Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Lēkt, nelēkt, lēkt. Intervija ar režisoru Māri Martinsonu

Nākamajā gadā režisors Māris Martinsons sāks uzņemt filmu Zeme, kas dzied. Šo vēsturisko stāstu par Dziesmu svētku tradīcijas dzimšanu režisors uzskata par savu mūža darbu.

Savu sešdesmito jubileju 25. jūlijā režisors Māris Martinsons sagaidīja savas topošās filmas Saki jā! uzņemšanas laukumā. "Filmēšanas pirmā diena sakrita ar manu dzimšanas dienu, un tā bija apzināta izvēle. Sākām ar filmas stāsta beigām, un tieši šādi – filmējot – vēlējos atzīmēt jubileju – darot to, kas man vislabāk patīk. Tā bija ekstremālākā un neparastākā filmēšanas diena manā mūžā," atminas režisors. Filmas Saki jā! pirmizrāde ir ieplānota februārī, tieši ap to laiku, kad sāksies Māra Martinsona nākamā darba uzņemšana – filma Zeme, kas dzied būs stāsts par Pirmo latviešu dziesmu svētku dzimšanu 1873. gadā, kad tika ielikts pamats unikālai tradīcijai, kas 2023. gadā svinēs 150. jubileju.

Vai filma Saki jā! būs komēdija?

Tā ir komēdija, bet tā ir citādāka nekā Jaungada taksometrs. Gribēju pilnīgi citu humoru, dinamiku un stāstījumu. Nevēlos, lai man kā režisoram piestiprinātu kārtējo birku: kādreiz viņš veidoja filmas austrumu gaumē ar japāņu aktrisi galvenajā lomā, bet tagad – šo. Saki jā! ir pavisam atšķirīga. Šoreiz mēs ar filmēšanas komandu cenšamies iet vizuālās komēdijas virzienā – tādā, kādā strādā angļu scenārists un režisors Edgars Raits.

Ko redzēsim galvenajās lomās?

Galvenajās lomās būs aktieri Jurijs Djakonovs un Lelde Dreimane, mūziķis improvizators Nauris Brikmanis un influencere Evelīna Pārkere. Viņi savā starpā veido neparastus salikumus un papildina cits citu īpašā veidā. Man ir interesanti strādāt ar šiem cilvēkiem. Viņi pārstāv dažādas teātra skolas un dažādu tēlošanas pieredzi. Es vēlos viņus parādīt pilnīgi citādus, nekā esam viņus pieraduši redzēt sociālajos tīklos vai iepriekšējos darbos. Piemēram, sadarbībā ar Nauri gribu izveidot pavisam citu komisko tēlu nekā viņa Jēkabs Garšiņš Jaungada taksometrā.

Vai, rakstot scenāriju, jūs zināt, kurš aktieris kuru tēlu spēlēs?

Tas notiek dažādi, piemēram, filmas Zeme, kas dzied scenārijā ir kāds tēls, kuru rakstot es domāju par Baibu Sipenieci kā par noteiktu kodu attieksmē pret dažādām lietām un dzīvi kopumā. Reālu cilvēku iedomāšanās īpaši palīdz tajos brīžos, kad sižetiski aizej līdz kādam punktam un nezini, ko darīt tālāk. Tu jautā: ko šajā situācijā darītu Baiba?

Filmas Saki jā! scenāriju es rakstīju mazliet citādam sastāvam, bet vienā brīdī sapratu, ka Jurijs Djakonovs ir jāsamaina vietām ar Nauri Brikmani, lai būtu negaidītāk.

Lai būtu negaidītāk jums pašam? Vai sanāk pārāk pierast pie uzrakstītajiem tēliem?

Īstenībā ir tuvu tam. Negribētu teikt, ka ir sajūta, ka esmu šo filmu jau uzņēmis, bet brīžiem pārāk liela skaidrība par gatavo rezultātu nevis iemidzina, bet... Man gribas, lai, veidojot filmu, es kaut ko atklātu vai pierādītu sev, nevis vienkārši demonstrētu savas iemaņas. Vienmēr esmu centies atrast veidu, kā iziet no savas komforta zonas, jo esmu piedzīvojis, ka, atrodoties komforta zonā, ar saviem domubiedriem mēs izdarām savu darbu, un viss. Neveidojas sinerģija, kurā starp diviem cilvēkiem rodas trīs domas.

Man ir svarīgi, lai uzņemšanas laukumā šķiļas radošuma dzirksts. Piemēram, pirms vairākiem gadiem mēs ar aktieri Andri Buli un operatoru Valdi Celmiņu aizlidojām uz Losandželosu (lai uzņemtu spēlfilmu Oki – okeāna vidū (2014) – I. A.). Man nebija ne mazākās jausmas, kā viss izvērtīsies. Tas bija ekstrēmi. Jebkurš izaicinājums ir saistīts ar risku, bet visa dzīve sastāv no tā: cik tu vispār vari būt drošs par to, ko tu vari izdarīt. Kādas ir tavas spējas? Kāds ir tavs potenciāls? Ko tu esi vērts? Skatītājam tas paiet garām, jo viņš redz tikai galarezultātu – smejas vai nesmejas, patīk vai nepatīk –, bet tas ir vajadzīgs tev pašam, ka tu esi sakodis zobus un to paveicis.

Tagad trīs savas dzīves gadus veltīsiet filmai Zeme, kas dzied.

Es sev skaidri un gaiši pateicu: tiklīdz tiks dota zaļā gaisma šai filmai, es dzīvošu tikai ar to (filma ir tikusi atbalstīta Nacionālā kino centra izsludinātajā 2020. gada filmu ražošanas konkursā – I. A.). Apzinos, ka šī ir mana mūža filma, ņemot vērā tās nozīmīgumu un darba ieguldījumu, kas tajā jau ir un vēl tiks ielikts. Šajā gadījumā lielākais izaicinājums būs nevis eksperimenti un neparastu risinājumu meklēšana, bet gan uzņemt filmu tādu, kādu es to redzu un kas spētu uzrunāt mūsdienu cilvēku.

Man ļoti patika grieķu režisora Jorga Lantima filma Favorīte (2018), kurai es spēju pieslēgties par visiem simt procentiem. Gatavojoties šim projektam, esmu skatījies filmas par šo laiku – Mārtina Skorsēzes Ņujorkas bandas (2002), Igaunijas simtgades programmas filmu Patiesība un taisnība (2019) un neskaitāmas citas, kas pievēršas XIX gadsimta otrajai pusei un reizē pārstāv dažādus žanrus un radošās pieejas.

Kas jūs visvairāk piesaista šajā stāstā?

Visvairāk mani piesaista tas, ka tas ir vēsturisks stāsts ar laimīgām beigām – ne vien laimīgām, bet unikālām un grandiozām beigām, kurām pēc trijiem gadiem tiks svinēta 150 gadu jubileja.

Scenārija rakstīšanas brīdī jūsu projektam pievienojās arī Dainis Īvāns.

Kad Dainis pievienojās, sapratu, ka tieši tā man bija pietrūcis. Pirms tam es biju dzīvojis savā tēlu pasaulē ar tās dialogiem un savstarpējām attiecībām, savukārt Dainis ir cilvēks ar ļoti skaidru un precīzu pagātnes redzējumu. Zeme, kas dzied nav mīlas stāsts, tā ir vēsturiska filma, kurā viņš atbild par vārdu "vēsturiska", bet es – par vārdu "filma". Esmu izpētījis daudz materiālu, bet ar to nepietiek, ir svarīgi zināt vēsturisko kontekstu. Domāju, ka mēs kopā esam radījuši saturīgu, kolorītu, dziļu un cilvēcīgu stāstu, pēc kura noskatīšanās cilvēkiem būs pilnīgi skaidrs, kā radās mūsu Dziesmu svētku tradīcija un kāpēc mums vispār būtu svarīgi to zināt. Tā ir pietiekami tāla, bet arī pietiekami tuva pagātne, par kuru ir saglabājies daudz detaļu, caur kurām es varu atklāt notikumus un tēlus. Viņi visi bija dzīvi cilvēki ar savām vājībām un stiprajām pusēm.

Vai galvenās lomas atveidos tie paši aktieri, kurus mēs redzējām Nacionālā kino centra konkursa laikā izrādītajā rullītī?

Jā, nevaru iedomāties nevienu citu aktieri, kurš varētu nospēlēt Jāni Cimzi, kā vien Ģirtu Ķesteri, Bernhardu Dīriķi – kā Vili Daudziņu, Kronvaldu Ati – kā Andri Keišu, Rihardu Tomsonu – kā Andri Buli, Jāni Frīdrihu Baumani – kā Aināru Ančevski.

Šajā filmā, tāpat kā Saki jā!, piedalās arī jūsu jaunatklātais aktieris Nauris Brikmanis.

Nauris vizuāli ir vienkārši viens pret vienu ar harismātisko advokātu Krišjāni Kalniņu, kurš arī bija jaunpienācējs Rīgas Latviešu biedrības vadības rindās. Viņam pat nevajadzēs līmēt bārdu, tā viņam jau ir.

Kādā posmā ir šis projekts?

Pašlaik notiek aktīvs sagatavošanās darbs. Mēs tikko satikāmies ar komponistu Uģi Prauliņu, lai izrunātu visas muzikālās lietas. Man patīk, ka katram cilvēkam ir savas domas par šo Dziesmu svētku tradīcijas tēmu. Neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš nesaprastu, par ko būs filma Zeme, kas dzied. Piemēram, veidojot Maģisko kimono (2017), es nesatiku nevienu, kurš saprastu, par ko būs filma (smejas). Tas dod papildu sajūtu, ka šī filma ir vajadzīga mums visiem, pat ja visi nedziedam korī. 

Kādas ir jūsu attiecības ar mūziku un dziedāšanu?

Tāpat kā daudzi, esmu dziedājis korī. No sākuma tas bija Skolotāju nama zēnu koris, pēc tam – Rīgas pilsētas Kirova rajona jauniešu jauktais koris, kuru vadīja Anita un Jānis Garanči, divi jauni un saprotoši cilvēki, kuri ļāva saprast, ka dziedāšana korī ir visu paaudžu lietas. Esmu piedalījies Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, kas notika 1980. gadā, pēc tam mana dzīve iegrozījās tā, ka nevarēju apvienot dziedāšanu korī ar citām lietām, bet man vienmēr blakus ir bijuši cilvēki, kuri to ir darījuši, – radi, draugi un paziņas. Kormūzika man ir tuva, tāpēc priecājos, ka filmā man būs iespēja strādāt ar to un parādīt skatītājiem, kā cilvēki dziedāja pirms simt piecdesmit gadiem.

Un kā viņi dziedāja?

Viņiem bija jaunums dziedāt četrbalsīgi un milzīga vēlme piedalīties šajos svētkos. Stāstā ir daudz dažādu fascinējošu lietu. Rakstot vien par dziesmas Dievs svētī, Latviju! rašanos, pirmo publisko izpildīšanu un jau gaisā virmojošo pretestību no varasvīru puses, es nespēju valdīt asaras. Tas ir kaut kas tāds, pret ko nav iespējams palikt vienaldzīgam.

Cik daudz mūzikas būs šajā filmā?

Cilvēki dziedās dažādās situācijās: dziedās strādājot, dziedās, aizsēdējušies krogā, dziedās grūtos brīžos, dziedās svētkos. Mums vajadzēs daudz dziedošu cilvēku. Mēs īpaši vēlamies uzrunāt korus no tām vietām, kuras bija pārstāvētas pirmajos dziedāšanas svētkos. Gribam, lai mūsu filmas gājienā dotos arī tagadējo laiku virsdiriģenti kā tradīcijas turpināšanās apliecinājums.

Līdzās reālajai vēsturiskajai līnijai filmā būs arī izdomāta līnija par meiteni, kura ļoti vēlas dziedāt korī. Vai varat pastāstīt par savu izvēli?

Tajā laikā sākās cīņa par sievietes pašnoteikšanos, bet šīs filmas kontekstā man sanāca domāt tikai par vīriešiem kā galvenajiem varoņiem, jo sievietes nepiedalījās Dziesmu svētku organizēšanā, viņas izšuva karogu. Zinot šo pārmaiņas nesošo situāciju, es uz mazu Vidzemes ciematiņu pie savas tantes "atvedu" jaunu un izglītotu meiteni Annu, kura vēlas dziedāt korī, bet šajā pusē ir tikai vīru koris (dziedāšana korī galvenokārt bija vīriešu nodarbošanās – I. A.). Protams, šī nav nekāda pasaka, kurā pietiek ar buču uz simpātiska diriģenta vaiga, lai tiktu uz Dziesmu svētkiem. Anna šajā filmā pārstāv tos dalībniekus, kuriem atļāva piedalīties kopkorī bez sava kolektīva, ja vien viņi pārzināja visu repertuāru un bija vēlme dziedāt.

Cik daudz bija sieviešu un vīriešu šajā kopkorī?

Es precīzi nepateikšu skaitu, bet šie Dziesmu svētki bija pirmie, kuros dziedāja gan vīrieši, gan sievietes (Dikļos un Tartu piedalījās tikai vīrieši – I. A.). Mūsdienās tā proporcija ir apgriezusies kājām gaisā.

Pats esat tenors.

Tenori vispār esot zelta vērti. Mana sieva dzied korī, bet es pagaidām vēl spītīgi turos pretī (smejas). Es negribēju radīt stāstu, kurā vairāki džeki pusgada laikā dabū gatavu vienu projektu, – tā būtu kā filma par feisbuka vai kāda cita "stārtapa" dibināšanu, kas turpina darboties 150 gadu. Bez šīs meitenes līnijas tas būtu sauss vēstījums, un mēs daudz ko zaudētu, ja neparādītu vidi, cilvēkus un notikumus, kas risinās gan laukos, gan Rīgā. Tas ir laiks, kad notiek būtiskas pārmaiņas valstiskajā apziņā, turklāt tas ir pilnīgi citādi nekā manis kādreiz iecerētajā filmā Namejs pēc rakstnieka Laimoņa Pura tetraloģijas Degošais pilskalns motīviem, jo starp tiem notikumiem un mūsu dzīvi ir vairāki gadsimti. Šajā gadījumā mēs esam tiešā pēctecībā gan attiecībā uz dziedāšanu, gan uz vēsturiskajiem notikumiem.

Vai izmantosiet specefektus?

Skatoties Latvijā radītas vēsturiskās filmas, jāsecina, kas lielākoties tiek izmantoti teju vieni un tie paši māju stūri. XIX gadsimta otrā puse ir ļoti dinamisks laiks – tiek nojaukts aizsargmūris un sākas aktīva pilsētas apbūve. Es gribu kadru kā Holivudas filmā, kur kamera paceļas uz augšu un tajā vietā, kurā būtu jābūt Brīvības piemineklim, ir lauks, pa kuru brauc pajūgs. Esam iecerējuši būvēt Merķeļa ielas fragmentu no Krišjāņa Barona ielas līdz Latvijas Universitātei. Tā ir pasaule, kurā mēs pamazām ejam iekšā.

Vai jums nav bail no tik vērienīga projekta?

Nē, tajā brīdī, kad pieņem lēmumu to darīt, tu to dari. Tas ir tāpat kā pirms lēkšanas ūdenī. Lēkt, nelēkt, lēkt, nelēkt. Tajā brīdī, kad lec, – viss. Protams, neviens mums nedod veiksmes garantiju, jo ir daudzas lietas, kuras nevar paredzēt, bet pats svarīgākais ir tas, lai, pabeidzot darbu, nebūtu sajūtas, ka varēja labāk. Es zinu, kā tas ir, un tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Izrādi noņem no repertuāra, bet filma paliek. Ja konkrētajā brīdī kaut ko neesi izdarījis līdz galam, tu to redzēsi pēc desmit gadiem, tu to redzēsi pēc divdesmit gadiem. Kino ir process, kurā nedrīkst atkāpties un ir jāmēģina panākt vēlamo rezultātu ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Man palīdz tas, ka es zinu, kā montēt, jo es spēju atrast risinājumu situācijās, kurās kādu iemeslu dēļ nav varējis būt klāt kāds aktieris vai filmēšanas procesā noticis kas negaidīts. Šajā filmā noderēs visa iepriekš iegūtā pieredze.

Vai būs vēl kaut kas jābūvē?

Viena no būtiskākajām epizodēm filmā ir ugunsgrēka aina pagastmājā. Redzēs, kā mēs to atrisināsim, jo viens ir fantāzija, bet otrs – reālais budžets.

Jūs pieminējāt vairākas vēsturiskās filmas. Vai jūsējā varēs redzēt kādas atsauces?

Man bija interesanti paskatīties, kā citi režisori ir atspoguļojuši šo laikmetu, – tērpi, interjeri, ielu segumi, cilvēku komunikācija un savstarpējās attiecības. Es to visu uzsūcu sevī. Viens no jautājumiem, kas mani nodarbina: kas tajā laikā bija ar apgaismojumu? Piemēram, kā izskatījās Rīgas Latviešu biedrības nams 1873. gada februāra vakarā. Ko mēs redzam? Ko viņi redzēja? Es nevēlos kā Stīvena Spīlberga filmā Linkolns (2012), kurā visu laiku aiz loga spīd pilnmēness un izgaismo pusi galvenā varoņa sejas (smejas). Pārspīlēju, bet tā ir pirmā asociācija, kas saistās ar šo darbu. Gribu saprast, kādā pasaulē viņi dzīvoja. Visas šīs pārdomas man liek nosvērties par labu tam, lai mēs Zemi, kas dzied uzņemtu uz filmlentes, turklāt triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, manas paaudzes cilvēkiem tā saistās ar kaut ko īpašu. Savu pirmo darbu veidoju uz filmlentes. Tā bija filma Nevajadzīgie ļaudis (2008), kuru mēs ar operatoru Gintu Bērziņu uzņēmām ar kameru Super 16.

Otrkārt, tā ir pateicīgāka izvēle ekstremālos gaismas un tumsas apstākļos. Treškārt, iespējams, pati svarīgākā lieta, ka digitālais laikmets ir izlutinājis aktierus un pārējo radošo komandu. Desmit, piecpadsmit dublu. Aktieri mēdz ierasties filmas uzņemšanas laukumā ar domu – filmēsim, kamēr nofilmēsim. Ja zini, ka filmlentes ir tikai pieciem dubliem, var sajust pilnīgi citu atdevi. Tas ir aizraujošs process, kurā vēl vairāk ievelk iekšā pašu notikumu attīstība. No Dziesmu svētku idejas sākuma ziemas tumšajos mēnešos tā attīstās pretim pavasarim un noslēdzas ar pašiem svētkiem tūlīt pēc Jāņiem, kad arī daba ir pilnbriedā.

Runājot par mūziku, vai jūs kādreiz gribētu atgriezties pie videoklipu filmēšanas?

Pēc profesijas esmu dramatiskā teātra režisors (1989. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Arnolda Liniņa režijas kursu – I. A.), un es gribētu iestudēt teātra izrādi. Man nav ne mazākās jausmas, vai es to varu izdarīt. Par šo jautājumu domāju jau kādus divdesmit gadus. Esmu strādājis ar labākajiem Latvijas un Lietuvas aktieriem un zvaigznēm. Šķiet, kas būtu vienkāršāk kā iestudēt izrādi?!

Kas ir tas, kas traucē?

Iespējams, ka es nejūtu īsto motivāciju, kāpēc lai to darītu. Nevar veidot izrādi tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai tu to vari vai nevari, bet tomēr mani tirda kaut kāda neizdarīta darba sajūta. Katrā ziņā tas man būtu liels izaicinājums, man nav bail no neveiksmēm, jo esmu gājis cauri dažādām situācijām un neveiksmēm. Ko lai dara, tā vienkārši ir, bet ir svarīgi, kur tu esi tagad un kā skaties uz priekšu.

Lasīju, ka jums ir doma uzrakstīt grāmatu par pirmajiem Dziesmu svētkiem.

Mums ir ļoti daudz materiāla, kas paliks ārpus filmas, kuras garumam nevajadzētu pārsniegt divas stundas un 45 minūtes. Pašlaik mēs ar Daini Īvānu strādājam pie projekta, ko plānojam iesniegt Valsts kultūrkapitāla fondā, lai realizētu šo darbu dzīvē. Tas būs apjomīgs romāns, ko varēs novietot blakus Augusta Deglava Rīgai.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Muzeja stāsti dokumentos un bildēs

Izstādē Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100 ir ieteicams nepārcensties ar faktu iegaumēšanu, bet novērtēt pašus mākslas darbus – pēc attēliem zināmus un arī iepriekš neredzētus.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja