Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +21 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 30. maijs
Lolita, Vitolds, Letīcija

Tas izklausās izdomāts. Intervija ar dejotāju Viju Vētru

"Kad esi gatavs, meistars pienāks tev klāt," – savā gadsimtu garajā mūžā piedzīvojusi dejotāja Vija Vētra

Esmu atkal "ievētrojusi» – tā dejotāja, horeogrāfe un pedagoģe Vija Vētra saka jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad, Imanta Ziedoņa aicināta, sāka ar koncertiem un meistarklasēm braukt uz dzimteni. Izņēmums bijis tikai kovidpandēmijas gadi. Šogad leģendāro latviešu dejotāju Viju Vētru uz skatuves bija iespēja redzēt iedvesmas lekcijā – meistarklasē – 15. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama Līgo zālē, un vēl varēs sastapt godināšanas koncertā Vijai Vētrai – 100 20. jūnijā RLB Lielajā zālē. 100. dzimšanas diena viņai apritēja 6. februārī.

Koncertā dejos gan pati Vija Vētra, gan deju grupas Dzirnas un Rituāls. Pirmatskaņojumu piedzīvos komponista Artura Maskata veltījums Vijai Vētrai pianista Vestarda Šimkus izpildījumā. Vija Vētra intervijas beigās velta daudz izjustu vārdu Maskata mūzikai – ar komponistu viņu vieno senāka sadarbība. Stāstot par Maskata veltījuma skaņdarbu, kas viņu dziļi iespaidojis un ko nosaukusi par Likteņdeju, dejotāja pamanās nolasīt lekciju par Argentīnas tango. Šajā Latvijas apciemojumā abi kopā devušies uz Pētera Upīša Dobeles ceriņdārzu, kurā viņai par godu nosaukta balto ceriņu šķirne. "Viņš ir ļoti sirsnīgs cilvēks," par Arturu Maskatu saka Vija Vētra.

Vija Vētra visu dzīvi ir veltījusi dejas robežu paplašināšanai un sakrālās dejas iedzīvināšanai Latvijā. Indiešu dejas viņa dejo tā, ka paši indieši netic, ka viņa nav vietējā. Indieši ir gribējuši tikai precizēt: "Vai jūs esat no Kašmiras? Jums ir violetas acis." Vija Vētra ir studējusi arī flamenko Spānijā. Par savu guru Vija Vētra sauc arī amerikāņu dejotāju Rūtu Sendenī (1879–1968). Deja Viju Vētru saista kā garīga izpausme, nevis fiziska, "rotaļīga palēkāšana". Vairākās intervijās Vija Vētra ir teikusi, ka dejojot viņa lūdz Dievu. "Vētra demonstrē neparasti asu ritma izjūtu. Aizrauj viņas līdz ērmībai stilizēto kustību noteiktība un īpatnējā grācija. Valdzina viņas indiskā seja ar iestingušo smīnu, kas atspoguļo indiešu statuju raksturīgo noslēpumaino izteiksmi. Veikli veidojas indiskā spēle (arī sava veida deja) ar uzacīm, acuābolu grozīšanu un galvas raksturīgo pieknābāšanu," tā izdevumā Laiks 1964. gadā Vētras dejas vakaru recenzējis Anšlavs Eglītis.

Sacēlusi kājas violetās zeķītēs (Vētras mīļākā krāsā) uz pufa, atzinusies, ka nāk miegs, jo nav vēl īsti aklimatizējusies Rīgas laika zonā, Vija Vētra ietur nelielu pauzi un sāk applūdināt ar stāstu okeāniem. Tie nāk no apbrīnojami mundra, gaiša un erudīta prāta. Ja kādam stāsti var likties gandrīz nebeidzami, tad tikai tāpēc, ka Vijai Vētrai nākas izlīkumot pa dzīvi gadsimta garumā. Patiesībā viņas mūžs atgādina brīnumpasaku. Burtiski. Intervijas laikā arī pati Vija Vētra laiku pa laikam izbrīnā pašausminās par neticamajiem notikumu pavērsieniem, it kā viņa savu dzīvi vērotu no malas: "Tas izklausās neticami un izdomāts!" Dejotāja saka – viņas dzīve sastāv no brīnumu pilniem apļiem, kad ik pa laikam satiec kādu cilvēku, kurš tevi pagrūž tālāk tur, kur tev jābūt. Kaut vai šis stāsts. Indiešu dejas pozas viņa lapu pa lapai apguvusi no slavena indiešu dejotāja Rama Gopala grāmatas. Pēc tam dzīve viņus ne vien savedusi kopā, bet abi kļuvuši arī par deju partneriem. "Ar kuģi vien es divarpusreizes esmu apbraukusi apkārt zemeslodei. Katrā lielajā okeānā esmu bijusi ar kuģi," saka Vija Vētra, kura ir dejojusi arī Lielbritānijas karalienei Elizabetei II.

