svarīgi un kurus kopīgiem spēkiem mēģinām risināt.

Kas ir šodienas darbakārtībā?

Mēs esam izveidojuši animācijas filmu programmu ar komentāriem par katru no darbiem, ko piedāvājam starptautiskajiem kinofestivāliem. Mēs vēlamies veicināt vietējo skatītāju izpratni par animācijas filmām, par kurām Latvijā ir izveidojies neviennozīmīgs jeb, precīzāk sakot, šauri viennozīmīgs priekšstats. Patlaban tiek strādāts pie īpaša raidījumu cikla Latvijas Televīzijā.

Ko nozīmē "šauri viennozīmīgs"?

Mans vectēvs animācijas filmas sauca par muļķu filmām, labsirdīgi smīnot. Šobrīd lielākā daļa vietējo skatītāju tās uztver līdzīgi – kā multenītes bērniem, bet animācijas filmas ir daudz kas vairāk. Man kā cilvēkam, kas ar to nodarbojas visu mūžu, ir zināmi iebildumi pret šo šauri viennozīmīgo izpratni, taču nevienam neko nevar pārmest, jo mūsu skatītājiem nav bijusi iespēja tās redzēt, piemēram, reti kurš zina Vladimira Leščova darbus. Turklāt animācijas filmas ir sarežģīts medijs. Bērni tā spēles noteikumus pieņem ļoti viegli, bet pieaugušo gadījumā animācijas filmas ir kā filozofiski teksti, kas ir jāatkodē lasot un prasa nepārtrauktu koncentrēšanos.

Jūsu animācijas studija Atom Art ir atvērta jaunajiem māksliniekiem.

Mēs esam atvērti jaunajiem māksliniekiem un skatāmies, ar ko varam palīdzēt tiem, ar kuriem mums sakrīt priekšstati par labu kino.

Roze Stiebra uzskata, ka būtu labi, ja ik pa trijiem četriem gadiem taptu viena pilnmetrāžas filma, kas jaunajiem māksliniekiem ļautu gūt pieredzi.

Pilnmetrāžas animācijas filma ir ļoti intensīvs darbs vairāku gadu garumā, kurā ir iesaistīta liela komanda, līdz ar to tas ir labs veids, kā tu vari trenēties un mācīties, taču tikpat svarīga šāda regularitāte ir skatītāju dēļ. Bērni izaug ļoti ātri. Tie, kuriem tagad ir desmit vienpadsmit divpadsmit gadu, nav piedzīvojuši nevienu Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas būtu tapusi par viņiem apkārt esošo pasauli un būtu ielikusi kādu gramu viņu apziņas veidošanā.

Vai Latvijā var izdzīvot ar animācijas filmām?

Iepriekš mēs veidojām reklāmas, bet vienā brīdī sapratām, ka tas atņem ļoti daudz laika un enerģijas. Mēs nolēmām veidot tikai filmas, kopš tā laika veidojam tikai filmas un izdzīvojam. Mēs meklējam dažādus ceļus, lai nebūtu atkarīgi tikai no vietējiem fondiem un nauda ienāktu arī no citiem avotiem, tostarp no filmu izplatīšanas. Ja izdodas iekarot vairākas teritorijas, iegūtā nauda ļauj uzturēt studiju un komandu starplaikā no viena projekta līdz nākamajam. Nav tā, ka mēs peldētos naudā.

Kas ir jūsu lielākā finansiālā veiksme?

Tā ir animācijas filma Bize un Neguļa, kas tika apzināti veidota plašākam tirgum, taču ieguldītās un nopelnītās naudas attiecību skatījumā vislielākā veiksme ir piecas minūtes garā Kora turneja, kas ir tikusi izrādīta pat kalnu kūrorta pacēlājā.

Savukārt jūsu animācijas filma Kā Lupatiņi uzminēja ir pārsniegusi viena miljona atzīmi interneta vietnē YouTube.

Es domāju, ka tas ir tā saucamās digitālās aukles gadījums, kad vecāki šo filmu uzliek saviem bērniem uz repeat un viņi skatās vēl un vēl, un vēl. Mūsu uzdevums bija radīt maigu un mierīgu animācijas filmu, kas netraumētu bērnu, ja viņš to skatītos neskaitāmas reizes. Man šķiet, ka ar Lupatiņiem es neesmu nevienam nodarījis pāri un varu gulēt mierīgi. Tas nav sliktākais, ko var skatīties.

Top komentāri

Vai vārds režisors pamazām
V
nekļūst par lamuvārdu?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Pār Deglava tiltu pārvietoties

Kopā nobalsojuši: 161

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja