Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pianists Deniss Macujevs: No labi notikuša koncerta nogurt nav iespējams

Vajag ienirt Baikāla ezerā – izcilais Krievijas pianists Deniss Macujevs atklāj spēka avotu, kas viņam ļauj sezonā sniegt 245 koncertus un vadīt starptautiskus festivālus un konkursus dažādās pasaules malās

Viens no spilgtākajiem un vērienīgākajiem mūsdienu pasaules mūziķiem un starptautisku mūzikas notikumu ģenerētājiem, XI Starptautiskā Pētera Čaikovska pianistu konkursa (1998) laureāts, Krievijas Tautas mākslinieks Deniss Macujevs šonedēļ uzstāsies festivālā Amber Live Dzintaru koncertzālē, kur cer iekopt ikgadēju festivālu. Abos koncertos 9. un 10. jūlijā viņš muzicēs kopā ar Sanktpēterburgas filharmonijas akadēmisko simfonisko orķestri maestro Jurija Temirkanova vadībā un atskaņos sev īpaši tuvā komponista un pianista, Krievijas mūzikas klasiķa Sergeja Rahmaņinova mūziku – 3. klavierkoncertu (9. jūlijā) un Rapsodiju par Paganīni tēmu (10. jūlijā).

Jūs esat izveidojis un vadāt veselu virkni festivālu pasaulē – no dzimtās Irkutskas līdz Ansī Francija. Rīgā reiz jau notika jūsu vadītais jauno Krievijas izpildītājmūziķu festivāls Crescendo. Cerat "iestādīt" festivālu arī Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē? 

Domāju, jā. Mana mīlestība uz Latviju, tās publiku, Rīgu un Jūrmalu ir bezgalīga. Es ļoti labi atceros visus savus braucienus uz Latviju, tajos vienmēr valda īpaša silta, sirsnīga gaisotne. Man vienmēr ir ļoti svarīgs kontakts ar publiku. Cieņu pret mūziku, klausīšanās tradīcijas, kas šeit izkoptas daudzus gadus, es sajūtu ik reizi gan solokoncertos, gan festivālā Crescendo, ko Rīgā sarīkojām 2008. gadā. Un, protams, koncertos Jūrmalā. Jūrmalā valda īpaša enerģija un gars. Tas noteikti sakņojas tradīcijās, kuras te bijušas jau ļoti sen, kad Dzintaru koncertzāle bija leģendāro orķestru vasaras rezidence. Es runāju par Jevgeņija Mravinska vadīto Sanktpēterburgas (tolaik – Ļeņingradas) filharmonijas orķestri, par Kirila Kondrašina vadīto Maskavas filharmonijas un citiem ievērojamajiem orķestriem. Publika bija pieradināta pie vasaras klasiskās mūzikas koncertiem. Manuprāt, šis ir brīdis, kad Dzintari atkal var kļūt par mūzikas kultūras rezidenci, jo Latvijā kultūras līmenis ir ārkārtīgi augsts, un ir publika, kas ir audzināta un zinoša klasiskajā mūzikā. Šis ir mūsu izmēģinājuma minifestivāls, kas ilgs divas dienas. 

Sanktpēterburgas filharmonijas akadēmiskais simfoniskais orķestris, ar kuru uzstāšos, ir viens no pasaulē vislabākajiem, visaugstākās pasaules klases orķestriem. Maestro Jurijs Temirkanovs ir viens no man ļoti tuviem draugiem. Ar viņu esam apbraukājuši pusi pasaules, un ne tikai ar šo orķestri. Tikko viņa vadībā muzicējām turnejā ASV ar Baltimoras, Čikāgas un citiem slavenajiem orķestriem. Kopā esam koncertējuši Japānā un Anglijā, vismaz četrdesmit valstīs. Temirkanovs šogad septembrī diriģēs manā festivālā Irkutskā, Sanktpēterburgas filharmonijas orķestris ir rezidējošais orķestris manā festivālā Ansī. Biju ļoti laimīgs, uzzinot, ka jūlija sākumā kopā varam atbraukt uz Jūrmalu. Uzaicinājām izcilo japāņu vijolnieci Sajaku Sjodzi, kura spēlēs Mendelszona vijoļkoncertu. Viņa ir Temirkanova favorīte jau ilgu laiku. Man ir pārliecība, ka mūsu pirmais izmēģinājuma festivāls aizies uz "urrā".

Zinu, ka Dzintaru koncertzālē notiek ļoti labi koncerti, taču es vēlos to sapurināt ar visizcilāko klasiku. Domāju, ka publika ir noilgojusies pēc tik augstas klases orķestriem. 9. un 10. jūlijā Dzintaros būs īsti klasiskās mūzikas svētki, un mēs tos turpināsim.

Paspējāt agrā jaunībā izbaudīt Dzintaru koncertzāles tālaika spožumu?

Nepaspēju, jo biju vēl pārāk mazs. Taču man par šo koncertzāli stāstīja Jurijs Temirkanovs, vijolnieks un diriģents Vladimirs Spivakovs un viens no mūslaiku ievērojamākajiem diriģentiem Mariss Jansons. Par Dzintariem jūsmoja arī viņa tēvs Arvīds Jansons.

Kāda ir klasiskās mūzikas vieta mūsdienu pasaulē, kurā arvien pieaug popkultūras spiediens? 

Esmu pārliecināts, ka klasiskā mūzika šodien ir terapeits, sabiedrības ārsts šī vārda vislabākajā nozīmē. Tā ārstē visus cilvēkus un ir mūžīga, jo ir īsta un patiesa. Tā pastāvēs vēl simtiem gadu.

Mūzika ārstē un attīsta cilvēku arī vistiešākajā nozīmē. Jūs pats taču Rahmaņinova mūzikas iespaidā atmetāt smēķēšanu!

Dāvana, ko man pasniedza Rahmaņinova mazdēls Aleksandrs Borisovičs Rahmaņinovs, patiesi bija tā vērta, lai atmestu smēķēšanu. Tas notika pirms desmit gadiem Elizejas lauku teātrī Parīzē. Pēc koncerta es mākslinieku istabā aizsmēķēju, un tieši tajā brīdī pie manis ienāca Rahmaņinova mazdēls. Viņš teica: ja atmetīsiet smēķēšanu, es jums pasniegšu lielu dāvanu. Nekavējoties nodzēsu cigareti: viss, vairs nesmēķēju! Kur mana dāvana? "Vēlos, lai jūs būtu pirmais, kas atskaņo un ieraksta nezināmos, tikai nesen atrastos Rahmaņinova jaunības opusus." Tā bija Svīta un Fūga, ko viņš sacerēja konservatorijas studiju laikā. Notis bija pazudušas, kopš Rahmaņinovs šos skaņdarbus bija nosūtījis novērtēšanai Pēterim Čaikovskim. Droši vien sekretārs notis pazaudēja, un par tām vairs nekas nebija zināms. Tikai pirms desmit gadiem Gļinkas muzeja darbinieki tās atrada un nodeva Rahmaņinova mazdēlam. Tās tika izdotas, un es biju pirmais, kas šos skaņdarbus atskaņoja un ierakstīja. Turklāt – uz Rahmaņinova klavierēm viņa mājās Villa Senar Lucernā, kur viņš 30. gados pavadīja katru vasaru. 

Šī dāvana man bija nenovērtējama – būt par skaņdarba pirmatklājēju un pieskarties instrumentam, kas atceras paša Rahmaņinova rokas! Tas bija mana mūža unikālais notikums. Rahmaņinova mazdēls, kas pirms dažiem gadiem diemžēl šķīrās no pasaules, man piedāvāja kļūt par Rahmaņinova fonda māksliniecisko direktoru. Rahmaņinova 140. dzimšanas dienas atceri 2013. gadā atzīmējām ar koncertu sēriju visā pasaulē, iesaistot vislabākos solistus un orķestrus. Rahmaņinovam propaganda, protams, nav vajadzīga, taču piedalīties šajos notikumos bija dižena misija.

Ko Rahmaņinovs nozīmē jums – pianistam, interpretācijas māksliniekam? 

Ikvienam pianistam Rahmaņinovs ir ikona. Bez Rahmaņinova mēs, pianisti, būtu bāreņi, tāpat kā bez Šopēna un Lista. Rahmaņinova mūzika aizņem lielu daļu mana repertuāra. No saviem 245 koncertiem gadā vismaz trešdaļu piepilda Rahmaņinova mūzika. Spēlēju visus viņa klavierkoncertus, prelūdijas, Etīdes – gleznas, Variācijas par Korelli tēmu un par Šopēna tēmu, 2. klaviersonāti. Ļoti daudzus skaņdarbus.

Festivālā Crescendo Rīgā spēlējāt arī džezu domubiedru ansamblī uz Operas skatuves. Bija iespaidīgi. Kā jūs pats raksturotu savas attiecības ar džezu?

Nevaru sevi saukt par džeza mūziķi, taču es to dievinu. Džezs ir mana otrā mīlestība, es ar to aizraujos kopš bērnības. Manuprāt, džezs atrodas vienā līmenī ar klasisko mūziku. Ja kāds saka, ka džezs ir vieglāks žanrs, – neticiet! Tas ir visnopietnākais žanrs, un tas ir nemitīgā attīstībā. Man ir svarīgs improvizācijas aspekts. Džezs ir ne tikai mūzika. Tas ir dvēseles stāvoklis. Džezs var izpausties uzvedībā, rīcībā. Klasiskajā mūzikā džezs man palīdz ar improvizāciju interpretācijā. Izcilajiem diriģentiem, ar kuriem man nācies muzicēt kopā, – tādiem kā Jurijs Temirkanovs, Valerijs Gergijevs, Mariss Jansons, Zubins Meta, Kurts Mazurs, Lorins Māzels, Vladimirs Spivakovs un daudziem citiem –, piemīt improvizācijas sajūta, talants paredzēt un just solista noskaņojumu un idejas koncerta gaitā. 

Jurijs Temirkanovs man teica: "Ja mēs ar tevi koncertā atkārtosim to, ko izslīpējām mēģinājumā, mēs nogalināsim dzīvo mūzikas kustību." Es viņam pilnībā piekrītu, jo viss dzimst uz skatuves, un negaidītības, atklāsmes uzplaiksnījuma moments man ir ļoti svarīgs. Mēģinājums ir tikai brīnišķīgs, maģisks sagatavošanās un iepazīšanās seanss. 

Džezs man dzīvē ir ļoti daudz palīdzējis. Taču to, ko es daru, nevar saukt par džeza koncertiem. Tā ir mana personiskā fantāzija, mans veltījums džezam. Man vienmēr ir liels gods spēlēt kopā ar īstiem džeza meistariem – ar Arkādiju Šilkloperu, Igoru Butmanu, Bobiju Makferinu. Nekad neaizmirsīšu, kā Dzintaros spēlēju kopā ar Georgiju Garanjanu un Maskavas virtuoziem. Pēc džeza muzicēšanas man vienmēr ir lielisks noskaņojums. Džezs tonizē vājprātīgajā darba grafikā, kad teju katru dienu jālido uz citu koncerta vietu. Jūrmalā beidzot varēšu ievilkt elpu vairākas dienas. Man tas ir liels retums. Varēšu paelpot brīnišķīgo Jūrmalas priežu gaisu.

Ja jums patīk improvizēt, vai pats varat sacerēt klavierkoncertu kadences?

Es to arī daru. Paša sacerētās kadences spēlēju gan Bēthovena, gan Mocarta klavierkoncertos un Gēršvina Rapsodijā blūza stilā – ar džeza trio, iesaistot tajā savus slavenos draugus. Džeza koncertos spēlēju arī pats savus skaņdarbus, improvizējam par manām tēmām. Par komponistu gan sevi nesauktu. Labāk par Rahmaņinova ģeniālajām, oriģinālkadencēm gan neko neizdomāt. 

Jūsu koncertbraucienu noslogotajā grafikā bieži ir iekļauti arī tālākie Sibīrijas nostūri?

Kā gan citādi? Es taču esmu sibīrietis, irkutskietis, dzimis pie Baikāla. Manā festivālā Zvaigznes Baikālā, kas notiek jau desmit gadu, ir bijuši gan mūsu pašu metri, gan Zubins Meta ar Izraēlas filharmonijas orķestri. Te muzicējis Temirkanovs, Valerijs Gergijevs, Jurijs Bašmets. Visi! Tā ir unikāla vieta. Manuprāt, sibīrieši ir īpaša tauta, ļoti labi cilvēki. Pamatīgi. To jūt uzreiz. Ja Londonā vai Ņujorkā mani uzrunā cilvēks, sakot, ka ir sibīrietis – un ja vēl no Irkutskas! –, viņš automātiski kļūst par manu radinieku. Uzreiz darbojas "ķīmija".

Es nekad neaizmirsīšu savu dzimteni, pirmo publiku, kas mani audzināja, pirmo orķestri. Un, protams, Baikālu, kuram piemīt unikāls spēks un dziļums gan burtiskā, gan filozofiskā nozīmē. Tas ir visdziļākais ezers pasaulē – 1800 metru dziļš, ar vistīrāko ūdeni. Man ir neliela laiva, uz kuras klāja ir pirtiņa. Ikvienu slaveno mūziķi, kas atbrauc uz manu festivālu, vispirms labi noperu pirtiņā, un pēc tam visi lec Baikālā. Ūdens temperatūra tur septembrī ir tikai plus astoņi grādi, taču neviens līdz šim nav saslimis. Lēca arī Zubins Meta savos 80 gados. Pirtī ejam koncerta dienā, un pēc tam leģendārie mūziķi sniedza vislabākos koncertus, kādus man gadījies dzirdēt.

Līdz šim Sibīrijā esmu apmeklējusi tikai Novosibirsku. Uzreiz varēja sajust, cik cilvēki ir vienkārši un patiesi. Neko netēlo un neizliekas.

Trāpīts desmitniekā. Nav manierības, iedomības splīna vai liekulības. Ir sirsnība, labestība. Vecāki man no bērnības mācīja nedarīt pāri un palīdzēt. Tā ir sibīriešu devīze. Noteikti nākamgad atvedīšu uz Latviju jaunos talantus, kurus atbalstu, – savus stipendiātus. Tie ir izcili, pārsteidzoši jauni mūziķi. Nesen Maskavā noorganizēju savu pirmo starptautisko konkursu Grand Piano Competition pianistiem vecumā līdz 16 gadiem. Parādījām šo jauno paaudzi visai pasaulei. 12–13 gadu vecumā viņi jau ir nobrieduši, un mums ir jāpalīdz viņiem kļūt par dziļiem pasaules nozīmes mūziķiem. Jau tagad viņi uzstājas ar ievērojamiem orķestriem un diriģentiem. 

Apsolu nākamgad šo pianisma uguņošanu parādīt Latvijā. Tie ir ne tikai krievu, bet arī korejiešu, ķīniešu, gruzīnu, angļu, japāņu, baltkrievu talanti. Vienkārši ieklikšķinieties Medici TV, atrodiet tur Grand Piano Competition un paklausieties jaunās, vēl tikai 12, 13 un 14 gadu vecās zvaigznītes. Ieklausieties, kā viņi spēlē Rahmaņinova, Prokofjeva, Lista, Bēthovena, Šūmaņa klavierkoncertus. Tur ir par ko aizdomāties. Neslēpšu – es no viņiem mācos. Tur ir tik svaigas idejas, tik radošas, unikālas interpretācijas. Ļoti gribētos, lai šī paaudze pēc pieciem gadiem sevi parādītu visā krāšņumā. Es gaidu sensācijas.

Esat labdarības fonda Jaunie vārdi mākslinieciskais direktors. Savulaik šis fonds jums pašam atvēra durvis uz pasaules karjeru.    

Es biju viens no pirmajiem fonda Jaunie vārdi stipendiātiem. Tā ir unikāla ģimene, kas kopš 90. gadu sākuma izaudzinājusi daudzus izcilus mūziķus. Iveta Nikolajevna Voronova, kuru saucam par mūsu otro mammu, mūs visus atrada Padomju Savienības attālākajos nostūros un aizveda uz Maskavu skoloties pie labākajiem pedagogiem. Maskavas un Pēterburgas konservatorijas profesoru meistarklasēs turpinām atlasīt spilgtākos talantus. Noteikti gribu šādas meistarklases rīkot arī Latvijā, lai fonda Jaunie vārdi paspārnē nonāktu arī jūsu jaunie talanti. Es pats tikai šādi kļuvu par mūziķi. Tā bija nejaušība. Todien, kad Voronova atbrauca uz Irkutsku, es spēlēju futbolu. Biju komandas kapteinis, un mums bija atbildīgs fināla mačs. Tēvs mani pierunāja uzreiz pēc mača aizskriet uz Irkutskas filharmoniju. Nospēlēju Rahmaņinova prelūdiju un džeza improvizāciju. Iveta Nikolajevna pienāca pie manis: "Manu kaķīt (kiska moja), gribu tevi aicināt uz Maskavu nospēlēt koncertu!" Es pateicu "paldies" un, daudz neprātodams, aizsteidzos atpakaļ pie komandas. 

Aizbraucis uz Maskavu, uzreiz iestājos Centrālajā mūzikas skolā. Mans tēvs komponists, kas Irkutskā aktīvi vadīja mūzikas dzīvi, pameta visu, lai kopā ar mani un mammu pārceltos uz Maskavu. Vecmāmiņa pārdeva dzīvokli un iedeva 18 000 dolāru – tolaik neaptveramu naudu. Tas bija 1991. gada septembrī, uzreiz pēc puča! Bija dīvains, šausmīgs, haosa un neziņas pilns laiks, skarbie un trakie 90. gadi. Taču man tas bija vislaimīgākais laiks, par spīti vājprātam, kas darījās politikā un dzīves ikdienā. Mācījos mūzikas skolā, studēju konservatorijā, pastāvīgi devos koncertbraucienos uz visām pasaules malām – trijos gados uzstājos Jauno vārdu koncertos aptuveni 40 valstīs. Uzvarēju Pētera Čaikovska konkursā 1998. gadā. 

Mēs bijām vēsturisku notikumu un pārmaiņu liecinieki. Pavērās iespējas, kādu iepriekš nebija bijis. Mēs, jauni gurķi, apceļojām visu pasauli, Ņujorkā uzstājāmies Apvienoto Nāciju organizācijā, NATO koordinācijas štāba mītnē Briselē, Vatikānā mums bija teju abonements – piecas reizes spēlējām Romas pāvestam. Mūs klausījās Anglijas karaliene Bekingemas pilī. Kārnegija zāle, Elizejas lauku teātris… Varat iedomāties, ka puika no Irkutskas nonāca šādā notikumu apritē? Fonds Jaunie vārdi izveidojās tieši īstajā laikā, un notika unikāls izrāviens. Nekad neaizmirsīšu, kā 1993. gadā spēlējām NATO štāba mītnē. Mūs izmitināja NATO ģenerāļu mājās. Koncertā pulcējās elite. Kāds Briseles laikrakstos publicēja fotogrāfiju, kā toreizējais NATO ģenerālsekretārs Manfreds Verners iededz mūsu koncertu tradicionālo uguni (želejas sveci). Virsraksts bija Krievi iekaroja NATO. Mēs bijām kultūras vēstneši. 

