Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Intervija ar režisoru Sergeju Zemļanski. Varbūt skarbi

"Manuprāt, būt māksliniekam un nebūt savas lietas fanātiķim ir noziegums." Režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī iestudē savu otro izrādi – Gogoļa Precības.

Pirms trim gadiem Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī radīja Raiņa lugas Indulis un Ārija interpretāciju, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu. Dažiem likās, ka, atņemot varoņiem valodu, kaut kas tiek atņemts arī Raiņa pasaulei. Tomēr vairākums blīvi sapresēto jutekliski tveramo Raiņa koncentrātu (kustība, skaņa, mūzika, metaforas, ritms) uzņēma ar ovācijām. Izrāde uzvarēja balvas Kilograms kultūras 2014 3. ceturkšņa balsojumā nominācijā Teātris. Izrāde bija nominēta 2014./2015. sezonas Spēlmaņu nakts balvai trīs nominācijās: gada lielās formas izrāde, gada aktrise otrā plāna lomā (Anete Berķe), gada mūzikas autors (Pāvels Akimkins).

25. martā pirmizrādi piedzīvos Sergeja Zemļanska otrā izrāde Liepājas teātrī – Gogoļa Precības. KDi ar režisoru tikās apmēram pirms mēneša, kad mēģinājuma process bija pašā karstumā. Tas bija sarežģīts brīdis. Zemļanskis neslēpa, ka, atgriežoties Liepājā, viņam esot skumji un ansamblis sagādājot vilšanos ar savu visai formālo attieksmi. Režisors par to vēlējās runāt atklāti arī intervijā. Tagad, nedēļu pirms pirmizrādes, ļoti cerams, situācija jau ir citāda.

Kopš 2006. gada Sergejs Zemļanskis ir veidojis režiju un horeogrāfiju ap 20 iestudējumiem Maskavā, Permā, Taškentā, Čeļabinskā, nu arī Liepājā, viņa darbi nominēti Krievijas Nacionālajai teātra balvai Zelta maska.

Pirms braucat uz Liepāju skatīties Precības, svarīgi ir zināt, ka nevajag režisoru kaitināt ar paziņojumu, ka esat atbraukuši skatīties dejas vai kustību izrādi. Viņš pats to sauc par plastisko drāmu. Gluži vientuļš tajā, ko dara, Zemļanskis nav. 2016. gadā, piemēram, ievērojamā nīderlandiešu režisore un horeogrāfe Anne Terēza De Kērsmākere, iedvesmojoties no Šekspīra lugas Kā jums tīk un Braiena Īno albuma Another Green World/Cita zaļa pasaule, Londonas dejas teātrī (www.sadlerswells.com) radījusi gandrīz bezvārdu izrādi Golden Hours/Zelta stundas.

Sergejs Zemļanskis. Profesionāli dejotāji man nav interesanti. Jā, mācīts ķermenis, ar brīnišķīgām līnijām, iespējām, bet nereti tajā nav dejas. Šodien, kad saki "deja", galvā iestājas kolapss. Kas tas ir? Tango, valsis, hiphops vai laikmetīgā deja – rāpo pa grīdu vai lec uz viens, divi, viens, divi, trīs – divi piesēdieni, un trīsreiz sasit plaukstas?

Ritmā.

Ritmā vai arī pret ritmu. Kad man saka – jūs iestudējat dejas izrādi, es protestēju. Nē, es netaisu dejas izrādi. Pasarg’ die’s, taisīt deju izrādi dramatiskajā teātrī. Protams, kustēties ir sarežģīti. Aktieriem ir histērijas un panika, bet vajag ieslēgt smadzenes – koncentrēties un domāt. Tad, kad tas viss jau ir iegājis ķermenī, tu vari būt brīvs. Kad mēģinājām, man likās, ka aktieri mani apēdīs – tas ir sarežģīti, mēs nekad to neizdarīsim, tra-ta-tā… Saku – viss, aizveram muti un mācāmies. Vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Tas ir treniņš. Gan fizisko darbību, gan atmiņas, gan koncentrēšanās, gan – gribas treniņš.

Vai jums ir iznācis pēc laika pārtraukuma noskatīties Induli un Āriju?

Jā, burtiski vakar (16. februārī) redzēju.

Kādi iespaidi? Kopš pirmizrādes pagājuši jau trīs gadi. Vai enerģija nav noplakusi? Aktieri varbūt sākuši improvizēt?

