Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Svētdiena, 5. maijs
Ģederts, Ģirts

Par nākotni caur pagātnes kodiem. Intervija ar Andri Indānu

Pagājušā gada nogalē tika publiskots Latvijas eksperimentālās mūzikas veterāna _Gas of Latvia _jeb Andra Indāna jaunais albums Compressor. Janvārī Gas of Latvia publicējis iepriekš dienas gaismu neredzējušus kosmiskās mūzikas materiālus. Andris Indāns ir pilnas slodzes mūziķis, skaņu režisors un komponists, kurš mūzikā darbojas kopš 80. gadu beigām. Projekts _Gas of Latvia _uzsākts pēc grupas Kartāga (kopā ar _Hospitāļu ielas _Edgaru Šubrovski) izjukšanas 90. gadu vidū.

Kopš tā laika projekts šķērsojis daudzus stilus un žanrus, vienmēr saglabājot atpazīstamu, tvirtu skanējumu. Andris Indāns ir bijis daudzu muzikālu sadarbību partneris, to skaitā arī ar pašu Hardiju Lediņu, viņš ir Raiņa dzejas un Latvijas neatkarīgās mūzikas projekta Strāvoklis idejas autors, kā arī uzskatāms par teju "privāto" mākslinieces Katrīnas Neiburgas darbu skaņas autoru. Interviju Andrim ir ļoti maz – tamdēļ un arī visa augšminētā sakarā nolēmu ar viņu aprunāties. Tikāmies sniegotā vakarā Andra studijā Gassound bijušās dzērienu rūpnīcas Veldze teriotorijā.

Labvakar!

Čau!

Kā jūties un ko šodien sadarīji?

Pirms jūsu atnākšanas iesāku jaunu tēmu, kas mani ievilka kaut kādā tādā muzikālā pārdzīvojumā. Tā vispār šodien neko īpašu nesadarīju. Sīko (jaunāko dēlu – aut.) pa dienu vācu. Vienu jaunu programmu iemēģināju.

Cik svarīga tev kā mūziķim ir sava studija, sava telpa?

Ļoti būtiska. Telpa ir kā mūzikas instruments – esmu ļoti pietuvināts tai. Tā ir vieta, kur var atslēgties no apkārtējā. Ir palaimējies, ka pēdējos gados ir tāda iespēja nākt savā studijā un darboties.

Vai studija tiek izmantota tikai personīgiem nolūkiem vai arī palīdzi citiem mūziķiem un māksliniekiem?

Gan, gan. Filmām mēdzu rakstīt mūziku vai apskaņot dažādus video produktus. Laiku pa laikam samiksēju, izveidoju skaņu kādas citas grupas albumam. Reizēm parādās pasūtījumi ne tik mākslinieciskai pasaulei, piemēram, esmu radījis mūziku Latvijas finierim un apskaņojis filmu a/s Latvijas gāze. Īstenībā diezgan liela dažādība. Pēdējā laikā vairāk ar saviem projektiem darbojos. Šeit mēs arī gatavojāmies Hardija Lediņa projektam (projekts Soundexchange šā gada Skaņu meža un Baltās nakts programmā – aut.) – tādējādi šī bija arī mēģinājumu vieta.

Ar tevi kopā šajā ēkā mitinās eko ēstuve un ričuku darbnīca. Ko tu domā par šo Rīgas pēdējo gadu t.s. zaļā dzīvesveida tendenci?

Ļoti labi, ka tāda ir. Pašam senāk tas likās kaut kas ļoti aktuāls. Tagad gan tas nedaudz par uzmācīgu sāk parādīties manā informācijas telpā.

Man personīgi pēdējais tāds "foršākais" šajā sakarā šķita pērnā gada Staro Rīga darbs Rotadeus ar tiem sametinātajiem, luminescējošajiem fiksīšiem. Smieklīgi, ka šāds darbs simbolizē un slavina "zaļumu", taču šāda darba, kā arī paša velosipēda, izgatavošana galīgi nav "zaļa".

Es domāju, ka šīs "zaļās" lietas tagad var daudz labāk pārdot. Plašākā nozīmē.

Ko tu domā par tādiem pasākumiem kā Staro Rīga un Baltā nakts? Ko no tiem iegūst pati māksla un mākslinieki?

Nu, pirmkārt, jau iegūst honorāru. Tie ir vieni no tiem retajiem pasākumiem, kuriem var uzmeistarot kaut ko vērienīgāku un saņemt lielāku honorāru. Savukārt mākslinieciskajā ziņā tiek iegūta pieredze radīt kaut ko plašākai un dažādākai auditorijai paredzētu.

Vai nenoteiktā, visbiežāk nepacietīgā un reizēm pat nepieklājīgā publika tev nešķiet kā negatīvais aspekts?

Tas vienkārši ir formāts. Un šajā formātā var radīt arī labas lietas, kas patiks gan pašam, gan arī citiem cilvēkiem. Protams, ka šādu pasākumu virzība ir vairāk karnevāliska un tirgum līdzīga – to vajadzētu līdzsvarot ar kaut ko pretēju.

Pēc kā tu tiecies mūzikā, un kas ir tas, ko tu visvairāk novērtē citos mūziķos un skaņu māksliniekos?

Bāc, tādi lieli jautājumi... Es tiecos… hm, labu mūziku sacerēt, labi laiku pavadīt, sajust kaifu no mūzikas – tādu kaifu, kādu, radot mūziku, es nekur citur neesmu sajutis. Un šo pašu kaifu gribas sajust, kad citi spēlē. Protams, visādas tādas mazākas lietas arī interesē kā meistarība, talants, izdoma, pārsteigums, raksturs.

Cik ļoti mūzika ir saistīta ar tavu dzīvi? Cik ļoti tā atspoguļo tavu dzīvi?

Protams, ka ir saistīta! Es esmu tās mūzikas nesējs. Tā iziet caur manu filtru, tā teikt. Es arī mīlu tādu mūziku, kurā parādās šis personiskais aspekts. Tā man šķiet patiesāka un jaudīgāka mūzika. Lai gan tajā pašā laikā bezpersoniskāka mūzika var sasniegt lielāku klausītāju skaitu, taču tas tāds strīdīgs jautājums.

Par jauno albumu Compressor. Man patīk. Tas ir ļoti laikmetīgs darbs, kas tiešām runā par nākotni caur pagātnes kodiem. Tajā arī nepārprotami izpaužas tava muzikālā balss. Vai ir kāds albuma vēstījums? Un kā šis albums saistās šobrīd ar tavu dzīvi?

Man patīk, ka tu pamanīji, ka tas ir laikmetīgs. Es tā arī to uztvēru. Albums ir mani pēdējie trīs gadi, kad es to radīju. Viss laikmetīgais, kas šajā laikposmā ienāca manā apziņā, arī summējās šajā albumā. Pirmās albuma skices bija jau pirms kādiem desmit gadiem. Bija iesāktas vairākas tēmas, un tad (2009. gadā – aut.) tieši Katrīna Neiburga uzzvanīja, ka viņai ir ideja festivālā Staro Rīga izgaismot Preses namu. Es savukārt tajā laikā biju jau sācis veidot skaņdarbu Preses nams. Līdz ar šo Preses nama notikumu Compressor koncepcija arī konkretizējās. Tas vēl paralēli sakrita ar manu vēlmi radīt enerģētisku mūziku, kas uzlādē ar enerģiju gan mani pašu, to veidojot, gan arī publiku. Protams, ka tas nosaukums ir plašākā nozīmē domāts – par informācijas pārbagātību un visām no tās izrietošajām sekām.

Interesanti, kāpēc tev nav iznācis neviens vinils.

Vienīgais izņēmums, kas galīgi nav mans – bija tāds projekts 19. gadsimta hospitālī Ogres rajonā. Ar Stropu Jurku un V.S.K.B. visādus analogos verķus savedām, un bija tāda jocīgi spocīga ierakstu sesija. Es tur biju pieaicināts kā skaņu operators, bet beigās arī visu ko iespēlēju. To tad Francijā izdeva mazās platītes vienā pusē.

Tu taču neizvairies no šī formāta?

Nē. Nav tā bijis, ka man kāds būtu piedāvājis plati un es teiktu "nē". Skaidrs, ka es gribētu plati. Vienkārši nav sanācis. Teiksim šo albumu es arī labprāt būtu redzējis platē, jo šķiet, ka to kāds dīdžejs varētu kādā klubā uzlikt. Pavasarī, kad es to pabeidzu, man bija ļoti liela vēlēšanās to svaigu izdot, jo es to materiālu biju jau pietiekami ilgi sevī nēsājis. Tikai cerībā pēc tās skaņuplates es nolēmu pagaidīt, un tas iznāca novēloti. Labi, ka iedomājos to vienkārši internetā nopublicēt.

Es šo plati noteikti uzliktu kādā disenē, taču tajā pašā laikā jāteic, ka šī albuma konceptam virtuālais formāts ir visatbilstošākais.

Jā, es tieši pēc tam iedomājos, ka īstenībā ļoti piemērots. Tā ir arī pirmā reize, kad manu digitālo materiālu var iegādāties. Ir bijuši vairāki iesākti albumi, kurus es neesmu pabeidzis, gaidot parādamies izdevību tos izdot diskā vai platē. Tagad es domāju, ka vienkārši pabeigšu tos un tajā pašā bandcamp ielikšu.

Kas ir tavs iemīļotākais formāts?

(Iesmejas.) Iemīļotākais ir pieejamais formāts. Kādreiz jau varēja izvēlēties. Tagad es pārsvarā kompī klausos mp3. Arī radio klausos, kas arī droši vien ir mp3 vai diski. Šad un tad pakaifoju par vecajām kasetēm, mašīnā braucot.

Kāda, tavuprāt, ir mūsdienu mūzikas vispārējā apziņa? Un uz ko tā virzās?

Man liekas, ka mūzikas šobrīd ir vairāk nekā jebkad bijis – visdažādākajos žanros un izpausmēs. Tai mūzikai, ko man sanāk dzirdēt, piemēram, jaunajai deju mūzikai viennozīmīgi ir raksturīga pārsātinātība. Kā tieši tu to biji domājis?

Domāju par tādiem vispārējiem jaunās mūzikas ievades kanāliem, kas nav gluži popmūzika. Tagad pat dažs labs ķēries pie drum’n’bass "fiškām" kā kaut kā baigi svaiga. Es personīgi nespēju pat nojaust, kurp mūzika virzās, jo, lai gan tiek radīts daudz patīkamu skaņdarbu, ir jūtams vispārējais apjukums. Varētu arī to nosaukt par apokaliptisko strupceļu.

Atceros, ka pirms gadiem desmit es vēl domāju, kādā virzienā vai kādā stilā es gribētu veidot nākošo gabalu, nākošo albumu un vispār kurā virzienā doties. Savukārt pēdējos gados esmu atmetis tam visam ar roku – vienkārši spēlēju to, kas patīk un ņemu to par labu esam.

Kas ir pēdējā laika svaigākais mūzikā, kas tevi ir uzrunājis?

Tas mainās gandrīz ik dienas, kad es vispār klausos. Pēdējā laikā es ļoti maz klausos mūziku, jo pats daudz komponēju. Kad nekomponēju, es klausos – barojos, tā teikt. Šorīt, piemēram, atkal paklausījos COH pēc kāda desmit gadu pārtraukuma. Kādreiz mani viņš baigi iedvesmoja. Šķiet arī ļoti svaigs šobrīd.

Kā tev patīk jaunais Astrowind? Jums ir līdzīgas sonāras ievirzes.

Es tev piekrītu. Īpaši agrāk ambientā mūzika interesēja. Tajā virzienā daudz strādāju. Visu cieņu Kirilam (projekta Astrowind autors – aut.), viņa pieejai mūzikai un ārkārtīgi rūpīgajai attieksmei pret mūzikas producēšanu. Es to pēdējo albumu, šķiet, tikai vienreiz noklausījos – patika.

Ne vienu reizi vien esi nodēvēts par veterānu. Kā esi apmierināts ar savu līdz šim noieto muzikālo ceļu, kā tu raksturotu savu stāvokli tagad un kā vērtētu savu pozīciju lokālajā vidē?

Nu, ja būtu iznākusi kāda skaņuplate, tad es justos apmierinātāks (smaida).

Man ļoti simpātisks ir tavs albums Sex. Šodien, gatavojoties intervijai, šā albuma sakarā iedomājos, ka 2014. gadā grupa Streets of Sex varētu piedāvāt taisīt tādu kā remix tribute ierakstu, atzīmējot šī te albuma desmitgadi. Kāpēc tāds nosaukums šim albumam?

Haha, labais! Vispār man kaut kādā ziņā Compressor asociējas ar Sex, jo līdzīgākais, kas šādā skanējumā iepriekš ir izdots, arī ir Sex. Par nosaukumu – neatceros visu līdz galam, ko es tad domāju. Atceros vien, ka es baigi savilku kopā mūziku un seksu kā viena spektra dažādu sajūtu apgabalus. Un vēl arī mani fascinē tādas totāli banālas lietas. Šāds nosaukums uzrunā. Līdzīgi kā Latvijas gāze kaut kādā ziņā.

Tavas muzikālās ietekmes ir ļoti dažādas. Kādu mūziku tu neklausies? Kas tev šķiet neglīta mūzika, nevajadzīga tev pašam?

Pa pilnam! Mani neuzrunā vesela virkne žanru – blūzs, kantrimūzika, izņemot kaut kādus atsevišķus gadījumus. Opermūziku neklausos, taču pēdējā laikā patīk Radio Klasika. Pirms dažiem gadiem techno vairumā klausījos.

Gribēju tev pajautāt arī par tavām sadarbībām – par Antarktīdu, Ural Owl, savulaik arī ar Error un galu galā ar Hardiju Lediņu.

Sadarboties man ļoti patīk. Joprojām ir visādas ieceres. Antarktīda bija ļoti, ļoti interesanta sadarbība. Pašam arī tāds personīgi zīmīgs laiks tas bija, kad es tikpat kā vispār mūzikas radīšanā nelietoju datoru. Pārsvarā tā bija improvizācija, kas aizrāva. Tā bija visai ekstrēma mūzikas pieredze. Ar Erroru sadarbība mums materializējās patiesībā tikai vienā koncertā. Mēs ilgus gadus kopā blakus dzīvojām, draudzējāmies un apmainījāmies ar pieredzi. Līdz ar to sadarbība, visas tās sarunas noteikti manā mūzikā ir atstājušas pēdas. Par tagadējo (sadarbība ar Stropu Jurku, Tomu Auniņu un Normundu Griestiņu Hardija Lediņa projektā – aut.) – sākumā nešķita, ka tur vispār kaut kas izdosies, jo mēs ārkārtīgi, pat neticami dažādi cilvēki vienā grupā sanācām. Tieši tas bagātināja to, ko mēs radījām, respektīvi, neviens no mums atsevišķi neko tādu nevarētu. Man ir cerība, ka mēs šajā sastāvā veiksim kādus ierakstus un izdosim tos.

Par Lediņa pasākumu es arī gribēju jautāt – kas, tavuprāt, ir vērtīgākais, kas ar to ir paveikts? Un kādu ietekmi Lediņš ir atstājis uz tevi?

Soundexchange festivāls kopumā ir ļoti vērienīgs un interesants – par Austrumeiropas avangardu un nepopulāro vai neatzīto mūziku. Latvijas tēmas sakarā, manuprāt, Lediņš ir īstais cilvēks, kuru šajā projektā pārstāvēt. NSRD un Lediņš man bija kā skola. Mazotnē es daudz ko no tā visa nesapratu, taču mani interesēja jebkas, kas no NSRD un Lediņa nāca klajā. Veids, kādā viņi spēlēja un kādas idejas nesa, man iedeva pamatus muzicēšanai un domāšanai.

Kāds ir Latvijas mūzikas fenomens? Vai ir kaut kas tāds vienojošs?

Vienojošs?! Es atceros laiku, kad mēs varējām runāt par vienotu Latvijas neatkarīgo mūziku – deviņdesmitajos. Kad panki, metālisti un neatkarīgās grupas spēlēja vienos koncertos, un vieni un tie paši cilvēki nāca uz šiem koncertiem. Tagad jau šķiet kā visur Eiropā – viss salikts pa plauktiem un reti gadās satikt vienus un tos pašus cilvēkus dažādu žanru koncertos. Tagad viss ir tā ļoti segmentēts.

Jautājums Strāvokļa un Lex Poeticus sakarā – kādas ir tavas attiecības ar dzeju, un kāda ir tās lomā tavā mūzikā un vispār mākslinieciskajā uztverē?

Vienmēr ir paticis kaut ko ar tekstiem darīt. Agrāk es pats rakstīju. Griezu no žurnāliem visādus virsrakstus un veidoju tekstus. Un tad 2000. gadu vidū parādījās iespējas rakstīt mūziku dzejai – viena no kurām bija Lex Poeticus disks Radio Nabai. Un tad vēl ir viens nerealizēts materiāls, ko Pēteris Ķimelis savai izrādei veidoja. Viņš nāca pie manis studijā, ierakstīja aktierus, kuri ierunā dažādu autoru dzeju, un es rakstīju tam mūziku. Iespējams, ka tas varētu būt viens no nākošajiem ierakstiem, kuru es pabeigšu un publicēšu. Domāju, ka es pie dzejas vēl atgriezīšos. Tāpat arī mūsu improvizācija ar Krišjāni Zeļģi (improvizācija pērnā gada vasarā Totaldobže terasē – aut.) bija baigi foršā.

Viss tā diezgan spontāni notika, un rezultāts bija labs, lielā mērā pateicoties, manuprāt, tieši tam, ka tur ir klāt dzeja. Ir pierasts dzirdēt dažādus eksperimentālus improvizācijas ierakstus, un tie ir līdzīgi cits citam, taču šajā gadījumā tas, kas piešķir īpašu, unikālu vērtību, ir teksts, kas brīžiem parādās apbrīnojamās sinhronizācijās ar muzikāliem pavedieniem.

Albums Compressor man bija ļoti konstruktīvi radīts, sekvencēts. Tamdēļ pēc tā es ar lielu prieku ielaidos visādās improvizācijas avantūrās, jo gribējās atkal izjust to brīvās muzicēšanas prieku. Kaut kā abi šie veidi pamīšus mani interesē – gan tāds absolūti tehnoloģisks piegājiens, gan arī ļoti brīva improvizācija.

Kuri ir bijuši tavi tīkamākie koncerti?

Visādu foršu konču daudz ir bijis, taču visvairāk prātā nāk pasākums kaut kad Baltajā naktī – Kaspars Lielgalvis Totaldobžē rīkoja vairākas tādas vietiņas, kurās ļaudis radoši darbojās un piedāvāja arī man kaut ko radīt. Bija iespēja pašam izvēlēties vietu, un tad es tur atradu tādu diezgan nomaļu krūmāju, tādu kā asfaltētu laukumiņu. Atveda labu četrkanālu skaņas aparatūru, ko izvietoja riņķī. Spēlēju pirmo reizi dzīvē aptuveni piecu stundu ambient programmu, kurai man bija kaut kādas sagataves, bet vispār es nestādījos priekšā, kā tas ir spēlēt piecas stundas. Turklāt vēl tādā nelaikā patrāpījos – lietus lija, pirksti sala, taču bija ļoti jauks, mīļš pasākums, kurā kādi pieci, varbūt desmit cilvēki pastāvīgi bija. Skaņa bija ļoti kvalitatīva, skanēja skaisti. Un vēl naksnīgā debess virs galvas...

Kuri ir tavi iecienītākie aparāti?

Tas viss periodiski mainās. Tagad es uz sintezatoriem esmu atkal baigi meties un tikai ar tiem spēlējos. Šobrīd pētu un darbinu Waldorf Blofeld un Micro Q. Diezgan ilgi mani ir uzrunājis un joprojām fascinē mūsu pašu sintezators RMIF Opus. Laiku pa laikam es to Jēkaba Voļatovska izgatavoto atsperkokli izmantoju. Principā jau viss, kas te studijā ir redzams, ir tas, ko es neesmu pārdevis, bet paturējis sev. Visu laiku kaut kādā procesā tā tehnika – atnāk, aiziet. Tā ir vēl viena paralēle muzicēšanai, mani ļoti interesējoša pasaule – visi tie instrumenti. Tie mani iedvesmo kaut ko darīt.

Bija iecerēts jautājums par nākotnes plāniem. Par tiem jau tu daudz stāstīji, bet vai ir gaidāms kaut kas galēji atšķirīgs no tevis, piemēram, kompilācija no tīriem lauka ierakstiem?

Jā, lauka ieraksti mani varētu interesēt. Man ir arī diezgan paprāvs tas arhīviņš sakrājies ar domu, ka es to kaut kur izmantošu. Bet tie, protams, diezgan maz nosmeļas. Varbūt arī tie atradīs vietu kādos video projektos vai teātra mūzikā. Tagad mazāk ar lauka ierakstiem nodarbojos, bet kādreiz es gāju tiem cauri ar ļoti lielu aizrautību. Pēdējā laikā vairāk meklēju kaut kādas akustiskas skaņas nevis, piemēram, rakstu ambienci. Spēlējos ar akustiskiem rezonatoriem.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja