Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +7 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Māra Zālīte: Cinismā un vienaldzībā nekas labs nevar rasties, nekas

Radošā raža uz dzejnieces Māras Zālītes galda vedina domāt, ka viņai par svētku dāvanām galva nav jālauza. Pieaugušos iepriecinās izdevniecībā Mansards tikko iznākušais krājums Dziesmu rakstā, kurā apkopoti tie Zālītes dzejoļi, kuri skan latviešu komponistu dziesmās, rokoperās, mūziklos un kantātēs. Bērnus - Edgara Folka ilustrācijām rotātais dzejolis - grāmatiņa Viens lācis vienā gaišā dienā vai jaunais Putnu operas DVD izdevums.

Zālītes un Jāņa Lūsēna Putnu opera piedzīvojusi iestudējuma atjaunojumu Latvijas Nacionālajā operā. Māra Zālīte var būt gandarīta par sava vienīgā prozas darba - romāna Pieci pirksti - nodaļas publicējumu angļu tulkojumā Eiropas gada labāko darbu antoloģijā Best European Fiction 2015, ko ASV laidis klajā apgāds Dalkey Archive Press. Blakus prestižajai pasaules literatūras izlasei gulst minētā romāna tulkojumi, kas nākuši klajā Igaunijā un Gruzijā. Pašu mājās rakstniecei prieks, ka Pieci pirksti ieguvuši 2015. gada Lielo lasītāju balvu, ko piešķir par visvairāk lasīto grāmatu bibliotēkās. Taču dzejniece saka: "Tas viss ir jauki, bet, paškritiski raugoties, man šogad nav nekā no jauna. Runājot par radošo darbu, esmu sev pasludinājusi, ka nākamgad iešu klosterī. Šogad man bija ļoti aktīva sabiedriskā darbība, vairāk nekā divdesmit tikšanos ar lasītājiem, ar biedrību Savai Slampei rūpējos, lai taptu piemineklis represētajiem (tas saucas Zelta josta un tika atklāts 14. jūnijā - I. L.), strādāju arī Latvijas simtgades kinoprojektu scenāriju izvērtēšanas žūrijā. Ir iznākušas grāmatas, bet tie ir veci lauri. Pašai gribas kaut ko jaunu."

Ziemīgi baltajos vākos iesietajā krājumā Dziesmu rakstā, ko pati Māra Zālīte sauc vienkārši par dziesmu grāmatu, nekur nav pierakstīts, no kurām izrādēm dzejoļi ir.

Vēlējāties atdot dzejai pašvērtību?

Dziesmu teksti skaitās zemāka ranga, tomēr es ceru, ka ne visos gadījumos. Rokoperu, mūziklu dziesmu teksti tapuši kā dzejoļi. Nevaru, neprotu pierakstīt vārdus gatavai mūzikai, tā man nedod impulsu, man vajag pašai savus impulsus. Tikai vienu - pašu pēdējo Ulda Stabulnieka motīvu - vienkārši nevarēju atteikt. To uzrakstīju ar Jura Vaivoda palīdzību. Apkopot teātra dzejoļus pamudināja tas, ka ļoti daudzi, arī mani kolēģi, neiet uz teātri. Jaunajā paaudzē daudzi vispār nav redzējuši nevienu no maniem darbiem, kuri rādīti teātros pirms "simt gadiem". Daudzi joprojām skan gan radio, gan YouTube, bet, kas ir autors, neviens tā īsti nezina. Visus gan nesaliku: AKKA/LAA sarakstā bija vairāk nekā piecsimt komponēto dzeju, grāmatiņā ir ap 190 dzejoļu. Arī šīs grāmatas nebūtu, ja neatrastos talantīga sastādītāja. Kā salikt kopā, ja katrs dzejolis burtiskā nozīmē ir no citas operas? Bīskaps Alberts (Indriķa hronika), Dzejnieks (Kaupēn, mans mīļais!), Finks (Sfinksa). Tēli ir ļoti dažādi, taču tie visi pulcējas ap autoru kā kodolu. Krājuma sastādītāja, dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode, izveidoja interesantas līnijas ar caurviju motīviem. Rodas jauni konteksti, jauns saturs, sava dramaturģija, kompozīcija.

Bet ja nelasa visu pēc kārtas?

Es arī nekad nelasu dzejoļu grāmatās visu pēc kārtas. Faktiski mani neinteresē sakārtojums, jo katru dzejoli uztveru kā pilnīgi suverēnu vienību. Man pašai ir grūti lasīt šo grāmatu, jo visu laiku galvā skan mūzika. Bet citiem būs jāiztiek tikai ar vārdiem.

Vai rūpīgi seko savu darbu pasaules gaitām?

To kārto izdevējs - Mansards, tam ir liela loma Piecu pirkstu izvešanā starptautiskajā līmenī. Viens ir pārtulkot, bet pavisam kas cits - dabūt izdevēju, kas grāmatu nodrukā. Tas ir liels darbs, to autors viens nevar paveikt. Toties labprāt sadarbojos ar tulkotājiem.

Man liekas, ka pienācis laiks izdot tulkotās latviešu grāmatas tepat Latvijā. Kādreiz Rīga bija nozīmīgs grāmatniecības centrs Eiropā. Piemēram, Hartknoha izdevniecība Rīgā laikā no 1762. līdz 1798. gadam izdeva ap 580 visai Eiropas kultūrai nozīmīgu grāmatu, tai skaitā Imanuela Kanta pirmizdevumus, Herdera darbus. Tagad Rīgu apmeklē arvien vairāk tūristu, un daļu no viņiem interesē literatūra. Viņi iet uz grāmatnīcām un taujā pēc tulkotās latviešu literatūras. Mazs plauktiņš ir, varbūt trīs vai četras grāmatas. Vajag izdot, un pārdošana jau ir mārketinga jautājums. Vācu dzejnieks Matiass Knolls pašos pirmajos atjaunotās Latvijas gados staigāja apkārt pa Vāciju kā kolportieris un piedāvāja grāmatnīcām savus tulkojumus - pa divām trim grāmatām. Viņš pats tās arī iesēja, tas bija roku darbs. Vēlāk viņš jau veda līdzi latviešu rakstniekus. Protams, ielauzties lielajos tirgos ir ļoti sarežģīti, jo lielo valodu literatūras ir diezgan augstprātīgas un pašpietiekamas. Angļu valodā iznākošās literatūras plašums ir neaptverams.

Best European Fiction - Eiropas literatūras gada izlases Amerikā ir ļoti prestižs izdevums. Šie ir vārti, pa kuriem Eiropas rakstnieki var iziet pasaulē. Latvijas vārds tur skan ik pa laikam, un tas ir tulkotājas Margitas Gailītes nopelns, jo viņa darbojas arī kā aģents: atrod kontaktus, neatlaidīgi sarakstās ar izdevniecību redaktoriem. Man ir līgums ar Dalkey Archive Press par Piecu pirkstu izdošanu. Biju ļoti pārsteigta, ka romāna nodaļas var uztvert kā pilnīgi patstāvīgus stāstus. Viens ievietots arī interneta žurnālā Traffic Europa.

Kad būs Piecu pirkstu otrā daļa, kurā no Sibīrijas izsūtījuma atgriezīsies Buka, Lauras vecmāmiņa?

Arī uz ielas cilvēki nāk klāt un jautā. Pārdevējas jau sāk dusmīgi skatīties: mums jau ir apnicis šis jautājums. Atbildu: sakiet visiem, ka top. Nākamgad vajadzētu būt lielās līnijās gatavam, un tad vēl vajadzēs dažus mēnešus slīpēšanai. Dzeja nāk gandrīz tīrrakstā, bet proza - nekad! Visi zina, ka Zigmunds Skujiņš raksta katru dienu, ir ārkārtīgi disciplinēts, raksta noteiktas zināmas stundas. Var pēc pulksteņa zināt, kad rakstnieks iet pastaigāties. Es to redzu pa logu, jo dzīvojam vienā mājā. Reiz pajautāju: cik jūs dienā uzrakstāt? Viņš teica: ja ir puse A4 lapas tīrrakstā, esmu laimīgs. Nenoticēju: nē, nevar būt! Bet tagad, kopš pati rakstu prozu, saprotu, ko tas nozīmē.

Jaunajā Rīgas teātrī top iestudējums Pilna Māras istabiņa. Tā taču bija tava pirmā luga?

Dramatiskā poēma. Tā bija mana pirmā ludziņa, un es jutos tik laimīga, ka 1984. gadā to iestudēja Pēteris Pētersons. Pirmizrāde saviļņoja visus. Pat Vizma Belševica, kura nekad nerakstīja recenzijas, uzrakstīja ļoti emocionālu vērtējumu. Jaunuzvedumu veido Inese Mičule. Mums jau ir kopīga pieredze, tieši viņa atjaunoja Lāčplēsi un Kaupēn, mans mīļais. Tas bija drosmīgi.

Aktuāls bija varonis, kurš karo zem dažādiem karogiem.

Tagad arī. Tirpas iet caur kauliem. Par karošanu. Par neizmantotajām iespējām. Man ir princips vecajos darbos neko nemainīt. Bet šeit skaidri sajutu, ka trīsdesmit gados man ir uzkrājies mazliet vairāk pieredzes. Esmu atļāvusies mazliet svītrot un pierakstīt.

Rokoperu un mūziklu laiks ir beidzies?

Domāju, ka jā. Pēc Meierovica iestudējuma izgāšanās es sapratu, ka ļoti ilgi vairs neko tādu nerakstīšu. Izrādes veidotāji nebija uz viena viļņa ar autoriem, vai nu nenoticēja, vai vispār mazāk interesēja valstiskā, vēsturiskā tēma. Bet cinismā un vienaldzībā nekas labs nevar rasties, nekas. Var rasties dusmās, naidā, mīlestībā, sāpēs. Labāk rakstu prozu, kur neesmu atkarīga no citiem un tikai pati esmu atbildīga par katru vārdu. Teātrī dramaturgs ir tikai tortes pirmās kārtas cepējs, kam pārējie liek virsū citas kārtas, smērē zaptes un garnē.

Latvijā šodien redzi politiķus ar tādu prātu, ideālismu un mērķtiecību, kas piemita Zigfrīdam Meierovicam?

Vēsturnieks Aivars Stranga teicis, ka tāds ārlietu ministrs kā Meierovics ir vienīgais visā Latvijas vēsturē. Labs ārlietu ministrs atjaunotajā Latvijā bija arī Georgs Andrejevs. Bet Meierovics bija īpašs gadījums: viņa harisma un vēsturiskais Latvijas dibināšanas laiks. Tādu politiķu mums pašlaik nav. No politiķiem nevar gaidīt, lai viņi būtu apgaroti ideālisti un morālo vērtību avoti. Ar retiem izņēmumiem, kā Vaira Vīķe-Freiberga - etalons savā stājā, kultūras dziļumā, patriotismā, visā savā personībā. To, kas politikā notiek pašlaik, pat negribas iztirzāt nopietni. Nekādu principu. Liekulība. Meli. Politiskā elite ir izkurtējusi, un, manuprāt, tai ir jāsabrūk. Galīgi, totāli. Šis mehānisms darbojas pats par sevi un pats pret sevi. Kā mašīnai nomucis ritenis, rullē tik uz priekšu. Bet labā ziņa ir tā, ka tauta arī dzīvo savu dzīvi. Šogad esmu izbraukājusi visu Latviju no Aglonas un Dagdas līdz Ventspilij un Liepājai un arī pati daļēji dzīvoju laukos. Kultūras namos, skolās un bibliotēkās ir kori un deju kolektīvi veciem un jauniem, ļaudis spēlē teātri, šuj un ada, cep sklandraušus, audzē vistas, ķiplokus. Kopj savu pagastu, māju, novadu. Man bija liels pārsteigums, ka Latgale ir ļoti sakopta zeme. Apsaimniekota.

Ir arī pamesti ciemi un vietas, kur nav pat elektrības, bet tik un tā tauta dzīvo, taisa biznesus, brauc atpūsties uz ārzemēm. Izrādās, lasa arī grāmatas! Latviešu literatūra, rakstnieki pašlaik ir izcilā formā: Ikstenas Mātes piens, Ābeles Klūgu mūks, Bērziņa Svina garša, vēl un vēl. Jauna, spēcīga paaudze nāk arī mūzikā, kino, mākslā. Mākslinieki brauc uz Parīzi, Grieķiju, Itāliju. Nerunā sliktu par Latviju! To Piecos pirkstos mazā Laura uzbrēc mammai. Man tāpat gribas teikt.

Valdība un Latvija ir dažādas lietas!

Valdības nāk un iet. Latvija ir mūžīga.

Tomēr dīvaini no valsts premjera kandidātes dzirdēt, ka laba reputācija sabiedrībā politiķim nav nepieciešama.

Es arī esmu ļoti izbrīnīta. Zaudējot reputāciju, politiķis zaudē visu. Bet, zini, nav auglīgi visu laiku pārdzīvot pasīvās līdzdalības stresu. Tas sāk atgādināt padomju laikus, kad mājās klusībā vārījāmies pa virtuvēm. Tikai toreiz iemesls bija bailes no represijām, bet tagad - nav jēgas runāt politiķu virzienā. Nav reakcijas. Acu zīlītes nereaģē. Arī nepārtrauktā čivināšana sociālajos tīklos, portālos un brīvajos mikrofonos ir devalvējusi vārda vērtību. Jūtama bezspēcība gan no tiesībsargājošajām iestādēm, gan no medijiem kā politiskās morāles sargiem. Varas gaiteņos ir iestājusies pilnīga rezistence, nekas uz viņiem neiedarbojas. Kā redzam, ir tādi, kas jebkurā brīdī var nostāties pret valsts interesēm sava labuma dēļ. Kas palīdz Krievijai noturēt Latviju uz gāzes adatas? Bijušais Ministru prezidents, bijusī Valsts kancelejas vadītāja, bijušais Saeimas priekšsēdētājs, bijušie ministri!

Latvijai veiksies bēgļu integrācija?

Nekādas integrācijas nebūs, tāpat kā tā nav notikusi nekur Eiropā. Tik antagoniskas kultūras labākajā gadījumā var mierīgi pastāvēt līdzās. Bēgļi ir emocionāli iekrāsots jēdziens, kas katrā normālā cilvēkā izraisa līdzjūtību. Tomēr viss ir daudz sarežģītāk, un šo apzīmējumu nevar vispārināt. Vieni ir bēgļi, bet citi - labuma meklētāji. Vēl citi ir apzināti ieplūdināti, visticamāk, labticīgi kolonisti, kas paši to neapjauš. Viņi ir noziedzīgas cilvēktirdzniecības upuri, savervēti, piesolot Eiropā leiputriju. Tikai jāizēdas cauri sienai, Lamanša tunelim. Aiz visa tā stāv ļoti nopietni, bīstami spēki, bet Eiropa kā tāda naiva Grietiņa nesaprot milzīgo faustisko vērienu, ar kādu mēs pašlaik saskaramies.

Ir liela vilšanās Eiropas vadībā, kas izrādījusies mazspējīga un tuvredzīga, nespējot izanalizēt un paredzēt situāciju. Tiek pieļauta kārtējā Eiropas nolaupīšana. Notiek jauna tipa kolonizācija. Eiropai nav nekādas aizsardzības. Tā ir apjukusi, ļauj spekulēt ar Eiropas vērtībām - līdzcietību, humānismu, cilvēkmīlestību. Melīgais politkorektums ir atnācis arī pie mums. Mums stāsta, ka ienācējiem tūlīt būs darbs, ka viņi momentā mācīsies latviešu valodu, ka mēs neļausim viņiem dzīvot kopienā, bet izkliedēsim. Tās ir blēņas. Esmu viesojusies pie latviešiem Īrijā, Somijā un Zviedrijā. Visi, kam ir kopīga valoda, kultūras saknes, vēsture, jebkas, cenšas turēties kopā. Stāstīt, ka šeit patvēruma meklētāji neveidos kopienu, ir apzināti meli. Nomadu virpulis, kas visu pārņem, novedīs pie tā, ka cilvēki dzīvos vienās draudu bailēs. Valstis tērēs milzu naudu drošībai. Eiropas vadošās amatpersonas nepiedodami programmē bīstamu eksistenci nākotnē. Nē, tie ļaudis nav mūsu ienaidnieki. Mēs esam viņu ienaidnieki - neticīgie, izvirtušie, nicināmie rietumnieki. Tā ir ticības lieta. Tā nav racionāla, un pagaidām pret to zāļu nav.

Šī tēma politkorektajā sabiedrībā kļuvusi neērta, pat tabu?

Mūsu brīvā sabiedrība ir apdraudēta, mēs atgriežamies pie vienīgā pareizā viedokļa un visus, kas domā citādi, saucam par rasistiem. Bet mēs neesam rasisti. Mums rūp Eiropas nākotne, tās Eiropas, pēc kuras tik ļoti ilgojāmies. Šogad nācies sastapties ar ļoti daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem un viņu skaistajiem darbiem sabiedrības labā. Mums ir gaiša sabiedrība. Talantīga tauta mēs esam. Līdzjūtīga. Ziedojam, palīdzam cits citam. Es gribētu visiem novēlēt dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Runāt to, ko domā. Būt priecīgiem un gandarītiem par savu darbu, mīlēt cilvēkus un cerēt uz to labāko. Jā, gribu vēl pastāstīt, ka pirms diviem gadiem Arābu Emirātos lidostas veikalā mūs apkalpoja jauns, inteliģents sīrietis. Tik laipns un skaists, ka tādā varētu iemīlēties. Apjautājies, no kurienes esam, viņš pastāstīja, ka nāk no Damaskas: "Tā ir ļoti skaista pilsēta. Taču mūsu zemē tagad ir karš. Kad tas beigsies, jums noteikti jāatbrauc." Es tiešām ceru reiz aizbraukt uz Damasku.

Top komentāri

Zālīte ir pretrunīga personība
Z
Bet kā citādi? Ja nav iekšēju pretrunu, nav attītīstības, nav personības. Kam nav iekšēju pretrunu, tas ir reliģiozs sektants. Tikai personība spējīga lauzt sevi, savu ego, savus iepriekšējos uzskatus. Ir izcili, ja personība to izskaidro un citi to saprot un arī mācas lauzt savu ego. Dzīve mūs māca, visus, bet ne visi mācās........
Zālīte ziņotāja.......
Z
ko viņa lai ziņotu? Ziņotāji bija dziednieki zīlnieki astrologi............kas daudz uzzināja.......bet jums par nepielēca. Citādi čeka šitos visu aplusināja, kā Finku.........
Pārliecība
P
"Mēs esam viņu ienaidnieki - neticīgie, izvirtušie, nicināmie rietumnieki. Tā ir ticības lieta. Tā nav racionāla, un pagaidām pret to zāļu nav", saka M. Zālīte. Ir gan zāles, ļoti iedarbīgas - ticība! Kristīgā ticība. Liberāļi rūpējas, lai mums nav ticības uz trīsvienīgo Dievu, lai mēs esam izvirtuši un ar to vēl piedevām lepojamies. Tādi mēs pavisam droši esam kā mīksti mēsli zem ienācēju kajām. Vecā liberālā Eiropa jau stabili dodas pa skuju taku garīgā ziņā. Jāārstējas, jālieto zāles - Bībele un Baznīca, mīļie latvieši, lai ticībā pastāvam!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja