Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Citas krāsas putns

Pazīstamais britu aktieris un režisors Reifs Fainss uzņēmis filmu Baltais krauklis par krievu baleta ikonu, politisko bēgli Rūdolfu Nurijevu

Reifa Fainsa režisētā filma The White Crow, kas vēsta par vienu no XX gadsimta populārākajiem un skandalozākajiem baletdejotājiem Rūdolfu Nurijevu (1938–1993), šajā nedēļas nogalē iznāk uz Latvijas kinoekrāniem ar nosaukumu Nurijevs. Baltais krauklis. 1961. gadā Ļeņingradas Kirova teātra viesizrāžu laikā Parīzē lidostā Le Bourget 23 gadus vecais Nurijevs čekistu acu priekšā bēga, lūdzot politisko patvērumu Francijas varas iestādēm. Šī bēgšanas drāma, kurā Nurijevu atbalsta viņa jauniegūtie franču draugi, arī sabiedrības dāma Klēra Senta (franču aktrise Adele Eksarhopula), ir viena no filmas iespaidīgākajām epizodēm.

Rūdolfa Nurijeva dzīvē bēgšana kļuva par punktu, pēc kura nav atgriešanās, par izvēli, kas uz visiem laikiem viņu nošķīra no Krievijas un ģimenes un kļuva par starta punktu viņa karjerai Rietumos. Šīs izvēles brīdī Nurijevs nebija anonīms dejotājs iesācējs, bet gan spilgta Kirova baleta jaunā zvaigzne. Pretējā gadījumā viņš nebūtu nokļuvis viesizrādēs Rietumos. Turklāt, lai nonāktu izredzēto, uz ārzemēm palaisto kārtā, nepietika ar talantu vai pozīciju baleta kolektīvā, bet arī ar paklausību uzraugošajām institūcijām.

Baltajā krauklī pārliecinoši attēlota arī čekas uzraudzības sistēma, veids, kādā tika kūrēti uz ārzemēm izlaistie padomju mākslinieki (aizliegums iziet uz ielas vienatnē, nosacījums atgriezties viesnīcā konkrētā laikā utt.). Detaļas, kuras piedāvā Baltais krauklis, padomju realitāte, dzīve Ļeņingradā, kur mācīties baletmākslu atbrauc ambiciozs puisis no Sibīrijas Rūdolfs Nurijevs, ir veidotas rūpīgi, laikmetam – 50. gadiem – atbilstoši. Šī nebūt nav tā Rietumos veidotā filma, kurai var pārmest paviršību un vēsturiskā konteksta ignorēšanu. Filmas pamatā ir Deivida Heira scenārijs, kurā ir ieguldīts pamatīgs izpētes darbs. Arī filmas režisors Reifs Fainss ir iedziļinājies detaļās un ir respektējis gan Nurijeva biogrāfiju, gan kultūras kontekstu. Reifs Fainss ir pazīstams kā krievu klasiskās kultūras cienītājs un krievu valodas pratējs.

Iespējams, trauslākais punkts filmā ir paša Reifa Fainsa vēlme runāt krievu valodā, jo no akcenta neizbēgt, un tas kontrastē ar krievu aktieru valodas plūdumu. Filmā Reifs Fainss spēlē Nurijeva skolotāju baletskolā – inteliģento, taču sarežģīto Aleksandru Puškinu, kuram, tāpat kā viņa sievai Ksenijai (izcilā aktrise Čulpana Hamatova), ir liela nozīme Nurijeva dzīvē. Ksenijai ir arī svarīga loma jaunā vīrieša Nurijeva seksuālajā iniciācijā – laikā, kad jaunais dejotājs dzīvo vienā dzīvoklī (būtībā istabā) ar skolotāju un viņa sievu.

Rezultātā ir tapis cienījams darbs – biogrāfiska drāma, kurā ieskicētas arī Nurijeva bērnības ainas un skatījums uz profesionālā baleta pasauli, krievu baleta vidi, kurā izaudzis Rūdolfs Nurijevs. Neprofesionālam skatītājam nebūs iebildumu pret ukraiņu baletdejotāja Oļega Ivenko sniegumu Nurijeva lomā, kaut baleta kritiķi ir rakstījuši, ka Ivenko dejas stils filmā nav īsti salīdzināms ar Nurijeva enerģētisko, seksuāli uzlādēto dejas manieri. Taču lai šādas nianses paliek baleta kritiķiem, jo, manuprāt, Oļega Ivenko darbs galvenajā lomā ir pārliecinošs. Turklāt režisors apzināti nepārforsē ar deju numuriem, kā zinādams, ka oriģinālais Nurijeva stils ir neatdarināms. Režisora Reifa Fainsa karjerā šis ir trešais un, manuprāt, labākais darbs.

Baltajam krauklim ir filigrāna izrādīšanas stratēģija: Reifs Fainss, būdams viens no populārākajiem britu aktieriem, ar savu režijas darbu sāka iepazīstināt palēnām – pamatā dažādos Eiropas festivālos. Saruna ar Reifu Fainsu ir ierakstīta pērnā gada nogalē Seviljā, kur notika Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija. Tur Reifam Fainsam tika pasniegta balva par Eiropas sasniegumiem pasaules kino, un Seviljā viņš ar lepnumu izrādīja Balto kraukli. Marta nogalē filma piedzīvoja pirmizrādi Lielbritānijā, šajās dienās tā sāk ceļu uz kinoekrāniem Latvijā.

Tikko notikusi Baltā kraukļa pirmizrāde Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā. Jāpiezīmē, ka Rūdolfa Nurijeva – politiskā bēgļa, geja, kurš mira no AIDS 54 gadu vecumā, – vārds Krievijā joprojām netiek uztverts viennozīmīgi. Par spīti kultūras ikonas statusam, viņš Krievijā ilgus gadus ir bijis persona non grata. Milzīgu skandālu Krievijā sacēla 2018. gada balets Nurijevs, kuru Lielajā teātrī iestudēja režisors Kirils Serebreņņikovs. 

 

Esam raksturi Čehova darbos

Saruna ar Reifu Fainsu Seviljā 2018. gada decembrī

Aktiera Reifa Fainsa karjerā no 90. gadu sākuma ir teju 80 lomu. To vidū ir gan lielbudžeta Holivudas grāvēji (pieminēšu tikai Voldemortu no Harija Potera seriāla un M no Džeimsa Bonda sērijas pēdējām filmām), gan vērtīgas Eiropas filmas. Reifa Fainsa trīs režijas darbi un viņa lomas teātrī liecina par nemitīgu, intensīvu pašrealizāciju.

Kā jums izdodas sabalansēt tik saspringtu darba grafiku – lomas kino un teātrī, arī vēlmi pašam režisēt?

Kad spēlēju teātri, paralēli lūkojos pēc filmu projektiem, kuri man būtu interesanti.

Vai turpināsiet spēlēt filmās, kuras režisējat?

Tagad kādu laiku gribētu būt aktieris citu režisoru filmās. Tas ir vienkāršāk, mazāk stresa. Ja esi iesaistīts kinoprojektā gan kā producents, gan kā režisors, gan arī kā aktieris, kā tas bija Baltajā krauklī, stress ir milzīgs. Diemžēl liela daļa satraukuma ir saistīta ar finansēšanas jautājumiem. Tas vienmēr ir sarežģīti. Taču man patīk strādāt ar aktieriem, palīdzēt viņiem veidot lomas manās filmās.

Es pats negribēju filmēties Baltajā krauklī. Nurijeva skolotāja Aleksandra Puškina lomai izmēģināju vairākus citus aktierus, taču galu galā padevos spiedienam – mani kolēģi uzskatīja, ka mana klātbūtne var palīdzēt piesaistīt filmai trūkstošo finansējumu. Galu galā esmu gandarīts, ka nospēlēju šo lomu, taču filmas tapšanas process nebija vienkāršs.

Esat spēlējis visdažādākās lomas. Vai ir vēl kāda īpaša loma, ko meklējat?

Nē, es tā nedomāju. Gaidu, kas nāks, ko man piedāvās, daudz lasu.

Kas jums liek izšķirties par labu vienai vai otrai lomai?

Tā ir kombinācija. Loma, potenciālie kolēģi, scenārijs un veids, kā tas ir uzrakstīts. Izvēle var būt intuitīva, tās var būt simpātijas pret kādu no iecerētās filmas partneriem, kolēģu intelekts un izteiksmes veids. Visiem šiem komponentiem ir jāizpaužas, lai rastos pārliecība, ka filma būs laba, ka ir vērts iesaistīties konkrētā projektā. Jāatzīst, ka parasti tik smalki neanalizēju, kurš no minētajiem komponentiem mani ir pārliecinājis izvēlēties to vai citu darbu. Daudz kas ir atkarīgs no režisora. Tas, ka man būs jāstrādā kopā sešas, astoņas, desmit nedēļas ar konkrētu režisoru, var būt gan izaicinājums, gan iedvesmojoša pieredze.

Kuri režisori ir bijuši būtiski jūsu dzīvē un karjerā?

Minēšu Ištvānu Sabo (Reifs Fainss ir filmējies Ištvāna Sabo filmā Saules gaisma/ Sunshine (1999), kas stāsta par ungāru ebreju ģimenes likteni XX gadsimtā – D. R.). Ištvāns man ir bijis ļoti nozīmīgs. Viņam piemīt īpašs jūtīgums un spēja absolūti uzticēties aktieriem un atraisīt aktieros īpašu emocionalitāti.

Jāpiemin arī Stīvens Spīlbergs (Reifs Fainss ir filmējies Spīlberga holokausta drāmā Šindlera saraksts/Schindler’s List, 1993). Spīlberga pieeja darbam ar aktieri ir instinktīva, taču viņš prot vadīt aktieri, ļaujot viņam sasniegt rezultātu, kas ir nepieciešams konkrētajai epizodei, un strikti norādīt uz kļūdām. Viņa darba stilam piemīt enerģija, ātrums, temps, pārliecība, ka visi filmas komponenti tiek virzīti ļoti mērķtiecīgi. Man patīk šāds režijas stils, es cenšos to atcerēties, kad pats darbojos kā režisors.

Kāda bija pieredze, spēlējot Šindlera sarakstā?

Bija dienas, kad bija neizturami smagi un sāpīgi, it īpaši tā dēvētajās veselības pārbaužu epizodēs, kurās statistiem bija jābūt kailiem.

Vai jums pašam ir kāda īpaša metode, kā strādājat ar aktieriem? Vai tai ir kāds sakars ar jūsu izmantotajām aktierspēles metodēm, kad pats esat kameras priekšā?

Bieži noteikumus diktē laika trūkums. Man ir laba pieredze darbā ar krievu aktieriem, kuri ļoti ātri ieiet lomā un kuru profesionālisms ir apbrīnojams. Taču Oļegs Ivenko, kurš spēlē Nurijevu, bija iesācējs, un mūsu sadarbība nebija vienkārša. No vienas puses, es, būdams režisors, nedrīkstēju nokaut aktiera radošumu, tomēr man viņš bija mērķtiecīgi jāvirza uz vēlamo rezultātu. Uzņemot Balto kraukli, biju prasīgāks un uzstājīgāks režisors nekā parasti. Ja mums būtu bijis vairāk laika, iespējams, es būtu bijis iejūtīgāks, bet mums laika nebija un biju strikts.

Vai jūsu paša aktierspēles metode ir atkarīga no lomas veida?

Pamatā manu spēles stilu ietekmē režisors, ar kuru strādāju konkrētajā projektā. Ir režisori, kuri ļauj aktierim pašam meklēt, un ir režisori, kuri vada aktieri ļoti stingri. Man patīk tieši šāds darba stils, patīk strādāt ar režisoriem, kuri zina, ko grib. Tas nenozīmē, ka aktieriem tiek laupīti radošie meklējumi, vienkārši režisors ir uzlicis noteiktu rāmi, noteiktu lomas redzējumu, un aktieriem tajā ir iespēja izpausties.

Kinorežijā ienācāt ar filmu Koriolāns/ Coriolanus (2011), kuras pamatā ir Šekspīra dramaturģija. Ja Šekspīrs dzīvotu šodien, kas, jūsuprāt, viņš būtu – kinoscenārists vai teātra dramaturgs?

Viņš rakstītu gan scenārijus, gan lugas. Šekspīrs mazliet padarbotos kinobiznesā, izjustu tā garšu un atgrieztos tradicionālākā, mierīgākā vidē – teātrī. Protams, pēc tam viņš atgrieztos kino.

Jūs esat ieguvis nozīmīgas kino industrijas balvas, divas reizes esat bijis nominēts Oskaram. 2018. gada nogalē saņēmāt Eiropas Kinoakadēmijas goda balvu par Eiropas sasniegumiem pasaules kino. Ko šīs godalgas maina jūsu dzīvē?

Fakts, ka tavu darbu novērtē, rada patīkamas sajūtas. Kino industrijā balvām ir nozīme, taču tās neatrisina un nemaina pamatlietas, profesionālos izaicinājumus, kas ir katra tava nākamā loma, katrs tavs nākamais darbs, tas, kā tu interpretē lomu, kā strādā ar scenāriju... Balvas neko nemaina ikdienas darba dzīvē, jo nereti nākamajā dienā pēc balvas saņemšanas ir kārtējā darba diena – ir jākāpj uz skatuves, jābūt filmēšanas laukumā.

Vai mākslas, arī kinomākslas, spēkos ir ietekmēt pasauli, īpaši tik sarežģītā laikā kā šis?

Es tam patiešām ticu. Ir daudz, par ko satraukties, – autoritārisms, Krievijas politika, Brexit un sašķeltība manā valstī –, taču māksliniekiem ir jāapzinās, ka mums joprojām ir dota iespēja teikt to, ko mēs domājam, ka joprojām varam runāt par to, kas mums šķiet svarīgi. Kino ir svarīgs komunikācijas līdzeklis. Filmām ir jābūt spējīgām izraisīt diskusijas un pārkāpt robežas. Būtiskas ir filmas, kas analizē attiecības – indivīdu attiecības, indivīdu un sabiedrības attiecības.

Dižo meistaru Ingmara Bergmana un Jasudziro Odzu filmas atkailina cilvēka attiecību modeļus – labākās filmas, kas jelkad ir tapušas, runā par ģimenes mikrokosmu, attiecībām starp cilvēkiem. Tās mēģina atbildēt uz jautājumu, ko īsti nozīmē būt cilvēkam. Jā, tā ir mana personīgā gaume, taču mani aizkustina šādas filmas, tās man liek domāt, analizēt. Protams, ir filmas, kuru sižetam ir svarīga politika, armija, slepenie dienesti…

Esat daudz spēlējis Holivudas filmās, kam maz kā kopīga ar jūsu nosauktajiem Odzu un Bergmana klasiskajiem darbiem. Pieminējāt slepenos dienestus, un nonākam pie filmām par Džeimsu Bondu. Esat filmējies arī komēdijās – to gan jūsu filmogrāfijā nav daudz.

Nevaru noliegt – daudz esmu filmējies komerciālās filmās. Ja runā par Bondu, kādreiz nebiju šīs filmu sērijas cienītājs. Taču režisors Sems Mendess, kurš piedāvāja man M lomu (filmā Spektrs, 2015 – D. R.), pārsteidza ar gudru pieeju materiālam, spēju to pārstrādāt mūsdienu auditorijai. Galu galā es ieņēmu Džūdijas Denčas vietu (iepriekšējā M lomas atveidotāja – D. R.), un tas bija ļoti nopietns arguments. (Smejas.) Spēlēšu arī nākamajā Bonda filmā, kaut arī vēl neesmu lasījis scenāriju. (Filmas pirmizrāde – darba nosaukums Bond 25 – paredzēta 2020. gadā – D. R.)

Ja runājam par komēdijām, ar milzu prieku piedalījos filmās Reiz Brigē/In Bruges (2008) un Viesnīca Diženā Budapešta/ The Grand Budapest Hotel (2014). Domāju, ka manas komiskās spējas vēl nav izsmeltas. Man tuvi ir Čehova darbi, arī tie ir sava veida komēdijas. Čehovs bija ārsts un izcili pazina cilvēka dabu. Esmu pārliecināts, ka mēs visi esam raksturi Čehova literārajos darbos.

Top komentāri

Lilija
L
Lieliska filma!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dimanta bruņinieki(1)

Ogļu čupiņa vai Melnais dimants – no kuras puses skatās – pašlaik nopietni karsē cilvēku prātus. Interesanti, ka katram argumentam par koncertzāli pretī stāv tikpat intensīvs "pret".

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja