Izstādes nosaukums atsaucas uz Horhes Luisa Borgesa stāstu Garden of Forking Paths un liecina par skatījumu uz mākslas darbu nevis kā pabeigtu aktu, bet gan kā uz dzīvu, nemitīgi attīstošu procesu, kas ir pakļauts pārmaiņām un ietekmei. Tā ir nenoteiktības un potenciāla telpa, kurā laika un personiskās robežas vienmēr mainās.
Jegora Buimistera projekts Scenes from the Ode to the Confederate Dead - An Intermediary Report ir gleznieciska refleksija par atmiņas trauslumu un vēstures kūtrumu. Akvareļa tehnikā uz audekla izpildītos darbus iedvesmojis Alana Teita dzejolis Oda konfederātu mirušajiem, un tie pēta robežstāvokli starp vēsturiskajām zināšanām un nezināmo.
Anastasijas Šnepe-Šnepes projektā Angelica svētā dārza tēls no feministiskās perspektīvas tiek interpretēts kā neiespējamā mātes ideāla metafora. Izmantojot trauslas stikla skulptūras un fotogrāfijas, māksliniece pēta mātes subjektivitāti kā mainīgu stāvokli, kurā mijas rūpes, spēks, ievainojamība un ambivalence. Darbs atsaucas uz Jūlijas Kristevas filozofiju, piedāvājot jaunu vizuālo ētiku par mātes pieredzi.
Vincenta Jerņeva projekts 0024 pēta pašu radošo procesu, sākot ar instalāciju GroundLoop, kas ir ikdienas zīmējumu prakse, kas pāraug lielās gleznās. Viņa pieeju iedvesmo metafiziskais un futūristiskais mantojums, taču tā vietā, lai tiektos pēc radikāla lūzuma, mākslinieks parāda klusos transformācijas spēkus un rutīnas nodarbju vērtību. Noslēguma darbos, tostarp sērijā EarthBox, ir iemūžināta sarežģīta idejas evolūcija, atklājot skatītājam autora teiktā iekšējo loģiku.
The Garden of Fractured Paths ir ne tikai izstāde, bet arī telpa, kurā idejas iesakņojas, savijas un transformējas. Tas ir dārzs, kurā skatītājs kļūst par līdzdalībnieku – nevis novērotāju, bet gan dzīvā mākslas procesa dalībnieku. Nāciet un izstaigājiet šos atšķirīgos ceļus, kur pagātne satiekas ar nākotni un māksla atdzimst jūsu acu priekšā.