Mūzikai tomēr nav pa spēkam ietekmēt, mainīt politiku?

Mūzika vieno un samierina cilvēkus. Vienmēr atcerēšos uzstāšanos Zubina Metas diriģētajos koncertos Izraēlā: pārpildītās zālēs visus septiņus vakarus cits citam blakus sēdēja gan ebreji, gan arābi. Visas negācijas un naids bija palikuši ārpusē. Tātad mūzika atslēdz visas sliktās ziņas. Slavenais pianists Vladimirs Horovics, dzīvodams ASV, savulaik teica, ka Amerika nemīl labās ziņas. Tā ir visur, ne tikai Amerikā. Galveno laikrakstu ziņas uztur cilvēkos spriedzi un ir ar stresa zīmi. Manuprāt, tieši klasiskā mūzika var sniegt mieru šajā neprātīgajā pasaulē un dzīves tempā. Tā ir viena no pašām galvenajām atslēgām uz labu garastāvokli, tā līdzsvaro un apgaro, vedinot tiekties uz skaisto. 

Es ļoti priecājos, ka Krievijā tagad ir sācies nepieredzēts klasiskās mūzikas bums. Koncertēdams redzu zālēs daudz gados jaunu cilvēku. Tātad pēdējos 10–15 gados ir izdevies izaudzināt jaunu paaudzi, kura ir pieradināta nākt uz klasiskās mūzikas koncertiem pat grūtos laikos. It īpaši reģionos – Sibīrijā, Urālos un Tālajos Austrumos. Es pats to redzu, īstenojot tur savus projektus. Tas kardināli atšķiras no situācijas Berlīnē, Vīnē, Londonā, Lucernā un Bāzelē, kur publikas vecums ir, sākot no 50–60 gadiem. Biļetes uz mana abonementa koncertiem, kas Maskavas filharmonijā turpinās jau trīspadsmit gadus, tiek izpirktas 40 minūtēs. Lai nopirktu biļetes uz festivālu Zvaigznes Baikālā, Irkutskā pie kases, kura sāk darbu desmitos, cilvēki jau piecos no rīta aizņem rindu un uz plaukstām pieraksta savu kārtas numuru. Cilvēki jau ir pieraduši, ka šajos koncertos būs fenomenāla kvalitāte, un tos ļoti gaida.

Jūsu festivālā Zvaigznes Baikālā muzicē arī Irkutskas apgabala gubernatora simfoniskais orķestris, kura galvenais diriģents ir latvietis Ilmārs Lapiņš. Novosibirskā vēl nesen strādāja Ainārs Rubiķis, filharmonijas orķestri tur vada lietuvietis Ģintars Rinkevičs.

Ar Ilmāru Lapiņu esam jau vairākkārt muzicējuši kopā. Ar Rubiķi gan neesmu sadarbojies, viņš galvenokārt diriģēja operu. Runājot par latviešu diriģentiem, jāsāk ar Marisu Jansonu un viņa skolnieku Andri Nelsonu, kurš pastāvīgi mācījās viņa mēģinājumos. Viņš iedeva Nelsonam biļeti uz lielo karjeru – Andris tagad vada Bostonas simfonisko orķestri un drīz vadīs Leipcigas Gewandhaus orķestri. Rinkeviču esmu aicinājis jau uz pieciem saviem festivāliem un kopā ar dažādiem orķestriem. Lieli mani draugi ir igauņu diriģenti – Nēme Jervi un viņa dēli Pāvo un Kristjans Jervi, ar kuriem muzicējam visā pasaulē. Baltijas valstīs ir izcilas, bagātas mūzikas tradīcijas. Tās vajag attīstīt. Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā ir izaugusi jauna publika klasiskajai mūzikai.

Festivāls Crescendo vēl atgriezīsies Latvijā?

Šo festivālu katru gadu rīkoju citā valstī. Domāju, festivāls Crescendo varētu viesoties festivālā Amber Live Dzintaros. Kāpēc gan ne? Festivālā Crescendo izceļam jaunus talantus, iepazīstinām ar jauniem vārdiem, un ir ļoti daudz spožu jauno mūziķu, kuri piedalās dažādos manos projektos. Savukārt Amber Live uzmanības centrā būs jau pazīstami mūziķi, zvaigznes.

Vai tiesa, ka futbols jums palīdzējis gūt uzvaru Čaikovska konkursā? Kādas tagad ir jūsu attiecības ar futbolu?

Futbols, sports ir mans dzīves stils. Nevaru iedomāties dzīvi bez sporta. Esmu liels Maskavas Spartaka fans un arī pats vēl arvien spēlēju futbolu. Ja man ir dažas stundas brīva laika, sasaucu komandu un spēlējam. Vasarās futbolu, ziemā – hokeju. Futbols man tiešām palīdzēja gūt uzvaru Čaikovska konkursā, jo tieši tobrīd norisinājās pasaules futbola čempionāts, un es nevis gāju klausīties pārējos pianistus, bet skatījos maču tiešraides, turklāt vēl pats pamanījos uzspēlēt ar draugiem. Futbols mani iedvesmo joprojām, īpaši, ja uzvar mana komanda. Šogad 12. jūnijā man bija koncerts Elizejas lauku teātrī Parīzē, 11. jūnija rītā, tieši dzimšanas dienā, – mēģinājums. Jau sen zināju, ka izmantošu iespēju vakarā aizbraukt uz Eiropas futbola čempionāta maču Marseļā, lai noskatītos Krievijas izlases spēli ar Anglijas komandu.

Varbūt nevajag lieki braukāt, jo lidostas, stadioni un koncertzāles tagad ir teroristu mērķis?

Ja man ir misija spēlēt uz skatuves, man tas ir jādara, lai kur tas notiktu. Talantam un publikai manās acīs nav tautības, es to nešķiroju bagātajos, nabagajos, prezidentos vai inženieros. Man būtiska ir ikviena uzstāšanās. Es nešķiroju koncertus svarīgajos un nenozīmīgajos, vienalga, vai spēlēju Ņujorkas Kārnegija zālē, kur man ir sava koncertsērija, Parīzē, Tokijā, Londonā, Berlīnē vai Irkutskā. Vienmēr un visur spēlēju ar simtprocentīgu pašatdevi. Mūsu uzdevums ir spēlēt, uzstāties. Tās ir vienīgās zāles, kas spēj ārstēt šo bezprātīgo pasauli. Jādara, cik varam. 

Ja man vaicā, kam man vajadzīgi 245 koncerti sezonā no ASV līdz Japānai, atbildu, ka no labi notikuša koncerta nogurt nav iespējams. Gluži otrādi – tas tikai uzlādē. Enerģija, kas rodas kontaktā ar publiku, tikai vairo spēku. Nogurdina pārlidojumi, laika joslu maiņa, negulētās naktis. Tad ilgojos pēc vietas, kur nav mobilā telefona un interneta, kur varu no atslēgties no visa, kas traucē ieiet brīnumainajā pārsteidzošajā mūzikas pasaulē. 

Man ir piecpadsmit savu projektu – ikgadēji konkursi, festivāli Irkutskā un Ansī, fonds Jaunie vārdi un Rahmaņinova fonds, kā arī jauno pianistu konkursi Astanā Kazahstānā un Maskavā. Kā to visu iespējams paveikt? Vajag aizbraukt uz Baikālu, ienirt ezerā, un būs daudz spēka! 

Deniss Macujevs
Dzintaru koncertzālē 9., 10.VII plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 30–200  

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni(5)

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja