«Mūsu tautai aušana bija viens no pirmajiem amatiem – to noteica nepieciešamība. Līdz ar to latviešiem izveidojās bagāta pieredze, radās vēlme audumus rotāt. Austie darbi ir kā grāmatas, kuras uzrakstītas tēlainu zīmju valodā. Mākslā, tāpat kā dzīvē, notiek nemitīga attīstība, balstoties uz katra personisko pieredzi un nepieciešamību izpausties, saglabājot iekšējo viengabalainību. Tā nekad nebeidzas.
Man ir tuvs mūsu tautas tradīciju pamatslānis. Es to izteikti izjūtu sev līdzās. Man katrs mākslas darbs ir kā lapa pieredzē un pamats uztveres izmaiņām. Katrs laikmets izvirza savas prioritātes, tās pieklusina vai aktivizē. Ja arī šīs tautas pamatvērtības mazinās, tad ne uz neatgriešanos... Īpaši tās paaugstinās negatīvu sadursmju brīžos. Tās ir kā patvērums, drošs, pārbaudīts, vienlaikus – skola.
Es ierosmi gūstu visā, kas saskan ar manām sajūtām un pieredzi, kas mani uzrunā un atbalsta vēsturē vai šodienā, Latvijā vai pasaulē. Katrs cilvēks ir unikāls, katram sava valoda un vajadzības. Radošajā darbībā mēs noteikti sastopam domubiedrus, kuri izjūt un rīkojas līdzīgi.
Mēs visi esam viena ceļa gājēji. Dzīve nav viss. Dzīve ir ceļš, pa kuru ejot, mēs esam kļuvuši laikabiedri,» tā tekstilmāksliniece Vija Jansone.