Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Sapnis ziemeļu vasaras naktī. Intervija ar pianistu Leifu Ūvi Annsnēsu

Ja varētu pārcelties pagātnē, es labprāt kļūtu par mušu uz sienas telpā, kurā muzicē Mocarts. Norvēģu pianists Leifs Ūve Annsnēss stāsta par dzīvi un mākslu pandēmijas apstākļos

Mocarts, Vīne, 1785.–1786. gads. Kāpēc mums būtu jāatgriežas tajā laikā un vietā? Uz šo jautājumu savā jaunajā projektā atbild viens no mūsdienu labākajiem pianistiem Leifs Ūve Annsnēss. Piektdien, 28. maijā, ierakstu kompānija Sony Classical laida klajā Leifa Ūves Annsnēsa un Mālera kamerorķestra cikla Mozart Momentum 1785/1786 pirmo daļu – dubultalbumu MM1785. Tajā ir apkopoti Volfganga Amadeja Mocarta 1785. gadā radītie darbi – 20., 21. un 22. klavierkoncerts, Pirmais klavieru kvartets, Fantāzija klavierēm solo un Masonu sēru mūzika. Projekta otrais dubultalbums MM1786, kas ir veltīts Mocarta daiļradei 1786. gadā, iznāks nākamgad. Leifs Ūve Annsnēss ir pārliecināts, ka šajos divos gados komponists ir mainījis mūzikas vēsturi un klavierkoncerta žanrā no jauna formulējis solista un orķestra lomu.  

"Kad apjēdzam, cik strauji Mocarts attīstījās XVIII gadsimta 80. gadu sākumā, tas raisa interesi: kāpēc tā notika? Tieši par to ir šis projekts – par Mocarta radošuma impulsu, kuru iededza nepieciešamība pēc šāda veida skaņdarbiem. Tajos viņš parādīja savas spējas kā komponists, izpildītājs un improvizācijas meistars," saka Leifs Ūve Annsnēss. Pianista iepriekšējais kopdarbs ar Mālera kamerorķestri (šis kolektīvs dibināts 1997. gadā pēc diriģenta Klaudio Abado iniciatīvas) ir The Beethoven Journey/Bēthovena ceļojums – Leifa Ūves Annsnēsa vadībā tika ieskaņoti pieci Ludviga van Bēthovena klavierkoncerti. Šo darbu ciklu mūziķi nospēlēja vairāk nekā 230 koncertos visā pasaulē (albumu sērija izdota 2012.–2014. gadā, turneja turpinājās līdz 2015. gadam). Leifa Ūves Annsnēsa Bēthovena ceļojums iemūžināts arī dokumentālajā filmā. 

Norvēģu pianista sniegumā pārsteidz viņa fenomenālā tehnika kombinācijā ar sirsnīgumu, inteliģenci un pašcieņu. Leifs Ūve Annsnēss studējis Bergenas konservatorijā pie profesora Jirži Hlinkas. Pēdējos desmit gadus viņa ierakstus izdod kompānija Sony Classical, iepriekš viņš ir sadarbojies ar Virgin Classics un EMI Classics, kas laidusi klajā vairāk nekā trīsdesmit pianista albumu. Repertuāra spektrs – no Johana Sebastiāna Baha līdz laikmetīgajai mūzikai un speciāli Leifam Ūvem Annsnēsam komponētiem darbiem. Viņš ir slavens ar sava tautieša Edvarda Grīga darbu interpretācijām, atzinību ir guvis Grīga klavierkoncerta ieraksts, kas tapis kopā ar maestro Marisu Jansonu un Berlīnes filharmonijas orķestri. Pianists ir veidojis kamermūzikas programmas ar tenoru Īanu Bostridžu un baritonu Matiasu Gērni.  

Leifs Ūve Annsnēss vienpadsmit reižu ir bijis nominēts ASV Skaņu ierakstu akadēmijas balvai Grammy, taču pagaidām nav to ieguvis. Viņš ir seškārtējs britu žurnāla Gramophone godalgas laureāts, Ņujorkas Džuljarda skolas un Bergenas konservatorijas goda doktora titula īpašnieks, Lielbritānijas Karaliskās filharmonijas biedrības balvas un ASV Gilmora balvas ieguvējs. 

Kopš 2016. gada Leifs Ūve Annsnēss vada vasaras kamermūzikas festivālu Norvēģijas pilsētiņā Rūsendālē, kas atrodas starp Hardangerfjordu, kalniem, ūdenskritumiem un ledājiem. Līdz Rūsendālei var tikt ar kuģi no Bergenas, brauciens ilgst divas stundas. Leifa Ūves Annsnēsa gaumei programmas veidošanā un dalībnieku izvēlē var uzticēties. Viņš pats Rūsendālē uzstājas gan solo, gan kameransambļos. Šogad festivāls notiks no 5. līdz 8. augustam. Savukārt 2. septembrī gaidām Leifa Ūves Annsnēsa solokoncertu Lielajā ģildē festivālā Rīga Jūrmala – viņš spēlēs Ludviga van Bēthovena Astoto jeb Patētisko sonāti, Franča Šūberta sonāti la mažorā un Antonīna Dvoržāka ciklu Poētiskās skaņu gleznas.

Leifs Ūve Annsnēss ar ģimeni, kurā aug trīs bērni, mīt Bergenā. Sarunā ar KDi mūziķis uzsver – pandēmijas laiks nav bijis tukšs periods viņa dzīvē.

Pirms divām nedēļām tiešraidē klausījos Riharda Vāgnera Valkīras pirmā cēliena pārraidi no Minhenes, dziedāja tenors Jonass Kaufmanis un soprāns Līse Dāvidsena. Nevarēja nepamanīt, cik fantastiski un svaigi skanēja Jonasa Kaufmaņa balss. Viņš bija atpūties un uzkrājis spēkus. Šķiet, ka piespiedu pauze vokālistiem ir nākusi par labu. Vai to pašu var teikt arī par instrumentālistiem? Vai jūtat, ka jūsu rokas, ķermenis un prāts ir labi atpūties un tagad spēlēsiet ar jaunu enerģiju?

No vienas puses, dažiem mūziķiem pauze patiešām bija nepieciešama. No otras – daudzus šajā laikā nomāc šaubas par to, ko viņi dara, vai un kā viņi varēs atgriezties uz skatuves, vai viņiem būs pietiekami daudz spēka un pārliecības par sevi. Kaut kam tādam mēs nebijām gatavi, un neviens mūs nemācīja, kā ar to tikt galā. Nesen apspriedām šo stāvokli ar Līsi Dāvidsenu. Viņa teica: "Man tagad nav lielu operas izrāžu. Vai būšu atkal spējīga tās dziedāt?" Nav pārsteigums, ka mākslinieki sāk šaubīties par savām spējām, jo pēkšņi ir nonākuši pavisam citādā, negaidītā situācijā. Viņi ir spiesti risināt šos jautājumus dziļi sevī, viss notiek iekšēji, jo mums nav iespējas klātienē satikties ar publiku.

Labā ziņa ir tā, ka pēc pārtraukuma varēsim atgriezties uz skatuves svaigāki un, cerams, ar jaunām idejām. Daži šo laiku pavadīja, klusumā un vientulībā mācoties, – tas ir tas, kas mūziķiem ir vajadzīgs.

Vai jūs pats, būdams jau nostabilizējies mākslinieks, kuram ir vārds un reputācija mūzikas pasaulē, izjūtat šaubas? Vai tās vairāk piemeklē jaunos mūziķus, kuri ir karjeras sākumā?

Neteiktu, ka manā gadījumā tās ir šaubas, drīzāk tā ir interese un uztraukums par to, kā izvērtīsies atkalsatikšanās ar klausītājiem vairāk nekā pēc gadu ilgas pauzes. Mūziķim ir jādomā par izturību, par savu psiholoģisko un fizisko sagatavotību. Ja es kādu laiku neesmu uzstājies un dodos turnejā, nospēlēt pirmo koncertu ir sarežģītāk nekā piekto. Ja regulāri nav koncertu, uzturēt sevi formā nav vienkārši. Esmu pārliecināts, ka koncertdzīve pamazām atjaunosies, taču tas nenotiks visur un uzreiz, bet pakāpeniski. Mēs pielāgosimies šai situācijai, uzņemsim tempu un cerēsim, ka pēc kāda laika viss normalizēsies.      

Kāds jums pašam ir bijis Covid-19 skartais 2020./2021. gads? Pērn novembrī Berlīnē jums izdevās ierakstīt jauno albumu Mozart Momentum. Ko vēl paguvāt izdarīt?

Man šis gads nebija slikts. Jūtos stabili, man ir 51 gads. Es jūtu līdzi jaunajiem mūziķiem, kuri sāk karjeru un kuriem gribas, lai viss notiktu un attīstītos, bet šādu iespēju pašreizējos apstākļos tikpat kā nav vai arī tās ir minimālas. Man pašam viss ir kārtībā, mūsu ģimenē aug trīs bērni, ar kuriem tagad esmu pavadījis daudz vairāk laika nekā parasti. 

Covid-19 krīzes periodā muzikālā dzīve Norvēģijā netika pilnībā apstādināta, man bija iespēja uzstāties nelielas auditorijas priekšā – dažreiz līdz 200 klausītājiem, dažreiz līdz simtam. Spēlēju arī divdesmit un piecdesmit cilvēkiem zālē. Vairākums orķestru šeit turpināja strādāt. Nav tā, ka viss būtu bijis apturēts. Daži piedāvājumi nāca spontāni, man zvanīja no orķestra ar aicinājumu: "Vai tu varētu ar mums nospēlēt pēc nedēļas vai desmit dienām? Iepriekš paredzētais ārzemju solists nevar ierasties." Man tas šķita atsvaidzinoši, jo parasti mans grafiks tiek plānots divus gadus uz priekšu.

Man pietrūkst starptautisku aktivitāšu un sadarbības, pietrūkst ceļošanas un tikšanās ar ārzemju draugiem un kolēģiem, ar kuriem esmu regulāri strādājis. Pietrūkst klausītāju, pietrūkst koncertzāļu atmosfēras. Taču arī šajā situācijā es varēju funkcionēt kā mūziķis, tāpēc neuztveru šo laiku kā tukšu periodu dzīvē.

Kādu iespaidu krīze atstās uz mūzikas pasauli un koncertdzīvi? 

Būs interesanti vērot, kā notiks mūzikas dzīves atgūšanās, un uzzināt, cik liels kaitējums ir nodarīts – gan finansiāli, gan citādi. Cietušas gan personības, gan institūcijas. Vai auditorijai būs izveidojušies jauni ieradumi? Vai skatītāji būs pieraduši, ka var neapmeklēt teātrus un koncertzāles tik bieži kā līdz šim? Vai publikai nebūs bail doties uz kultūras pasākumiem, pat ja mūs mēģina pārliecināt, ka tas ir droši? Visi šie faktori liek justies piesardzīgi. 

Es runāju ar kolēģiem, kuri pirms pandēmijas sākuma vairākas desmitgades bija pieraduši nepārtraukti ceļot un uzstāties visā pasaulē. Tagad viņi ir sapratuši, ka turpmāk nevēlas to darīt tādā pašā tempā. Viņi rūpīgāk izskatīs piedāvājumus un ievēros savas prioritātes. Daudzi mūziķi, nonākot šajā situācijā, ir ieguvuši jaunu skatījumu uz dzīves un darba līdzsvaru. Es to nevarētu teikt par sevi, jo savu darbības ritmu pārskatīju pirms vienpadsmit gadiem, kad piedzima mūsu meita. Jau tad nolēmu samazināt apgriezienus – kopš tā laika spēlēju aptuveni 70 koncertu gadā. Pirms tam bija traks periods, kad sniedzu līdz 120 koncertiem gadā un man nebija māju sajūtas. Man bija jāatrod ģimenes dzīves un koncertdzīves līdzsvars.       

Neesat tikai koncertējošs pianists – jums patīk strādāt ierakstu studijā, jums ir apjomīga diskogrāfija. Kāpēc jums ir svarīgi veidot ierakstus? 

Iemeslu ir daudz. Gribas atstāt darbu, kuram ir paliekoša vērtība un kurš nav tik gaistošs kā koncerts. Tādu darbu, kuru cilvēki var klausīties atkārtoti un tādējādi arvien vairāk novērtēt iemūžinātos opusus. Cits tikpat nozīmīgs aspekts ir saistīts ar manu attīstību, ko sekmē ieraksta sagatavošanas process. Es to patiesi izbaudu – šis process man parāda virzienu gan materiāla studijās un apguvē, gan koncertgrafika un repertuāra plānošanā. Tas man palīdz strukturēt savu darbību. Es zinu, ko vēlos ierakstīt un spēlēt koncertos, un intensīvi pievēršos izvēlēto opusu izpētei. 

Man patīk pašas ierakstu sesijas – es tik daudz no tām mācos! Atkal un atkal klausos savu spēli un analizēju, kas man ir jāizdara, lai to uzlabotu un padarītu bagātīgāku. Man patīk montāžas un skaņu režijas process, kurā piedalos kopā ar producentu, skaņu inženieri un režisoru. Kovidlaikā atklāju, ka to var paveikt attālināti, izmantojot programmu Source-Connect. Šajās dienās mēs kopā ar skaņu inženieri un producentu, kuri ir Lielbritānijā, gatavojam projekta Mozart Momentum otro albumu, kas iznāks nākamgad. Man tas ir ne tikai interesanti, bet arī nepieciešami kā mūziķim, man patīk būt iesaistītam katrā posmā – ieraksts patiešām kļūst par mana darba augli. 

Albumā Mozart Momentum pievēršaties Volfganga Amadeja Mocarta daiļradei 1785. un 1786. gadā – šo periodu uzskatāt par pagrieziena punktu mūzikas vēsturē. Vai savas izpētes gaitā esat pietuvojies izpratnei par to, kāds bija Mocarts trīsdesmit gadu vecumā? 

Man ir sajūta, ka esmu piekļuvis viņam nedaudz tuvāk. Man patīk kā caur palielināmo stiklu paskatīties uz noteiktu posmu komponista dzīvē – koncentrēties uz vienu vai diviem gadiem viņa radošajā darbā. Es analizēju Mocarta 1785. un 1786. gadā sacerētās kompozīcijas, lasīju par viņa dzīvi Vīnē, kuru Mocarts uzskatīja par savu iespēju pilsētu. Viņš rakstīja tēvam, ka Vīne ir klaviermūzikas pilsēta, un juta, ka klavieres ieņem centrālo vietu viņa daiļradē. 

Es pietuvojos komponista personībai, bet vai šādu ģēniju kāds vispār spēj izprast līdz galam? Ja varētu pārcelties pagātnē, es labprāt kļūtu par mušu uz sienas telpā, kurā muzicē Mocarts. Man tik ļoti gribētos piedzīvot, kā viņš spēlēja klavieres un improvizēja! Gribētos uzzināt, cik daudz improvizācijas bija viņa spēlē un kā tas viss skanēja. 

Kāpēc 1785. un 1786. gads ir revolucionārs periods Mocarta daiļradē?

Klavierkoncerta žanram tas ir svarīgākais periods mūzikas vēsturē. Jau 1784. gadā Mocarts sacerēja sešus klavierkoncertus. Viņš juta šo strāvojumu, un nākamajos divos gados tapa vēl seši. Trijos gados – divpadsmit klavierkoncertu! Pētot viņa muzikālās domāšanas attīstību, var apgalvot, ka citam komponistam būtu nepieciešami divdesmit trīsdesmit gadu, lai paveiktu to, kas Mocartam ir izdevies trijos gados. Tajā laikā viņa mākslā viss notika neiedomājami ātri, un šie skaņdarbi ir šedevri. 

Piemēram, 1785. gadā komponētajā 20. klavierkoncertā Mocarts īsteno revolucionāru ideju – solists ienāk ar materiālu, kas atšķiras no tā, ko sākumā spēlē orķestris. Tajā laikā bija ierasts, ka klavierkoncerts vai jebkurš cits koncertžanra darbs sākas ar orķestra spēli un pēc tam solists pārņem šo materiālu un attīsta to – it kā radot improvizācijas ornamentus un izmantojot to, ko klausītāji tikko ir dzirdējuši orķestra izpildījumā. Mocartam rodas ideja – nē, es tā nedarīšu, es ļaušu solistam spēlēt kaut ko pavisam citu, kaut ko tādu, kas kontrastē ar orķestra materiālu. To var traktēt kā brīvu personības attīstību neatkarīgi no sabiedrības. Tā ir kā norāde uz gaidāmo Lielo franču revolūciju un jauniem ideāliem. Tas ir žests romantisma virzienā, tas mūs pietuvina galvenā varoņa heroiskajai lomai – tādai, kādu spēlē solists daudzos populāros romantisma laikmeta klavierkoncertos, Roberta Šūmaņa, Edvarda Grīga, Sergeja Rahmaņinova un Pētera Čaikovska darbos. Es jūtu, ka viss sākās 1785. gadā, kad Mocarts atklāja šīs iespējas. 

Kā, jūsuprāt, Mocartam izdevās tik īsā laikā radīt tik daudz šedevru?

Viņš bija pārņemts ar mūziku, viņš bija pilns ar mūziku. Tolaik pasaule vēl nebija globalizēta, taču Mocartam bija paveicies, ka viņš jau bērnībā bija daudz ceļojis kopā ar tēvu un dažādās valstīs un pilsētās bija klausījies daudzveidīgu repertuāru. Kopš agra vecuma viņš klausījās itāļu mūziku. Mocarts bija kā sūklis un uzsūca sevī visu, ko dzirdēja. Viņš visu atcerējās, un tas kļuva par viņa valodas sastāvdaļu, piemēram, itāļu bel canto plūstošā, dziedošā līnija. Mocarta attīstība nebūtu iespējama, ja viņš visu laiku paliktu Zalcburgā un klausītos tikai vietējo mūziku. Viņš nepārtraukti guva iespaidus, kas bagātināja viņa rokrakstu. 

Nevar ignorēt faktu, ka Mocarts ļoti daudz strādāja. Vēstulēs viņš ir aprakstījis savu dienas kārtību. Katru rītu viņš cēlās sešos. Kad Mocarts darbojās Vīnē, viņš jau bija slavens un turīgs, tāpēc varēja atļauties personisko frizieri un ģērbēju, kuri palīdzēja viņam saposties. Pulksten septiņos viņš bija saposies un divas stundas komponēja. Pēc tam viņš pasniedza mūzikas stundas, kas ilga četras stundas. Pusdienas viņš ieturēja vienatnē, vai arī viņu uzņēma kāda ģimene. Pēc tam – vēl četras stundas, kas atvēlētas komponēšanai. Deviņos viņš vakariņoja kopā ar sievu Konstanci. Vēl kādu laiku viņi pavadīja kopā, un, kā rakstījis Mocarts, "diemžēl man vēl jāturpina komponēt līdz vieniem naktī". Viņš gulēja piecas stundas. 

Radošums viņā burbuļoja, viņā bija tik daudz mūzikas – tas ir fenomenāli. Nav brīnums, ka jau 35 gadu vecumā Mocarts bija totāli pārguris. 

Esat teicis, ka novērtēt Mocarta klaviermūziku jums ir palīdzējušas viņa operas.  

Jā, es patiešām iemīlēju Mocarta klavierkoncertus, kad labāk biju iepazinis viņa operas. Es sajutu – re, par ko ir stāsts! Mocarts allaž vēsta par cilvēkiem, dialogu un sabiedrību. Tas ir stāsts par attiecībām. Jūs to dzirdat viņa koncertos – vairākos līmeņos notiek dažādu instrumentu dialogs. Jūs dzirdat flautas un klavieru dialogu un, ja ieklausīsieties uzmanīgāk, pamanīsiet fascinējošas nianses altu grupā. Mocarta koncertos rit ļoti intensīva iekšējā dzīve, tāpēc viņa mūzika nekad neapnīk. 

Ierakstā Mozart Momentum mēs akcentējam šīs īpašības un Mocarta valodas neizsmeļamo bagātību. Pirmais dubultalbums, kas iznāks 28. maijā, ir veltīts 1785. gadam. Nākamais, kas ir gaidāms 2022. gadā, būs veltīts 1786. gadam.                      

Albumā Mozart Momentum jūs esat solists un atskaņojuma vadītājs. Vai jums ir diriģenta ambīcijas? 

Es tomēr neesmu diriģents. Vadu atskaņojumu, sēžot pie klavierēm. Sāku ar to eksperimentēt, kad man bija pāri divdesmit gadiem un strādāju Rīsēras festivālā Norvēģijas dienvidos. Mēs spēlējām Johana Sebastiāna Baha un Jozefa Haidna koncertus. Vēlāk mani ilgus gadus saistīja cieša sadarbība ar Norvēģijas kamerorķestri – manā vadībā ierakstījām trīs Haidna koncertus, divus albumus ar Mocarta koncertiem, nedaudz no Ludviga van Bēthovena. Pēc tam kopā ar Mālera kamerorķestri nolēmu ieskaņot visus piecus Bēthovena klavierkoncertus, kurus arī izpildījām pasaules turnejā. 

Es turpinu to darīt, dažreiz arī ar simfonisko orķestri – esmu solists un atskaņojuma vadītājs, taču simfonijas nediriģēju. Man priekšā ir nepieciešamas klavieres, nevis diriģenta pults. Negribu sevi dēvēt par diriģentu, un tomēr es diezgan pamatīgi iesaistos šajā darbā, kad strādāju ar orķestri. Tas ir jautri un visu izpildījuma laiku ļauj būt stāstīšanas procesa sastāvdaļai – tas ir daudz aizraujošāk nekā sēdēt pie klavierēm un gaidīt brīdi, kad jāsāk spēlēt savu partiju.

Mocarta opusu interpretācijā ir ļoti dabiski apvienot abas funkcijas – viņa mūzikā ir īpaši tuvs kontakts starp klavierēm un citiem instrumentiem.

Vai ātri apgūstat darbus, kurus nolemjat iekļaut savā repertuārā? 

Neesmu no tiem, kuri mācās lēni un ilgi, bet neesmu arī no tiem, kuri ir gatavi ļoti ātri iemācīties kādu lieldarbu, ja pēkšņi rodas tāda vajadzība. Neesmu pianists, kuram var piezvanīt un pajautāt: "Vai tu varētu pēc diviem mēnešiem nospēlēt ar mums Friderika Šopēna Otro klavierkoncertu?", un es uzreiz piekritīšu un sākšu to mācīties. Šāda darba apgūšanai man būtu nepieciešams ilgāks laiks. Karjeras sākumā man šķita, ka tam vajag atvēlēt ļoti daudz laika, taču pakāpeniski es attīstīju spēju apgūt darbus ātrāk. Piemēram, jaunajā albumā iekļautais Mocarta 20. klavierkoncerts manā repertuārā ir kopš 14 gadu vecuma – ar to debitēju kopā ar simfonisko orķestri. Savukārt 21. klavierkoncertu spēlēju tikai divus trīs gadus. Es vēl neesmu atskaņojis visus Mocarta koncertus, tikai aptuveni desmit no tiem. Neesmu pianists, kurš uzskata, ka būtu jānospēlē pilns kāda komponista koncertu cikls. Man patīk izvēlēties no dažādiem autoriem atsevišķus darbus.  

Šā gada rudenī mums ar Mālera kamerorķestri ir paredzēta koncertrezidence ar programmu Mozart Momentum Hamburgā, Vīnē un Briselē. Katrā pilsētā notiks trīs koncerti. Līdzīgi 2012.–2015. gadā uzstājāmies ar visu Bēthovena klavierkoncertu programmu (Leifa Ūves Annsnēsa ambiciozajā projektā The Beethoven Journey notika vairāk nekā 230 koncertu 108 pilsētās 27 valstīs – J. J.). 

Kā izvēlaties opusus, ar kuriem paplašināt repertuāru? 

Tas notiek intuitīvi. Pirms mēneša ierakstīju Antonīna Dvoržāka klavierciklu Poētiskās skaņu gleznas. Dvoržāks ir slavens ar simfonisko mūziku, bet viņa klaviermūzika ārpus Čehijas gandrīz nav pazīstama. Stundu ilgais cikls Poētiskās skaņu gleznas ir šedevrs. Es par to zināju jau senāk, taču pirms diviem trim gadiem nolēmu, ka vēlos iemācīties to pilnībā. Tas ir kļuvis par manu kovidlaika projektu – es to ierakstīju ātrāk, nekā biju plānojis. Nespēju iedomāties nevienu citu romantisma perioda klavierciklu, kas nav pienācīgi novērtēts, kā Poētiskās skaņu gleznas. Tas ir pelnījis daudz lielāku atzinību. Es iekļaušu šo ciklu savā koncertprogrammā. Tas skanēs manā solokoncertā Rīgā 2. septembrī. Albums iznāks nākamā gada otrajā pusē.      

Kādas pašlaik ir jūsu attiecības ar laikmetīgo mūziku? Pēdējā laikā to vairs nespēlējat bieži.   

Tā nu ir sanācis, ka, kopš man ir ģimene, laikmetīgo mūziku vairs nespēlēju bieži. No kaut kā nācās atteikties, un tā manā repertuārā ir nedaudz cietusi. Cenšos sekot līdzi tam, kas notiek mūsdienu mūzikā, jo veidoju sava ikgadējā Rūsendāles kamermūzikas festivāla programmu. Esmu pirmatskaņojis koncertus un solodarbus, kas ir komponēti speciāli man. Esmu sadarbojies ar dāņu komponistu Bentu Serensenu un franču skaņradi Marku Andrē Dalbavī. Man vienmēr gribas atrast darbu, kuru varēšu izpildīt vairākas reizes – ne tikai koncertā, kad notiek pirmatskaņojums. Tagad domāju, ka man atkal būtu aktīvāk jāiesaistās laikmetīgās mūzikas norisēs un vajadzētu pasūtīt dažus jaundarbus.           

Kopš 2016. gada esat Norvēģijas pilsētā Rūsendālē notiekošā kamermūzikas festivāla mākslinieciskais vadītājs. Ar ko jums pašam ir interesants šis darbs? 

Pirms tam septiņpadsmit gadu vadīju Rīsēras festivālu. Jau ļoti agri savā radošajā dzīvē esmu sapratis, ka man kā mūziķim ir būtiska arī šāda izpausme – festivāla programmas veidošana. Pateicoties Rīsēras festivālam, esmu saticis tik daudz cilvēku un atklājis tik daudz mūzikas! Šis septiņpadsmit gadu periods man ir devis tādu pieredzi un piepildījumu, kādu es nebūtu guvis nevienā citā vietā vai situācijā. Pēc meitas piedzimšanas es nolēmu, ka jau pietiks – festivālā bija pavadīts pietiekami ilgs laiks. 

Rūsendāle ir pilsēta, kurā kopš 90. gadiem esmu regulāri sniedzis nelielus vasaras koncertus. Pirms dažiem gadiem tur tika nolemts izveidot jaunu koncertzāli – par koncertzāli tika pārbūvēta veca klēts Rūsendāles barona muižas teritorijā. Man lūdza padomu akustikas un dažos citos jautājumos. Pēc tam man jautāja, vai es būtu ieinteresēts rīkot vasaras festivālu Rūsendālē. Piedāvājums šķita vilinošs. Man ļoti patīk šī vieta Norvēģijā, un esmu laimīgs, ka man atkal ir iespēja radīt kaut ko savu, nevis tikai iekļauties citu cilvēku projektos un koncepcijās.

Gadu gaitā esmu uzkrājis lielu pieredzi, un festivāla veidošana ir manas profesionālās mūziķa darbības sastāvdaļa. Domāju, ka diriģentiem ir līdzīga sajūta, kad viņi kļūst par kāda orķestra galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju, – rodas papildu motivācija un vēlme īstenot oriģinālas ieceres, radīt sezonas tematisko arku, veidot programmas un skatīties, kā tās saslēdzas savā starpā un papildina cita citu. Šis darbs manā mazajā festivālā man sagādā baudu. 

Katru vasaru Rūsendālē veidojat tematisku programmu. Kādi ir tēmas izvēles kritēriji?

Dažreiz pievēršamies kāda komponista daiļradei, citreiz fokusējamies uz citu ideju. Piemēram, mana pirmā 2016. gada Rūsendāles festivāla tēma bija 1828. Tas ir Franča Šūberta dzīves pēdējais gads, un festivālā skanēja viņa vēlīnā posma darbi, kaut gan tas nav korekts raksturojums, vārds "vēlīns" Šūbertam īsti nepiestāv, jo viņš nomira 31 gada vecumā. Notika ne tikai koncerti, bet arī diskusijas par Šūbertu un viņa dzīves beigām. 2018. gada festivāls bija veltīts mūzikai, kas tapusi Pirmā pasaules kara laikā, un repertuāra daudzveidība bija pārsteidzoša – ne tikai franču impresionisti, Arnolds Šēnbergs un viņa audzēkņi Vīnē, bet arī Leošs Janāčeks, Edvards Elgars, Čārlzs Aivss, Aleksandrs Skrjabins. 2019. gadā uzmanības centrā bija Dmitrijs Šostakovičs. 

Šogad festivāls notiks no 5. līdz 8. augustam, tā tēma būs – No manas dzimtenes. Centrālo vietu programmā ieņems Antonīns Dvoržāks, mēs aplūkosim nacionālo sakņu un identitātes tēmu, kurai pieskarsimies arī lekcijās. XIX gadsimta cilvēkiem bija dabiski uzskatīt, ka, piemēram, zviedri pilnībā atšķiras no norvēģiem. Viņi to pieņēma kā pašsaprotamu. Šodien mēs tā vairs nerunājam, jo tas nav politkorekti, taču joprojām saglabājas stereotipi – kādi ir vācieši, itāļi, angļi un tā tālāk. Tā ir daļa no mūsu domāšanas. Mēs paskatīsimies, kā šie uzskati par saknēm un identitāti ir iekrāsojuši XIX gadsimtu un kā nacionālais romantisms ietekmējis Dvoržāku un viņa laikabiedrus.

Šajā kontekstā man šķita interesanti iekļaut festivāla programmā arī Astoru Pjacollu – šogad tiek svinēta argentīniešu mākslinieka simtgade. Es jau sen dievinu viņa mūziku. Pjacollas daiļrade kontrastē ar čehu romantiķa Dvoržāka mūziku, taču arī Pjacollam ir ļoti spēcīga identitātes sajūta, kas sakņojas tango tradīcijā.        

Rūsendāles festivālā valda silta, draudzīga atmosfēra. Koncertu norises vietas ir kompaktas, un šķiet, ka jūs personiski pazīstat lielāko daļu klausītāju. Vai tas jums palīdz?

Nezinu, vai pazīstu lielāko daļu, bet daudzus gan. Viņi iegādājas festivāla abonementu un apmeklē visus koncertus, sekojot līdzi to dramaturģijai un savstarpējai saiknei. Festivālā veidojas kopienas sajūta. Katrā koncertā cenšos pastāstīt par programmu un mūsu idejām. Svarīgi, lai auditorija zinātu, kāpēc esam izvēlējušies šos darbus un salikuši tos šādā kombinācijā, un kāpēc tie ir jādzird tieši tagad.     

Vai dalībai festivālā aicināt mūziķus, kurus uzskatāt par saviem domubiedriem? Cik personiska ir jūsu izvēle?

Tie ir mūziķi, kurus es pazīstu un ar kuriem esmu uzstājies, taču tie ir arī mākslinieki, par kuriem esmu dzirdējis labas atsauksmes un kuru sniegumu pagaidām esmu novērtējis tikai ierakstā. Tie ir cilvēki, kuri manī izraisa ziņkāri, un es veidoju programmu ar viņu līdzdalību. 

Vai ticat draudzībai starp mūziķiem? Vai konkurence netraucē?

Protams, es ticu. Tā ir apbrīnojama sajūta, ko esmu piedzīvojis festivālos, kuros mūziķi sadarbojas vairāku dienu garumā: dažreiz cilvēkam nemaz nevajag stādīties priekšā, viņš sāk spēlēt, un rodas pārliecība, ka viņu pazīsti. Tu nezini viņa biogrāfijas faktus, intereses un rakstura īpašības, bet tuvojies cilvēka būtībai, balstoties tajā, ko dzirdi un jūti tajā mirklī. Jau pirmajā mēģinājumā veidojas stipra saikne. Dziļas, draudzīgas attiecības bieži dzimst tieši festivālos.

Kur gūstat informāciju par jaunajiem mūziķiem? Vai sekojat līdzi prominentu konkursu rezultātiem?

Godīgi sakot, ne pārāk sekoju tam līdzi. Skaidrs, ka tik un tā es dzirdu par viena vai otra konkursa laureātiem, taču speciāli nepievēršu uzmanību konkursu rezultātiem. Es pats jaunībā nebiju aktīvs konkursu apritē. Protams, konkursos uzmirdz spilgti talanti, bet es neaicinu piedalīties festivālā kādu mūziķi tikai tāpēc, ka viņš ir ieguvis kādu godalgu. Vispirms man pašam būtu jādzird, ko šis cilvēks dara. 

Vikipēdijā tiek uzskaitīti jūsu elki pianisti – Dinu Lipati, Svjatoslavs Rihters, Arturo Benedeti-Mikelandželi un Gēza Anda. Varbūt esat gatavs papildināt šo sarakstu arī ar saviem laikabiedriem? Kuri mūsdienu pianisti jūs uzrunā?  

Katrs pianists apzinās sevi kā izcilas klavierspēles tradīcijas un vēstures daļu. Varu iekļaut šajā sarakstā vēl daudz vārdu – Vladimiru Horovicu, Sergeju Rahmaņinovu un mūsdienu pianistus. Viens no maniem draugiem ir franču pianists Bertrāns Šamajū. Pirmo reizi, kad viņu klausījos, izjutu absolūtas simpātijas pret viņu un to, ko un kā viņš dara. Tā bija sajūta, it kā es būtu atgriezies mājās, – man negadās to piedzīvot bieži. Es klausos citus māksliniekus, kurus cienu un augstu vērtēju, bet viņu sniegumu uztveru kā kaut ko eksotisku un sev ne pārāk tuvu. Ar Bertrānu ir citādi – mēs esam domubiedri, es viņu izprotu, gandrīz vienmēr viņam piekrītu, un mūsu domāšana attīstās līdzīgā virzienā. Apbrīnoju Bertrāna spēju atskaņot visdažādāko mūziku un viņa idejas.

Atceros, kā mainījās mana attieksme pret Horovicu. 20–25 gadu vecumā man nepavisam nepatika tas, ko viņš dara. Tas mani neuzrunāja, tas bija kaut kas ļoti tāls manai personībai, man nepatika viņa neprātīgā uguņošana pie klavierēm. Ar laiku es ieraudzīju izcilību tajā, ko Horovics spēja uzburt koncertzālē – visu to drudžaino enerģijas un krāsu koncentrāciju. Tas bija ekstraordināri. Tas joprojām ir tālu no manas pasaules, bet ir svarīgi novērtēt arī tos māksliniekus, kuri atšķiras no tevis paša.     

Vai plānojat kādu kamermūzikas projektu ar dziedātājiem? 

Pašlaik strādāju ar norvēģu soprānu Līsi Dāvidsenu, kuru pieminējām sarunas sākumā. Esam sagatavojuši Edvarda Grīga kamermūzikas programmu, ko ierakstīsim septembrī. Nākamajā sezonā, 2022. gada sākumā, mums ir paredzēti daži koncerti. Pagaidām esam snieguši tikai vienu koncertu Tronheimā, man tā bija ļoti emocionāla pieredze. Vokālists, ar kuru esmu uzstājies visbiežāk, ir vācu baritons Matiass Gērne, un mūsu sadarbība turpināsies. Ceru, ka šovasar Oslo izpildīsim Šūberta ciklu Skaistā dzirnavniece. Man patīk strādāt ar dziedātājiem, es mīlu šo repertuāru. Ja līdzās ir pārliecinošs vokālists, tā ir ne ar ko nesalīdzināma bauda. Šī mūzika aizkustina dvēseli kā nekas cits.

34 gadus vecais liriski dramatiskais soprāns Līse Dāvidsena jau ir pierādījusi sevi uz skatuves Riharda Štrausa, Riharda Vāgnera, Pētera Čaikovska un Ludviga van Bēthovena operās. Viņai tiek prognozēta galvu reibinoša karjera. Ar ko Līse ir īpaša? Ko jūs sadzirdat viņas balsī, kad izpildāt kamermūziku?

Līses balss ir brīnišķīga, tā uzrāda vēl nedzirdētu potenciālu. Viņa meistarīgi spēj to pieklusināt, lai izceltu emocionālās nianses kamermūzikā – mūsu gadījumā tās ir Grīga dziesmas. Kāds var teikt, ka tās nepiestāv Līses balsij, jo to skanējums ir pietuvināts folkmūzikai, taču es esmu sajūsmā par dziedātājas interpretāciju. Līse ir atradusi savu pieeju, balss skan dabiski, intīmi. Ja materiāls pieprasa, viņa var dziedāt arī pilnasinīgi. Grīga dziesmās viņa ienes kaut ko absolūti jaunu. Līses sniegumam piemīt māksliniecisks veselums, viņa vienmēr domā par tekstu un tā nozīmi – par to, kas tiek pateikts un kas paliek nepateikts. 

Iedvesmo Līses skatuviskā klātbūtne un stāja. Sajūta, ko viņa rada uz skatuves dziedot, ir vienreizēja. Viņai ir izcila elpošanas tehnika un talants izdziedāt visskaistākās garākās frāzes. Līse to pierāda, kad interpretē Grīga vokālā cikla Kalnu meitene noslēdzošo dziesmu: mēs to izpildām lēnākā tempā, nekā ierasts, jo šādi var uzsvērt bezgalības noskaņojumu mūzikā. Līse burtiski apstādina laiku – vēl nekad neko tādu neesmu jutis citu dziedātāju sniegumā. Līse to panāk ar savu elpošanu, cieņpilno miera stāvokli un īsteno muzikalitāti. 

Vai spēlējat klavieres savās mājās? 

Pēdējo gadu man nav bijis citas iespējas kā spēlēt galvenokārt tikai mājās. Bergenā mums ir liela māja, un augšstāvā ir studija, kurā strādāju un vingrinos. Tur ir flīģelis Steinway, C modelis. Vēl viens Steinway ir viesistabā, tas ir 1896. gada instruments – mehānika ir oriģināla, bet āmuriņi ir jauni. Es to spēlēju savam priekam. Šim instrumentam ir izteikts raksturs, un dažreiz pats flīģelis man iemāca un pasaka priekšā, kā labāk nospēlēt kādu frāzi. Tas ir ļoti personiski un skaisti.     

Kāda mūzika jums patīk vislabāk – tā, ko pats spēlējat, vai tomēr kaut kas pavisam citāds? 

Mani vilina simfoniskā orķestra skanējums. Es klausos daudz simfoniskās mūzikas, kā arī kamermūziku, operu, klaviermūziku. Jaunībā galvenokārt klausījos klaviermūziku, tagad virsroku ir ņēmis simfoniskais repertuārs. Ja klausos mūziku, kurā skan klavieres, pārvēršos par prasīgu profesionāli un sāku analizēt to, ko dzirdu. Ja klausos simfonisko mūziku, mana reakcija ir vairāk emocionāla, nevis analītiska. Var nedaudz paklausīties džezu un tango. 90. gadu sākumā juku prātā Pjacollas mūzikas dēļ – mani īpaši saistīja viņa paša priekšnesumu ieraksti, kuri noteikti ir jādzird. Akadēmiski izglītoto mūziķu vidē kļuva populāri interpretēt Pjacollas darbus, bet, kad jūs klausāties, kā šos opusus interpretē pats autors un viņa grupas biedri, iespaids ir pavisam cits. Jūs sajūtat gan autentiskumu, gan Pjacollas balss spēku. Mani fascinē šāda interpretācija.               

Mūzika ir manas dzīves centrs, mana kaisle. Pēdējos vienpadsmit gados par otru centru ir kļuvusi arī ģimene. Es ļoti mīlu dabu un pastaigas dabā. Man garšo labs ēdiens un vīns. Mana izcelsme ietekmē ieradumus – man patīk pavadīt vasaru ziemeļos, es neesmu dienvidu cilvēks. 

Informācija: www.andsnes.com, www.rosendalfestival.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja