Losandželosā ir nosaukti Zelta globusa saņēmēji, savukārt Berlīnē šosestdien, 17. janvārī, notiks Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija, kurā par divām godalgām – labākās pilnmetrāžas animācijas filmas un labākās Eiropas filmas kategorijā – cīnās arī Latvijas animācijas filma Dieva suns. 2025. gada rezultātu vētīšana kinonozarē notiek uz pilnu klapi, bet tas nebūt nenozīmē, ka ar šiem balvu un sīvas konkurences pavadītiem rituāliem kinogads ir beidzies. Ne visas kvalitatīvās filmas, kuras pērn ir piedalījušās prestižākajās Eiropas kinoskatēs – Kannu, Venēcijas un Berlīnes festivālā –, ir tikušas līdz ASV un Eiropas balvu nominācijām, taču šīs filmas noteikti ir skatītāju uzmanības un laika vērtas.
Festivāls Lācis, lauva un zars, kura iniciatore ir lietuviešu kinoizplatītāja Ģiedre Krikščūnaite, Latvijā notiek otro reizi – tā pamatjēga ir piedāvāt apjomīgu Eiropas un pasaules filmu kolekciju, kas veido nozīmīgu aizritējušā gada kvalitatīvā kino devu. Tās ir filmas, kas savu veiksmīgo pirmizrādi ir piedzīvojušas iepriekšminētajos festivālos (galvenokārt Kannās, Berlīnē un Venēcijā). Dažas ir ieguvušas balvas, citas palikušas bešā, bet balvu skaits nav vienīgais filmas kvalitātes rādītājs.
Vērā ņemams ir fakts, ka Lācis, lauva un zars apzināti paplašina ģeogrāfiju un izrāda filmas ne tikai Rīgas kinoteātros (Splendid Palace, Forum Cinemas, Kino Bize un Cinamon Akropole), bet arī Cēsīs (Kino Cēsis) un Liepājā (Cinamon Balle). No piecpadsmit festivāla piedāvātajām filmām akcentēšu dažas savas favorītes.
TĒVS MĀTE MĀSA BRĀLIS
Father Mother Sister Brother
Režisors Džims Džārmušs
Filma, kas pērn ieguva Venēcijas kinofestivāla Zelta lauvu, iepriecinās tos, kuru pieredzē un emocionālajā bagāžā režisoram Džimam Džārmušam ir īpaša vieta. Viņš ienāca festivālu apritē 80. gados, un drīz vien mākslinieka minimālistiskais, ironiskais un rezignētais stils kļuva par svarīgu XX gadsimta ASV neatkarīgā kino daļu. Džims Džārmušs kļuva par festivālu zvaigzni, autoru ar spilgtu, unikālu stilu, intelektuāli, kura filmās reflektējas pasaules kinovēsture un tiek piedāvāta klasisko žanru dekonstrukcija. Viņa jaunākās filmas Tēvs māte māsa brālis struktūru veido trīs stāsti, kurus vieno tēma – pieaugušie bērni un viņu novecojošie, izzūdošie un izzudušie vecāki – un atpazīstamais režisora rokraksts. Šie stāsti risinās Ņūdžersijā, Dublinā un Parīzē. Pirmajā stāstā pieaugušo dēlu atveido Ādams Draivers, tēva lomā – leģendārais Toms Veitss, amerikāņu rokmūzikas ikona un Džima Džārmuša filmu (Kafija un cigaretes (2003), Noslēpumu vilciens (1989) u. c.) spilgta zīme. Otrajā stāstā pie mātes (Šarlote Remplinga) ciemos ierodas meitas, viena ir pašvaldības darbiniece (Keita Blānšeta), otra – brīvdomīga bohēmiste (Vikija Krīpsa). Filmas darbība risinās Dublinā, un šajā precīzi veidotajā ģimenes tikšanās rituālā iezīmējas atsvešinātība un vientulība. Filmas trešajā daļā māsa un brālis ierodas vecāku dzīvoklī Parīzē, kas kļūst par vietu sarunai par pagātni un attiecībām. Džima Džārmuša minimālisms, kas atklāj cilvēcisko attiecību traģismu, filmā ir izkopts līdz stila pilnībai.
SIRĀTS
Sirât
Režisors Olivers Laše
Viena no pagājušā gada Kannu kinofestivāla konkursa lielākajām sensācijām un atklājumiem. Sirāts atklāja līdz šim mazpazīstamu, taču apdullinoši talantīgu režisoru, un apzīmējums "apdullinoši" šeit tiešām ir vietā – filma Sirāts ir veidota kā neprognozējama, audiovizuāla, tehnoritmos balstīta pieredze. Formāli tās sižets vēstī par pusmūža vīru Luisu, kurš kopā ar mazo dēlu ir devies savas pazudušās meitas meklējumos. Meita pirms kāda laika ir izzudusi Marokas tuksnesī, piebiedrojoties kādai klejotāju un reiva kopienai. Arī Luisa pieredze kļūst par neprognozējamu ceļojumu, kurā neviens ne no kā nav pasargāts. Ekstrēmi eksotiskā filmas vide, varoņi, kas ir vieni savā ceļā un meklējumos, – tas viss veido pārsteidzoši spēcīgu un metaforisku vēstījumu – filmu kā eksistenciālu līdzību, kuras pilnskanību var adekvāti izbaudīt tikai kinoteātrī. Sirātā ārkārtīgi svarīga ir atbilstoša audiālā kvalitāte, kas nodrošina tehnoskanējuma mūzikas jaudu.
Viens no filmas producentiem ir spāņu autorkino klasiķis Pedro Almodovars. Kannās Sirāts saņēma žūrijas balvu. Filma ir nominēta piecām Eiropas Kinoakadēmijas balvām, to vidū arī kā labākā Eiropas filma.
BEZGALĪGĀ ZILGME
O último azul/The Blue Trail
Režisors Gabriēls Maskaru
Šī ekstravagantā filma no Berlīnes kinofestivāla konkursa programmas var lepoties ar Lielo žūrijas balvu Sudraba lācis. Latīņamerikas kultūrā sakņotais, temperamentīgais stāsts vienlaikus ir gan oriģināla antiutopija, gan ironiska komēdija par novecojošu sabiedrību.
Brazīliešu režisora Gabriēla Maskaru filma Bezgalīgā zilgme ir virtuozs dažādu žanru audekls, kurā ir apvienoti antiutopijas un traģikomēdijas motīvi. Publicitātes foto
Filma stāsta par nākotnes Brazīliju, kurā likuma burts liek padzīvojušiem ļaudīm doties ja ne gluži "uz mežu", tad uz attālākām kolonijām gan, lai netraucētu pilnskanīgu jaunāko paaudžu dzīvi. Filmas galvenajai varonei Terēzei izdodas izsprukt no nosūtījuma uz veco ļaužu koloniju un sākt jaunu dzīves nogriezni, pārkāpjot likumus un kļūstot par cilvēku, kas raksta pats sev noteikumus. Iedvesmojoši!
DZEJDARIS
Un poeta/A Poet
Režisors Simons Mesa-Soto
Viena no Kannu kinofestivāla programmas Īpašais skatiens/Un certain regard filmām, kas ieguvusi žūrijas balvu. Kolumbiešu režisora Simona Mesas-Soto Dzejdara galvenais varonis ir pusmūža dzejnieks Oskars, šķietami totāls neveiksminieks, kura jaunības radošā slava ir izplēnējusi un kurš ir nemitīgā depresijā un naudas badā. Pateicoties ģimenes sieviešu – mātes un māsas – aktivitātēm, dzejniekam izdodas tikt pie skolotāja darba. Taču viņa nesavtīgie, bet neveiklie mēģinājumi atbalstīt jaunu dzejnieci skolnieci rada vēl pamatīgāku krīzi, nepatikšanas un konfliktu ar paša meitu. Filmā dzirkstī labs humors un ironija, kas dāsni vērsta arī dažādu kultūras institūciju un aktivitāšu (dzejas festivāls, vēstniecību kultūrdarbones u. c.) virzienā. Dzejdaris ir pārliecinošs Kolumbijas sabiedrības un krīzē nonākušas radošas personības psiholoģisks portretējums. Galvenajā lomā lielisks ir aktieris Ubeimars Rioss, kura varonis vienlaikus ir gan trausls un ievainojams, gan neciešams. Filmā ir bagātīga intonāciju buķete – no drāmas līdz komēdijai un farsam.
REPUBLIKAS ĒRGĻI
Eagles of the Republic
Režisors Tāriks Sālihs
Zviedru režisora Tārika Sāliha filma arī nāk no Kannu kinofestivāla konkursa programmas. Arī šis ir ļoti tematiski daudzslāņains darbs, kas apvieno gan dramatiskus, gan ironiskus elementus. Darbam ir pat tā dēvētā metakino iezīmes – Republikas ērgļus var uzskatīt arī par filmu par filmām vai filmu par kino un tā aizkulisēm, jo filmas uzņemšanas process ir svarīgs Republikas ērgļu sižeta elements. Galvenais varonis ir ēģiptiešu kinozvaigzne Žoržs Fahmī, kurš soli pa solim arvien dziļāk grimst dažādos radošos kompromisos. Viņš ir spiests pakļauties valdošā režīma piedāvājumam, no kura nav iespējams atteikties, proti, nospēlēt galveno lomu slavinošā propagandas biogrāfiskajā filmā par Ēģiptes prezidentu. Aktiera izvēles, sarežģītā privātā dzīve un attiecības ar sievietēm – kolēģēm, sievu, mīļāko – viņa šķietami neaizskaramo superzvaigznes pozīciju padara arvien trauslāku, tuvinot krahu.
Republikas ērgļus nosacīti var salīdzināt ar savulaik ārkārtīgi slaveno ungāru režisora Ištvāna Sābo filmu Mefisto (1981), kas stāsta par slavena aktiera atkarību no varas un kompromisu ceļu nacistiskajā Vācijā. Republikas ērgļi sakņojas citā kultūrā, taču ne tikai skarbi kritizē konkrētas valsts politisko režīmu, bet arī rosina tēmu par mākslinieka attiecībām ar varu un kompromisiem.
***
Festivālā Lācis, lauva un zars ir vērts noskatīties arī vācu režisores Mašas Šilinskas filmu Lūkojoties saulē/In die Sonne schauen/Sound of Falling. Filmai ir 2025. gada Kannu kinofestivāla žūrijas balva. Tas ir niansēts vēstījums par kādas vācu dzimtas sieviešu dzīvi XX gadsimta gaitā. Pārsteigs skarbā sevis un seksuālās identitātes meklējumu drāma Mīli mani maigi/Love Me Tender (franču režisore Anna Kaznava-Kambē) ar Luksemburgas aktrisi Vikiju Krīpsu galvenajā lomā. Tas ir stāsts par nežēlīgu divu šķirtu vecāku cīņu par bērnu, un sieviete šajā cīņā ir kļuvusi par savas izvēles un bijušā vīra naida upuri. Kvalitatīva dokumentālā kino cienītāji novērtēs Haiti režisora Raula Peka filmu Orvels: 2+2=5/Orwell: 2+2=5, kurā Džordža Orvela teksti un biogrāfijas materiāls ir kļuvis par pamatu visaptverošam un iedarbīgam XX un XXI gadsimta portretējumam. Arī šī filma tika pirmizrādīta Kannu festivālā.