Izstāde ir pirmā Diānas Boitmanes personālizstāde Rīgas Porcelāna muzejā un īpaši tai ir radīts jaunu darbu cikls. Tajā mākslinieci ir ietekmējusi ungāru komponista Ģerģa Ligeti (György Ligeti) skaņas arhitektūra. Taču, kā saka pati māksliniece – «Šie darbi nav par Ligeti. Tie nav arī tikai par mani. Tie ir par saskarsmi, kur skaņa kļūst ķermenis, sajūta – virsma, un klusums – spriedze. Es klausos nevis, lai atveidotu, bet, lai reaģētu. Lai ļautu sev nesaprast un tomēr radīt,» viņa turpina, «es veidoju intuitīvi, reaģējot uz muzikāliem impulsiem caur kustību, fragmentāciju un formu. Iegūtie objekti nav ilustrācijas, bet gan klausīšanās pēdas — klusas, salauztas, atsegtas. Mani interesē, kā materiāls var runāt bez runas un kā forma var uzdot jautājumu, neatbildot uz to.»
Mākslinieces Diānas Boitmanes radītās porcelāna formas atspoguļo skaņas viļņu, atmiņu un iekšējās rezonanses plūdumu. Darbu virsmas apvieno matētus un glazētus laukumus, anatomiskas struktūras un mūzikā dzimušas, brīvas līnijas. Porcelāna darbu grupas ir vizuālas metaforas par trauslajām uztveres robežām, iekšējām pretrunām, apslēptu spriedzi un dinamisku iekšēju kustību pretstatā ārējam mieram. Šie kontrasti starp ārējo klusumu un iekšējiem enerģijas uzplaiksnījumiem runā par to, kā neredzamais slānis mūsos var būt spēcīgāks par redzamo, un ka dažkārt tikai mainot skatupunktu, mēs ieraugām patieso notikumu.