Uz Dziesmu svētkiem Vija Vētra diemžēl nedrīkst palikt, jo sociālā atbalsta dienesti liek līdz 30. jūnijam būt atpakaļ Ņujorkā. Stāvot viesnīcas istabas durvju ailā, Vija Vētra izstāsta stāstu par cirka zirgu, kurš kājas vainas dēļ nodots zemniekam. Kad zirgs, iejūgts arklā, aris lauku un garām braucis cirks, tas, sadzirdējis pazīstamās skaņas, ar visu arklu aizmeties līdzi. "Tas zirgs esmu es," klusiņām saka Vija Vētra, pēkšņi sarukusi tik trausla kā maza, bēdīga meitene. "Es vairāk nebraukšu. Šī ir pēdējā reize," dejotāja saka atvadoties un palūdz, lai uzrakstu, ka viņai piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordenis.

Vija Vētra cieši tic, ka zemes dzīvē atgriezīsies vēlreiz. Kad piebilstu, ka man gribētos būt lielam vecam kokam, dejotāja attrauc: "Arī nav slikti! Es gan ne. Es gribu kustēties."

Kādā intervijā, kad jums bija tikai septiņdesmit seši, pasmējāties, ka cilvēki netic, ka jūs no Vecrīgas kājām esat aizgājusi uz televīziju. Jau tad visi pret jums izturējās kā pret trauslu lelli. Kā cilvēki reaģē uz jūsu 100 gadiem?

Tiklīdz pasaku, ka man ir simts, neviens man netic. Piemēram, tagad lidoju ar Finnair. Arī tas šogad svin savu simtu, un es ar savu simtu tur iekšā. Es vienmēr vingrinos, jo man taču jāsēž 15 stundas. Man ir jākustas. Vienmēr eju lidmašīnā līdz galam – tur, kur stjuartes kārto dzērienus, un tad es vienmēr ar viņām aprunājos. Runāju arī šoreiz, minēju, ka jums taču arī Finnair tagad ir simt gadu un man arī. Atbilde vienmēr ir – no! Tas nevar būt! Es teicu: "Jā, tā ir." Oh my God! Vēlreiz paskatās uz mani un netic. Visur notiek tieši tāpat. Pēc tam noprasa: "Kāds ir jūsu noslēpums?" Tad es saku tā: "Numur viens – nepieaudziet!" Palieciet kā bērns. Ko tas nozīmē? Neesiet bērnišķīgi, bet kā bērns. Vienmēr ir jāiemācās kaut kas jauns, jo bērns vienmēr prasa – kas tas ir, kas tas ir? Tas nāk par labu mūsu šūniņām, mūsu smadzenēm. Tagad ir atklāts, ka smadzenes, ja mēs tās visu laiku nodarbinām ar kaut ko jaunu, nekad īsti nenoveco, kā domājām agrāk. Smadzenes atdzīvojas, to kļūst vēl vairāk, un tās aug. Tas ir ļoti interesants atklājums zinātnē. Numur divi – svarīgi nepazaudēt bērna dziļo, īsto prieku par mazām lietām, par visu, kas ap mums, jo dzīvība – cilvēki un dzīvnieki – ir viens liels brīnums. Par to vajag brīnīties un priecāties. Un tad ir jāuzmana savs ķermenis, nedrīkst to apvainot – nedrīkst smēķēt, nedrīkst kļūt par alkoholiķi utt. Jāuztur veselība, jo ķermenis ir mūsu instruments, ar kuru mēs izsakāmies, sevišķi es kā dejotāja. Ķermenis ir mans čells. Tas ir ļoti svarīgi – es absolūti neēdu sarkano gaļu, bet visu, kas nāk no jūras, – zivis, krabīšus, vēzīšus. Viss, kas nāk no jūras, ir labs. Mēs paši esam nākuši no jūras.

Teicāt, ka visu laiku jāmācās kaut kas klāt. Ko esat iemācījusies pēdējā laikā? Pirms pāris gadiem teicāt, ka gribat mācīties ķīniešu valodu, ir izdevies?

Es runāju astoņās valodās, gribētu pielikt klāt devīto. Šoreiz pavisam citas sistēmas valodu. Vai nu ķīniešu, bet tur jāizvēlas – klasiskā mandarīnu vai ikdienas kantoniešu –, vai drīzāk mācīšos japāņu, jo es jau tagad protu vienu japāņu haiku japāņu valodā (norunā japāniski). Man patīk filozofija, kas tajā ir ietverta. Viņš saka tā: Ko tu raizējies/ Skaties, kā koks pavada savu laiku/ Spoguļojoties tekošā ūdenī. Vai nav skaisti? Viņiem ir ļoti brīnišķīga filozofija. Man ļoti patīk japāniskais. Es to vienmēr izmēģinu ar japāņiem, vai viņi mani saprot. To es iemācījos kā bērns Rīgā, lasot grāmatu par Japānu. Es ļoti ātri iemācījos lasīt. Pārsteidzu vecākus, vienu vakaru lasot viņiem priekšā Jaunākās Ziņas. Man ļoti patika lasīt grāmatas par citām zemēm. Kad lasīju par Indiju, man jau tad bija sajūta, ka esmu tur bijusi. Tā esmu es un arī tur piederos. Vienreiz, kad avīzē izteicu vēlmi mācīties japāņu valodu, man Rīgā uz ielas pienāca klāt viens cilvēks un teica, ka viņš zinot japāņu valodu un varot mani mācīt. Skolotājs pienāca klāt. Redziet, kā notiek!

Vai jūs atsaucāties piedāvājumam?

Es jau nepaliku Rīgā un nevarēju neko norunāt. Tā joprojām ir vēlēšanās. Vēl nekas nav izdarīts. Var jau vēlēties... Bet ietu tajā virzienā, ja tagad iesāktu kaut ko jaunu. Dzīve katru dienu piedāvā kaut ko jaunu. Ja to tiešām apskata ar vērotāja aci un nepalaiž neko garām, tad jau mēs mācāmies visu laiku. Es ticu iepriekšējām dzīvēm. Tagadējā nav mana vienīgā dzīve. Man iepriekš ir bijušas ļoti daudzas.

Tāpēc es šajā dzīvē atrodu senas vietas un tempļus, kuros esmu darbojusies. Kopš 1970. gada es katru gadu braucu uz Grieķiju. Egīnas salā es apciemoju savu Afaijas templi. Mani skolnieki aizveda to parādīt. Kad es to pirmoreiz ieraudzīju – tas ir vislabāk saglabājies doriešu templis –, man bija sajūta – vai, dieviņ, es taču zinu to vietu! Zinu, zinu, zinu! Es te esmu dzīvojusi un darbojusies – es te biju deju priesteriene. Tāpēc – ko es daru šajā dzīvē? Es ievedu sakrālo deju dievkalpojumos un strādāju kopā ar jūsu māsiņu (atsaucas uz sadarbību ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti Anglikāņu baznīcā – U. A.). Vai nav interesanti? Tā ir realitāte, tā nav fantāzija vai iedoma. Mani tas satrauca, un reizē bija arī skaisti zināt, ka es šajā pasaulē neesmu pirmoreiz. Tas pats notika templī Indijā. Tāpēc es pat nodibināju unitāriešu draudzi. Katra baznīca iet savu ceļu un domā, ka citu ceļš nav tik pareizs, jo viņam ir tā taisnība. Reliģija mani neinteresē baznīcas veidā. Mani interesē unitāriešu, universālistu baznīca, kas atzīst visas reliģijas, kuras savā būtībā ir par vienu un to pašu. Ir viens centrs, mēs visi esam aplī, tikai mūsu pieeja centram ir dažāda.

Kāda, jūsuprāt, ir gara mūža privilēģija salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuriem ir dota īsa zemes dzīve?

Nekādu speciālu privilēģiju es neizjūtu. Vienīgi Ņujorkā mākslinieku centrā, kur dzīvoju, mani ieliek par ikonu, bet es neesmu vienīgā. Tos, kuri ir sasnieguši lielāku vecumu, bet joprojām aktīvi strādā, nosauc par ikonām, viņus nofilmē, intervē un sarīko godināšanas vakaru. Lai teiktu, ka kaut kādas īpašas privilēģijas... nu, vienīgi tik daudz, ka reizēm kāds pasniedz roku.

Es šo jautājumu biju domājusi tādā nozīmē – vai jūs pati priecājaties, ka jums ir dota tik gara dzīve? Vai izjūtat to kā dāvanu?

Ā, no tāda viedokļa. Vienā ziņā – jā. Ne jau katrs tik tālu tiek, un ne jau katrs, tik tālu tikdams, vēl darbojas. Tas ir tas galvenais. Daudzi var sasniegt gadus, dažs varbūt ir uzmanījis savu veselību, bet ir arī tādi, kas smēķē visu mūžu un vienalga nonāk līdz simtam. Tas nav mans nopelns. Tas vienkārši tā ir noticis. Par ko es atbildu – par to, ka es joprojām darbojos. Tagad ir grūti, nezinu, kā būs ar izrādi, jo man vakar bija mēģinājums un ārkārtīgi sāka sāpēt pirmā operētā gūža, abas ir operētas, un arī operētais celis, un līdz ar to arī muguras lejasdaļa. Kādreiz ir tā, ka man nav līdzsvara. Divas reizes esmu kritusi uz galvas. Tur kaut kas ar nervu, pēc tam visa galvas labā puse ir kā uz uguns. Tā ir šausmu lieta. Mēbeļu nav, galda nav, viss notiek gultā kā dīpīšu laikā. Mūsu vienīgā personīgā telpa bēgļu nometnēs bija gulta. Viss, kas virs, un viss, kas zem tās. Tā bija vieta, kas piederēja man. Es joprojām ēdu gultā, rakstu gultā, lasu gultā. Man nav dzīvokļa, tā ir tikai viena telpa. Lietas ir sakrājušās tā, ka man ir tikai taciņa pa vidu no gultas uz televizoru. Es sēžu skatos televīziju, iemiegu un nokrītu uz galvas. Krēslam nav nekādas apmales, kas mani noturētu.

Jums vajag tādu krēslu, kādos mēs tagad sēžam.

Nujā. Man nav vietas. Krājas ļoti daudz lietu, visu laiku kaut kur braucu, uz Indiju trīs reizes, citur apkārt pasaulei, es jau daudz ko savācu līdzi. No Indijas esmu atvedusi vairākus sari. Es tajos arī dejoju. Šoreiz dejošu tērpā, ko atvedu no Meksikas.

Kas darina citus jūsu tērpus?

Kad sāku dejot, mana māte šuva. Es pati modelēju visus tērpus. Savām dejām veidoju horeogrāfiju un kādreiz arī komponēju. Man ir visādi mūzikas instrumenti – tibetiešu gongi, ksilofoni un metalofoni. Es veidoju skaņu kompozīcijas. Studēju Vīnē akadēmijā, bet pārgāju uz konservatoriju. Akadēmijā man nepatika dejas pasniedzēji. Vienkārši man nebija labi diezgan. Es sāku dejot vēlāk – ap padsmit gadiem. Rīgā man nebija iespējas, jo mums nebija tādas rocības. Māte bija vienīgā, kas pelnīja. Tēvs bieži slimoja. Man šausmīgi gribējās dejot jau pavisam maziņai. Piecu gadu vecumā mani aizveda uz Gulbju ezeru operā, un es sapratu, ka ir tāda lieta, kā dejot uz skatuves. Kā es dzirdēju mūziku, tā dejoju un improvizēju. Tēvs ļoti labi spēlēja ģitāru. Plijos virsū mātei – gribu uz baletskolu! Baletskolas direktors bija Harijs Plūcis. Tā bija vienstāva ēka, kur tagad pārdod biļetes, pa kreisi no operas. Mēs to saucām par pirtiņu. Es tur vienmēr gāju un no ārpuses lūrēju, ko viņi tur iekšā dara. Tad es noskatījos un gāju ar izvērstām kājām kā pīle. Plūcis iznāca ārā un prasīja: "Ko tu te dari?" Gaidu savu draudzeni. Plūcis: "Kā viņu sauc?" Vallija Lasmane. Viņš mani dzina ārā: "Te nevar stāvēt! Vallijas Lasmanes šodien nemaz nav skolā." Viņš dzen prom, es – atkal atpakaļ. Vai, kā es gribēju mācīties deju! Un tad es plijos virsū nabaga mātei – vai tad nevar aiziet parunāties ar to Plūča kungu, vai nevar atlaist to dārgo maksu jau no sākuma. Nabaga māte noteikti jutās pazemota, bet viņa arī nevarēja ciest, kā es plijos virsū. Aizgāja tomēr ar mani uz kanceleju, lai ar viņu aprunātos. Plūcis uz mani pat nepaskatījās! Es to nekad neaizmirsīšu. Viņš teica: "Nē, kundze, tā nevar. Varbūt vēlāk, ja būs liels talants, bet no sākuma nekādā ziņā", un aizgāja. Mana pasaule sabruka. Bet tagad klausieties, ļoti interesanti! Es aizbraucu uz Vīni pie savas tantes – manas mātes vecākās māsas, kuru nepazinu. Pirmā pasaules kara laikā, kad visi latvieši bija Pēterburgā, manas mammas vecākā māsa strādāja lazaretē un kopa ievainotos, viens no viņiem bija ungāru virsnieks. Iemīlējās, apprecējās, aizbrauca līdzi uz Budapeštu, man bija pusungāru brālēns un māsīca. Abi bērni nomira no meningīta. Vēlāk arī vīrs nomira, un viņa palika viena. Pēc tam viņa nezin kāpēc devās uz Vīni, bet es viņu nepazinu, mēs tikai sarakstījāmies. Viņa vienmēr no Vīnes sūtīja skaistas bildītes. Es domāju – re, kur jauka pilsēta! Iedomājos, varbūt varu aizbraukt pie tantes un tur mācīties deju? 16 gadu vecumā aizskrēju no mājām uz Vīni pie tantes. Tantei arī nepatika, ka es gribēju dejot.

Toreiz vēl dejotājas un aktrises uzskatīja par netikumīgām sievietēm?

Jā, tā domāja. Un arī zināja, ka tas ir grūts mūžs. Tā arī bija. Ļoti grūts mūžs. Sevišķi, ja grib nopietni dejot, ne jau kaut kādā tingeltangelī vai naktsklubā un parādīt miesu. Slepeni aizgāju uz uzņemšanas eksāmeniem, neteicu tantei. Mani uzņēma un pat iedeva stipendiju, jo man esot īpašs talants. Bet ap to laiku, kad sāku mācīties, visi, kas tur pasniedza, bija tādi viduvēji. Un arī skolnieki vairāk tur mācījās tikai labā toņa dēļ – "es tagad mācos baletu, ļaļaļā" (izmēda lielīšanos). Man tā bija dzīves vajadzība. Mana pieeja dejai bija pavisam cita. Man nepatika kaut ko rotaļīgi palēkāt. Saka arī tā – kad tu esi gatavs, meistars tev pienāks klāt. Man tā arī bija. Es tā gribēju kādu, kuram varētu sekot, kurš man būtu ideāls. Tāda tur nebija. Bet tad Vīnē no Berlīnes ieradās profesore Rozālija Ladeka, Berlīnē viņa bija pasniegusi labākajā dejas centrā. Ladeka bija pusčehiete pusvīniete. Tieši tajā laikā viņa pārnāca uz Vīni, bija izsludināts, ka viņa konservatorijā sāks jaunu dejas nodaļu – Johannesgasse 4.

Atceraties pat adresi?

Jā! Atmiņa man strādā līdz sīkumam. Lai iepazīstinātu ar savu dejas mākslu, viņa rīkoja dejas vakaru. Es, zināms, prom skatīties! Redzu fantastiskas, garīgas dejas. Tas bija kaut kas tāds, kam sekot. Es atpazinu savu ideālu. Pēc izrādes – tūlīt aiz skatuves prom pie viņas! Pieteicos kā pirmā skolniece. Pieteicu arī savu draudzeni. Es šitā darbojos. Ladeka prasīja: "Bet kur tad tu tagad mācies?" Viņa negribēja atraut citiem skolniekus. Es teicu: "Nē, nē, nē, es tur vairs negribu būt, es pie jums!" Viņa bija tas meistars, kas man pienāca klāt laikā, kad man visvairāk vajadzēja. Mācījos pie viņas par velti četrus gadus. Tas jau bija kara laikā. Viena bumba nonāca lejā arī iepretim namam, kurā mums bija skola. Nekad neaizmirsīšu – vienu dienu norāva daļu no opernama. Tur, kur es biju paglābusies pagrabā, to namu nobumboja. Es domāju – tagad ir beigas, vai tiešām man tagad tik jaunai ir jāmirst? Es vēl neko neesmu panākusi, esmu tikai ceļā. Visa siena nāca lejā, un mēs nevarējām vairs elpot. Dzīvi aprakti. Pēc ilga laika mani izšķipelēja ārā. Nezinu, cik patiesībā ilgi tas bija, jo tādās reizēs tas liekas šausmīgi ilgi. Un te nu es esmu ar simt gadiem! Sēžu jūsu priekšā.

Es gribu nonākt pie tā, ar ko sāku, – ka Rīgā man aizliedza baletstundas. Vīnē visi izklīda, karš bija šausmīgs. Kad 1944. gadā visi bēga no otrās invāzijas, man pievienojās māte, viņas māsa un mana māsiņa. Militārie krievi jau šaudījās Vīnes mežos, nāca Vīnē iekšā, un mēs mukām. Mātes instinkts ir fantastisks – kā viņa zināja aiz­iet tieši tur, kur gāja pēdējais vilciens?! Cilvēki sēdēja uz saviem bundulīšiem un gaidīja. Vadītājs nezināja – braukt vai nebraukt. Par biļetēm nebija ko runāt. Mēs vilciena vadītājam lūdzāmies, lai ved mūs ārā, jo dzirdējām, ka šaušana notiek jau Vīnes priekšpilsētā. Tas bija vienīgais vilciens, kas vispār palicis Vīnē. Beidzot viņš nolēma braukt. Jums vajadzēja redzēt, kā visi sakāpa. Man kājas vispār nebija pie zemes, domāju, ka man ribas salauzīs. Mani tā saspieda, ka burtiski ienesa iekšā. Lai tik tiktu ārā, cilvēki kāpa uz jumta, stāvēja uz buferiem, līda iekšā pa logiem. Kaut kas ārprātīgs! Es domāju, ka mani sašķaidīs. Mēs viena otrai pazudām – kur tu esi, mamma?! Braucām veselu nedēļu. Amerikāņi mūs apšaudīja. Kad jau zināja, ka būs uzlidojums, mums teica – ārā! –, un visi kā tādi dzīvnieciņi salīda zem krūmiem un gaidīja. Viņi nobrauca tik zemu, ka ļoti labi varēja redzēt, ka tie ir cilvēki, un – dig, dig, dig, dig, dig! (ataino šāvienu kārtas). Viņi droši vien viens otram teica – nošausim to kā stirnu. Es to vēlāk amerikāņiem pārmetu. Vai, kas viss nav piedzīvots! Tad atkal visi sakāpām vilcienā un turpinājām braukt uz Rietumiem, uz Bavāriju. Nonācām Dahavā, kur tie žīdi tika nokauti. Neviens jau to nezināja. Veselu nedēļu mēs bijām bez ēdiena. Māte mums kabatās bija ielikusi tikai sausiņus, bet Dahavā mums solīja zupu. Dzirdēju uz perona latviešu valodu – klāt pie latviešiem. Pārņēmu vadību un teicu: "Ja kāds vilciens ies pretējā virzienā, braucam atpakaļ uz Berlīni!" Izkāpām Bergenē. Mūs nolika gulēt salmos uz grīdas. Bavārijā ir ļoti augsti kalni. Tas bija aprīlī, kalnos bija ļoti auksts. Pēc tam mūs sāka sadalīt pie zemniekiem. Labi, ka viņi no rīta iedeva vienu krūzīti piena. Kad es tagad domāju, kam esmu gājusi cauri un tomēr esmu dzīva, – kā tas viss tā gadījās?... Bet vēl es neesmu nonākusi tur, kur gribēju. Karš beidzās, vispirms tajā mazajā miestiņā nāca iekšā marokāņi ar lieliem dunčiem, nonāvēja vienu otru vīrieti. Tie ātri pazuda. No mazās sādžiņas redzēja paaugstinājumu ar lielceļu, kur varēja vērot, kas brauc iekšā. Tagad – amerikāņi, bet melnie. Toreiz bija sadalīti – melnie un baltie, kopā nebija. Tik daudz šokolādes vīru es nebiju redzējusi. Viņi nedrīkstēja runāt ar vāciešiem. Ja pieķēra runājam, viņiem bija sods. Tā kā es biju no Latvijas un angļu valodu zināju no ģimnāzijas, kur mācījos franču, latīņu, vācu un angļu, piegāju vienam tādam klāt un stāstīju, ka esmu bēgle no Latvijas, esmu citāda. "Ā," teica melnais, kurš bija ļoti garš un tievs. Vēlāk es viņu nosaucu par Vatusi. Āfrikā ir tāda cilts, ļoti gari, slaiki cilvēki. Es viņam teicu, ka mums ir tik grūti ar ēšanu. Izstāstīju, kur esmu apmetusies, vienkārši cilvēcīgi sākām runāt. Ko es redzu? Pēc pāris stundām mans Vatusi nāk un ir kļuvis tik resns! Labais cilvēks. Tā kanniņa tavai mammai, tev ir tā šokolāde, tavai māsiņai – tas, tantei – tas. Labais nēģeris. Es varu noraudāties... Tad mamma teica: "Jums noteikti ir apnicis ēdiens, ko jūs tur visu laiku ēdat. Es vakarā no tā visa uztaisīšu vakariņas, un jūs nāciet kopā ar mums paēst." Viņam tā garšoja! Tā bija tik jauka cilvēcīga starpspēle.

Kari ir bijuši vienmēr, tagad – tepat Ukrainā. Vai jūs savā garajā mūžā esat sapratusi, kāpēc vieni cilvēki rīkojas kā jūsu Vatusi, bet citi apšauj dzīvus cilvēkus kā zvērus?

Es kara laikā esmu novērojusi, ka tie, kas jau no dabas ir labi cilvēki, kara laikā kļūst vēl labāki. Bet tie, kas jau ir ļauni normālajā dzīvē un otru grib tikai izmantot, – tie ir vēl ļaunāki. Tie no kara ir ieguvēji. Cilvēki karā kļūst vai nu labāki par labu, vai sliktāki par sliktu, jo situācija karā ir ļoti asa un pretrunīga. Viss tiek palielināts un pastiprināts.

Vai tagad jūs esat nonākusi līdz stāsta galam?

(smejas)! Vēl jānonāk. Mana dzīve sastāv no ļoti daudziem interesantiem apļiem. Karš beidzot beidzās. Sāka nākt iekšā baltie. Viņiem arī es teicu, kas es esmu, ar viņiem varēja sarunāties. Bet viņi nebija tik sirsnīgi kā tas melnais amerikānis. Es biju tādā sašutumā par tiem baltajiem amerikāņiem! Viņi iebrauc mazā miestiņā, un ko viņi dara? Domāju, kas tie tādi par idiotiem? Viņi spēlējās ar to lielo cimdu un bumbu. Novēroju, ka ēdienu, kas palika no kannām pāri, viņi dedzināja. Mazie izsalkušie bavāriešu bērniņi nāca ar savām toņģelītēm cerībā, ka tās piepildīs, bet viņu priekšā amerikāņi ēdienu sadedzināja. Es nevarēju to aptvert! Bērns taču nav vainīgs, ka ir karš. Tie bija tādi piedzīvojumi, ko nevar aizmirst. Mūs sabāza nometnēs trijos stāvos, mani, protams, lika gulēt 3. stāvā. Vienā telpā – 50 cilvēku. Vēlāk sāka sadalīt pēc tautībām. Tur bija krievi un ukraiņi, visa Baltija. Tad jau bija labāk, ģimenei iedeva kopā vienu telpiņu, bija kopīga virtuve, bija jāiet stāvēt rindā pēc zupas. Man ir viena bildīte, kurā mammiņa stāv rindā ar toņģelīti pēc zupas. Tas bija Bavārijā, vēlāk es biju Eslingenē, kur iepazinos ar Veltu Tomu. Viņa ļoti skaisti uzrakstīja, kad man bija turneja Kanādā. Bija viena nometne, kurā latviešu bērni brīvi skraidīja apkārt, viņiem nebija, ko darīt. Es uzsāku skoliņu. Matemātika man neiet nemaz. Viens plus viens ir divi – tik daudz es zinu. Gāju pie galvenā, kas bija anglis, un teicu: "Gribu atvērt skolu, dodiet man tāfeli, zīmuļus, krītu, dodiet man papīru!" Mācīju, ko varēju viņiem iemācīt. Viņiem patika nākt tāpēc, ka solīju, ka pēc stundām mēs dejosim. Tas pievilka. Tad, kad jau sāku uzstāties dažādās nometnēs, nodevu to lietu mammiņai, un viņa skoliņu vadīja tālāk. Es nodibināju nometnē arī pirmo pieaugušo tautas deju ansambli, lai reprezentētu Latviju. Mums jau kostīmu nebija. Es atkal gāju pie UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration – U. A.) priekšnieka. Viņš jau saprata, ka nāku atkal prasīties, – tagad man vajag materiālu mūsu tautas dejotājiem. Es viņam noprasīju: "Man vajag." Viņš: "Paga, paga, nu ko mēs tagad darīsim? Labi, es padomāšu." Viņš man iedeva kaut kādu baltu baķi. Nokrāsojām Rucavas tērpa zilumā. Kā mēs krāsu dabūjām, nezinu, bet visu izdarījām, kā vajadzēja. Tie, kas šuva, izšuva pat ar visādām mūsu zīmītēm – Austras koku, zalkti un ko tik visu ne. Krekliņi palika balti, dabūjām kaut kādas lentītes, lai viss izskatītos pareizi, un es reprezentēju Latviju ar savu grupu.

Nu jau drīz stāstam vajadzētu pienākt beigām. Tas ir viens garš gājiens, jo aplis ir liels. Sapratām, ka dīpīšu nometnē mūžam nepaturēs. Sākumā domājām braukt uz Ameriku, jo tas manai dejai būtu vispiemērotāk, bet viņi nepieņēma, ja nebija kāds galvotājs. Tad tur bija viena krieviete, kas bija bijusi horeogrāfe Prāgas operā, tāda Elizabete Ņikoļska. Krieviete arī dūšīga. Viņa nometnē sāka vienu baleta kompāniju. Tur bija arī profesionāli dejotāji, tādi kā es. Viņa savāca mūs savā deju grupā, un mēs sniedzām izrādes, arī amerikāņu militāristiem. Mums samaksāja ar amerikāņu cigaretēm. Tā bija valūta. Par naudu neko vairs nevarēja dabūt. Tā kā es nesmēķēju, krājās. Aizgāju pie baueriem – dabūju kādu speķīti. Tā visi darījās. Mani aicināja speciāli dejot amerikāņu virsniekiem. Tas vēl bija Bavārijā. Viņi teica: "Nu, uzdejo!" Viņi domāja, ka tas tik vienkārši. Man nav nekā ko ģērbt, ar ko es dejošu viņu priekšā? Viņi teica: "Pagaidiet, būs." Es biju savākusi baltos aizsargapmetņus, ko vācu armija bija pametusi grāvjos. Mēs visu vācām, jo viss noderēja, nekā nebija. Bet vajadzēja arī ņieburīti un kaut ko tādu, lai izskatās pēc kostīma. Tu baltā palagā vien nevari iziet uz skatuves. Amerikānis man atnesa sarkanu samtu. Un kur viņš to dabūja? Tas bija vācu teātra priekškars. Tas bija ņieburītis manai mazurkai. Lūdzu! Kokošņiku tai mazajā vācu zemnieku miestiņā dabūju no vienas vācietes. Bija tāda ļoti jauka veca kundze, izglītota un sirsnīga. Iznāca tā, ka es dejoju tajā teātrī, kura priekškars bija pārstrādāts par manu ņieburu. Man bija pianists Stravinskis, kurš jau gribēja mani vest uz Ameriku pie sava radinieka Igora Stravinska. Arī lustīgi! Gaidu savu uzstāšanos, man blakus nostājas tā teātra direktors un sāk sūdzēties: "Ziniet, tie amerikāņi to gardīni ir noņēmuši nost." Un es viņam stāvu blakus ar daļu no viņa "gardīnes". Kas tā bija par situāciju! Ak kungs, es taču viņam nevaru to pateikt! Nodejoju savu mazurku, Stravinskis pats to bija sakomponējis (nodzied). Es nodejoju, nāku ārā, bet amerikāņi svilpj. Es domāju – mani izsvilpj. Nē, izrādās, ka viņi gribēja parādīt, ka ļoti patīk. Es nebiju pieradusi pie tādiem svilpieniem. Oh my God! Amerikānis mani grūda vēlreiz ārā uz skatuves – nē, nē, ej paklanies, tu viņiem patīc!

Tālāk es no Augsburgas aizbraucu kā bēgle uz Austrāliju. 40 dienas uz kuģa. Divi gadi dejai tikpat kā bija jānoraksta, jo man vajadzēja parakstīt līgumu ar valsti, ka es viņiem par labu strādāšu hospitālī – nēsāšu podus. Divus gadus... Bet es taču esmu dejotāja. Pa starpu es nodejoju vienu otru izrādi, gāju uz treniņu, bet tas bija tik grūti. Ja uz kājām ir jābūt no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, ko tu vairs vari darīt. Pēc tam Austrālijā sāku stingri piestrādāt pie savas profesijas – atvēru savu studiju, uzstājos ar izrādēm. Kad viņi sāka savu televīzijas industriju, es no paša sākuma biju pie viņiem. Man bija pašai sava sērija – manas pusstundas. Austrālijā mani ļoti labi pazina, un Melburnā es kļuvu par indiešu princesi mūziklā Kismet ar Borodina mūziku. Izstrādāju pati savu horeogrāfiju. Tajā laikā es kļuvu par Austrālijas pavalstnieci. Vēstnieks man pasniedza bildi ar uzrakstu: "Indiešu princese no Latvijas tagad ir austrāliete." Vai nav fantastiski? Tādas lietas nenotiek katru dienu. Man atrakstīja skolotāja no Vīnes, kura bija uzzinājusi, ka esmu dzīva, un aicināja jau kā kolēģi savā skolā. Vienu dienu viņa teica, ka no Londonas kāds atbrauks mācīties klasisko baletu. Viņa mūs iepazīstina: "Plūča kungs." Jūs varat iedomāties? Plūča kungs, kurš Rīgā mani dzina ārā un nelaida iekšā mācīties baletu! Tāpēc es tik gari stāstīju, kamēr aplis noslēdzas. Mūs iepazīstināja, un es viņam saku: "Plūča kungs, es jūs ienīstu." Viņš: "Vai dieniņ, vai dieniņ, ko es jums esmu nodarījis?" Teicu: "Apsēdieties, es jums visu izstāstīšu." Es viņam visu izstāstīju, un mēs kļuvām draugi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja