Ferdinands Hodlers (1853–1918) Eiropas mākslas vēsturē izceļams viens no izcilākajiem Šveices simbolistiem un modernisma priekšgājējiem, kura darbi iemieso centienus pēc garīga līdzsvara, ritma un universālas kārtības. Viņa virzītais paralēlisma koncepts balstījās idejā, ka dabā un cilvēka eksistencē atkārtojas struktūras, kas pauž iekšēju harmoniju. Hodlera glezniecībā atrodamas klusas, sakrālas kompozīcijas, kur figūras un ainavas pietuvojas ikonas līmenim. Taču ko nozīmē šī kārtība mūsdienu pasaulē?
Kristians Brekte uzdod šo jautājumu tieši un provokatīvi, pārzīmējot un pārgleznojot Hodlera darbu reprodukcijas, pārvēršot tās par dēmonisku arheoloģiju, postsimbolisma performanci uz vēstures audekla. Brekte spēlējas ar ikonoklazmu – attēla dekonstruēšanu vai pārformulēšanu –, bet tajā pašā laikā viņa žests nav iznīcinošs. Tā ir tulkotāja pozīcija, kurā viņš skata klasisko tēlu kā dzīvu, maināmu, kultūras nogurumā nogrimušu struktūru, ko nepieciešams atsvaidzināt ar haosu, erotiku un ironiju.