Izstādē Rūpju bultas Paula Punkstiņa pietuvojas identitātei kā robežstāvoklī esošai un ievainojamai struktūrai, kura nepārtraukti veidojas no jauna. Ekspozīcija atklājas materiālu un psiholoģisku sablīvējumu – vietā, kur es kā patības serde lokās, plaisā, izšķīst un no jauna ieņem aprises. Svārstoties starp ievainojamību un pretošanos, rotaļīgumu un distanci, mākslinieces darbi iezīmē to, kā subjektivitāte pielāgojas spiedienam, tomēr pilnībā neizzūd.
Izstādes idejiskajā centrā ievietojies elastīgs poliuretāns jeb tā dēvētās atmiņu putas, kas vienlaikus kalpo kā konstrukcija un metafora ķermeniskumam un atkailinātībai. Tās absorbē spiedienu un katru triecienu, pakļaujas iedarbībai un tad lēnām atgriežas sākotnējā veidolā. Punkstiņa šo materiālu traktē kā esences modeli: mainīgu, bet atmiņu saglabājošu; pieredzes uzlādētu, taču neatgriezeniskai deformācijai nepakļāvīgu. Pārklāts, caurdurts vai savienots ar invazīviem elementiem – bambusa bultām, taksidermijas fragmentiem, velosipēdu detaļām, sintētiskiem matiem,– miesai līdzīgais materiāls kļūst par atseguma un pašatklāsmes vietu. Vietumis tas ietērpts medaini porainā membrānā, kas atgādina otro ādu: tā sola aizsardzību, tomēr pilnībā neaizver robežu starp iekšpusi un ārpusi.
Kuratore Zane Onckule.
Severīnas Heicmanes-Pocas prakse balstās uz vairākām savstarpēji saistītām sistēmām: permakultūru, ekoloģiju un zīlēšanu. Tās veido dinamiskas struktūras ar specifisku pārneses loģiku – kā pārklājošies, savstarpēji saistītu zonu atzari, izteikti vietai piesaistītā glezniecībā. Keramikas neparedzamība un atvērtība, tās rezultātam atklājoties vien cepļa termoķīmisko procesu gaitā – glezniecība tumsā – atsaucas uz šīm dinamiskajām ekosistēmām, iezīmējot savu citvietību, autonomu plūsmu un apmaiņu telpu. Apdedzināšanas brīdī cieši noslēgts, pats ceplis atgādina sava veida reaktoru, saturot starojumu, kas iedarbojas uz materiālu: reizēm korozīvas reakcijas ietekmē virsmas oksidējas vai transfomējas vēl vairāk – pārstiklojoties. To krāsas pastiprina kontaminācijas naratīvu: izmeklēti izbalējusī gupiju zilā palete, dubļaini brūnie, šartrēza intensīvi dzeltenie un nemierīgie akvamarīna zaļie kontrastē ar dzēlīgi oranžo un sarkano mirdzumu, ko rada kadmija toksiskums. Krāsas savu toni šķiet ieguvušas ārēju procesu rezultātā. Iedomājaties redukciju, kas radījusi metālisku melnumu, šķietami no iekšienes izgaismotu, it kā savu dziļumu tas būtu guvis no kādas noslēpumainas varas. Gluži kā Rīgas Melnais Balzams nav tas pats, kas Picon, arī divi melnie toņi var izrādīties atšķirīgi.
Šīs nobīdes piešķir darbiem ārējības sajūtu, kas Kim? telpā tiek vēl vairāk pastiprināta, tiem atklājoties gan individuāli, gan grupā un dīvainā kārtā atkārtojot pašas telpas pilastrus, šīs struktūras šķiet atsvešinātas, nošķirtas no pasaules. Šo nošķīrību vēl vairāk pastiprina darbu organiskums un izvērsums uz āru, kas tos nošķir no modernisma tēlniecības. Ievērojiet, kā tie atspoguļo cits citu, kad atrodas tuvumā. Tie izstaro, absorbē un pārvirza gaismu. To kopība un nošķirtība vienlaikus līdzinās reiva imanencei – stāvoklim, ārpus kura nekas neeksistē, tomēr vienlaikus beigas ir neizbēgamas. Šajā gaistošajā zaglīguma sajūtā, izstāde Pierimt rītausmā funkcionē kā iezemēšanās un atdzimšanas laiks. Embrioniska rašanās – vai pirmais, ko ieraugām iznākuši cauri naktij.
Kurators Paolo Badži