«Vēsturiski glezniecībā pretskatā attēloja tikai valdnieku, pāvestu, svētos, Dievmāti, pašu Dievu. Izvēle pozicionēt portretējamo cilvēku pretskatā izriet no iekšējas nepieciešamības dokumentēt. Kā personu apliecinošā dokumentā, pasē. Valsts īpašumam. Fiksēt personas parametrus. Nekādu papildus emocionālu slodzi nesošu rakursu.
Bet ko īsti tiecos dokumentēt es? Spriedzi. Iekšējā garīgā darba manifestāciju. Atziņas starojumu. Garu. Dvēseles pasei, kuras īpašnieks tad Dievs. Intuitīvi tvert cilvēku tik pat vērtīgu kā Dievu - tur nav pretrunas, ja formulējam, ka cilvēks uzskatāms par Dievišķā atspulgu, atveidu. Cilvēks kā dievišķas dzirksts aizšķilta gaisma.
Apziņa par milzīgo telpu, kurā noris sarežģīti psihoemocionālie procesi, noteica arī lielu un arvien lielāku gleznu formātu izvēli! Sākumā darbi bija iecerēti arī gandrīz melnbalti, bet, augot izpratnei par krāsas lomu dažādu sajūtu atklāsmē, gleznas ietonējās! Krāsa uztvērusi un uzsver noskaņu.»