Skulptūras, balstītas gan klasiskās, gan laikmetīgās tēlniecības valodā, vizualizē psihes procesus kā telpiskas alegorijas. Sievietes tēls šeit kļūst par universālu simbolu – par ķermeniskuma un garīguma, ievainojamības un spēka, personīgā un kolektīvā mijiedarbības lauku. Katrs darbs ir kā fragments no plašākas iekšējās kartes, kas atsedz gan apzināto, gan slēpto, gan neizzināmo.
Psihes spēles nav tikai par sievietes dzīvi – tā ir vizuāla meditācija, kas atklāj cilvēka dvēseles daudzveidību un spēju transformēties, radīt un dzīvot starp redzamo un neredzamo.