Man liekas, šajā stāstā ir grūti improvizēt. Man ļoti patika, ka viņi beidzot saprot, ko dara.

Sākumā nesaprata?

Nē. Varbūt tāpēc, ka latviešu teātrī nav tādas tradīcijas, ka dramatiskā teātra aktieri plastiski izstāsta stāstu. Sākumā emocijas nesakrita ar kustību. Sen nebiju redzējis, un vakardienas izrāde man patika. Tā man ir zināma uzvara, ka šī teātra mākslinieki jau var un prot ķermeniski izteikt gana sarežģītas emocijas un stāvokļus. Tagad ir sajūta, ka stāstam cauri ir izlauzusies dvēsele. Ir zīmējums, uzdevums, lomas partitūra, bet tagad tam visam klāt ir nācis gaiss, izrāde elpo. Cik saprotu, Induli un Āriju ir ļoti grūti pārdot. Varbūt cilvēki baidās no vārdu savienojuma "bez vārdiem" un domā, ka tas ir vai nu balets, vai dejas izrāde.

Teju visās intervijās uzsverat, ka neveidojat dejas izrādi nevienā nozīmē. Savas izrādes apzīmējat ar jēdzienu "plastiskā drāma". Vai Krievijā kāds dara kaut ko līdzīgu? Vai uzskatāt sevi par teātra reformatoru?

Pašam sevi saukt par reformatoru būtu dīvaini. Vienkārši daru to, ko gribu. Paldies dievam, ka ir šādas iespējas. Ik pa laikam rodas jauni ļoti vilinoši piedāvājumi. Savā ziņā – pat avantūriski. Tajā ir stimuls gan man kā režisoram, gan aktieriem, jo daudzi teātri apzināti izvēlas šādus eksperimentus, lai dramatiskā teātra aktierus ievestu jaunā posmā, spēlei pievienojot vēl ķermenisko spēku. Runājot par reformām – manā skatījumā nekā jauna nav. Jaunais ir dziļi aizmirsts vecais. Bija Vsevolods Meierholds, Aleksandrs Tairovs, Mihails Čehovs utt. Nevaru teikt, ka darbojos precīzi pēc Meierholda, Tairova vai Mihaila Čehova psiholoģiskā žesta metodikas. Lai gan – mans pēdējais darbs Ņikitas Mihalkova akadēmijā bija tieši saistīts ar Mihaila Čehova psiholoģisko žestu. Mihalkovs bija devis tādu uzdevumu. Janvārī ar viņa studentiem iestudējām milzīgu, samērā sarežģītu darbu, arī bez vārdiem, pēc Tolstoja romāna Augšāmcelšanās. Tas ir viens no Tolstoja pēdējiem romāniem, kuru viņš rakstīja gandrīz desmit gadu un tā arī īsti nepabeidza. Efekts bija satriecošs – redzējušie uzņēma ļoti labvēlīgi. Ja cilvēki iet uz šādu iestudējumu, tā nav tikai jauna modes tendence. Tajā ir kaut kāds svaiga gaisa malks aktieriem, kuri līdz šim nav saskārušies ar šādu formu, kurā tev ir dzelžaina kustību partitūra un tu orientējies uz mūziku. Turklāt tev kaut kas vēl ir jānospēlē…

Vai atceraties, kad un kā sapratāt, ka vārdi jums ir lieki un neinteresē? Citiem vārdiem, ka Staņislavska ceļš nebūs gluži jūsējais.

Par to es pastrīdētos. Man savā ziņā ir tāds pats Staņislavskis. Ja es aktiera eksistencei uz skatuves neticu, tieši tāpat viņam saku: "Es tev neticu!" Tas ir sarežģītāk, ja tev nav teksta un vārdu, bet ir jāizsaka viena vai otra emocija. Pleca mikropagrieziens, pozas stāvoklis, psihoplastika, kas izriet no vienas vai otras dzīves situācijas – kad tu esi apvainots, nikns, iemīlējies, apjucis. Balstoties, iespējams, uz kādu dzīvniecisku instinktu, es šo pozu vizuāli skenēju. Attiecīgi – vai nu ticu māksliniekam, vai – neticu.

Vai jūsu plastiskās drāmas metodē, atainojot emocionālos stāvokļus, aktieriem nav liels risks ļauties stereotipiskām izpausmēm, t. s. štampiem?

Patiesībā man pat dažbrīd ir interesanti ne gluži attēlot, bet vizualizēt kopīgu priekšstatu, piemēram, par naidu, – kā tas varētu izskatīties stingrā ritmā vai formas struktūrā. Arī tagad, mēģinot Precības, man ir interesanti redzēt, ko aktieri piedāvā, saņemot uzdevumu – piecas, kaut sadzīviskas kustības par tēmu "iedvesma". Kaut ko es atmetu, kaut ko – gluži otrādi – paspilgtinām, kaut ko sakomponējam, un tā rodas frāze. Tālāk jau strādāju ar frāzēm. Mans uzdevums ir radīt mazliet citu pieeju. Aktieru sastrādāto pavēršu citā rakursā, lai sanāk satīra, traģēdija vai groteska kā tagad Precību gadījumā.

Esat strādājis Krievijā, Eiropā, nesen arī Āzijā, tagad – Latvijā. Mentalitātes atšķirības, strādājot ar aktieriem, ir jūtamas?

Tagad ir citādi nekā pirmo reizi, kad Liepājas teātrī iestudēju Induli un Āriju. Lielākā daļa jauniešu jau ir nogājuši zināmu ceļu kopā ar mani. Daļa – nākuši klāt no jauna, viņiem ir daudz grūtāk. Manuprāt, latvieši ir ļoti aizvērti. Nevari cilvēkam tikt klāt.

Jāpagaida. Pēc laika atvērsies.

Tas ir ļoti specifiski, jo Maskavā, vispār Krievijā, man nav bijis gadījuma, ka aktieri, kurus esmu atlasījis savam jaunajam iestudējumam, pēc nedēļas vai divām neatvērtos un nestrādātu kā viens saliedēts kolektīvs. Viņi saprot mērķi un virzās uz to, nežēlojot sevi – vai esi piekusis vai tev kaut kas sāp. Ja tu fiziski strādā, tev, protams, no slodzes sāks sāpēt ķermenis, muskuļu sasprindzinājums ir loģisks. Bet, turpinot piepūli, pēc brīža tas no sāpēm pāriet kaifā. Pēc tam māksliniekiem tā pietrūkst kā narkotiku. Zinu, ka mākslinieki, ar kuriem nesen Sergeja Bezrukova teātrī iestudēju Kaligulu, paši sazvanās, tiekas un paši vingrinās – pilda vingrinājumus, pasāžas no izrādes. Tu it kā uzsēdini viņus uz šāda veida eksistences adatas.

Latviešus, cik sapratu, nav izdevies "uzsēdināt"? Kā jūs īsti izjūtat minēto aizvērtību? Vai tad aktieri slinko?

Nē, runa nav par slinkumu. Tas, kas mani šoreiz pārsteidz un mazliet skumdina, – ka viss notiek pēc laika. Varbūt tas nāk no arodbiedrībām, kas Krievijā pagaidām nestrādā.

Mulsinoši, mums pašiem Liepājas kurss – gluži pretēji – līdz šim ir bijis sinonīms īstai aizrautībai.

Kad iestudējām Induli un Āriju, viss bija daudz mierīgāk, pat ja es palūdzu pastrādāt ilgāk. Ir pagājuši trīs gadi, un viss ir mainījies. Daudziem tikko kā piedzimuši bērni. Varbūt tas ir iemesls… Un kāds man ar to sakars? Tas taču ir darbs. Cilvēki atnāk uz biroju astoņos, sešos iet mājās, un viņiem ir tikai viena stunda pusdienām. Bet mēs taču esam teātrī, nevis birojā! Tas ir dzīvs process.

Kad tev kā režisoram atveras portāls, nāk iedvesma, bet aktieri… (Zemļanskis izspēlē demonstratīvu paskatīšanos pulkstenī.) Varbūt tie ir Latvijas vai Liepājas likumi (varbūt Rīgā viss ir citādi), ka aktieri nedrīkst strādāt ilgāk par nolikto laiku? Būt teātrī – tas ir cits darbs, tas nav rezultāta un novērtējuma darbs. Tev pašam kopā ar režisoru un radošo komandu sevi ir jāaizved līdz brīdim, kad skaidri sapratīsi, ka esi gatavs kāpt uz skatuves šādā tēlā un šādā personāža stāvoklī. Kad saproti, ka vari kaut ko dot cilvēkiem, kuri ir nopirkuši biļeti un atnākuši. Nevis – ar gariem zobiem, puskājā uzej uz skatuves, uzvelc kādu nebūt masku, atspēlē, priekškars aizveras, un tūlīt dodies savās darīšanās. Tā manā uztverē ir profanācija.

Ja pareizi saprotu, jūs uzskatāt, ka aktieris un režisors nav profesija, amats, bet misija.

Jā. Teātris un aktieris – tas ir aicinājums. Sava veida fanātisms. Manuprāt, būt māksliniekam un nebūt savas lietas fanātiķim ir noziegums.

Jādomā agrāk – varbūt tev nemaz nevajag stāties aktieros?

Jā. Ir jāizdara kritiska izvēle – tā var būt, ka neredzi pietiekami daudz plusu, bet man liekas, ka aktiera profesija nav domāta, lai nopelnītu naudu. Tā ir cita motivācija, cits līmenis. Nav pat runa par nogurumu. Ja tu nodarbojies ar savu iemīļoto lietu, visu laiku slāpsti pēc savas profesijas. Maskavā ir ļoti daudz aktieru, kuri sēž divas trīs sezonas bez pirmizrādēm. Ir rinda. Tāpēc domāju, ka Liepājas teātra aktieriem ir ļoti paveicies, ka viņi var izmēģināt sevi dažādās lomās, dažāda veida dramaturģijā, strādājot ar dažādiem režisoriem dažādās valodās. Varbūt viņi neredz perspektīvu? Nejūt to, kādās dividendēs pārvēršas šis process – esmu tas, tas, tas un tad atkal tas? Turklāt visiem jau ir 30 gadu un vairāk. Viņi vairs nav jaunie aktieri. Varbūt iemesls [nepietiekamai aizrautībai] ir arī tas, ka viņiem nav konkurences. Šogad ir doma uzņemt jaunos aktierus Liepājas Universitātē. Domāju, ka tas labi ietekmēs veselīgu aktieru konkurenci. Jūs to varat iekļaut intervijā. Esmu to teicis arī pašiem aktieriem.

2016. gadā jūs Maskavas Jermolovas teātrī iestudējāt Gogoļa Revidentu. Vai atslēga, kādā slēgsit Gogoli Liepājas teātrī, būtiski atšķirsies?

Šeit mums ir cita koncepcija vizuālās eksistences un noformējuma ziņā. Mazliet kā melnbaltais kino ar dažādām pelēkā nokrāsām. Revidents Jermolovas teātrī ir krāsains – izšūti spilveni, audumi, lakati. Cita sajūta. Es palūdzu Maksimu (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Maksims Obrezkovs – U. A.) daļēji izmantot to, ko bijām atraduši Revidentā, – nedaudz mainīt aktierus ar polsteru palīdzību. Ne visi, bet daži būs apalīši. Man bija interesanti redzēt, kā apjoms maina aktieru plastisko izteiksmību. Savās izrādēs neņemu aktierus ar lieko svaru, jo viņiem būs ļoti grūti šāda tipa izrādē. Ņemu fiziski spēcīgus aktierus un ar kostīmu viņus pārvēršu. Tas ir ļoti grūti, karsti un smacīgi. Zinu, ka aktieri Maskavā izrādes laikā zaudē pat divus trīs kilogramus. Domāju – arī jauniešiem būs interesanti, kad izgatavos kostīmus, jo viņi uzreiz deformējas – parādās Gogoļa varoņu groteska. Rakstnieka agrīnajiem darbiem Precības un Revidents ir raksturīga zināma satīra. Tajos vēl ir humors un nav mistikas.

Vai jums patīk ar aktieriem strīdēties vai – gluži pretēji – piedāvājat dzelžaini precīzu karkasu?

Man bieži uzdod šo jautājumu. Pēdējā laikā uz to atbildu – esmu despotisks. Ja sākas strīds, vai būs labāk tā vai šitā, saku – būs tā, kā es saku, vai – nebūs nemaz. Vai arī – ja neesi ar kaut ko mierā, vari iet. Varbūt skarbi, bet šajā profesijā citādi nedrīkst. Precības tehniski būs daudz sarežģītāka izrāde nekā Indulis un Ārija. Šeit virsroku ņem forma, personāžu karikatūriskais raksturs.

Lasīju, ka, iestudējot Žannu d’Arku, jūs esot ļoti iedvesmojusi Karla Teodora Dreiera 1928. gadā uzņemtā mēmā filma Žannas d’Arkas ciešanas. Vai, tagad iestudējot Gogoļa Precības, kinovēsture jūs baro joprojām? Varbūt skatāties Bastera Kītona vai Čaplina filmas?

Speciāli Čaplinu neskatos vēlreiz. Protams, kaut kāds nospiedums no šīm melnbaltajām filmām man ir. Nav runa par kopēšanu, bet asociācijām. Zināmu Čaplina filmu aromātu izrādē varēs saskatīt. Būs sajūta, ka kustības ir mazliet paātrinātas. Tikko iestudējām kādu ainu, noskatījāmies video, un teicu – kāpēc ir paātrināts ātrums? Neesot. Rodas tikai tāds iespaids. Žanna d’Arka bija ļoti interesanta pieredze. Tas man bija jau trešais iestudējums Puškina teātrī. Šī ir ļoti sarežģīta varone. Izstudējot visus materiālus, nav skaidrs, kur ir patiesība un kur – izdoma. Dažos franču avotos ir teikts, ka tā ir bijusi valdības akcija. Neviens viņu neesot nogalinājis, esot sodīts pavisam cits cilvēks. Iestudējumā es to neizmantoju. Par pamatu paņēmām Bernarda Šova lugu Svētā Žanna. Šī luga ir ļoti zīmīga Puškina teātra vēsturē laikā, kad te bija Tairova kamerteātris. Tairovs iestudēja Šova Svēto Žannu ar Alisi Kooenu titullomā. Manuprāt, tas bija pirmais Bernarda Šova iestudējums Krievijā, un viņš pats bija klāt pirmizrādē Maskavā. Tai laikā (2014. gadā – U. A.) Puškina teātris plaši atzīmēja Tairova kamerteātra simtgadi. Izpētīju materiālus, uzdūros dažādiem rakstiem, melnbaltu filmiņu fragmentiem. Padomju vara šo teātri vienkārši iznīcināja. Man šis režisors, mākslinieks kļuva ļoti tuvs. Uz iestudējuma Dāma ar kamēlijām pirmizrādi atnāca Marks Zaharovs, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica: "Maestro, jūs esat pirmais, kuram izdevies atdot teātrim Aleksandra Jakovļeviča Tairova garu." Apzināti nekad neesmu mēģinājis viņu atdarināt. Puškina teātrī man ir izdevušies zīmīgi iestudējumi, to vidū Aitmatova Mātes druva. Pagājušā gada oktobrī ar šo iestudējumu atklājām vērienīgu festivālu Ķīnā – Vudžeņas Teātra festivālu. Mums bija piecas izrādes.

Savu izrāžu materiālam līdz šim esat izvēlējies klasiķus – Gogoli, Kamī, Raini, Ļermontovu, Dimā, Aitmatovu, Šekspīru, Tolstoju. Vai nav bijusi doma kādreiz iestudēt mūsdienu autoru, piemēram, Tatjanas Tolstajas vai Sorokina, darbus?

Pagaidām to nespēju iedomāties. Varbūt tāpēc, ka pasaules klasikas darbiem skatītāji lielākoties zina sižetu. Man ir svarīgi, lai skatītājs atnāktu un saprastu, ko mākslinieki uz skatuves dara. Tāpēc man ir svarīgi, lai skatītāji zina sižetu kaut vai primitīvā līmenī: viņš viņu mīlēja, viņa viņu – ne, viņa bija kurtizāne (Kamēliju dāma), slimoja un nomira. Mūsdienu autori pagaidām man nav interesanti. Mani neinteresē vārds, neiedvesmo.

Jūs arī nelasāt?

Lasu. Bet man ir nepieciešams, lai darbs rosinātu fantāziju, lai es redzētu gara acīm, kā to var uztaisīt. Nepieciešams, lai tekstā ir darbība. Piemēram, Rainim vienā ainā ir trīs četras dažādas darbības, turklāt vēl metaforas. Tas viss ierosina. Pēdējā laikā man visvairāk ir paticis Jevgeņijs Vodolazkins, viņa romāns Laurus. Bet nezinu, kā to varētu uztaisīt.

Jūsu mākslas principi lielos vilcienos ir skaidri, gribētos nedaudz saprast, kas jūs esat par cilvēku? Vai jums ir vēl kaut kas, kas jūs aizrauj ārpus plastiskās drāmas?

Teātris ir galvenais. No vienas puses, tu varbūt esi teātra ķīlnieks, fanātiķis, bet, no otras, – ja izturies pret to kā pret vietu, kur pavadi noteiktu stundu skaitu, – tas nav nopietni un ir garlaicīgi. Ja man ir pauze starp vienu iestudējumu un nākamo, sāku jau mocīties, jo tās ir sava veida narkotikas. Šis process – piedzīvot, kā aktieri attīstās no pirmajiem mēģinājumiem līdz pirmizrādei, kā piesavinās vajadzīgo formu, – ir brīnišķīga pieredze. Pats interesantākais notiek radīšanas procesā. Kāds es esmu kā cilvēks? Nezinu… Ar laiku, iespējams, esmu kļuvis skarbāks, ciniskāks, īpaši, ja dzīvoju Maskavā (smagi nopūšas).

Kāda ir Maskava?

Manā skatījumā Maskava ir lieliska, ļoti sarežģīta, nežēlīga un tajā pašā laikā – atvērta pilsēta. Es tur dzīvoju jau 11 gadu. Jā, ir bijuši sarežģīti periodi, it sevišķi sākumā, kad tevi pārbauda – vai tu vari šajā pilsētā dzīvot vai ne.

Kā tas izpaužas? Kā ļoti nežēlīga konkurence? Vērtē, vai esi iedzimtais maskavietis, un šķībi skatās uz ienācējiem?

Konkurence – vispirmām kārtām. Tagad ir tik daudz cilvēku, kas ir iebraukuši Maskavā un taisījuši karjeru, – man liekas, galīgi vairs nav svarīgi, vai tu esi dzimis Maskavā vai kā es – Čeļabinskā. Maskavā, protams, ir svarīgi atrast savu domubiedru komandu. Tā virzīties uz priekšu ir vieglāk un jautrāk.

Kopā kā dūre.

Jā. Vienam pašam ir garlaicīgi. Lieliski, ka man ir tāds komponists kā Pāvels Akimkins, kurš visiem mūsu iestudējumiem rada oriģinālus skaņu celiņus. Katru reizi viņš mani pārsteidz. Man ir prieks par scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Maksimu Obrezkovu. Deviņu gadu laikā kopā ar SounDrama režisoru un dibinātāju Vladimiru Pankovu esam uztaisījuši apmēram 15 izrāžu. Šobrīd mūsu ceļi ir mazliet pašķīrušies, bet nedomāju, ka tas ir kaut kas briesmīgs. Tas ir kā iziet caur bērnudārzu, skolu, institūtu un pieaugt. Sadarbība ar deju studiju SounDrama man bija zināms mācību etaps. Man ir paveicies. Man bija arī satriecoša pieredze kā dejotājam leģendārajā Jekaterinburgas deju teātrī Provinciālās dejas.

Latvijā nereti mākslinieki saka, ka viņi nejūtas kā XXI gadsimta cilvēki, ka viņos vairāk rezonē XX gadsimta, ja ne XIX gadsimta temps un vērtības. Kā jūs sadzīvojat ar tempu, tehnoloģijām un virtualitāti? Jūtaties komfortabli?

Es – jā. Man patīk. Tagad ir cits laiks ar mazliet citu apziņu, klipveida domāšanu. Man patīk, ja, skatoties kaut ko jūtūbā vai feisbukā, tiklīdz man ir garlaicīgi, varu to pārtīt uz priekšu vai izslēgt. Viss, sapratu, man tas nav interesanti. Varbūt kaut kādā ziņā tas ir skarbi, bet šodien cilvēki daudz ātrāk uztver informāciju. Jaunā paaudze, jūtūba, feisbuka un instagrama lietotāji, ir pieraduši pie milzīga ātruma – viņi nepēta kadru, ir pirmais iespaids (uzsit gaisā knipi) – un vai nu tev patīk, vai nepatīk.

Vai nav risks, ka ātri uztver it kā visu, bet tajā pašā laikā neko. Vai iedziļināšanās un vērojuma "muskulis" neatmirs?

Varbūt tā ir sava veida izklaide, ka tu ne par ko nedomā, vienkārši skaties. Varbūt tā ir problēma, varbūt arī nav, bet esmu sevi pieķēris arī teātrī, pat iestudējot savas izrādes, ka reizēm ir sajūta – visu jau esmu sapratis, ejam tālāk!

Tomēr tieši teātris ir pēdējais mohikānis, kas atļaujas un bieži arī spēj noturēt cilvēka uzmanību trīs un pat vairāk stundu no vietas.

Manas izrādes, paldies dievam, nav trīs stundas garas. Kāpēc jāizstiepj, ja visu var izdarīt ļoti ātri? Tolstoja Augšāmcelšanās man ir stundu un divdesmit minūtes ilga, lai arī romāns ir ļoti garš. Lai gan zinu, kas notiks un kāda būs mūzika, pat man pašam joprojām skrien skudriņas un acīs sariešas asaras. Tā ar mani reti notiek, jo izrādes izlaišanas brīdī tu jau esi absolūti savācies un vēss pret notiekošo. Tev nav ne smieklīgi, ne skumji, nav neviena žēl.

Kas jūs personīgi ir satricinājis mākslā pēdējā gada laikā?

Divi notikumi, kas radīja spilgtas emocijas, neteikšu, ka gluži satricinājumu. Kirila Serebreņņikova iestudējums Gogoļa centrā Mašīna Millers. Es pēc tam pat rakstīju Kirilam, ka tas bija ļoti spēcīgi un lieliski. Tas bija tik radikāli, cik vien mūsu dienās Krievijā iespējams. Radās jautājums – ko darīt tālāk pēc tam, kad esi redzējis šo izrādi. Man ļoti patika arī Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums Ziloņcilvēks. Vizuāli, emocionāli un tēlaini, kā viņi kustējās, kā dzīvoja, visi šie atradumi, satriecoša scenogrāfija, kostīmi, Egons Dombrovskis un Gatis Maliks, par kuru es vispār nenojautu, ka viņš tā var. Tas man bija ļoti patīkams pārsteigums.

Cik lielā mērā jūs ietekmē dzīve, kas nenotiek ne uz skatuves, ne jūsu galvā? Proti, dzīve, kas nav māksla. Piemēram, ko jūs domājat vai jūtat, kad lasāt ziņu lentē par Putinu, kurš kārtējo reizi melojis, par jauniem teroraktiem, noslīkušu bēgļu laivu?

Es nelasu ziņas. Negribu. Varbūt tas ir slikti. Vienā brīdī es mēģināju saprast, kas notiek valstī un pasaulē, bet tad sapratu, ka nekad neuzzināšu, kur ir patiesība. Viens un tas pats notikumus pie mums var tikt interpretēts tā, pie jums – citādi, Londonā – vēl citādi un Ņujorkā – vēl pavisam atšķirīgi. Tāpēc tu nekad neuzzināsi, kas ir patiesība un kas – meli, kas labs un kas – slikts.

Sapratāt, ka velti tērējat enerģiju?

Jā, sapratu, ka man personīgi tam nav jēgas. Notikumi virzās, kā tie virzās. Ja būs karš, tātad būs. Ja nebūs – tātad nebūs. Būs valūtas kursa pieaugums, tātad būs. Ja nebūs – tātad nebūs. Nav tā, ka man būtu pofig. Bet es nodarbojos ar to, ko nodarbojos.

Top komentāri

Nika
N
Par to strādāšanu ārpus darba laika... nu, ja esi students, protams, labāk ir turpināt rakt nevis iet uz kojām dzert. Bet, ja cilvēkam ir ģimene, viņam ir tiesības skatīties pulkstenī. Vai tad mēģinājuma laika pilnvērtīga izmantošana nebūtu režisora kompetences jautājums? P.S. Es neesmu Liepājas aktrise, ja nu kas :) un nemaz neesmu aktrise.
Teātrmīle
T
Indulis un Ārija ir izcila izrāde. Iepriekš neredzēta, spēcīga, vizuāli skaista, ar lieliskiem aktieriem. Nešaubos, ka arī Gogoļa Precības būs kaut kas jauns, negaidīts, gardums teātra mīļiem! Gaidu ar nepacietību!
cūkas brauc uz Latviju
c
vispirms iemāciet aktieriem runāt, tad pakaļas grozīt. Žīdu pidari
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja