Svinot komponista Morisa Ravela 150. jubileju, Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne, kura ir daudzu starptautisku konkursu laureāte, tiksies ar aktieri Gundaru Āboliņu programmā Gundars Āboliņš un Arta Arnicāne. Bodlērs un Ravels 9. jūnijā Melngalvju namā. Līdzās Morisa Ravela mūzikai skanēs Šarla Bodlēra un Aloīza Bertrāna dzeja, ko speciāli šim notikumam tulkojusi dzejniece, prozaiķe un tulkotāja Dagnija Dreika.
Kāpēc tieši Moriss Ravels un franču dzeja?
Tāpēc, ka viņš ir viens no man vistuvākajiem komponistiem. Vēloties papildināt mūziku ar franču literatūru vai dzeju, nonācām pie Šarla Bodlēra, jo viņa dzeja, līdzīgi kā Ravela mūzika, ir vērsta uz cilvēku sajūtām: smaržām, garšām. Koncerta noslēgumā atskaņošu Morisa Ravela ciklu Nakts vīzijas, kas radies, iedvesmojoties no Aloīza Bertrāna poēmām, šādi nosaukti arī cikla skaņdarbi: Undīne, Karātavas un Skarbo. Šos dzejoļus es pazīstu kopš sešpadsmit gadu vecuma, kad pirmoreiz spēlēju šo ciklu. Notīs tie bija publicēti krievu valodā. Šie dzejoļi tik interesanti ievada Ravela skaņdarbus, ka es ierosināju veikt atdzejojumus latviešu valodā. Dagnijas Dreikas atdzejojumi ir ļoti skaisti. Domāju, ka šādi projekti sekmē turpmāko attīstību, jo pianistiem Latvijā jau būs pieejami šie tulkojumi.
Cikla nosaukumu Nakts vīzijas mēdz tulkot arī kā Nakts Gaspars.
Esmu daudz lasījusi par Ravela dzīvi un arī par šiem skaņdarbiem. Mani vienmēr ir fascinējis cikla nosaukums oriģinālvalodā: Gaspar de la Nuit. Kas tas Gaspars tāds ir? Citi saka, ka tas ir cilvēka vārds, citi – ka tās ir nakts vīzijas. Esmu noskaidrojusi, ka senajā franču valodā "gaspars" ir naktssargs, kurš sargā karaļa dārgumus. Īstenībā tas ir vairāk tumsas sargs, alternatīvs apzīmējums velnam, un šīs ir tumsas sarga vīzijas: fantāzijas un sapņi, vienlaikus baisi un arī skaisti un fascinējoši. Rēgainas vīzijas uz nakts murgu un baiļu pusi, bet ārkārtīgi estētiskas.
Ravels ir liels meistars tieši skaņu ainavu uzburšanā, jo viņš liek skanēt klavierēm kā apkārtnes noskaņu trokšņiem. Te dzirdam zvanus, un ir tādas baisas harmonijas, kuras vairs neuztveram kā harmonijas, bet kā fonu, kas izraisa zosādu. Man ļoti patīk piestrādāt tieši pie šīm krāsām, kas ieved citā pasaulē, gluži kā kino. Šī fantāzijas pasaule ir ļoti iespaidīga.
Domājot par Šarlu Bodlēru, nāk prātā arī Kloda Debisī klavieru prelūdijas.
Interesanti, ka viņš šo prelūdiju nosaukumus un noskaņas sniedz tikai skaņdarba beigās. Debisī vispirms ļauj mūzikai izskanēt un pēc tam pasaka: tā bija kā vēja šalkas, buras pie tāla apvāršņa, virši, meitene ar linu krāsas matiem vai arī "skaņas un smaržas virmo vakara gaisā"… Nosaukumi ir ārkārtīgi poētiski un rāda, cik attīstīta tolaik bija cilvēku iztēle un fantāzija. Nebija nepieciešami mediji, lai galvā rastos ainas un notikumi. Cilvēki saprata šos mūzikas vēstījumus. Arī lasot grāmatas, mēs sākam redzēt tur aprakstīto, turklāt katrs citādi.
Daudziem autoriem izdodas panākt, ka tas, kas tev nav pazīstams, kļūst tavs, it kā tu to vienmēr būtu zinājis. Piemēram, Aleksandra Dimā Trīs musketieru ainavas ir tik dzīvas, ka es spilgti iztēlojos vietas, kurās nekad neesmu bijusi, un varoņi kļūst par īstiem dzīviem cilvēkiem. Tas ir brīnums, ko rada māksla. Mākslas veidi ir kā logi, kurus atveram, lai paskatītos citā realitātē. Tā ir milzīga, daudz lielāka nekā mūsu pasaule. Mēs šos logus palaikam paveram, bet nekad nevaram ieraudzīt uzreiz visu. Tāpēc ir vēlēšanās izlasīt to pašu grāmatu vai noklausīties to pašu skaņdarbu vēlreiz.
Sarunas sākumā atzini, ka kļūsti arvien stiprāka. Kādā ziņā?
Es jūtu, ka ir pienācis laiks ne tikai parādīt to, ko es varu, bet arī kaut ko piedāvāt cilvēkiem. Mūzikas izglītība turpinās ļoti ilgu laiku, arī kad studijas pie profesoriem ir beigušās. Pamazām ir izkristalizējies tas, kas mani pašu tiešām aizrauj, un es esmu spējusi celt kvalitāti tādā līmenī, ka varu ar labu sirdsapziņu iet uz skatuves un sniegt cilvēkiem kaut ko tādu, kas viņiem sagādās prieku un baudījumu. Man ir svarīga akadēmiskā puse, bet es esmu arī ļoti sociāls cilvēks, un man ir ļoti svarīgi uzrunāt klausītājus, sniegt personisku veltījumu katrā uzstāšanās reizē un ierakstā.
Kāpēc cilvēkiem būtu jāklausās tieši mani? Šīs šaubas vienmēr ir bijušas, jo ir taču tik daudz citu izcilu mūziķu. Tagad sāku just, kuri ir tie virzieni, kurus esmu sapratusi, iedziļinājusies un izjutusi līdz pat pēdējai šūnai un kurus vēlos tālāk attīstīt.
Kuri tie ir?
Mani interesē muzikāls stāstījums. Tāpēc bieži izvēlos tematiskas programmas. Man to jau ir diezgan daudz: ūdens programma, Taureņu paradīzes putni, Mežs un mīti u. c. Ravels arī ir tematisks, jo viņa pasaule ir ļoti vienota. Tā ir fantāziju pasaule ar skaņu, garšu, smaržu sajūtām un ārkārtīgi izsmalcinātu pianismu. Šis ir nākamais svarīgais jautājums: kā skan klavieres? Tās dēvē gan par stīgu instrumentu, gan sitaminstrumentu, gan taustiņinstrumentu. Man ir svarīgi, lai klavieres dzied. Man ir gandrīz vai nereāla vēlme, lai netiktu saklausīts pieskāriens. Lai skaņa plūst, nevis āmuriņš piesit stīgai. Tas ir mans vislielākais izaicinājums, uz ko esmu tiekusies gadu desmitiem. Klavieru sarežģītā konstrukcija pieļauj ļoti daudz nianšu. Manuprāt, īstā mākslā jebkurš instruments kļūst par idejas īstenojumu. Tad tas ir nevis vairs instrumenta, bet idejas skanējums, un tad var notikt visādi brīnumi.
Vai būtiska loma tajā ir vidējam pedālim?
Es ļoti mīlu sostenuto pedāli. Tas ir pateicīgs veids, kā radīt apjomīgu skanējumu, tajā pašā laikā nesajaucot harmoniju krāsas.
Kuri virzieni vēl tev ir būtiski?
Man ļoti tuva ir arī Vīnes klasika, tās smalkums un elegance. Man ļoti patīk spēlēt ar orķestriem. Priecājos, ka man katru gadu ir daudz koncertu ar dažādiem orķestriem dažādās valstīs un kontinentos, mazās zālēs un milzīgās zālēs. Šo repertuāru es nemitīgi paplašinu. Man ārkārtīgi patīk spēlēt skaņu ainavu iedvesmotus opusus: Manuela de Faljas Naktis Spānijas dārzos un Kamila Sensānsa klavierkoncertu. Mocarta klavierkoncertos vienmēr jūtos kās mājās.
Kuri ir pēdējā laika nozīmīgākie radošie notikumi?
Esmu pabeigusi ļoti apjomīgu projektu – jauna albuma ierakstu, kurā ieskaņoju Jāņa Mediņa 24 dainas. Šo albumu ierakstīju Latvijas Radio 1. studijā, un to izdos Marinas Rebekas zīmols Prima Classic. Tik laba sadarbība man līdz šim nav bijusi ne ar vienu ierakstu zīmolu! Vāka dizains jau ir gatavs, vēl nodarbojos ar bukletiņa tekstu rakstīšanu. Vēlos piedāvāt arī izziņas no folkloras, bet uzdūros neparedzētiem šķēršļiem: pieeja dainām un Dainu skapim ir ļoti sarežģīta un nesakārtota, interneta lapa darbojas ļoti slikti, un ir ļoti grūti kaut ko atrast. Mani izbrīna, ka arī grāmatnīcās Rīgā nevar nopirkt dainu krājumus, nesekmīgi meklēju Vairas Vīķes-Freibergas izdevumu Saules dainas… Atliek vienīgi bibliotēka, bet es nedzīvoju Latvijā…
Toties esmu izlasījusi Jāņa Mediņa autobiogrāfiju Toņi un pustoņi. Ļoti palīdzēja arī Dāvja Eņģeļa sakārtotais un Musica Baltica publicētais jaunais Jāņa Mediņa dainu izdevums (2019), kurā tās visas beidzot ir apkopotas vienā sērijā. Viņa mūzikā es tik ļoti dzirdu Latvijas dabu. Es staigāju pa rasainām pļavām un jūtu miglas smaržu vēlu vakarā, redzu saulrietus un dzirdu jūras šalkas. Tur ir sadzirdamas gan reālas, gan fantāzijas tautasdziesmu melodijas. Vienā no dainām ir arī ļoti skumja, dramatiska tautasdziesma – Maziņš biju, neredzēju. Komponista autobiogrāfijā Toņi un pustoņi izlasīju, ka šo tautasdziesmu viņš dzirdējis bērnībā mājās, kad kāds skolnieks atnācis pie tēva nospēlēt to uz vijoles. Izlasot autobiogrāfiju, uzzināju arī, cik ļoti Mediņš ir mīlējis operu un cik svarīgs dziedājuma elements ir viņa klaviermūzikā. Es tik ļoti iedziļinājos visā tajā, ka tas ir kļuvis par daļu no manis. Priecājos, ka varēšu sniegt klausītājiem skaņdarbus, kuru lielākā daļa Latvijā gandrīz nav zināma.
Jānim Mediņam šogad ir 135 gadu jubileja, un tai būs veltīts arī 14. Rīgas Starptautiskais jauno pianistu konkurss, ko rīko mana mamma pianiste Nora Lūse, bet es piedalos žūrijā. Tas notiks oktobrī Rīgā – tuvu Mediņa dzimšanas dienai 9. oktobrī vai pēc vecā kalendāra 27. septembrī, kad ir mana dzimšanas diena. Starp mums ir arī šāda saikne.
Esi iemīlējusi Šveici?
No sava balkona Cīrihē es laimīgā kārtā varu redzēt Alpu ainavu tālumā ar sniegotām kalnu virsotnēm. Tagad, kad abi mani puikas Andrīns un Alberts ir paaugušies, esmu apņēmusies vairāk kopā izbraukt. Parasti gan to nākas apvienot ar kādu koncertu. Pagājušajā nedēļā uzstājos Bernē un izmantoju iespēju apciemot savu mīļo kolēģi čellisti Guntu Ābeli. Svētdien kopā ar bērniem pastaigājāmies pa klasiskām Šveices pļavām ar Alpu ainavām.
Kopā mēdzat arī muzicēt?
Jā, tieši pašlaik veidojam romantisku, nedaudz sievišķīgu dueta programmu, ko plānojam vēlāk ierakstīt kompaktdiskā. Tajā ir arī vairāki latviešu komponistu skaņdarbi.
Kuru pianistu spēle tev ir īpaši tuva?
Mans profesors Homero Francišs, kurš Latvijā diemžēl nav zināms, lai gan bijis ārkārtīgi slavens Eiropā. Ar katru gadu arvien vairāk saprotu, ka viņa pianisms ir bijis tieši tas, ko esmu meklējusi: ļoti elegantas, mīkstas, elastīgas pirkstu un roku kustības, kas pieļauj klavieru dziedājumu, un ārkārtīgi disciplinēta inteliģence, analizējot un interpretējot komponista norādījumus. Man nevarēja paveikties vairāk kā nokļūt viņa klasē un iegūt šo milzīgo pieredzi. Tagad viņš ir pārcēlies atpakaļ uz savu dzimteni Urugvaju, taču kontakts turpinās. Viņš ir kļuvis par manu muzikālo krusttēvu. Es arī pati diezgan bieži esmu muzicējusi Urugvajā – ar orķestri Montevideo. Pērn bija jau septītā reize.
Vai arī pati nodarbojies ar pedagoģiju?
Man ir ļoti liela klase Cīrihes konservatorijā. Ir liels prieks, ka skolnieki attīstās, uzvar konkursos un izvēlas tālākas mūzikas studijas, tomēr uzskatu sevi par koncertpianisti un hobijpedagogu, jo uzstāšanās ir mana galvenā sūtība.
Vai dosies arī uz Rīgas domes vēlēšanām?
Noteikti. Starp citu, Šveices skolās ir mācību priekšmets politika, un es domāju, ka tas būtu jāmāca arī Latvijā.