Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar Riharda Vāgnera mazmazmeitu Evu Vāgneri-Paskjē. Vāgneram kabatā

"Ir svarīgi skatīties uz priekšu, citādi viss apstāsies," aicina Riharda Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē, kura iestājas par Rīgas Vāgnera zāles atdzimšanu.

Vācu komponista Riharda Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē visu mūžu veltī gan sava ievērojamā vecvectēva, gan Eiropas operas kultūras mantojuma popularizēšanai un šoruden ar prieku ir piekritusi būt par Rīgas Vāgnera zāles patronesi. Būdama ilggadējā Baireitas festivāla direktora Volfganga Vāgnera meita pirmajā laulībā, viņa jau agrā jaunībā bija tēva asistente šajā festivālā (no 1967. līdz 1975. gadam). 2008. gada rudenī viņa kopā ar savu pusmāsu režisori Katarīnu Vāgneri kļuva par festivāla vadītāju, bet pašlaik no tā vadīšanas ir attālinājusies. Eva Vāgnere-Paskjē strādājusi Vīnes Valsts operā, bijusi Londonas Karaliskās operas direktore un līdz 1984. gadam pārraudzījusi operu iestudējumu un koncertu iemūžinājumu Minhenes starptautiskajā filmu studijā Unitel Film. Viņa ir bijusi programmu direktore Bastīlijas operā Parīzē (1987.– 1993. gadā), strādājusi Hjūstonas Lielajā operā, Parīzes Šatlē teātrī, Madridē Teatro Real, Ēksanprovansas festivālā, kā arī bijusi Ņujorkas Metropolitēna operas mākslinieciskā konsultante.

Šoruden Eva Vāgnere-Paskjē ieradās Rīgā, lai piedalītos Vāgnera zāles nākotnei veltītajā zibakcijā – simboliskā teju 50 koru 800 dalībnieku Svētceļnieku kora (no Vāgnera operas Tanheizers) gājienā. 1782. gadā pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta celtais nams, kurā atradies senākais Rīgas pilsētas teātris, kas bijis Riharda Vāgnera darbavieta un kur savulaik koncertējuši Hektors Berliozs, Ferencs Lists un Klāra Šūmane, patlaban ir sliktā stāvoklī un jau aptuveni desmit gadu ir slēgts. Rīgas Vāgnera biedrība, kuru vada uzņēmējs Māris Gailis, iestājas par to, lai slavenais nams tiktu restaurēts un 2021. gadā no jauna atvērts kultūras dzīvei. Namu apsaimnieko va/s Valsts nekustamie īpašumi, taču par tā nākotni joprojām nav skaidrības.

"Jūtos saviļņota. Zibakcija bija lieliski organizēta. Tas bija apbrīnojami: līņāja lietus, tāpēc likās, ka atnāks labi ja pārdesmit dalībnieku, taču cilvēku bija daudz, spēlēja orķestris. Tas bija iespaidīgi. Parunājoties ar koru dziedātājiem, redzēju, ka viņi visi ar sirdi un dvēseli ir iestājušies par šo svēto projektu. Īpaši jaunieši, kuros modušās sentimentālas jūtas," Rīgā pieredzēto Eva Vāgnere-Paskjē ierakstījusi sirsnīgā atmiņā.

 

Vai pabijāt arī pašā Vāgnera zālē?

Jā, es tur pavadīju stundu. Tas ir brīnišķīgs nams, brīnišķīga telpa, kas ir jāizmanto. Es noteikti šim projektam sekošu soli pa solim. Es būšu klāt Vāgnera zāles atklāšanā, kas, cerams, notiks 2021. gadā.

Rīgā neesat pirmoreiz. Pati reiz jūs atpazinu Latvijas Nacionālās operas izrādē.

Es bieži šurp devos uz dziedātāju noklausīšanos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tas bija laikā, kad strādāju ar Ēksanprovansas festivālu. Tajā ir Jauno dziedātāju akadēmija, kurā man izdevās iesaistīt vairākus jūsu dziedātājus. Vienu no viņiem – basu Rihardu Mačanovski – tagad dzirdēju Volframa lomā Tanheizera iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā. (Rihards Mačanovskis savu meistarību Ēksanprovansas festivāla akadēmijā papildināja 2005. gadā pie vācu basa Hansa Zotina.) Bija jauki pēc vairākiem gadiem viņu atkal redzēt uz skatuves. Kad Ēksanprovansas festivālā nodarbojos ar dziedātāju atlasi un tajā bija ieplānots Mocarta Dona Žuana jauniestudējums, iepazīstināju Kristīni Opolais ar tā diriģentu. Iestudējuma režisors bija Dmitrijs Čerņakovs, viņam Kristīne ļoti patīk.

Kuri ir jūsu iemīļotākie Latvijas opermākslinieki?

Jums ir daudz spilgtu mākslinieku, un es negribētu piemirst kādu nosaukt. Protams, jāizceļ Andris Nelsons. Pērn rudenī dzirdēju, kā viņš Bostonas simfoniskā orķestra priekšā diriģēja Rožu kavalieri ar Renē Flemingu un Sūzanu Greiemu galvenajās lomās. Es apbrīnoju Elīnu Garanču. Lieliski mākslinieki ir Aleksandrs Antoņenko, Marina Rebeka, Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais… Es ļoti mīlu Marisu Jansonu un esmu laimīga, ka tagad dzīvoju Minhenē, kur varu klausīties viņa koncertus. Šogad vasarā Zalcburgā apmeklēju viņa diriģēto Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta iestudējumu. Esmu dzirdējusi, kā muzicē Berlīnes Komiskās operas jaunais muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis. Viņš ir ļoti labs diriģents.

Kā vērtējat atjaunojamās Vāgnera zāles maketu?

Es to uzmanīgi apskatījos. Esmu ļoti iedegusies par šo projektu. Viss, ko es redzēju, ir brīnišķīgi. Neesmu iesaistīta politikā un nevaru solīt politiķu vietā. Es ceru, ka Vāgnera zāles atjaunošana tiešām notiks.

Arī ar Vāgnera villas Vānfrīds atjaunošanu Baireitā, kur atrodas muzejs, negāja viegli. Process ievilkās?

Jā, jo bija krīze un nebija naudas, nebija arī arhitekta. Villu Vānfrīds pēc restaurācijas atklāja tikai 2015. gadā, nevis Riharda Vāgnera 200 gadu jubilejā 2013. gadā, kā sākotnēji bija iecerēts. Nekas nav viegli. Ievilkās arī Berlīnes Valsts operas atjaunošana: to diriģenta Daniela Barenboima vadībā svinīgi atklāja šā gada oktobrī ar triju gadu novēlošanos.

Tomēr tieši šā svinīgā notikuma dienās jūs atradāties nevis Berlīnē, bet Vāgnera zālei veltītajā pasākumā Rīgā.

Tā ir mana vājā vieta. Es vienmēr ar prieku braucu uz Rīgu un jūtu, ka mani šeit gaida. Bieži apmeklēju jūsu Operu un sadarbojos ar Mūzikas akadēmiju.

Vai tikāties ar jaundibinātās Vāgnera biedrības pārstāvjiem Rīgā?

Es iepazinos ar Rīgas Vāgnera biedrības izveidotāju un vadītāju Māri Gaili. Jau daudzus gadus pazīstu muzikologu, vēsturnieku un dramaturgu Miku Čeži. Mēs esam labi draugi. Viņš bija tas, kurš mani aizveda ekskursijā uz vietu Bolderājā jūras krastā, kur Vāgners 1837. gadā ar kuģi caur veco Daugavas ieteku (tagadējo Vecdaugavu – I. L.) iebrauca Latvijā un izkāpa Bolderājā uz muitas pārbaudi. Mikus man parādīja mūra namu Brīvības ielā, kas uzcelts un tagad stāv vēsturiskās, 1911. gadā nojauktās koka ēkas vietā, kur Vāgners sarakstīja operas Rienci pirmos divus cēlienus.

Mikus man šī nama kāpņutelpā parādīja 1913. gada vitrāžu, kurā redzama Riharda Vāgnera seja. Viņš zina pilnīgi visu! Šķiet, viņš to visu pats ir redzējis, sēdēdams Vāgnera kabatā.

Cik ietekmīgas ir Vāgnera biedrības?

Es pārstāvu Starptautisko Vāgnera biedrību un tās pastāvīgo sadarbību ar Baireitas festivālu. Vāgnera biedrības ir visā pasaulē. Piemēram, oktobra beigās devos uz Reikjavīku. Šīs biedrības ir lielas un spēcīgas. Var tikai apbrīnot, ko tās spēj sasniegt. Pirmo Vāgnera biedrību nodibināja pats Rihards Vāgners 1882. gadā, to finansēja Ferencs Lists. Vāgnera biedrības piešķir stipendijas jaunajiem dziedātājiem, diriģentiem un režisoriem. Tādējādi katru gadu Baireitas festivālu apmeklē 250 jauno mākslinieku. To vidū savulaik bijuši dziedātāji Valtraude Meiere un Jonass Kaufmanis, diriģents Kristiāns Tīlemanis. Vāgnera biedrības vienmēr sūta jaunos mūziķus uz Baireitu. Vāgnera biedrības stipendiāti bijuši arī Mikus Čeže, Kristīne Opolais, Liene Kinča, Rihards Mačanovskis un Andris Ludvigs.

Tas ir brīnišķīgi, ka Vāgnera biedrības spēj par to samaksāt. Taču, ja biedrībā ir tikai trīs biedri, viņi nevar atļauties nevienu aizsūtīt. Stipendija nodrošina triju izrāžu apmeklējumu Baireitā. Arī nākamā gada vasarā tur ieradīsies 250 jauno mūziķu. Viņi atbrauks uz piecām dienām, noskatīsies trīs izrādes, tiksies ar diriģentiem un dziedātājiem. Tas ir vērtīgi. Tā ir Vāgnera biedrības misija.

Vēl nesen jūs strādājāt Baireitas festivāla vadībā un kopā ar pusmāsu režisori Katarīnu Vāgneri noteicāt tā māksliniecisko saturu. Kādas tagad ir jūsu attiecības ar festivālu?

Pēc tam kad mūsu tēvs Volfgangs Vāgners 2008. gadā atstāja Baireitas festivāla direktora amatu, es kopā ar pusmāsu vadīju šo festivālu septiņus gadus (Riharda Vāgnera mazdēls Volfgangs Vāgners festivālu vadīja 57 gadus – līdz 89 gadu vecumam un tikai 2008. gadā, divus gadus pirms nāves, nodeva to savu meitu Evas un Katarīnas rokās – I. L.). Mans septiņu gadu darba līgums ir beidzies. Tagad man ir saistības ar Starptautisko Vāgnera biedrību sadarbībā ar festivālu, bet neesmu iesaistīta festivāla mākslinieciskajos plānos. Es dzīvoju Minhenē, un man ir pašai sava dzīve.

Ap Baireitas festivālu arvien bangojuši skaļi skandāli – gan mākslinieciskajā, gan politiskajā un vadības nesaskaņu kontekstā. Arī jūsu aiziešana bija karstā mediju uzmanības fokusā.

Par to es nevēlos runāt, jo man ir īpašas attiecības ar presi. Laikraksti rakstīja daudz, taču neviens man neko nav pajautājis. Es tikai lasīju, ko viņi ir uzrakstījuši. Mūsu ģimene vienmēr tikusi daudz aprakstīta avīžu slejās. To atceros kopš sešu gadu vecuma, kad 1951. gadā atklāja atjaunoto festivālu, kuru vadīja mans tēvs. Kopš vairs nestrādāju festivāla vadībā, ieturu distanci. Joprojām apmeklēju ģenerālmēģinājumus un festivāla atklāšanu. Mans līgums beidzās 2015. gadā.

Preses ziņkārība sagādā lielu diskomfortu?

Nu ko lai es jums atbildu? Visdrīzāk, jā. Taču es nevēlos atgriezties pie lietām, kas vairs nav aktuālas manā ikdienas profesionālajā dzīvē. Tas bija ļoti intensīvs un neaizmirstams laiks, tikšanās ar spilgtiem, izciliem māksliniekiem, kuru vidū ir arī jūsu lieliskais diriģents Andris Nelsons. Kāda vairs jēga atgriezties pie vecajām baumām? Ar tām ir pilns internets… Mani tās neinteresē. Ja tu tur dzīvo un diendienā strādā septiņus gadus, ir jāietur sava līnija, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.

Jūsu vārdu savulaik ievēroju arī Ņujorkas Metropolitēna operas izrāžu kino tiešraides veidotāju sarakstā.

Man bija līgums ar Metropolitēna operu, bet tas bija jau pirms laba laika. Pašlaik esmu iesaistīta Birgitas Nilsones fondā. Slavenā zviedru dziedātāja Birgita Nilsone (1918–2005) pirms nāves nodibināja fondu, lai regulāri pasniegtu viņas vārdā nosauktu balvu – miljonu ASV dolāru par izpildītājmākslas sasniegumiem opermākslā. Es darbojos šīs balvas starptautiskajā žūrijā. Tā ir pasaulē visdāsnākā balva klasiskajā mūzikā, un to īpašā svinīgā ceremonijā pasniedz Zviedrijas karalis.

Pirmo laureātu – dziedātāju un diriģentu Plasido Domingo – izvēlējās pati Birgita Nilsone, noglabājot viņa vārdu slēgtā aploksnē ar noteikumu, ka to atvērs trīs gadus pēc viņas nāves. Plasido Domingo šo balvu pasniedza 2009. gadā. Līdz šim Birgitas Nilsones balva ir piešķirta trīs reizes, to saņēmuši arī diriģents Rikardo Muti (2011) un Vīnes filharmonijas orķestris (2014). Nākamā apbalvošanas reize būs 2018. gadā, kad tiks atzīmēta Birgitas Nilsones simtgade.

Pašlaik strādāju arī vokālistu konkursa žūrijā Hertogenbosā Nīderlandē. Pilsētiņa ir neliela, bet tas ir viens no visnozīmīgākajiem starptautiskajiem vokālistu konkursiem. (Šā gada septembrī notika 51. Hertogenbosas konkurss, tajā tika piešķirta arī Vāgnera balva – I. L.) Tagad es iesaistos aktivitātēs, kuras varu izvēlēties pati. Pēc piecdesmit gadu ilga darba tas nudien ir labi!

Operas attīstībai tuvojas noriets vai spoža atjaunotne, daudzsološa nākotne?

Es ticu operas nākotnei, citādi jau sen vairs nedarbotos šajā jomā. Strādājot Francijā, es bieži biju klāt jaunu operu dzimšanā. Tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, čehu komponista Miroslava Srnkas operai Dienvidpols, kuras pirmizrāde diriģenta Kirila Petrenko vadībā Bavārijas Valsts operā Minhenē notika 2016. gada ziemā, ir milzīgi panākumi. Visas biļetes ir pārdotas. Galvenajās lomās – Rolando Viljasons un Tomass Hempsons. Ja ir labas sabiedriskās attiecības, cilvēki ieinteresējas un nāk.

Ir nepieciešams darīt ko jaunu, kā to, piemēram, mērķtiecīgi uzdrošinās Santafē operas festivāls, kas sistemātiski pasūta un iestudē jaunas amerikāņu komponistu operas. Šogad tur notika Meisona Beitsa operas Stīva Džobsa (R)evolūcija pirmizrāde. Varu izcelt arī mūsdienu britu komponista Tomasa Adesa operu Iznīcības eņģelis, kura bija dzirdama Zalcburgas festivālā, Londonas Karaliskajā operā, Ņujorkas Metropolitēna operā un tiks uzvesta arī Dānijas Karaliskajā operā. Ir svarīgi skatīties uz priekšu, citādi viss apstāsies.

Vai Vāgnera un īpašas, tikai viņa mūzikai paredzētas vietas – Baireitas Festspielhaus – saistība ir absolūti unikāla?

Jaunu teātri savu ideju īstenošanai iecerēja un uzcēla tikai Vāgners. Neviens cits neko tādu nav paveicis, lai gan vietās, kur kādreiz dzīvojuši slaveni komponisti, tagad notiek ikgadēji festivāli: Rosīni festivāls Pezāro, Pučīni festivāls Torrē del Lago. Tie ir vērienīgi notikumi. Verdi tikai komponēja. Austrijā, Raidingā, kur ir dzimis pianists un komponists Ferencs Lists, ir neliela koncertzāle, kur skan ne tikai Lista mūzika.

Kā raugāties uz Vāgnera operu mūsdienu interpretācijām? Viņam tās patiktu? Jūs nesen, piemēram, noskatījāties noskatījāties Klīstošā holandieša iestudējumu Singapūrā.

Tas ir pirmais Vāgnera operas iestudējums Singapūrā, un tas tika veidots pēc Vāgnera biedrības iniciatīvas. Bija divi dažādi dziedātāju sastāvi: viens – Eiropas, otrs – Āzijas ansamblis. Iestudējums izdevies tiešām labs. To veidojuši Londonā dzīvojoši singapūriešu izcelsmes režisori.

Vai citur Vāgneru saprot tikpat dziļi kā Baireitā?

Mana iepriekšparedzamā oficiālā atbilde ir, ka mums Baireitā, protams, ir vislabākie Vāgnera iestudējumi pasaulē. Esmu bijusi pārāk cieši saistīta ar šo festivālu, lai sāktu to kritizēt. Tas vestu tikai pie kārtējā skandāla. Spilgti atceros ģeniālo tetraloģijas Nībelunga gredzens lasījumu, ko Patriss Šero Baireitas festivālā sāka 1976. gadā, risinot operu darbību rūpnieciskā laikmeta vidē. Tas toreiz izraisīja milzīgu skandālu. Viņš ir režisors, kuru vērtēju visaugstāk. Es ar viņu sadarbojos Ēksanprovansas festivālā, kad viņš tur iestudēja Mocarta Così fan tutte ar Elīnu Garanču Dorabellas lomā un kad viņš veidoja Leoša Janāčeka operas No mirušo nama iestudējumu. Es neesmu tikai Vāgnera speciāliste. Ēksanprovansas festivālā un Parīzes Šatlē teātrī iestudējām visu no Monteverdi līdz Stravinskim. Esmu atvērta visam.

Arī operu iemūžināšanai filmās?

Vienpadsmit gadu nostrādāju kompānijā Unitel Film, kas viena no pirmajām veidoja filmas, augstā kvalitātē iemūžinot operu izrādes un koncertus. To 1964. gadā – sākumā ar citu nosaukumu – dibināja uzņēmējs Leo Kirhs kopā ar diriģentu Herbertu fon Karajanu, lai popularizētu klasisko mūziku kino un televīzijā. Esmu veidojusi sastāvu 32 operu izrādēm – filmām, kuras diriģējuši Klaudio Abado, Herberts fon Karajans, Rikardo Šaijī, Džordžs Šolti un citi lielmeistari. Zemnieka godu un Pajaci Franko Dzefirelli režijā ar Plasido Domingo galvenajā lomā daļēji filmējām Sicīlijā. Rigoleto ar Lučāno Pavaroti Mantujas hercoga lomā nofilmējām Mantujā, kur rit šīs Verdi operas stāsts.

Veidoto filmu vidū ir grūti izcelt dažas man pašai vistuvākās. Viena no tādām ir Riharda Štrausa Elektra diriģenta Karla Bēma vadībā un Geca Frīdriha režijā ar austriešu dramatisko soprānu Leoniju Rizaneku titullomā. Arī Figaro kāzas ar Dītrihu Fišeru-Dīskavu, Kiri Te Kanavu un Hermani Preju, šo darbu veidoja režisors Žans Pjērs Ponels un diriģents Karls Bēms. Tā bija liela un nozīmīga manas dzīves daļa.

Ko sakāt par operu izpildījumu brīvdabas demokrātiskajā gaisotnē?

Šāda pieeja attīstīsies un kļūs par tradīciju. Brīvdabas festivāli un izrādes ir liela iespēja operas popularizēšanā. Cilvēkiem tas patīk. Nesen biju Koblencā, kur operas izrāda pie pils mūriem, bez dekorācijām. Tur pulcējas ap 7000 skatītāju.

Vai tiesa, ka labi pazināt slaveno rīdzinieku britu filozofu, ideju vēsturnieku un politikas teorētiķi seru Jesaju Berlinu?

Es viņu satiku 80. gadu beigās, kad biju Londonas Koventgārdena operas direktore. Viņš bija šī teātra valdē, un mēs regulāri tikāmies. Reiz uz kādu operas vadības komandas tikšanos pulcējāmies pie viņa Oksfordas koledžā. Mēs kļuvām par labiem draugiem. Viņš bija izcila personība. Ārkārtīgi draudzīgs, pretimnākošs, asprātīgs un ar siltu skatienu. Biju līdz sirds dziļumiem saviļņota, kad pirmoreiz stāvēju viņa mājas priekšā šeit, Rīgā, Alberta ielā. Pirms tam nezināju, ka viņš ir no Rīgas. Es arī šoreiz turp devos, bet priekšā bija celtniecības barjeras.

Ko jūs gribētu pajautāt savam vecvectēvam, ja viņu satiktu?

Es reiz jau kaut kur esmu atbildējusi uz šādu jautājumu, tikai vairs neatceros, ko. Tas būtu jautri, jo viņš ir bijis dzīvespriecīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu. Varbūt vajadzētu šīs iedomātās sarunas tematu centrēt uz Rīgu? Drīzāk es varētu kaut ko pajautāt Volfgangam Amadejam Mocartam – tāpēc, ka mana dēla Antuāna otrais vārds ir Amadejs (Eva Vāgnere-Paskjē ir precējusies ar franču filmu producentu Īvu Paskjē, un 1982. gadā dzimušais Antuāns Amadejs Vāgners-Paskjē ir viņu atvase – I. L.).

Ko jūs pajautātu Mocartam?

Bet varbūt Ferencam Listam? (Sirsnīgi smejas.) Starp citu, daudzi, kuri zina visu par mūsu ģimeni, aizmirst, ka viņš ir mans vecvecvectēvs, jo Lista meita bija Vāgnera sieva.

Dienā, kad Māris Gailis mani atveda uz Vāgnera zāli, pie tās uz ielas bija divas jauniešu ekskursantu grupas. Pajautāju viņiem, vai vēlas kopā ar mani nofotografēties. To parasti nemēdzu darīt. Viņi sajūsmā kliedza, kad Māris viņiem paskaidroja, ka esmu slavenā komponista mazmazmeita.

Intervijā Singapūrā jūs teicāt, ka jautātu Rihardam Vāgneram, kā viņam kopā ar pirmo sievu Minnu un suni izdevās aizbēgt no Rīgas.

Tā es varētu jautāt. Tas patiešām izklausās pēc manis.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja